Pavasara piedāvājums ar 75% atlaidi 
Rīga +11°C 
Konsultē Alise Ābele, zīmola Pavasara mēbeles radītāja, grāmatas Mēbeļu atjaunošanas pamatprincipi autore.
Restaurēt vai atjaunot?
Restaurācija nav mēbeļu pārveidošana, bet gan pielabošana, nemainot to oriģinālo izskatu un būtību. Citiem vārdiem sakot, tā nav mēbeles glābšana no ugunskura. Ja vēlamies saglabāt ļoti sliktā stāvoklī esošu, piemēram, izpuvušu vai daļēji ķirmju sagrauztu, mēbeli, bojātās vietas ir pilnībā jāmaina, un tas saucams jau par atjaunošanas procesu. Nenoliedzami, arī īpaši bēdīgā stāvoklī esošus interjera priekšmetus iespējams restaurēt, taču, lai atrastu atbilstošu koksni, kas ideālā gadījumā arī ir simt gadu veca, process kļūst ne tikai ļoti sarežģīts, bet arī salīdzinoši dārgs.
Latvijā senu un restaurējamu mēbeļu ir ļoti maz.
Lielākoties tās stāvējušas slapjos šķūnīšos vai zem siena čupām, tāpēc stāvoklis ir gaužām skumjš. Daudz vairāk ir tādu mēbeļu, kuru kontekstā vērts apsvērt atjaunošanu.
Mēbeles, kuras ražotas līdz 1970. gadam, iespējams restaurēt līdz tik izcilam rezultātam, ka tās kalpos cilvēku labā vēl daudzus gadu desmitus. Savukārt mūsdienu masu produkcijas preču ražošanā ilgtspējība nav prioritāte. Tās paredzētas vien dažu gadu lietošanai, tāpēc šo mēbeļu restaurācija ir praktiski neiespējama.
Iemesls tam ir gaužām vienkāršs – ražošanā izmantotie materiāli nepakļaujas šim procesam. Vai tas nozīmē, ka pēc simt gadiem Latvijā vairs nebūs mēbeļu, ko restaurēt? Ja šodien nebūsim atbildīgi pret to mazumiņu, kas ir atlicis, mūsu bērnu bērniem no vēstures liecībām diemžēl nekas nebūs palicis pāri. Nav tādu griestu, cik reižu vienu mēbeli var restaurēt, – ar nosacījumu, ka restaurācija ir saudzīga un vienā reizē netiek noslīpēta puse krēsla kājas.
Gribu restaurēt! Ar ko sākt?
Restaurācija ir meditatīvs un nogurdinošs ceļojums, kas pārbauda indivīda robežas. Ar mērķtiecību, pacietību un centību apveltīts cilvēks arī bez iepriekšējas pieredzes ir spējīgs restaurēt pat ļoti sarežģītu mēbeli, taču svarīgākais ir ļaut sev kļūdīties un nemest plinti krūmos pie pirmajām grūtībām.
Visgudrākā pieeja ir pirmajā reizē netēmēt neadekvāti augstu, proti, necensties restaurēt skapi vai kumodi, bet gan nelielu tabureti vai kafijas galdiņu. Lai ķertos vienkāršai restaurācijai pie ragiem, nevajag daudz – pietiek šķūnītī atrast vai iegādāties āmuru, pāris skrūvgriežu, skavotāju, kokam piemērotu PVA līmi, ūdens bāzes laku, grunts krāsu un sev tīkamās krāsu bundžas.
Ja process iepatīkas un gribas spert soli uz priekšu, restaurējot sarežģītākas mēbeles, būs vajadzīgi jau nopietnāki instrumenti: elektriskais skrūvgriezis, rokas zāģis un citi.
Gandrīz katrai mēbelei var dot otro dzīvi, taču, ja tajā jau iemitinājušies ķirmji, restaurācija nebūs pūļu vērta. Ja izgrauztie caurumi ir gaiši, varam droši secināt, ka apakšīrnieki joprojām ir aktīvi. Uzvarēt šajā cīņā ir praktiski neiespējami, jo ķirmjiem nekaitē ne sals, ne arī speciāli aizsarglīdzekļi.
Soli pa solim
Restaurācijā viss ir savstarpēji saistīts – katrs nākamais solis izriet no iepriekšējā, tāpēc izšķirošs ir tieši darba sākums. Un šajā gadījumā tas ir vienkāršs, bet atbildīgs – mēbeles nomazgāšana. Uz veikalu pēc industriālajiem līdzekļiem nav jāskrien, jo derēs jebkurš taukus attīrošs šķidrums. Būtiski piebilst, ka koka mēbeles nevajadzētu mazgāt ne ar augstspiediena iekārtām, ne dušā. Ja šis posms netiks pienācīgi novērtēts, var gadīties, ka nenomazgātās tauku kārtas dēļ neizdosies labs slīpējums, tonējums un vienmērīgs krāsojums.
Mitruma ietekmē kokam ir tendence izlocīties, tādēļ, pirms ķeras klāt restaurācijai, mēbele jāsaliek kopā. Ja laika gaitā, piemēram, sašķiebušās skapja durvis, palīdzību var meklēt pie galdniekiem, kuriem ir pieejamas preses to iztaisnošanai. Pēcāk ieteicams veidot defektu sarakstu – pierakstīt, kura eņģe neturas, kā nākas, kura kāja ir šķība un tā tālāk, un tikai pēc tam sākt demontāžu, izjaucot mēbeli pa detaļām.
Nav lielākas bēdas par pabeigtu skapi, kurā pēcāk nevar ielikt atvilktni!
Tālāk seko slīpēšana – sākot ar rupjāku smilšpapīru un pakāpeniski pārejot uz smalkāku. Lai rezultātā mēbele būtu gluda un patīkama, starp slīpēšanas kursiem ieteicams to pārslaucīt ar mitru lupatu un pēcāk ļaut nožūt. Svarīgi piebilst – ja mēbeli plānots krāsot, visa laka nav perfekti jānoslīpē. Pirms ķeras klāt krāsu bundžām, interjera priekšmets jāapstrādā ar atbilstošu grunts krāsu. Pēc 24 stundām, kad tā nožuvusi, seko pieslīpēšana, un tikai tad rullītis mērcējams izvēlētajā krāsā. Nobeigumā ieteicams mēbeli pārklāt ar laku, kas dos papildu izturību.
Savukārt, ja mēbeli plānots restaurēt ar redzamu koka tekstūru, slīpēšanai jāpieiet daudz skrupulozāk. Ja virsma netiks pilnībā atbrīvota no vecā pārklājuma, tā nebūs spējīga uzņemt jauno. Ideālā versijā slīpēšana notiek koka šķiedras virzienā – citādi pēc tonēšanas uz virsmas var izcelties jauni skrāpējumi. Ķirsītis uz kūkas ir dubultās lakas uzklāšana ar pastarpinātu slīpēšanu.
Visgrūtākais un neinteresantākais posms, kas prasa papildu motivāciju, varētu šķist izjaukšana, vecās līmes noņemšana un slīpēšana, savukārt beicēšana, krāsošana un auduma pielāgošana jau ir daudz tīkamāki procesi. Nebaidies kaut ko izdarīt nepareizi, cenšoties maksimāli saglabāt oriģinālo dizainu! Nu, nav tādas mēbeļu policijas!
Tu esi labākais, kas ar konkrēto mēbeli noticis pēdējo 30 gadu laikā, tāpēc, noapaļojot krēslam kājas, pāri tam nenodarīsi.
Tendences pret klasiku
Tu vinnēsi, ja mēbelei ļausi pašai veidot savu dizainu. Proti, fanātiski uzspiest savu vīziju nav prātīgi. Mēbeļu stāvoklis Latvijā ir tiešām slikts, tāpēc uz situāciju jāskatās reāli. No mitrumā stāvējuša un pa pusei izpuvuša krēsla izslīpēt gaišu kociņu, lai tas izskatītos kā svaigs ozols, ir neiespējami. Neliekot lielu spiedienu uz sevi, arī pats process būs daudz baudāmāks.
Šodien aizvien vairāk cilvēku izvēlas mēbeles atjaunot ilgtspējīgā un klasiskā manierē, piemēram, saglabājot koku tā oriģinālajā izskatā. Novērojama iepriecinoša tendence – mājās vairs nav vai nu tikai modernais vai absolūts vintage stils. Aizvien vairāk redzam rasoliņu, un tas ir ārkārtīgi skaisti. Šādas mājas izskatās dzīvas.
Meklējot radošos impulsus sociālajos tīklos, ļoti iespējams, redzēti piemēri, kuros mēbeļu restaurācijā izmantots epoksīda pārklājums. Tā šobrīd ir modes lieta, taču patiesībā nekāds jaunums tas nav – epoksīds pēdējos gados vienkārši kļuvis lētāks un vieglāk pieejams. Ja izvēlas iet šo ceļu, forši, pareizi un ekoloģiski būtu izmantot dabisko epoksīdu no sveķiem. Šobrīd lielākoties tiek ņemts mākslīgais pārklājums, un tad sanāk, ka masveidā tiek restaurēti plastmasas kluči. Nevar noliegt, ka ar epoksīdu pārklāta grīda, kurā iestrādātas gaismiņas, izskatās ļoti stilīgi, taču – ko darīsi, kad to slāni vajadzēs dabūt nost?
Epoksīds ir cimperlīgs materiāls, kuru nevar kā dēli ar trīs dažādiem smilšpapīriem noslīpēt un dzīvot mierā vēl desmit gadus.
Kādreiz bija populāri vecās mēbeles pārkrāsot visās varavīksnes krāsās. Tas, protams, nav aizliegts arī tagad, ja atceramies priekšmetu pārklāt ar grunts krāsu. Tas ir svarīgi, lai mēbeli iekonservētu, tādējādi neļaujot krāsai iesūkties koksnē – pretējā gadījumā pēc vairākiem gadiem atgriezties pie oriģinālā koka būs praktiski neiespējami.
Izmetam un steidzam uz antikvariātu
Profesionāļa rokām restaurētas mēbeles noteikti nav lētākas par tām, kuras iespējams iegādāties masu produkcijas veikalos. Taču teikt, ka restaurācija paša spēkiem ir ļoti dārga, arī nav korekti – viss atkarīgs no izvēlētās sarežģītības un materiāliem. Šķiet, ka lielais masu produkcijas preču skrējiens ir noslēdzies.
Cilvēki attapušies, ka visiem mājās ir vienādas lietas, un tās nemaz nav tik izturīgas.
Tāpēc vēlme atjaunot pat ļoti sliktā stāvoklī esošas mēbeles ar sentimentālu vērtību noteikti pieaug. Paradoksāli, taču bieži steidzam izmest vai sadedzināt vecas un foršas lauku mājas mēbeles, bet pēc tam skrienam uz antikvariātiem meklēt citas… Vai nebūtu foršāk tam vecajam skapim, kurš mājā stāvējis jau simt gadu, dot iespēju tur būt vēl tikpat ilgi? Maz ticams, ka masu produkcijas mēbelēm, dekoriem un sīkumiem, kas maksā dažus eiro, pēc gadiem būs kāda pievienotā vērtība, ko atstāt mantojumā bērniem.
