• Dusmu dažādās sejas. Kā tās izpaust?

    Psiholoģija
    Vintra Vilcāne
    Vintra Vilcāne
    7. jūlijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Unsplash
    Gan jau arī tavu paziņu lokā kāds tāds ir – mūžīgi neapmierināts, nerunīgs, nevar saprast, ko domā. Nē, viņš nav agresīvs, tikai nez kāpēc liekas, ka mierīgi varētu kādam iebelzt, ja gadītos. Ilgi krātām dusmām mēdz būt dažnedažādas sejas. Tās var slēpties gan zem konstanti īgnas, gan tikpat labi – allaž smaidošas sejas. «Klubs» mēģina noskaidrot, kas notiek ar ilgstoši neizlādētu neapmierinātību.

    Konsultē Artūrs Miksons, psihoterapeits.

    Dusmas kā reakcija

    Dusmas patiesībā ir normāla fizioloģiska reakcija mūsu smadzenēs. Tad, kad kāds pārkāpis mūsu robežas, aizskāris verbāli vai fiziski, ir tikai dabiski, ka izjūtam dusmas un gribam sevi aizsargāt. Bet tikpat labi dusmas motivē un dzen uz priekšu. Tā ir impulsivitāte, spēja rīkoties un sevi aizstāvēt, izteikt savu viedokli, paust iniciatīvu.

    Ja gribam ielikt veselīgus pamatus savos bērnos, būtu labi, ja dusmu brīžos mēs apsēstos un mēģinātu parunāties, par ko viņi ir uzvilkušies. Ko tas bērnam dod? Sajūtu, ka viņš ir sajusts un saprasts. Jo, ja tētis vai mamma pasaka – es zinu, kā ir būt dusmīgam, piktam un dalās ar šīm emocijām, tad bērns iegūst pavisam citu pieredzi. Es varu izdusmoties, un es tikšu uzklausīts. Ja kāds, mani nenosodot un nepārmetot, spēj izturēt manas dusmas, tad tas nav pasaules gals. Gluži pretēji – man tiek radīta ir izjūta, kuru gribētu katrs, – es dusmojos (ne destruktīvā veidā) un nejūtos par to vainīgs vai nobijies. 

    Kas bieži vien notiek, kad bērns dusmojas? Vecākiem parasti šo dusmošanos ir grūti izturēt. Un tad viņi saka: «nekliedz, neskrien, nemet, neārdies»! Diemžēl viņi parasti arī neiedod kaut ko citu vietā. Piemēram, ko tad īsti darīt ar dusmām.

    Jo, ja es esmu dusmīgs, neapmierināts, bet kliegt nedrīkstu, mantiņas mest pa gaisu nedrīkstu, skriet pa māju arī ne, tad es sēžu viens pats ar savām dusmām un krāju tās sevī.

    Izaugu liels, un manī ir ļoti daudz kā draudīga un nesaprotama.

    Jūs vaicāsiet, ko tad darīt, ja bērns ir dusmīgs. Primārais tomēr ir par dusmām runāt – kāpēc es jūtos neapmierināts un uzvilcies. Un tas attiecas ne tikai uz bērniem, bet arī uz pieaugušajiem. Jo ļoti bieži dusmas ir kā tāds aizsargvalnis citām izjūtām – kaunam, bailēm, vainas izjūtai, skumjām, bezpalīdzībai un tā joprojām. Un emociju izpaušana nav domāta, lai kaut kas uzreiz mainītos apkārtējā pasaulē, bet lai mums pašiem būtu labāka psihiskā veselība. Taču ir arī citi varianti.

    Var, piemēram, stingri ieķerties krēslā un raustīt to uz visām pusēm. Var paņemt papīra lapu, plēst to mazos gabaliņos un mest gaisā. Var mīcīt spilvenu un sist ar to pa gultu. Neviena no šīm darbībām nenodara tiešu kaitniecību, bet šādi var izlādēt dusmas.

    Dusmu dažādās izpausmes

    Mēs visi esam tikai cilvēki, un arī vecāki brīžiem ir tik dusmīgi, ka paši nezina, kā tikt ar sevi galā. Bet mēdz būt arī tā, ka ārēji laipniem un mīļiem vecākiem ir ļoti dusmīgs bērns. Šķiet, no kurienes tāds radies. Un, tikai parakņājoties dziļāk, iespējams noskaidrot īsto cēloni.

    Nereti, kad cilvēkiem jautā, vai viņi ir dusmīgi, viņi to noliedz. Kāpēc? Dusmas kopš bērnības var saistīties ar kaut kādām destruktīvām izpausmēm – trauku plēšanu, sišanu un kliegšanu, tāpēc ir izteiktas bailes no tām. Lielākoties to veicina ģimenē pieredzēta vardarbība. Latvijā ļoti izplatīts variants, piemēram, ir ģimenes, kurās tēvs dzer. Iedzēris tēvs bieži vien kliedz, ārdās, var iesist mammai, plēst mēbeles, traukus. Bērns redz, cik tas ir destruktīvi un sabīstas. Un tad viņš nolemj, ka nekad nebūs tāds kā tēvs, kas klaji izpauž savas dusmas, bet gluži otrādi – ļoti savākts un korekts. Diemžēl ļoti bieži tieši šie cilvēki veiksmīgi iemācās apspiest savas dusmas.

    Vai arī tāds variants.

    Bērns ir pieredzējis, ka ģimenē tēvam kāds izrāda savu neapmierinātību un tas vienmēr vainagojas ar tēva piedzeršanos.

    Tad bērnam šķiet, ja pateiks kaut ko neapmierinošu kādam, būs tikai sliktāk – viņš piedzersies vai aizies prom. Lai šāda situācija neatkārtotos, labāk turēt visu sevī un nevienam neko neteikt. Ne kolēģiem, ne draugiem, ne sievai mājā.

    Otra lieta – bieži vien tēvi ir tik agresīvi un dusmu pilni, ka viņi saviem dēliem nekad neļauj uzvarēt – bērnībā spēlēs un sportā, vēlāk dzīvē tie jau ir dažnedažādi sasniegumi karjerā. Kas notiek ar dēlu? Viņam rodas izjūta, ka nedrīkst konkurēt ar tēvu. Jo, kad savulaik viņu pārspēja šahā, dambretē vai futbolā, tēvs uzreiz kļuva dusmīgs vai pat agresīvs, jo pats nespēja pieņemt zaudējumu. Šo agresīvo un dusmīgo tēvu dēli bieži vien ir noslēgti, bez dziļākas motivācijas kaut ko sasniegt. Nereti viņi ir nobremzējuši sevi un neattīsta savu potenciālu tikai tāpēc, ka iekšēji emocionāli ir pārliecība, ka sadusmos kādu vai nodarīs kaitējumu.

    Citi ir dusmīgi, es – ne

    Iedomājieties situāciju – vīrietis, kurā gruzd neapmierinātība ar savu darbu un, iespējams, dzīvi vispār, sēž sapulcē, klusē, bet patiesībā savas iekšējās spriedzes dēļ viņam par visu vairāk šobrīd gribas izlādēties uz savu priekšnieku. Bet kā tad tu tā savam priekšniekam kaut ko teiksi? Labāk paturēt tās domas pie sevis.

    Ir viens ļoti destruktīvs mehānisms, un tās ir dusmu projekcijas. Ko tas nozīmē? Ka cilvēkam ir šī dusmu izjūta, bet viņš to īsti neapzinās, bet gan neapzināti piedēvē citiem. Proti – tie visi citi ir dusmīgi un naidīgi, turklāt grib man kaut kādā veidā kaitēt. Nevar, protams, izslēgt varbūtību, ka priekšnieks tajā dienā pats bijis īgnāks vai dusmīgāks. Tomēr parasti šiem cilvēkiem slikti ir arī visi apkārtējie. Jo viņi redz kaut kādas izjūtas citos cilvēkos, bet neatpazīst tās paši sevī. Šiem cilvēkiem ir grūti būt empātiskiem, jo empātija strādā divos veidos – «es spēju saprast, kā tu jūties un iekāpt tavās kurpēs. Un es arī saprotu, kā manas paustās izjūtas liek tev justies».

    Kurš gan nav piedzīvojis situāciju, ka kolēģis dusmās sit dūri uz galda, aizcērt durvis, vārdiski nepasakot, kā jūtas.

    Jo dusmas ir milzīgs impulss, kas uzreiz pieprasa izpausties. Bet, protams, ka neapmierinātību vajadzētu paust nevis uzbrūkošā, bet gan konstruktīvā veidā. Un tieši tajā brīdī, kad tas notiek, nevis krājot līdz dienas beigām. To pašu varētu attiecināt uz sarunu ar sievu vai draugu, kurā kaut kas nav paticis vai nokaitinājis.

    Un nav pat obligāti nekas jādara, tikai jādod otram ziņa, ka es esmu neapmierināts(-a). Jo tā es paužu, kā jūtos. Pēc tam jau var mēģināt saprast, kas liek tā justies. Vai tas ir kaut kas manī pašā, kas nepatīk vai arī otrā cilvēkā. Ja otrs vispār nerunā un patur visu sevī, tad partneris var sajusties bezspēcīgs. Tāds, kas neko nevar mainīt. Jo kā lai vīrs uzmin, par ko ir dusmīga sieva, un otrādi. Īpaši, ja pajautājot, kas kaiš, atbilde ir – nekas. Daudz dziļāk zem dusmām mēdz būt bezpalīdzība un bezspēcība. Problēma attiecībās bieži ir tāda, ka esam vienpersoniski atbildīgi par otra labsajūtu. Un tad mums šķiet, ka vienmēr esam vainīgi, ja otrs izskatās tik noguris un nelaimīgs.

    Diemžēl bieži ir tā – ja kāds pasaka, ka viņš ir neapmierināts, mums ir pašiem sava aizsargreakcija – varam sākt attaisnoties, ka tā jau nemaz nav, vai arī pārmest pretī vai arī ieslēgt vainas apziņu.

    Dusmas var izpausties arī simptomu veidā, piemēram, savilktiem muskuļiem plecu daļā – cilvēks izskatās kā ieņēmis kaujas pozīciju. Ļoti liels saspringums muskuļos bieži izsauc galvassāpes. «Kā braucu uz darbu – sāp galva, kā atnāku mājās – tā sāp galva. Kā sestdienās pie radiem – tā sāp galva.» Ja tā, varbūt vērts aizdomāties, kā mēs visās šajās vidēs jūtamies.

    Vai arī iespējama zobu griešana un pat sāpes žokļu daļā. Tāpat konstantā sprieguma un adrenalīna dēļ var būt augsts asinsspiediens. Ārēji šie cilvēki nereti var izskatīties ļoti mierīgi, bet iekšēji – visu laiku tādā uzvilktā stāvoklī.

    Kā izdusmoties

    Lieliski, ja izdodas atrast kādus dusmu kompensējošus mehānismus – kādam tas ir sports, kādam – medības, makšķerēšana. Jebkurš intensīvs sports kaut kādā ziņā palīdz izlādēt dusmu enerģiju. Tomēr tikai ar sportošanu vien nevar nokompensēt visu. Jo var gadīties, ka sākumā pietiks ar pieciem kilometriem skrējiena, lai izlādētos, pēc tam vajadzēs desmit kilometrus un pēc tam aizvien vairāk, lai mazinātu spriedzi. Nevajadzētu noliegt savu neapmierinātību, drīzāk otrādi – atzīt – jā, šodien esmu neapmierināts.

    Sabiedrībā grūti pieņemt un izturēt, ka otrs ir dusmīgs.

    Tad mēs mēģinām teikt – pasmaidi, izdarīsim to un to, un būs jau labi. Jā, mēs viņu atbalstām, bet neļaujam pabūt savās izjūtās. Un tas arī nav īsti pareizi. Emocijas ir jāizdzīvo. Vēl viena mūsu laikmeta iezīme ir visu laiku mēģināt mazināt trauksmi. Iedomājieties, vīrietis, kurš trīs gadus nav bijis uz randiņiem, beidzot ir saņēmies jaunām attiecībām, bet viņu nenormāli besī tas, ka viņš ir tik satraucies. Tā vietā, lai izdzīvotu šo saviļņojumu un satraukumu, viņš mēģina to nokaut ar nomierinošām tējām, alkoholu vai pat medikamentiem.

    Kaut kas līdzīgs notiek ar dusmām. Arī tās mēs mēģinām nokaut. It kā mums visu laiku būtu jābūt priecīgiem.

    Šķiet, ka mēs kaut kā akli pieņemam pozitīvās domāšanas ideju – jā, es esmu dusmīgs, bet es to neņemšu vērā un smaidīšu.

    Bet grūti iedomāties, ka varētu būt īpaši priecīgi mirklī, kad kāds ir dusmīgs uz mums vai uz ielas apšļāc ar ūdeni, vai mums nozog mašīnu vai atlaiž no darba. Protams, nevajag bezgalīgi pārdzīvot, bet pirmajā mirklī dusmas un to izlāde ir pat vajadzīga. Reizēm tie laipnie, foršie un pretimnākošie cilvēki, kas visu laiku smaida un ir tik ļoti, ļoti pozitīvi, patiesībā ir apspieduši lielu daļu savu emociju. Un kas notiek ar apspiestām dusmām? Iespējams, negaidīta emociju eksplozija visneparastākajā vietā un laikā.

    Ja cilvēks ir konstanti dusmīgs un īsti nevar saprast, par ko, tad viņam būtu ieteicama vizīte pie psihoterapeita.

    Jo terapijas laikā ir lielāka iespēja apzināties cēloņus savām dusmām, neapmierinātībai, bēdām un bailēm. Nereti pēc tam tikai apkārtējie pamana, ka agrāk mūžīgi dusmīgais kolēģis ar saraukto pieri vairs necērt skaļi durvis un neiet pa gaisu katrā problemātiskākā situācijā. Pat balss tonis ir mainījies.

    Raksts publicēts žurnālā Klubs 2017. gada 6. numurā.

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē