Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
6
-
0
-
0
-
0
-
– Esat teicis, ka žurnālistika ir sprints, bet romānu rakstīšana – maratons. Kura distance īsti ir jūsējā?
– Esmu maratonists. Stāstnieks. Žurnālistikā gan esmu darbojies nu jau vairāk nekā divdesmit gadu, taču abi žanri jeb distances man, par laimi, vienmēr gājuši roku rokā. Lielākoties visi mani romāni ir balstīti manos ceļojumos un piedzīvojumos, ko pieredzēju, veidojot reportāžas. Un joprojām esmu pārliecināts, ka tieši romāni, daiļliteratūra cilvēkus tā pa īstam iepazīstina ar pasauli. Rakstnieks biju vispirms un tikai pēc tam žurnālists.
– Francijā esat pazīstams kā kultūras un politikas žurnālists. Kā rakstnieks kļūst par politikas reportieri? Šķiet, tās ir divas savstarpēji tik tālas pasaules!
– Par politiku sāku rakstīt tāpēc, ka man to piedāvāja laikraksts Le Point (politikas un ziņu nedēļas izdevums – aut.), kurā joprojām strādāju.
Ideja bija pieaicināt mani, lai politiku aprakstu kā daiļliteratūrā. Un savā ziņā politika tiešām ir tāds traks, dramatisks romāns.
Mans pirmais uzdevums bija sekot tolaik vēl iekšlietu ministram Nikolā Sarkozī un viņa politiskajai karjerai. Lidoju privātajās lidmašīnās uz Vašingtonu kopā ar viņa komandu – tādiem jauniem, harismātiskiem kenedijiem. Sarkozī tam visam pa vidu, bet apkārt – asistenti, padomdevēji, miesassargi, ložudroši auto ar sirēnām. Tā bija fantastiska pieredze.
– Taču kopumā ir maz jomu, par kurām jūs nebūtu rakstījis…
– Jā, man patīk dzīve, tā ir tik aizraujoša – man šķiet, ar vienu dzīvi vispār ir krietni par maz, lai to pienācīgi iepazītu. Visapkārt ir tik daudz pētīšanas un iedziļināšanās vērta! Tik daudz fascinējošu stāstu! Nu, teiksim, mode. Mode ir kā daiļliteratūra, kā dzeja. Vai redzējāt pēdējo Chanel modes skati Parīzes modes nedēļā? Tāds virtuozs, kaislību un drāmu pilns romāns. Karls Lāgerfelds savā būtībā ir izcils stāstnieks.
Es nāku no Normandijas, izaugu ostas pilsētā Havrā, mana bērnības ainava ir okeāna horizonts ar kuģu mastiem. Kopš sevi atceros, vienmēr esmu gribējis doties ceļā. Pētīt. Un man šajā ziņā patiešām ir ļoti veicies. Havra savulaik bija slavena ostas pilsēta, no šejienes uz Ameriku devās leģendārais laineris France, tāpēc Havrā pabija viss Parīzes zieds, arī tāda māksliniece kā Edīte Piafa.
Mans tēvocis, starp citu, izdeva lainera laikrakstu – cilvēkiem garā ceļojumā taču bija kaut kas jālasa.
Vairākās paaudzēs mana ģimene bija saistīta ar kuģu būvniecību. Tikko sasniedzu kaut cik piemērotu vecumu, sāku ceļot. Jau pirmajā braucienā ar draugiem devāmies uz Indiju, mums bija sešpadsmit, septiņpadsmit. Gāja dulli, mēs nomaldījāmies, sadalījāmies, strīdējāmies, mocījāmies, nu īsts piedzīvojums. Mani ceļojumi bija tāli un aizraujoši. Līdz trīsdesmit gadu vecumam, teiksim, Šanhaju pazinu labāk nekā Romu. Vēlāk mans fokuss mainījās. Ar baudu atklāju Eiropas dārgumus, tādas vietas, kā, piemēram, Rīga. Iespēja šādas pieredzes padarīt par savu maizes darbu, savu dzīvesveidu ir neticama dāvana.
Tagad diemžēl manas aktīvās ceļotāja dienas ir pagājušas. Strādāju birojā, esmu Le Point galvenā redaktora vietnieks un tagad jau sūtu citus žurnālistus šajos aizraujošajos uzdevumos.
– Kā izbrīvējat laiku rakstīšanas maratonam?
– Agri no rītiem. Man tiešām nav daudz laika. Pusdeviņos, deviņos man jau jābūt redakcijā, savukārt pēcpusdienas un vakari paiet dažādās vakariņās, izstādēs, pasākumos. Tāpēc vienīgais brīdis, kad varu rakstīt, ir vēl pirms diena sākusies. Parasti tas ir no četriem, puspieciem līdz septiņiem. Tad modinu bērnus, un sākas jau pilnīgi cita dzīve.
Reizēm man šķiet, ka bez rakstīšanas būtu sajucis prātā. Romānu rakstīšana man ir vajadzīga personiski, tā man palīdz sevi apkopot, nepazaudēt.
– Jūsu karjera gan žurnālistikā, gan rakstniecībā sākās savam laikam netipiski – caur internetu.
– Jā, tas bija 1995. gadā. Biju jauns, nesen ieradies Parīzē un studēju 19. gadsimta literatūru, dekadentistus. Piestrādāju kādā angļu uzņēmumā, kas veidoja interneta vietnes, tāpēc man bija pieeja tīmeklim – tobrīd tāda bija vēl tikai puišiem no Wired žurnāla un Liberation multimediju nodaļai.
Sāku rakstīt dienasgrāmatu, Le Journal de l’énervé, savus «jaunā un dusmīgā» pierakstus. Rakstīju par to, kā studentam Parīzē klājas – par universitāti, atklājumiem, pārdzīvojumiem, ballītēm, mīlestību.
Francijā tā bija pirmā publiskā digitālā dienasgrāmata, tāda kā bloga vecmāmiņa.
Bet toreiz tas bija īsts avangards. Atceros, ka komentārus vai ziņojumus tāpat tiešsaistē toreiz pievienot nebija iespējams – lasītājiem bija man jāsūta vēstules e-pastā. Vēlāk dienasgrāmata pārtapa drukātā grāmatā, un es sāku saņemt piedāvājumus rakstīt Francijas lielākajiem izdevumiem.
– Kā blogu žanrs šo divdesmit gadu laikā ir mainījies? Un kā tas, jūsuprāt, ietekmē rakstniecību?
– Man jau šķiet, ka viss ir aizraujošāks tieši pirmssākumos. Saknē. Kad esi pirmais. Brīdī, kad to dara visi, kaut kas no tā vienreizīguma, jēluma, varbūt pat patiesuma pazūd. Tagad blogu raksta katrs otrais. Jā, joprojām internetā var uziet zeltu un rubīnus, taču lielais vairums gluži vienkārši nav interesants.
Viss, kas cilvēkos modina vēlmi stāstīt savus stāstus, dalīties, ir lieliski, taču diemžēl mūsdienās šī «dalīšanās» ir mānīga. Jā, cilvēki stāsta par sevi, par saviem novērojumiem, pieredzēm, internets ir pilns fotogrāfijām, taču šis saturs patiesībā netiek izdzīvots. Un ko tas patiesībā pastāsta par pašu cilvēku?
Mēs lietojam vārdu "share", taču tā nav nekāda dalīšanās, tā ir iemešana sejā. Es esmu te, un es jums to rādu.
Protams, kā medijs internets sniedz bezgalīgas radošuma iespējas, tomēr lielākoties cilvēki apmierinās ar esmu šeit, paskatieties uz mani! Tā nav dalīšanās, tas ir popularitātes konkurss. Cilvēki laiku dēļ ir gatavi uz visu, un saturam par labu tas noteikti nenāk. Man ir bērni, un tas mani patiesībā satrauc. Ļoti negribas, ka viņi aug šajā vidē, šajā kailuma laikmetā.
Uzskatu, ka tādu īstu dalīšanos joprojām var atrast tikai grāmatās. Nav vajadzīga ielaušanās privātumā – caur grāmatu tu tās autorā patiesībā ieej daudz dziļāk, ceļo viņa domās, viņa skatījumā uz dzīvi. Grāmatas ir īstā virutālā pasaule!
Umberto Eko teicis: ja tu vēlies dzīvot tikai savu dzīvi, nelasi grāmatas. Ja tu gribi dzīvot daudzas dzīves, atšķir grāmatu. Viņš arī stāstīja, kā bērnībā, lasot Annu Kareņinu, raudājis tā, it kā būtu zaudējis tuvu cilvēku. Jā, viņa nebija īsts cilvēks, un tomēr kaut kādā ziņā daudz īstāka par cilvēkiem līdzās. Viņu vairāk esot satriekusi Annas Kareņinas nāve romānā, nevis paša tantes aiziešana.
– Bet romānā Ienirt jūs teicāt, ka grāmatas ir vai nu mirušas, vai arī iemigušas…
– To teicu nevis es, bet stāsta varonis. Jā, Cēzars ir ļoti noraizējis, šaubu pilns. Viņš nav pārliecināts par kultūras un mākslas nākotni. Par laiku, kurā dzīvojam, par skaistumu.
Man Cēzars patīk, jo viņš ir ļoti gādīgs. Bet es pats nebūt nepiekrītu visam, ko viņš domā un jūt.
Patiesībā mana personība ir daudz tuvāka Cēzara mīļotajai Pazai. Bet Cēzars… Cēzars ir mana ēna. Kā stāstā par Pīteru Penu – viņa ēna ir atdalāma, tad tā var paiet nostāk un dzīvot savu dzīvi. Ar mani un Cēzaru ir tāpat. Mēs kādu laiku bijām līdzās, bet tad viņš atdalījās. Patiesībā tāpēc arī tapa mans nākamais romāns – Ticēt brīnumainajam. Jo man pietrūka Cēzara, sāku prātot, kā viņam iet pēc Ienirt noslēguma, kā tālāk attīstījusies viņa dzīve. Viņš taču zaudēja sievu, audzina dēlu viens. Biju kaut kā nobažījies, jutu, ka man par viņiem jāparūpējas.
– Kāpēc Cēzara un Pazas mīlasstāstam bija jābūt nelaimīgam?
– Tas ir skaists mīlestības stāsts. Nedomāju, ka nelaimīgs, traģisks – jā, taču skaists. Cēzars taču noslēgumā saprot, kur kļūdījies. Viņš bija akls attiecībās ar Pazu. Ja vien viņš būtu saprastis, ka šī jaunā meitene – viņiem bija desmit gadu starpība – tikai gribēja elpot un redzēt pasauli, un sniedzis to viņai. Viņa taču bija fotogrāfe, māksliniece, radošs un nepieradināts gars.
Atceraties, mājā pie ezera viņš viņai stāsta par savu dzīvi, par ceļojumiem, piedzīvojumiem, bīstamajām situācijām, kurās nokļuvis. Un viņa iemirdzas, to dzirdot.
Taču Cēzars vēlas savu mīļoto paturēt ciešā pavadā, viņš viņai nenovēl dzīvi, ko dzīvojis pats. Manuprāt, tas ir ļoti cietsirdīgi, pat perversi. Ja vien viņš to būtu sapratis, domāju, ka stāsts varētu būt risinājies citādi.
Tā ir mīlestības lielā problēma – tu gribi rūpēties par tiem, ko mīli, taču vienlaikus nespēj tiem dot patiesu brīvību. Mēs instinktīvi vēlamies mīlestību ielikt krātiņā. Pat mani bērni man ir vaicājuši – kad satiki mammu, vai tu viņi saķēdēji ar laso? Arī četrus un sešus gadus veciem bērniem mīlestība saistās ar ķēdēm.
– Romānā izskanēja arī apgalvojums, ka pāris ir karš. Kurš to teica – Cēzars vai jūs?
– Jā, es. Mīlestība ir skaists karš, un tomēr karš. Tas ir neizbēgami, jo pārī ir divi dažādi cilvēki, nevis viens vesels. Tāpēc, ka sieviete un vīrietis ir pretpoli. Tāpēc, ka tu attiecībās nekad nesaņem tieši to, ko vēlies saņemt. Vienmēr kaut kā ir par daudz vai par maz. Teiksim, viens vienmēr vēlas vairāk brīvības, bet otrs vēlas savu partneri sagūstīt. Tāpēc ka pāris – tā vienmēr ir cīņa par varu. Kad tu iemīlies, tas vienmēr ir vienlaikus skaisti un arī sāpīgi.
Un sekss, protams. Jā, tur ir maigums, bet vienlaikus arī vardarbība. Manuprāt, sekss ir kara ilustrācija. Ķermeņu un prātu sajaukšanās. Arī pavedināšana ir karš, tā ir otra cilvēka, otras teritorijas ieņemšana.
Un vēl – tu attiecībās nekad nedrīksti zaudēt modrību. Atlābsti, un tās ir beigas – attiecības būs mirušas.
Šo vardarbības momentu romānā iemiesoja haizivis. Mīlu šos dzīvniekus, manuprāt, tie ir visskaistāki radījumi pasaulē. Mežonīgi, vardarbīgi un arī ļoti vizuāli skaisti, to formas ir burtiski ģeniālas. Skaistas un bīstamas. Kad tu redzi haizivis – vai patiesībā jebkuru dzīvnieku – seksa akta laikā, tu redzi vienlaikus pirmatnēju radīšanu, bet, no otras puses, kaut ko postošu. Tā ir tāda kā aprīšana. Bet patiesībā arī pavisam cilvēciskā skūpstā ir kaut kas no šīs aprīšanas.
– Vai tas mežonīgais un nežēlīgais haizivīs jūs nebiedē?
– Nē. Savulaik pats diezgan daudz esmu niris. Tas, ko izjūtu, drīzāk ir valdzinājums. Jūtos fascinēts. Man vispār patīk doma par bailēm un to pārvarēšanu. Tu baidies, bet ej, jo tas, kas tevi dzen uz priekšu, ir stiprāks par bailēm. Ja paskatāmies apkārt, bailes mūsdienās ir visur. Cilvēki baidās iemīlēties, kļūt par vecākiem, baidās pamest darbu, kas jau sen nesniedz gandarījumu, jo ir bail neatrast ko labāku. Baidās no terorisma.
Mūsdienās bailes ir ļoti liels un ietekmīgs spēks. Nāvejošs spēks. Tas bija viens no maniem motīviem radīt šo romānu – parādīt, ka viss labais sākais sākas aiz bailēm.
Jā, aiz bailēm sākas arī nāve, taču es neskatos uz nāvi kā kaut ko negatīvu. Nāve ir daļa no dzīves. Nevis medaļas otra puse, bet turpinājums. Teiksim Paza. Viņa nomirst, tas bija negadījums, taču dzīve vispār sastāv no negadījumiem. Franču filozofs Pols Virjo teicis – kad cilvēki rada lidmašīnu, tie rada iespēju 200 cilvēkiem pārvietoties no viena kontinenta uz otru, bet vienlaikus arī divsimt potenciālas nāves. Negadījumi notiek, un arī tā ir daļa no dzīves.
Ienirt sāku rakstīt naktī, kad piedzima mans pirmais dēls. Ar šo nakti sākas arī romāna sižets. Bija agrs, agrs rīts, un es braucu mājās no slimnīcas, kur atradās mana sieva un dēls. Negribējās doties pa taisno mājās, tāpēc iekāpu autobusā. Jutos kā piedzēries – nevis no alkohola, bet dzīves, emocijām, pārdzīvojumiem Es taču biju turējis rokā savu dēlu!
Un autobusā iekāpa jauns pāris – viņi bija tik skaisti, šķiet, nāca no ballītes. Noguruši, laimīgi, iemīlējušies. Un es atskārtu, ka tas viss gaida arī manu dēlu. Ka viņš izaugs, ka viņš iemīlēsies, cietīs, vilsies, dzīvos. Un šī doma mani darīja vienreizīgi laimīgu. Par to tapa romāns, par dzīvi, par to, ka to ir vērts dzīvot pa īstam, nevis pavadīt bailēs. Ka nav vērts darīt darbu, kas nav interesants, ka nav vērts turēties pie mirušām attiecībām.
Dzīve ir izvēle un tev jāizvēlas visskaistākās, visaizraujošākās lietas. Tāda bij Paza. Viņa dzīvoja pa īstam, Viņa nenožēloja savas izvēles, tāpēc es nedomāju, ka viņa nožēlo savu nāvi.
Savukārt Cēzars ir vērotājs, kuram ir bail dzīvot pa īstam. Tāpēc es uzrakstīju otru grāmatu, jo jutu, ka man viņš ir jāizglābj. Es viņam atsūtīju neparastu grieķu meiteni, studenti Nanu – mēs nezinām, vai viņa ir īsta, nezinām, kādi ir viņas motīvi. Viņa vienkārši liek sev uzticēties – un tā vienlaikus ir uzticēšanās un ļaušanās dzīvei vispār.
– Kas jūs personīgi mudina dzīvot un pārvarēt iekšējās bailes?
– Skaistums. La beauté, en français… la beauté est absolument magnifique! Ja ieklausās, franču valodā tas ir tāds dīvains vārds, kurā nav nekā kopīga ar to, kā skaistumu apzīmē, teiksim grieķu vai latīņu valodā. Bet la beauté – bo-te – skan tik vienkārši, tik apaļi, kaut kādā ziņā tik pilnīgi. Šā vārda nozīme patiesībā ir tik plaša, tik dziļa. Man tas nozīmē visu, skaistums ir manas dzīves jēga. Mani romāni ir skaistuma pārpilni. Jā, tur ir tumšas un traģiskas lietas, tomēr dzīves skaistumu tās nemazina. Tie ir skaistuma daļa.
– Romānos jūs ļoti daudz aprakstāt Eiropas skaistumu, citējat vēsturi un antīkās leģendas.
– Stāsti jau nav tikai izklaide, tā ir dzīves gudrība, tas ir Eiropas DNS kods, kur vēsture ir nepārraujami savijusies ar leģendām. Teiksim, leģenda par Romas dibināšanu, kurā Romuls un Rems apmetnes vidū izraka lielu apli, kurā katram atnācējam bija jāiemet sauja zemes no tās vietas, no kuras tas ieradies. Cik skaists, cik simbolisks stāsts par to, kā, sajaucoties dažādām pagātnēm un dažādām kultūrām, var izaugt kaut kas jauns un varens.
Vai stāsts par Ēneju, kas pēc Trojas kara uzveļ sev plecos savu tēvu un dodas garā, smagā ceļā, galu galā nonākot Itālijā un kļūstot par Eiropas pirmo varoni. No liesmām un zaudējuma, caur sāpēm un bailēm sākas jauna dzīve. Viss jau ir bijis uzrakstīts, viss atkal un atkal atkārtojas, katru reizi nedaudz citādi.
Ne velti mēs esam vienīgie radījumi uz pasaules, kas prot stāstīt stāstus. Jo mums ir vajadzīga pagātne, lai uzrakstītu savu nākotni.
– Sakiet, kādu jūs redzat Eiropas nākotni?
– Līdzīgi kā Cēzars, esmu par to nedaudz nobažījies. Es ļoti mīlu Eiropu un nevaru vien beigt par to sajūsmināties. Eiropas pilsētas ir kā dārgumu lādītes – tik daudz skaistuma tik koncentrētā veidā.
Ak, Eiropas muzeji, arhitektūra, koncertzāles! Taču tajās ir pārāk maz jaunu cilvēku. Šis ir pie vainas (rāda uz telefonu). Šai mazajai lietiņai piemīt brīnišķīgs potenciāls, tomēr vienlaikus tās vara ir ļoti bīstama. Tu sevi tajā patiešām vari pazaudēt, pazaudēt savu brīvību, kas arī ir viena no Eiropas bagātībām. Brīvība – izteiksmē, domā, runā – arī ir skaistums. Brīvība doties uz pludmali, izbaudīt dabu, peldēt. Sievietes brīvība. Es baidos par sieviešu nākotni.
Es redzu atgriežamies vīriešu pasauli – vardarbīgu, pavēlošu. Pasauli, kas vēlas sievieti nolikt tajā vietā, no kuras tā ir atbrīvojusies vien iepriekšējā gadsmitā.
Teiksim Eiropas politikā šobrīd valdošais populisms. Populisti ir skaistuma iednaidnieki, viņiem tas ir vienaldzīgs, traucējošs. Viņi runā par drošību, par bailēm, par aizsargāšanos, par cīņu pret. Taču, ja tev ir svarīgs skaistums, tev vienmēr jātur atvērts prāts, jābūt ziņkārīgam, pieņemošam pret jauno, pret citādo. Ekstrēmisti – un jo īpaši konservatīvie ekstrēmisti – ir mākslinieku ienaidnieki. Cilvēks, kas vēlas aizvērt robežas – gan fiziskās, gan mentālās –, nokauj mākslu.
Renesanse savulaik kļuva iespējama tikai tāpēc, ka atvērās robežas starp valstīm – un tas atvēra robežas prātos. Mēs nevaram dzīvot ar slēgtām robežām, arī šodien. Es neesmu ideālists un tomēr es uzskatu – pasaule bez ideālisma nekustās. Franču revolūcija nebūtu notikusi bez traka ideālisma.
Diemžēl cilvēki skaistumu neprot novērtēt. Gan estētisko skaistumu, gan arī šo manis pieminēto skaistumu būt brīvam.
Man ļoti nepatīk vārds nācija. Es sevi pirmkārt definēju kā eiropieti, bet tikai otrkārt kā francūzi. Es jūtos kā mājās katrā Eiropas pilsētā – arī tas ir skaistums, ko patiesībā tā līdz galam nenovērtējam. Es aizbraucu uz Romu vai Milānu un jūtos pat vairāk mājas kā Parīzē.
– Bet sakiet, kā šīs liberālās vērtības var sadzīvot ar Eiropas kultūras saglabāšanu? Vai atvērtas robežas nenozīmē veco vērtību un kultūras izšķīšanu?
– Saprotu jūsu domu, taču robežu slēgšana ir regresēšana. Jebkurā nozīmē. Ja jūs jautājat par migrantu krīzi, progresīva rīcība būtu atbalsts un palīdzība krīzē nonākušajām kultūrām to teritorijās. Taču tas nenotiek. Tā vietā, lai atvērtu prātus un domātu plašāk, mēs noslēdzamies bailēs. Eiropa ir sadarbība – vienota teritorija, kuras robežās ir tik daudz dažādā, tik daudz atšķirīgā, daudz pretrunu. Tas arī ir Eiropas spēks. Nevēlētos doties atpakaļ uz nacionālu domāšanu. Jā, savā ziņā Eiropa ir utopija. Taču tā ir saprātīga, funkcionējoša utopija. Mana valsts ir karojusi ar Vāciju neskaitāmas reizes. Mēs cits citu nogalinājām, izvarojām, ienīdām, un tas viss notika nesen. Šobrīd kas tāds šķistu neiedomājams.
Mana vectēva ģimenē Normandijā bija tāda kārtība. Pie pusdienu galda vienmēr vispirms apsēdās mans vectēvs, viņš atvāza savu nazi, un kopš tā brīža neviens nedrīkstēja runāt, visiem bija jāēd. Viņa sieva pie galda nesēdēja, jo apkalpoja ēdējus. Kad vectēvs bija beidzis ēst, viņš aizvēra nazi un visiem bija jābeidz. Francijā, Eiropas pašā centrā, tā bija pilnīgi normāla kārtība pirms nepilniem simts gadiem.
– Kas tad, jūsuprāt, ir vienojošais raksturlielums, kas raksturo Eiropas kultūru?
– Kafejnīcas. Dažās pasaules daļās tu dodies uz kajefnīcu un redzi tikai vīriešus. Eiropā tu redzi vīriešus un sievietes. Līdzās un vienlīdzīgus. Priecājoties, strīdoties, diskutējot, runājot. Šī kafejnīcu kultūra ir Eiropas kultūras pamatā. Kad es dodos uz jaunu pilsētu, labas kafejnīcas ir pirmais, ko meklēju.
Vai nakts pastaiga Eiropas pilsētā – arī tā ir ļoti skaista brīvība. Tādu naktsdzīvi kā Eiropā – studenti, brīvība, brīvas un laimīgas sievietes – jūs neredzēsiet nekur citur pasaulē.
Eiropieši saka – tas ir normāli. Nē, tas nav normāli, tā ir brīnišķīga privilēģija, kas var arī pazust. Arī demokrātija nav nekas normāls, kā mēs esam pieraduši domāt. Demokrātija ir cilvēku veidots konstrukts. Tā ir Eiropas uzvara. Sievietes, kas var brīvi diskutēt, studēt, varbūt redzamas un vienlaikus drošībā. Es esmu nobažījies, jā. Un, ja man būs par šīm vērtībām jācīnās, es cīnīšos.
