Franciskāņu ordeņa mūks un katoļu priesteris Ričards Rors: Dzīvot ir jāiemācās. Īpaši vīrietim

– Kāds ir veselīga vīrieša ego rādītājs? Kā es varu pateikt – šis ir labs līmenis, bet te jau es šauju iekšā sarkanajā zonā?

– Paldies Dievam, ka ir izgudrots sports! Jo sports ir tāds lokāls karš, kurā jauns cilvēks izlādē savu testosteronu nosacīti nevardarbīgā veidā. Uzskatu, ka jauniem cilvēkiem vajag uzkrāt un būvēt savu ego. Tajā nav nekā nosodāma. Taču tad, kad tev jau tuvojas četrdesmit un tu joprojām sevi definē tikai pēc tā, uz cik cilvēku pleciem esi pakāpies, cik daudzus esi apdzinis, tad, visticamāk, to var definēt kā slimīgu izpausmi. Un es lietoju vārdu slimīgs apzināti, jo tu pat nepamanīsi, kā ar laiku šis ego tevi sagrauzīs. Pārējie no tevis vairīsies, viņi nelabprāt iesaistīsies ar tevi darījumos, faktiski novērsīsies.

Kā tu vari noteikt, vai esi pāršāvis pār svītru? Uzdod sev jautājumu – vai es jūtos labi arī tad, ja neesmu pirmais? Ja tu apzinies, ka esi Dieva mīlēts, vai tu pieprasi arī citiem cilvēkiem tevi mīlēt, cienīt? Ir jābūt citam atskaites punktam, un es ticu, ka Dievs var palīdzēt jaunam vīrietim atrast ne tikai savu identitāti, bet arī cilvēkus, kuri šo identitāti apliecina, novērtē, ciena un palīdz tai veselīgi izaugt. Manuprāt, mērķis ir skaidrs – mīli savu brāli vairāk nekā sevi pašu. Tad viss būs kārtībā.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Jubileja

«Mēs kāpjam uz debesīm visu savu dzīvi. Vai arī nekāpjam.» Teologam Jurim Cālītim – 85!

Ziņu aģentūra LETA

Dailes teātris

Kādu algu saņems Dailes teātra valdes locekļi? Daudzi būs pārsteigti

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

– Jūsu pirmajā latviski tulkotajā grāmatā Ādama atgriešanās runājat par vīrieša iniciācijas nozīmi. Paskaidrojiet tiem, kas nav lasījuši, kas tas ir un kāpēc to vajag?

– Jūs atsaucaties uz šo grāmatu, bet citā savā grāmatā Kritiens augšup vīrieša dzīvi nosacīti iedalu divās daļās. Pirmajā viņš būvē ego struktūru, sensorus pasaules uztverē un savu identitāti. To es dēvēju par izdzīvošanas ceļojumu. Un iniciācija notiek tad, kad vīrietis iesoļo otrajā līmenī jeb nokļūst savā garīgajā ceļojumā. Iniciācija faktiski ir ceļš no viena līmeņa uz otru.

Daudzi vīrieši rietumos apstājas šajā izdzīvošanas ceļojumā – pelnīt naudu, apprecēties, būvēt reputāciju – un tālāk nedodas.

Un ir jānotiek kaut kam tādam, kas vīrieti katapultē līmenī, kur viņš vairs nedzīvo tikai savam ego.

– Kā atrast šo tiltu, šo katapultu nokļūšanai nākamajā līmenī?

– Es negribu izklausīties pārgudrs, bet tu to neatradīsi. Tas atradīs tevi. Tu nevari izplānot pats savu transformāciju. Parasti tas ir kaut kas, kam tu esi pakļauts, ko citi dara tev, kaut kas tāds, kas notiek negaidīti. Kaut kam ir jāiztraucē tavs komfortablais ceļojums.

Dantes Dievišķā komēdija sākas ar vārdiem: «Dzīves vidū esmu apmaldījies tumšā mežā.» Tā ir klasika. Es domāju par kaut ko vienu, bet tad to apšaubu. Vai tas man tika atņemts, vai notika šīs nepieciešamās ciešanas, vajadzīgās kļūdas? Sevis meklēšana var būt viegls ceļš, bet parasti tas ir diezgan ērkšķains, sāpīgu jautājumu un vēl sāpīgāku atbilžu ceļš.

– Vai palikšana pirmajā līmenī rada kādas briesmas pašam vīrietim un sabiedrībai, kas viņam ir apkārt?

– Jā. Piemēram, Vašingtona ir pilna ar juristiem un cilvēkiem ar augstu izglītību, taču viņu uzvedība ir kā maziem zēniem. Tur nav nekāda dziļuma, nekādas garīgās inteliģences. Tur nav cita plāna, vien uzvarēt un gūt panākumus. Vīrietis un viņa ego ir Visuma centrā. Vispār lielākā daļa rietumu pasaules ir saslimusi ar šo.

Mums ir visas šīs universitātes, baznīcas un vēsturiskā inteliģence, taču tik ļoti pietrūkst iniciētu vīriešu.

Piemēram, tādi kā Nelsons Mandela, kurš ir kritis augšup. Tas pats notiek arī baznīcās. Mēs visapkārt redzam nevis garīgus līderus, bet priesterus – karjeristus. Viņi paši to neredz. Daudziem kalpošana ir bijusi apzināta karjeras izvēle, nevis sekošana Dievam. Un, atbildot uz tavu jautājumu, tas atspēlējas ne tikai tev pašam, bet arī sabiedrībai kopumā. Šī sabiedrība kļūst par tādu, kur ir daudz vecu cilvēku, bet ne nobriedušu, kā tam vajadzētu būt. Viņi ir tikai veci, bet dzīvē tā arī neko nav iemācījušies. Dzīvot ir jāiemācas. Īpaši vīrietim.

– Donalds Tramps un Vladimirs Putins – ja skatāmies caur vīrieša iniciācijas prizmu, kā jūs šos abus kungus novērtētu?

– Ak Dievs! Desmitgadīgi psihopāti, kas attiecīgi izrādās, plātās un iecērtas par savām taisnībām. Kāda var būt šīs sabiedrības nākotne, ja mēs esam spiesti tērēt laiku, skatoties un mēģinot izsekot līdzi, ko šīs abas personas domā? Mēs jūtamies ieslodzīti, jo tas ir gandrīz viss, ko rāda televīzijā un drukā presē. Bet tā ir tukšuma liešana tukšumā.

– Kā mūsdienu vīrietim tikt galā ar to vēlmi dzīties pēc uzvaras? Visas pašpalīdzības grāmatas taču māca, ka jābūt uzvarētājam. Vai mēs patiešām esam uz šīs zemes, lai visus uzvarētu?

– Paldies, ka uzdevi šo jautājumu! Manuprāt, tā ir mūsdienu vīriešu galvenā problēma. Kad mēs palaižam testosteronu brīvībā, lai tas spēlē šo uzvaras spēli, mēs izveidojam letālu kultūru, kurā konkurence ir pašā centrā, bet sadarbība ir pastumta malā. Šīs divas pasaules nesadzīvo labi, jo tad esmu es pret tevi. Es triumfēju pār tevi.

Tiklīdz tu ierāmē pasauli šādos standartos, lielākā daļa apkārtējo cilvēku ir zaudētāji. Un tie, kas tiek līdz pirmajai vietai, kā Donalds Tramps vai Vladimirs Putins, ir traģiskas cilvēciskas būtnes. Viņi ir nolobījuši kaut ko no savas dvēseles uz katra līķa, uz kura ir pakāpušies, lai nokļūtu līdz virsotnei. Tāpēc, manuprāt, tā ir letāla kultūra.

– Esmu arī pamanījis, ka gan Tramps, gan Putins ļoti šķeļ sabiedrību. Mēs it kā vienmēr esam domājuši melnbaltās kategorijās, taču nu jau ir par traku. Tu esi vai nu ar mani, vai pret mani.

– To es saucu par duālo domāšanu. Tā ir droša recepte neveiksmei, kad realitāti sadali divās pusēs. Tu izvēlies vienu un domā, ka esi gudrs, lai gan pats piedāvājums ir bijis absurds. Piemēram, tu vari būt par Trampu vai pret viņu, taču bieži vien ne vieni, ne otri nevar pamatot savu izvēli, jo nezina, kam tic un kas viņi paši ir.

Iespējams, kreisi domājošie amerikāņi, kas ir pret Trampu, zaudē, jo viņi ne par ko īsti neiestājas. Viņi tikai zina, kā būt dusmīgiem uz labējiem. Viņiem varbūt ir nedaudz augstāka izglītība, bet viņi nenāk klajā ar pietiekami izglītotām reakcijām. Tās reakcijas bieži vien ir ļoti infantilas.

– Vai vīrietim ir tiesības teikt – dzīve nav pret mani godīga?

– Upura nostāja ir garantēts strupceļš. Tiklīdz tu iesaisties spēlē un portretē sevi kā upuri, kļūsti par arvien mazāku un mazāku personu. Jēzus persona, piemēram, kristiešiem simbolizē absolūto upuri, taču ironija ir tāda, ka viņš nekad neizspēlē šo kārti. Nekad neizmanto to savam labumam, nekad neizmanto, lai nosodītu savus ienaidniekus. Tā ir mācība jebkuram vīrietim.

Un man ir žēl skatīties, ka kristīgās valstis pasaulē nav neko mācījušās par to, kā būt upurim.Tās to dara, lai iegūtu varu: lūk, mēs esam bijuši vairāk pazemoti nekā jūs.

Piemēram, baltādainie vīrieši Amerikā šobrīd šo kārti izspēlē, un tas izskatās nožēlojami. Tiklīdz izspēlē upura kārti, neviens tevi vairs nedrīkst aiztikt.

Es nesaukšu nevienu valsti un personas vārdā, bet, ja gribi būt neaizskarams, pierādi, ka tev ir nodarīts pāri vairāk nekā citam.

– Vai tie ir vāji cilvēki?

– Tie nav vāji cilvēki, tie drīzāk ir bailīgi. Un, ja apkārt ir kultūra, kas kultivē bailes, kas apbalvo par bailēm un pat veicina bailes, tad arī šī upura izjūta piezogas nemanot. Joprojām ir daudzas kompānijas ar autoritatīvu vadības stilu, kur darbinieks tiek paaugstināts amatā nevis tāpēc, ka ir radošāks, bet tāpēc, ka viņam vairāk bail no priekšnieka. Un ko tad priekšnieks tur sapulcē ap sevi? Stulbeņus, kas darbojas zemākajos motivācijas līmeņos.

Bet es gribu pateikt arī vienu ļoti labu novērojumu. Starp maniem četrdesmit darbiniekiem liela daļa ir no tūkstošgades mijas paaudzes. Un viņi nav bailīgi. Tā ir jauna apziņas kvalitāte. Viņus fascinē radošums, inteliģence un riska uzņemšanās.

– Vai tā ir izglītība, paaudzes īpatnība? Kā jūs to skaidrojat?

– Es nezinu. Tai vajadzētu būt kaut kādai apziņas evolūcijai. Mēs tagad to, iespējams, nevaram ieraudzīt, bet pēdējos divdesmit gados ir noticis kas tāds, kas ir izmainījis cilvēku domāšanas paradigmas, un vesela paaudze atsakās atgriezties pie manis pieminētās duālās pasaules uztveres un domāšanas. Viņi vairs nesadala pasauli divās daļās. Es savos darbiniekos apbrīnoju to dabīgo spēju būvēt komandas.

Viņi var stundām sēdēt sapulcēs, kas ir piesātinātas ar radošām domām, kustībām un dažādām aktivitātēm, un tie rezultāti ir fenomenāli. Individuāli viņi katrs ir ļoti radoši, bet arī darbs komandā viņiem sagādā prieku un izcilus rezultātus.

Manas paaudzes individuālie izcilnieki katrs rāvās uz augstākā pakāpiena. Tagad tas tā vairs nenotiek.

Un tas dod man pamatotas cerības, ka ar mūsu nākotni viss būs kārtībā. Trampi un putini ir pēdējais balto patriarhālās sistēmas klepus. Tāpēc arī viņi ir tik izmisuši, ka var piecpadsmit reižu dienā atklāti un tieši melot.

– Kad man bija desmit gadu, mani ļoti interesēja baznīca un dievkalpojumi kā process. Savukārt tagad man nav nepieciešama baznīca, lai ticētu Dievam. Un es to esmu dzirdējis no daudziem, kas saka – es sekoju Dievam, taču mani mulsina baznīcās notiekošais.

– Tas ir tāpēc, ka pārgāji nākamajā dzīves līmenī. Ja tu pieaudz kā personība, tevi sāk nomākt rituālas, monotonas lietas. Proti, tev nav vairs nepieciešams svētdienas dievkalpojums, kurā tu atkārto to pašu, ko iepriekšējās svētdienas dievkalpojumā. Tā ir nobriešanas zīme, ja tu zaudē interesi par kaut ko tādu un meklē Dievu citās formās, citās izpausmēs, citās vietās.

– Vai jūs sakāt, ka visi tie cilvēki, kas apmeklē baznīcu, nav pieauguši?

– Kaut kādos aspektos viņi varbūt arī nav pieauguši. Viņi ir palikuši tādā samiernieciskā līmenī, kas uzskata, ka patiesību var atrast, praktizējot rituālus. Labi, nepārproti, tas jau arī nav nekas slikts. Šajos rituālos ir sava melodija, ritms, piederības izjūta grupai, kas atkal var nebūt tādiem kā tev. Otras galējības risks ir tāds, ka tev var nebūt vispār nekādas piesaistes. Tas arī ir ļoti bīstami.

Esmu priestera kārtā jau 48 gadus, un pie manis katru trešdienas vakaru uz dievkalpojumu nāk 40 lieliski cilvēki, ļoti ticīgi un patīkami. Viņi varbūt nav riska uzņēmīgi, viņi varbūt nedarīs nekādu brīvprātīgo darbu, taču sevi viņi neaizmirsīs. Viņi parūpēsies par savu garīgo dzīvi, par savu mazo pasauli.

Bet, jāatzīst, tā ir ļoti maza pasaule, kurā vairs nav vietas un enerģijas nevienam citam. Tāds labi apslēpts narcisms.

Tomass Mertons savā darbā Amerikāņu mūks saka, ka tev ir jāpārkāpj sevis glābšanas projektam, un, manuprāt, dievkalpojumi mūsdienu baznīcās ir tieši tādi – sevis glābšanas projekti. Tie rosina nevis uz kļūšanu par pasaules pilsoni, bet gan palikšanu, piemēram, svētā Pāvila draudzes sabiedrībā.

– Kāpēc cilvēki iet uz baznīcu? Ko viņi tur meklē?

– Vēl viens aspekts ir tāds, ka daudzi cilvēki uz baznīcu nāk nevis tāpēc, ka mīl Dievu, bet gan tāpēc, ka bīstas Dieva. Proti, ka viņus sodīs un neielaidīs paradīzē par to, ka viņi nenāk uz baznīcu.

Piemēram, es sludinu nelielā ASV mītošo nabadzīgo meksikāņu draudzē. Viņiem ir ticis dots tikai tik daudz veiksmes kā amerikāņiem un tik daudz ekonomiskās brīvības, lai viņi sāktu sevi vairs neidentificēt ar sev piederīgajiem. Taču viņi joprojām atrodas haosa bezdibeņa malā un ir pārbijušies. Un kāpēc tas tā ir?

Sociāli tevi visvairāk apdraud tā cilvēku grupa, kas atrodas cieši aiz muguras. Lai tiktu uz augšu, jācenšas tikt vaļā no tuvākajiem sekotājiem.

Savukārt baltādainā rase jau jūtas tik droši, ka var atļauties rūpēties par kaut ko vairāk nekā tikai sprunguļu likšanu spieķos tiem, kas viņiem varētu kaut ko atņemt.

Mums, kas ir piedzimuši šajā rasē, šādas privilēģijas – tērēt savu enerģiju citiem, nevis sev – ir pasniegtas uz zelta paplātes. Tas, ko es novēroju starp meksikāņiem, – viņiem varbūt ir empātija pret savu līdzcilvēku ādas krāsas dēļ, bet viss krasi mainās, ja runa ir par ekonomiskiem labumiem. «Nedod viņam tos izdales materiālus par velti. Mēs par tiem maksājām.» Un tamlīdzīgi.

– Arī baltādainie ir no kaut kā nobijušies, ja jau ASV ievēlēja Trampu.

– Jā, atceramies kaut vai to, ka 82% balto evaņģēlisko kristiešu nobalsoja par Donaldu Trampu. Šis fakts kā piemineklis stāvēs cauri paaudzēm pret evaņģēlisko baznīcu. Jēzus un Donalds Tramps ir divas kardināli pretējas figūras. Melnādainie un meksikāņi – viņi to redzēja un nebalsoja. Mēs, baltie katoļi, arī balsojām par Trampu. 52% no mums nobalsoja par viņu.

– Pēdējo trīsdesmit gadu laikā visā pasaulē aktīvo kristiešu skaits samazinās. Īpaši tas novērojams ASV. Ar ko jūs to skaidrojat?

– Ir labs iemesls un ne tik labs. Labais ir tāds, ka daudzi cilvēki nobriest un dodas tālākos sevis un Dieva meklējumos. Viņi nav atkritēji vai dumpinieki. Vienkārši viņus vairs nesaista tas piedāvājums, kas ir mūsdienu tradicionālajā baznīcā, jo tas nestimulē viņus ne intelektuāli, ne emocionāli, ne garīgi. Viņus nevar uzskatīt par pazudušiem.

Otra daļa ir pametuši savu ticību slinkuma un muļķīgu iemeslu dēļ. Viņiem vairs nekas garīgs nerūp, jo ir jāapkalpo savas patērnieciskās iegribas. Daži aug, daži krīt. Tā tas ir.

– Es vienmēr esmu gribējis pajautāt kādam, kāpēc ASV ir tik daudzi, kas sauc sevi par kristiešiem, bet tajā pašā laikā mājās tur ieročus. Man te kaut kas nelīmējas kopā.

– Tas klaji parāda amerikāņu kristīgās kultūras nenobriedušo dabu. Un diemžēl tā domāšana, kas kristiešos iesakņojās valsts dienvidos jeb, kā mēs tos saucam, dziļajos dienvidos, ir veiksmīgi ar lobiju un politiķu palīdzību izplatīta pārējā ASV teritorijā un, jāatzīst, arī pasaulē. Daudzi to redz kā veidu, kas saturēs kopā, piemēram, Alabamas kultūru. Lūk, mēs esam balti un visi kristieši. Sliktākais ir tas, ka viņi izmanto Jēzus vārdus kā aizsegu.

Alabamas štata Montgomerijas pilsētā tika atklāts linča memoriāls tiem tūkstošiem melnādaino, kuri, balto cilvēku iegribu dēļ, tika vienkārši publiski pakārti un līdz nāvei nomētāti ar akmeņiem. Šie rasistiskie noziegumi notika kristiešu apdzīvotajos štatos – Teksasā, Luiziānā, Misisipi, Alabamā, Džordžijā un citur. Tas tagad ir zināms vēstures fakts, kuru neviens nevar noliegt.

Šis piemērs rāda, ka ieroču kultūra ASV, līdzīgi kā šī vēsturiskā linčošana, sākās un izplatījās starp garīgi nenobriedušiem kristiešiem, kuri Jēzus vārdu izmanto, lai piesegtu savu trulo dzīves redzējumu.

– Kā jūs iesakāt vislabāk komunicēt ar radikāli kreisi noskaņotu kristieti?

– Viņu radikālisms parasti ir saistīts ar dusmām. Visbiežāk. Viņi ir kaut kur pazemoti, varbūt maldināti, tāpēc apkrauj sevi ar lozungiem pret visiem, kas vēl potenciāli varētu nodarīt viņiem pāri. Geju laulības un geju tiesības, piemēram.

Kad es iedziļinos viņu saukļos, es saprotu, ka viņus nevada patiesā Dieva vārds. Viņi ir nomaldījušies, un, tā kā man daudz ar viņiem jāstrādā, viņi padara mani traku. Šie cilvēki ir dumpinieki, viņi nav mīlētāji. Bet, lūdzu, nepārprotiet mani, es necenšos būt dumpinieks šajā intervijā. Tie, kas ir lasījuši manas grāmatas, zina, ka esmu tradicionāls katolis.

– Vispār es pamanīju, ka daudz kas, ko jūs sakāt savās lekcijās un arī intervijā, varētu no krēsla piecelt nevienu vien kristieti ar daudz pretargumentu. Vai jūs nebaidāties no tā, ka varat tikt uzskatīts par neviennozīmīgi vērtētu Dieva vārda sludinātāju?

– Lai ko es teiktu, es palieku katoļu baznīcas un Franciskāņu ordeņa rakstu un mācības ietvaros. Tās idejas un aspektus, kādos stāstu kaut ko, nav Ričarda idejas. Man nav ambīciju kļūt par Mārtiņu Luteru. Man tam nav laika. Es varu pierādīt, ka tas, ko es saku, ir tradicionāls. Un tāpēc arī no katoļu garīdzniecības es nekad neesmu ticis nosodīts. Viņi arī to redz un saka – tas, ko tu, Ričard, stāsti, ir aprakstīts rakstos, par to ir runājuši svētie, mistiķi un baznīcas tēvi.

Tas, ko es teikšu tagad, izklausīsies pēc paradoksa, bet, jo tradicionālāks kāds šodien ir, jo radikālāks viņš izklausās.

Palasot seno literatūru un svēto vēstules un pierakstus, jūs nekur neredzēsiet, ka viņi atbalsta šo mākslīgo pazemošanos Dievam, šo iešanu svētdienās uz baznīcu un aklu sekošanu bieži vien neizskaidrojamiem rituāliem. To visu kādā vēstures pagriezienā izdomāja kāds cilvēks vai cilvēku grupiņa.

Jēzus mūs nelūdza dziedāt dziesmiņas. Mēs paši to aizsākām. Es to saucu par ātrās apkalpošanas reliģiju, kas faktiski ir vainojama pie divu pēdējo pasaules karu izcelšanās. Visu, ko es saku, varu pamatot ar tradicionāliem rakstiem. Un katram kārtīgam katolim tā vajadzētu darīt.

– Kur jūs cilvēkam šodien iesakāt meklēt Dievu?

– Psihoanalītiķa Karla Gustava Junga tēvs bija Šveices reformatoru mācītājs. Tāpat kā pieci viņa onkuļi bija reformatoru sludinātāji. Viņš uzauga ar kristiešu idejām un sarunām. Taču Junga tēvs, tāpat kā onkuļi, nebija laimīgs un arī īpaši veselīgs. Kādā no saviem darbiem viņš atzīstas, ka reiz viņam atnāca apskaidrība – ja pašā kristiešu hierarhiskajā virsotnē cilvēki ir nelaimīgi, tad kaut kas nav pareizi. Jungs nekad nenoliedza sevī Jēzu, taču viņš secināja un atklāja, ka baznīca ir tāda kā ārēja butaforija. Tu ej svētdienās uz baznīcu, lasi Bībeli, dziedi dziesmas, pakļaujies dažiem ārējiem nosacījumiem un likumiem, taču nepastāv nekādas mācības par iekšējo dialogu.

Tie patiesi dziļi domājošie cilvēki, kurus es pazīstu, ir pastāvīgā iekšējā dialogā ar sevi. Iekšējais dialogs – šie divi vārdi nāk prātā pirmie. Spēja pašam uzdot sev jautājumus un meklēt atbildes. Iekšējam dialogam jābūt garīgam, tā nevar būt parasta saruna ar sevi. Kristiešiem ir vārds – lūgšana. Parasta šā vārda izpratne ir tā, ka mēs ar lūgšanas palīdzību kaut ko paziņojam Dievam. Bet lūgšana nav paziņojumi Dievam. Tai būtu jābūt sarunai.

Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada septembrī.