Diskusija: Kāda ir izmeklēšanas kvalitāte Latvijā?

Diskusijā piedalās:

• Inese Ratfeldere, Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizlūkošanas vadības pārvaldes Metodiskās vadības un kontroles nodaļas priekšniece
• Armīns Meisters, Rīgas tiesas apgabala prokuratūras virsprokurors
• Saulvedis Vārpiņš, zvērināts advokāts
• Lienīte Šikore, Valsts policijas koledžas Izmeklētāju mācību centra vadītāja, bijusī KNAB Izmeklēšanas nodaļas vadītāja

Kāda, jūsuprāt, ir izmeklēšanas kvali­tāte Latvijā?

Armīns Meisters: Smags jautājums. Proporcionāli atbilstoša piešķirtajam resursam – tam, ko valsts dod šai sistēmai.

Inese Ratfeldere: Esmu aktīvajā izmeklēšanā jau divdesmito gadu. Salīdzinot izmeklēšanas kvalitāti toreiz un tagad, varam teikt, ka tā ir laba. Ja salīdzinām ar filmām vai citu valstu kolēģu darbu – varbūt arī nav tik laba. Piekrītu Meistera kunga objektīvajam vērtējumam – resursi ir tādi, kādi tie ir. Vairāk nekā 90 % policijas izmeklētāju darbu nav izvēlējušies nejauši – tas ir aicinājums, misija. Protams, gribētos, lai viss notiek ātrāk, bet ļoti ceru, ka perspektīvā varēsim nodrošināt labāku kvalitāti.

Saulvedis Vārpiņš: Izmeklēšanas kvalitāte nav apmierinoša – valstī kopumā tā ir viduvēja. KNAB izmeklē kvalitatīvāk – tur nepilnības atrast grūtāk, policijā problēmas ir lielākas. Ir izmeklētāji, kam darbs ir ­sūtība, kas izglītojas un attīstās, tikmēr rajonos situācija ir diezgan kritiska. Pamatā ir kadru trūkums un mainība. Te nevar pārmest ne prokuratūrai, ne policijas vadībai. Tas ir jautājums, kas valstiskā līmenī nav risināts.

Facebook mēdz atgādināt senus ierakstus, 2014. gadā toreizējais Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis teica: «Mēs esam spiesti ņemt no ielas cilvēkus, ļoti īsā laikā apmācīt un uzticēt viņiem sākt veikt amata pienākumus. Tas ir pārejas periods. Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka esam uz pareizā ceļa.» Ir pagājis laiks, bet esam turpat, kur bijām.

Inese R.: Ko nozīmē – ņemt darbiniekus no ielas?  Mēs visi kādreiz esam atnākuši no ielas. Jaunajiem izmeklētājiem vajadzīga atbilstoša izglītība, iegūta Valsts policijas koledžā vai augstskolas juridiskajā fakultātē. Tam seko profesionālā pilnveidošanās – izmeklētājus apmāca, ir iekšējie kontroles mehānismi.

Kā mēra izmeklēšanas kvalitāti?

Saulvedis V.: Kaut vai pēc tā, ka lietā nav savākti visi pierādījumi, ko varētu izmantot, pieļautas neizdarības, kuras nevar labot. Vairākās autoavāriju lietās nav izdarīts elementārais. Skatīšanā joprojām ir lieta par smagu autoavāriju Jūrmalā, kur nav izņemtas mikrodaļas, tāpēc nevar noteikt secību, kā nācis trieciens un kā kurš to saņēmis.

Vēl viena kļūda – jaunie izmeklētāji izmeklē tikai vienu versiju, nevācot pierādījumus papildu versijām. Kad nonāk strupceļā un saprot, ka vienīgā versija nav īstā, nav iespējams atjaunot pierādījumus, kurus vajadzēja sākotnēji savākt.

Inese R.: Ja ir tikai viena versija, tā ir arī uzraugošā prokurora atbildība, turklāt izmeklētājam ir arī tiešais priekšnieks, tāpēc nevar teikt, ka tikai viens izmeklētājs ir atbildīgs.

Valsts policija izmeklē 90 % visu noziegumu. Ir dažādas lietu kategorijas. Sabiedrībai gribētos, lai pilnīgi visi noziegumi tiek atklāti, turklāt pēc iespējas ātrāk, bet mūsu resursi ir tādi, kādi ir. Atsevišķās maznozīmīgās lietās, piemēram, mazās zādzībās, varētu saskatīt ne tik kvalitatīvu izmeklēšanu. Bet, kad notiek smags noziegums, ticiet man, strādā viss iecirknis – uz karstām pēdām ceļas arī tie, kas atvaļinājumā, brīvdienā vai pēc dežūras. Nepiekrītu, ka Valsts policijas izmeklēšanas darba kvalitāte prioritārajās lietās – noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācija, noziegumi pret bērniem, cilvēka dzīvību, arī nacionālā un sociālā naida noziegumi – ir zemāka nekā, piemēram, KNAB.

Armīns M.: Lielākā rūpe ir par to, lai tur, kur iespējams, tiek savākti un pienācīgi noformēti pierādījumi un personu sauc pie atbildības. Izmeklēšanas darba sliktās kvalitātes tradicionālie mērījumi ir gadījumi, kad pastāvēja iespēja cilvēku saukt pie kriminālatbildības, bet nekvalitatīvas izmeklēšanas dēļ netika iegūti vērtīgi pierādījumi vai arī iegūtie netika pareizi noformēti vai nostiprināti, tamdēļ kriminālprocess vai nu jāizbeidz, vai personu attaisno.

Izmeklēšanas kvalitātēs mērauklā neliktu gadījumus, kad, pateicoties veiksmīgiem vai ne tik veiksmīgiem likuma grozījumiem, kas nu jau ir ikdiena, ir dažādas interpretācijas par noziedzīgā nodarījuma sastāvu.

Izmeklēšanas kvalitāti neraksturo arī noziedzīga nodarījuma atklāšana, kas saistīta ar operatīvo darbību. Jāvērtē atbalsts izmeklētājam. Kur mūsu valstī ir operatīvā darbība? Ir policijas iecirkņi, kuros nav neviena operatīvā darbinieka un viņu darbu pēc savas izpratnes veic pats izmeklētājs vai kārtības policijas inspektori, kuri tam nav apmācīti.

Kvalitātes mēraukla nav arī tas, cik noziegumu ir atklāti vai cik personas notiesātas. Cik teorētiska ir iespēja atklāt noziegumu, ja naktī apzog automašīnu, – nav neviena cilvēka, nav kameru, arī pēdas nav atstātas? Lai kurā pasaules malā tas notiktu, jābūt ļoti veiksmīgai apstākļu sakritībai, lai ­noskaidrotu vainīgo.

Lienīte Šikore: Izmeklēšana ir zinātne. Ja izmeklētājs guļas un ceļas ar Kriminālprocesu, viņš centīsies, meklēs un spēs to pareizi izmantot. Izmeklēšanas kvalitāti ietekmēs arī tas, kā izmeklētājam būs iemācīti kriminālistikas paņēmieni – kā atklāt, fiksēt, kam pievērst uzmanību, kā izvirzīt versijas. Vēl viens aspekts – vadības attieksme. Izmeklētājs ir līdzīgs māksliniekam – viņam jāļauj radīt, domāt, risināt. Iznākot no jebkuras universitātes, neviens par izmeklētāju nekļūst. Darbu var apgūt tikai praksē, ar mentora atbalstu – stāvot blakus padomdevējam.

Tāpat izmeklēšanas kvalitāti ietekmē arī operatīvo darbinieku un analītiķu atbalsts izmeklētājam. Valstī ir ļoti dažāda izpratne par to, kur izmeklēšanā būtu jābūt analītiķim, kādas funkcijas jāveic un kā tas veicinātu izmeklēšanu. Laikā, kad viss ir digitāli un transnacionāli, analītiķim jābūt vienā komandā ar izmeklētāju. Kaut kur tā notiek, kaut kur – nenotiek. Bieži vien analītiķi atrodas atsevišķās nodaļās, kur saņem informāciju, pēc pieprasījuma izanalizē vajadzīgos datus un nosūta izmeklētājam.

Kam pieder ideja izveidot Izmeklētāju mācību centru?

Lienīte Š.: Ar iniciatīvu Iekšlietu ministrija nāca ministra Sanda Ģirģena laikā, bet lēmumu par mācību centra izveidošanu pieņēma ministre Marija Golubeva 2021. gada oktobrī. Mācību centrs piedāvā pieaugušo neformālo izglītību. Mans uzdevums ir saprast situāciju visās tiesībsargājošajās iestādēs, kas nodarbojas ar izmeklēšanu un operatīvo darbu. Jāvienādo izpratne par izmeklēšanas procesiem un jāmeklē, kā izmeklētājiem sniegt labo pieredzi, zināšanas, kā komunicēt ar prokuratūru. Interese par mācībām ir liela. Sāku strādāt 1. jūlijā, no septembra līdz oktobrim mācības apmeklēja 149 cilvēki, oktobrī nākuši klāt vēl vairāk nekā simt.

Ar kādu motivāciju viņi nāk?

Lienīte Š.: Ja gribi būt izmeklētājs, visu laiku jāmācās. Nevari izmācīties augstskolā un uzskatīt, ka ar to pietiek. Lai tiktu līdzi advokātiem, prokuroriem, lai saprastu noziedzīgo pasauli, nepārtraukti jāmācās.

Saulvedis V.: Bet mēs arī mācāmies!

Armīns M.: Mūsdienu laikmetā, kad pieejams tik daudz informācijas, vairs neder stāvēt auditorijas priekšā un citēt likuma pantus. Gan prokuroriem, gan izmeklētājiem efektīvākais mācīšanās veids ir konkrēti apstākļi un notikumi. Ideālajā variantā – kriminālprocess, kas izgājis visas instances, un tiesa pateikusi: tas der. Tad vērtējam, kādus pierādījumus ieguvām, kā tie savirknējās, kā spējām pārliecināt tiesu.

Ļoti vērtīgas ir policijas un prokuratūras izstrādātās vadlīnijas – rīcība standarta situācijā, kas ļoti atvieglo izmeklētāja darbu. Ir apzagta automašīna, izmeklētājs izlasa vadlīnijas uz četrām piecām lapām, un viņam ir sistēma, kas jādara. Tas atvieglo arī prokurora darbu. Viņam nebūtu jāiesaistās ikkatrā lietā: vai tā ir sīka zādzība vai saskrāpēta automašīna.

Kovidsērga ilga trīs gadus, mēs kopīgi diskutējām, kā izmeklēt šā laika ­noziegumus. Kad viss jau gāja uz norietu, likumā tapa īpašs pants, izstrādājām metodiku. Ko tagad, kad viss beidzies, darīt ar kriminālprocesiem, kuriem vairs nav nekādas aktualitātes? Līdzīgu problēmu saskatu ar naida noziegumiem. Joprojām maldāmies, kā tos kvalificēt, kādi pierādījumi vajadzīgi. Ļoti ceru, ka drīz šis murgs beigsies, un cik efektīvi tad būs vērsties pret šiem noziegumiem?

Inese R.: Slepkavība, kur cilvēki kopā dzēruši un viens otru nodūris, ir standarta situācija, bet par naida noziegumiem izmeklētājam nevar pateikt – ej un kaut ko izmeklē. Neviens nezina, ko darīt! Neziņu rada gan katrs norautais karogs, gan naida runa. Pēc skandalozā raidījuma Aizliegtais paņēmiens bija simtiem pretīgu komentāru, kas, manuprāt, bija naida runa. Bet ko darīsim – uzsāksim 100 procesus? Gribētos kopīgu izpratni.

Saulvedis V.: Ar naida noziegumiem ir ļoti lielas problēmas. Policijas pārstāve teica, ka šobrīd tas ir prioritārs noziegums, bet prokurors – cerams, ka drīz beigsies. Bija atgadījums, kad izsita logus ukraiņu mašīnai. Cilvēki bija pratināti, bet pat nebija sapratuši, ka atzīti par cietušajiem, nekādas informācijas, kā sazināties ar izmeklētāju! Atgriezušies Ukrainā, viņi lūdza palīdzību, lai uzzinātu, kas notiek ar lietu. Ar ukraiņu lietām neiet īpaši sekmīgi. Nav dzirdēts, ka kāda būtu novesta līdz tiesai.

Armīns M.: Juristiem ir atšķirīgi viedokļi par to, kā šie nodarījumi kvalificējami – tie ir naida noziegumi vai ne. Augam, formulējam viedokli. Lai prokurors ietu uz tiesu, jābūt pamatam un pārliecībai. Ja pārliecības nav, rezultāts ir diezgan švaks.

Inese R.: Un tad izmeklētājs arī nezina, ko darīt…

Saulvedis V.: Man nav skaidrs – ja starp pieciem auto sabojāta ir tieši mašīna ar ukraiņu numuru, kādēļ ierosina lietu tikai par mantas bojāšanu, bet ne naida noziegumu? Ilggadēja prakse bija salikt visus pantus un pēc tam ņem nost, nevis otrādi – ieliek vieglāko pantu… 

Inese R.: Ir pants – mantas bojāšana un papildus naids kā atbildību pastiprinošs moments. Lai sabiedrību nomierinātu, parādītu rezultātu, uzsāk procesus, bet tālāk…

Armīns M.: Esam nopietni pievērsušies šim jautājumam, ceru, ka rezultāti būs. Pirms pāris mēnešiem KLUBĀ raksts Nulles tolerance vārdos un darbos bija pamatots. Vārdos – ar ļoti skaistiem lozungiem un apņēmību, bet nav rezultātu, ar ko palepoties. Augustā apkopoju informāciju par Rīgu – ne izpratnes, ne rezultātu. Gan prokurors, gan izmeklētājs ir līdzatbildīgi par konkrētiem risinājumiem. Notikums saprotams, bet nevaram iedot adekvātu, juridisku novērtējumu un novirzīt līdz tiesai. Nekad tiesā nenonāks liela daļa lietu, kur apgāna automašīnas, noņem numurzīmes, bet pierādījumu konkrētās personas vainai nav. Bet tur, kur paši filmē un lepojas, ir identificējami, neredzu iemeslu, lai lietas nenonāktu, ja ne tiesā, tad vismaz prokuratūrā.

Atgriežamies pie izmeklēšanas kvali­tātes kopumā!

Armīns M.: Problēma ir tādu ­profesionāļu piesaiste, kas nevis nāk uz izmeklēšanu kā uz piedzīvojumu, bet vēlas strādāt – deg, grib sajust nozieguma atklāšanas ­gandarījumu, noķert vainīgo un pasekot, kā viss beidzas tiesā, kur izmeklētājs vairs nepiedalās. Otra problēma ir esošo profesionālo kadru motivēšana un noturēšana darbā. Rīgā ir atsevišķi iecirkņi, kuros strādā tikai viens izmeklētājs. Ja viņam lietvedībā ir 100 un vairāk lietas…

Dažam pat 800!

Armīns M.: 100 vai 800 – tam vairs nav nozīmes, jo to tāpat nav iespējams atstrādāt. Tas liek aizdomāties, ko vispār no izmeklētāja sagaidām. Saskatu lielas problēmas nevis Valsts policijas vadībā, kas pamatā veido politiku un organizē personālu, bet vidējā un zemākajā vadošajā sastāvā, kas strādā roku rokā ar izmeklētāju. Tiešie priekšnieki, nodaļu vadītāji, arī iecirkņu priekšnieki nespēj noturēt, motivēt un nodrošināt disciplīnu.

Pirmkārt, nav pieredzes. Personāla krīze ir tik liela, ka vienā dienā cilvēks ir izmeklētājs, otrā jau vada nodaļu. Ja atbrīvojas vadītāja vieta, uz kuru kādreiz izsludinātu konkursu, tagad kāds jāpielauž piekrist ieņemt amatu. Otrkārt, izglītošana. Mums ir lielas vadītāju apmācības problēmas – arī prokuratūrā par vadītājiem kļūst pašapmācībā pēc savas izpratnes, pieredzes un personiskajām iezīmēm. Liela daļa vadītāju policijā neatbilst vadītāja amatam ne pēc būtības, ne profesionālajām iemaņām. Līdz ar to tiek sabojāti jaunie izmeklētāji. Ir izmeklētāji, kurus redzēju degošām acīm, bet pēc pusgada viņi jau uzrakstījuši atlūgumu.

Jo?

Armīns M.: Ja otrajā darbdienā viņam uz galda noliek piecsimt kriminālprocesus un no rīta līdz vakaram prasa atskaitīties, degsme ātri zudīs. Ja izmeklētājam nav iespēju pašam noteikt plānu, uzdevumus un dienaskārtību – ir viens darītājs, pieci vagari –, tas ātri nokaus jebkuru interesi. Ir svarīgi, kā vadītāji motivē, ieinteresē padoto, lai sarežģītajā darbā un lielajā noslodzē viņš tomēr saskatītu gandarījumu.

Inese R.: Valsts policija ir milzīga mašīnu – to, tāpat kā Titāniku, nevar pagriezt ātri. Vadītāju problēma ir visos līmeņus, mēģinām risināt. Pašlaik tiek veidota prakse, ka vadītājiem obligāti jāiziet psiholoģisks kurss par efektīvu vadību.

Varam padiskutēt, ko darīt ar lielo izskatāmo lietu skaitu. Ja iebilstat – piedāvājiet! Ko Valsts policijas priekšniekam darīt ar neizskatīto lietu tūkstošiem? Nevaram ne dedzināt, ne izmest. Dalām pa iecirkņiem! Ko iecirkņu priekšniekiem darīt? Sadalīt nodaļu priekšniekiem, bet viņi – izmeklētājiem. Rīgā dzīvo lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, rajonos slodze izmeklētājiem ir mazāka. Lai mazliet atslogotu Rīgu, Valsts policijas priekšnieks augustā izdeva pavēli izlīdzināt slodzi – atsevišķus procesus no Rīgas nosūtīt uz reģioniem. Tagad visus Rīgas reģionā saņemtos iesniegumus par gadījumiem, kuriem nav notikuma vietas, piemēram, krāpšana internetā, novirzām uz reģioniem. Jau tagad Rīgas izmeklētāji jūt atslogojumu.

Saulvedis V.: Man ir bažas par pārvirzīto lietu izmeklēšanas kvalitāti. Stipri apšaubu, ka rajona izmeklētāji spēs izmeklēt daļu lietu, jo līmenis atšķiras.

Inese R.: Nav nekādas atšķirības starp šo lietu izmeklēšanu Rīgā vai rajonā. Te tās lietas stāv vispār neskatītas! Rīgā būtu jāstāv rindā, jo tur izmeklētājam ir 800 procesi, bet, nosūtot uz Daugavpili, sāks izskatīt jau šodien.

Armīns M.: Vienīgais labais pārdales stāstā ir tas, ka šīs lietas ir bez kriminālvajāšanas perspektīvas – neviens nekad netiks sodīts. Drīzāk jāveido akcijas, no katra reģiona uz noteiktu laiku izveidojot triecienvienību, kura nodarbojas tikai ar šiem procesiem. Arī reģionos ir ļoti noslogoti izmeklētāji, tāpēc lietas turpinās gulēt Liepājā, Kuldīgā vai Valmierā. Svarīgi, ka standarta kategorijas lietas, kur jāizdara noteiktas darbības, ātri un vienkārši atrisina un atlikumā esošo lietu skaits samazinās. Tas būtu ātrs un efektīvs rezultāts. Pārlikt no vienas kabatas otrā – paskatīsimies, kā tas beigsies.

Kas ir labāk – lieta stāv neskatīta vai to izmeklē vidējā kvalitātē?

Lienīte Š.: Slikti izmeklētā lietā vismaz kaut kas ir darīts, bet, ja tā stāv plauktā, neviens nekad neuzzinās, tur vispār varēja vai nevarēja ko izdarīt.

Saulvedis V.: Biju izmeklētājs padomju laikos, tad nevienam nestāvēja 800 lietas. Šobrīd lietu izskatīšana nav ielikta nekādos termiņos – tās var stāvēt, kamēr iestājas noilgums. Lielā skaita dēļ stāv arī vienkāršās lietas. Vecākais process, kuram esmu advokāts, ierosināts 2013. gadā. Par aizdomās turamo manu aizstāvamo atzina 2016. gadā, un viņš joprojām tāds ir. Vērsos pie izmeklētāja, lai lietu izbeidz, bet saņēmu atbildi – lietu ­neizbeigsim, kamēr iestāsies noilgums. Viss.

Inese R.: Rakstiet man, jo tas nav normāli. Tas noteikti ir atsevišķs gadījums, nevis sistēma. Bet vēl. Nupat stājās spēkā ilgi gaidīti grozījumi likumā, kas atļauj nevis apturēt, bet izbeigt kriminālprocesu, kur izdarīts viss nepieciešamais, bet noziegumu atklāt nav iespējams. Iepriekš procesus apturējām, bet tie palika lietvedībā, veidojot uzkrājumu. Tāpat policija iniciēja kriminālprocesa vienkāršošanu – tapa grozījumi, lai paātrinātu izmeklēšanas procesu dažādu kategoriju lietās. Bet tas rada citas bažas. Kādā brīdī visi pievērsās paātrinātajiem procesiem, mazāku uzmanību veltot smagajiem, ko nevar izskatīt paātrināti.

Armīns M.: Nupat ar gandarījumu uztvēra, ka kriminalizē transportlīdzekļu vadīšanu reibumā no 1,5 promilēm, pat ja ir autovadītāja apliecība. Tas nozīmē, ka vidēji gadā policijai klāt nāks 1000 procesu. Tā vietā, lai, piemēram, dekriminalizētu sīkās zādzības un racionāli nāktu pretī policijai, tiek likts klāt. Jau tā ir lietu uzkrājums! Kriminālprocesa likumam jau drīz būs 20 gadu. Aptuveni no 2005. līdz 2012. gadam izveidojies tāds uzsākto kriminālprocesu skaits, ar kura sekām cīnāmies joprojām. Pēdējos gados uzsākto kriminālprocesu skaitam ir tendence samazināties, tas nozīmē, ka tikai tagad stabilizējusies izpratne, par ko vispār sākam procesu un ko gribam sa­sniegt. Liela daļa uzsākti tāpēc, ka nevar īsti saprast, ko darīt. Formāli pamats ir, jāpārbauda, bet jau sākotnēji redzams, ka nav perspektīvu virzību.      

Inese R.: Eiropā ir pilnīgi normāli atteikt procesa ierosināšanu, reģistrējot riska informāciju. Pie mums daudzi domā, ka tikai ar kriminālprocesu ko panāks. Sabiedrība grib visus sodīt, visus cietumā. Cilvēkam jāsaņem sods, bet vai tiešām visur jābūt kriminālprocesam? Tas ir vissmagākais un dārgākais process.

Lienīte Š.: Drīzāk jāveic skaidrojošais darbs, jo sodam jābūt ātram un efektīvam.

Armīns M.: Tieši tā.   

Inese R.: Es pilnīgi piekrītu, bet diemžēl tāda ir politika.

Armīns M.: Kurš veido politiku? Tā vienkārši ir atbildības noņemšana no sevis. Es uzsāku procesu, viss, lieciet mani mierā! Bet kādam tas process jāizmeklē, kādam pēc tam jāskata sūdzības par to, kāpēc process uzsākts un netiek izmeklēts. Procesu vispār var sākt tad, ja ir skaidrība, ko vispār tajā izmeklējam.         

Saulvedis Vārpiņš intervijā KLUBAM pērn teica tā: «Izmeklētāji sūdzas par pārslodzi – atlikumā ir daudz krimināllietu. Bet dažas no tām tiek turētas speciāli: lietu ierosina, un apsūdzētais paliek pakarinātā stāvoklī – lietu var pacelt jebkurā brīdī. Arī šādas lietas veido lietu atlikumu.»

Saulvedis V.: Domāju, ka tas iet mazumā. Diemžēl pārvaldi kādreiz sauc par pasūtījuma galdu. Tagad daudzi ir nomainījušies – daži gājuši uz paaugstinājumu, daži caur tiesu procesiem.

Par kuru pārvaldi ir runa?

Saulvedis V.: Ekonomikas policijas pārvaldi. Bet mēs ejam ārā no tā perioda. Mainās paaudzes, kļūstam arvien tiesiskāki. Lieta, ko minēju no 2013. gada, manā skatījumā, bija pasūtījuma lieta. Tāpēc tā nav izbeigta. Īsti nevar izbeigt un nevar iet uz priekšu, jo pierādījumu nav. Iesprūst.

Inese R.: Ļoti žēl, ka par tādiem gadījumiem neziņo, neveic dienesta pārbaudi. Tas veido fonu, kas neceļ izmeklēšanas prestižu. Mums ir Iekšējās drošības birojs…

Arī es varu par advokātiem pateikt – ir viltoti orderi, tiek pārkāpta ētika. Jūs diskreditējat Valsts policijas darbiniekus, runājot par kādu pieļāvumu. Man jau liekas, ka advokatūra ir pasūtījuma galds! Jo vairāk viens uz otru rādīsim ar pirkstu, jo vairāk būsim sākuma punktā.

Par zemo izmeklēšanas kvalitāti runā jau kopš deviņdesmitajiem gadiem.

Armīns M.: Prokuratūrā sāku strādāt 2000. gadā. Visu šo laiku izmeklēšanas kvalitāte kopumā ir viduvējā līmenī. Arī tagad ir gan spēcīgi, zinoši, pārliecinoši izmeklētāji, gan tādi, kas strādā sliktāk.

Lienīte Š.: Taisnība. Mēs vairāk runājam par policijas izmeklētājiem, bet ir arī KNAB, Militārā policija un citas iestādes. Lielākais izmeklētāju skaits ir policijā, viņi arī visbiežāk dabū pa kaklu no sabiedrības, žurnālistiem, kas saka – policija neko nevar. Patiesībā var! Daudz parādīja pēdējais Valsts kontroles atzinums par valsts ­izmeklēšanas iestādēm – ļoti svarīgs ir atalgojums, un tikpat svarīgi iestādēm ir veidot sabiedrības attieksmi pret saviem darbiniekiem, lai mazinātu negatīvo viedokli. Ir daudz labu izmeklētāju, pat izmeklētāji – ģēniji. Policijas problēma bijusi tā, ka visos laikos viņi ļoti vāji strādā ar savu tēlu sabiedrībā, bet tas varētu palīdzēt.

Inese R.: Piekrītu, ka izmeklēšanas kvalitāte ir vidējā līmenī, bet katram vēsturiskajam posmam ir savas īpatnības. Deviņdesmitajos gados bija citi laiki. Bija spēcīgi izmeklētāji, operi, bet vai šodien viņi varētu strādāt ar toreizējo taktiku un metodiku, ar mūsdienu advokātu klātbūtni? Domāju, ka ne. Tolaik pret operatīvo darbinieku un izmeklētāju bija cieņa, bet tagad – ar kāju atver durvis, aizdomās turamais aizrāda, ka ne tā ar viņu runājam un atgādina par cilvēktiesībām. Esam tā ierobežoti…

Saulvedis V.: Izmeklēšanas kvalitāte iet uz slikto pusi. Vidējā līmenī to notur tehnikas attīstība – daudzus noziegumus atklāt palīdz tehniskie līdzekļi: ir daudz vairāk noklausīšanās, ierakstīšanas, filmēšanas. To var teikt arī par KNAB. Ja viņiem saki – tur iedots kukulis, saņem atbildi – ja jau iedots, mēs vairs neko nevaram darīt. Ja vēl tikai dotu, tad, jā, saliktu mikrofonus, kameras. Tikmēr nopratināšanas psiholoģija un taktika izmeklētājiem, izskatās, nemaz netiek mācīta. Dažiem pat nav nojausmas, kas tas vispār ir. Jautājumus uzdod haotiski, bez izstrādāta plāna. Mēs no tā esam atgājuši ļoti tālu.

Kurā brīdī pazuda izmeklēšanas ­taktikas mācīšana?

Saulvedis V.: Līdz ar Policijas akadēmijas likvidēšanu. Man vēl tagad kā relikvija glabājas akadēmijā izmantotā no amerikāņiem iztulkotā grāmatiņa par izmeklēšanas metodiku – ar fotogrāfijām, pa punktiem, kas un kā jādara. Jāmin arī valsts attieksme pret izmeklētājiem. Nekad pret izmeklēšanu neesam izturējušies kā pret iekšējo valsts drošību. Neviena valdība neko nav darījusi. Policijas materiālais nodrošinājums, kas redzams, ieejot iecirknī, arī dod vēstījumu. Krieviski to sauktu par obezjaņņiku. Policijas iecirknī Gogoļa ielā mati ceļas stāvus! Un tas nav vienīgais. Šādos apstākļos cilvēkiem jāstrādā, tādos notiek pratināšana, ārzemnieki ir šokā. Un, protams, atalgojums un kadru mainība. Izmeklētājus jau var mācīt: viens ir izlasīt likumu, bet otrs – ­lasīt un just, kurā virzienā jāiet.

Inese R.: Vislabākais veids, kā mācīties, ir pēctecība. Pēc Policijas akadēmijas saņēmu leitnantes pakāpi un atnācu strādāt par izmeklētāju Purvciema iecirknī. Man iedeva lietu, pretī sēdēja kolēģe, kas policijā strādāja jau 15 gadu, bet viņai bija seržantes pakāpe, jo akadēmiju nebija beigusi. Prasīju, ko darīt, bet kolēģe atbildēja: tu man pastāsti, ko darīt, – esmu tikai seržante. Tomēr sadraudzējāmies. Viņa palika vakaros, palīdzēja pratināt, kopā braucām uz kratīšanām. Nevienas teorijas mācības nebūtu iemācījušas pratināšanas taktiku – kā un ko kurā brīdī jautāt un ko labāk ne!

Vai izmeklētāju atbalstošais kolēģis var būt arī uzraugošais prokurors?

Inese R.: Protams! Izmeklēšana jau ilgstoši ir vidējā līmenī, bet sadarbība ar prokuratūru gan uzlabojusies. Atsevišķu lietu kategorijās prokurors izmeklētājam ir klāt jau ar pirmo dienu, būdams līdzatbildīgs par versiju izvirzīšanu.

Kad šī līkne aizgāja uz augšu?

Inese R.: Ar Stukāna kunga nonākšanu ģenerālprokurora amatā.

Armīns M.: Ģenerālprokurora maiņa varbūt deva kādu paātrinājumu, bet pirmās vēsmas parādījās 2017. gadā.

Valsts kontroles 2017. gada ziņojumā bija teikts, ka 70 % uzraugošo prokuroru pirmstiesas izmeklēšanas laikā reti vai nekad nav veikuši procesuālas darbības.

Armīns M.: Būtiskais lūzuma punkts par prokurora lomu kriminālprocesā bija pēc 2017. gada Valsts kontroles revīzijas ­atzinuma, kurā pirmoreiz no malas tika vērtēts prokuratūras un izmeklēšanas iestāžu darbs. Tas sacēla ažiotāžu gan kolēģos, gan sadarbības partneros. Tapa iekšējā normatīvā bāze, mainījās domāšanas veids un sadarbības modeļi. Līdz apmēram 2010. gadam prokuroram noteikti nebija jāiesaistās izmeklēšanā tā, kā tas ir šobrīd. Normāla prakse bija, ka izmeklētājs nāca pie prokurora tikai tad, kad lieta jau gatava, – vai nu lai sāktu kriminālvajāšanu, vai lemtu par lietas izbeigšanu, bet ļoti retos gadījumos – ja radās kāda problēma, ko izmeklētāji savā starpā nevarēja atrisināt.

Tomēr nebūtu normāli, ja prokuroram būtu jābūt klāt katrā kriminālprocesā. Problēmu saskatu tajā, ka izmeklētāji zaudē savu patstāvību, atbildību par procesu, nemācās domāt un izdarīt secinājumus.

Atstāj visu uzraugošajam prokuroram?

Armīns M.: Tieši tā. Tikko kaut kas – zvana un jautā prokuroram, un par visu atbild prokurors. Tas nav pareizi, jo izmeklētājs ir patstāvīga amatpersona. Prokuroram nav jāstāv malā, bet sadarbībai jābūt tādai, kas nodrošina mērķtiecīgu un kvalitatīvu izmeklēšanu. Nav pieļaujamas situācijas, kad izmeklētājs saņem lietu, tā divus mēnešus noguļ, un tikai tad prokurors to saņem ar pavadvēstuli sniegt norādījumus izmeklētājam. Nav darīts vispār nekas – izmeklētājam nav ne plāna, ne virziena. Tad kurš veic izmeklēšanu – izmeklētājs vai prokurors?

Inese R.: Pilnīgi piekrītu, ka lietas parādīšana prokuroram pēc diviem mēnešiem nav pieņemama – ar to mēs cīnāmies. Bet ir arī otra galējība – izmeklētājs kaut ko dara, atstrādā savu versiju, iegulda daudz darba, bet prokurors paskatās un saka – nē, vajadzēja darīt citādāk, aizej, izdari vēl kaut ko. Ir pat gadījumi, kad izmeklētājs jautā – bet ko tieši? Un prokurors var atbildēt tikai – nu, kaut ko, varbūt nopratiniet vēlreiz liecinieku, varbūt vēl ko pateiks.

Valsts kontroles revīzijas pārskatā līkne par prokuroru atpakaļ atdoto lietu skaitu izmeklētājiem papildu izmeklēšanai 2017. gadā bija strauji augšupejoša. Kā ir tagad?

Armīns M.: Noteikti ar tendenci samazināties – pašlaik papildizmeklēšanas ir rets gadījums. Tas liecina par labāku komunikāciju un sadarbību starp izmeklētāju un uzraugošo prokuroru. Nav jāsēž katram savā kabinetā – jāsanāk kopā un jāizdiskutē, kāds būs lietas liktenis. Bet ir situācijas, kad izmeklētājam ar prokuroru ir kardināli pretējs skats uz lietu. Lai arī uzraugošais prokurors saka – viņš apsūdzību necels, izmeklētājs sev zināmu cēlu mērķu labad sūta lietu vajāšanai, un tās ir viņa tiesības.

Ja situācija tomēr uzlabojas, ko no tā secināt? Kāds cits posms velk…

Armīns M.: Pēdējo desmit gadu laikā izmeklēšanas vājā kapacitāte ir pārnesta uz prokuroru pleciem. Vēl līdz 2010. gadam prokurors izmeklēšanas uzraudzību izjuta minimāli. No kāda 2012. gada izmeklēšanas uzraudzība prokurora ikdienu pārņem arvien vairāk. Kriminālvajāšana, kas ir prokurora pamatdarbs, kļuvis par vismazāko. Šobrīd divi stūrakmeņi, kas paņem absolūti lielāko prokurora laiku, ir izmeklēšanas uzraudzība un iztiesāšana. Prokurori joprojām iznes uz saviem pleciem visu, kas notiek ar izmeklēšanu. Apstākļu spiesti pielāgojamies, uzņemam triecienu uz sevi. Manuprāt, sarežģītākās lietās gan juridiski, gan no pierādījumu iegūšanas viedokļa, reti kurš izmeklētājs spējīgs patstāvīgi novest izmeklēšanu līdz pabeigšanai. Te bez prokurora neiztikt. Mēs to ­saprotam.

Saulvedis Vārpiņš intervijā KLUBAM teica tā: «Zemais izmeklēšanas līmenis pazemina arī tiesas līmeni. Tiesa jūt – no vienas puses, it kā ir vainīgs, attaisnot negribas, bet īsti notiesāt arī nevar. Un iedod simbolisku sodu. Ir tāda nelāga tendence: simboliski notiesāt ar domu, ka persona varbūt nesūdzēsies. Savukārt prokuratūra ir laimīga, ka lieta nav ­izgāzta.»

Saulvedis V.: Jā, es neatkāpjos no sava viedokļa.

Armīns M.: Šādas situācijas var būt, bet, manuprāt, tās nav tiesiskas. Tiesnesim ir divi varianti – vai nu notiesāt, vai attaisnot. Ja reiz lieta ir nekvalitatīva, pierādījumi nepietiekami, ir šaubas vai saskatāms noziedzīgs nodarījums, cilvēks jāattaisno. Citādi – kāds tad taisnīgs noregulējums tiek panākts pēc principa, lai vilks paēdis un kaza dzīva? Tas nav korekti – tas ir juridisks māns. Piemēram, īpaši sensitīva lietu kategorija – koruptīvi noziegumi. Amatpersona paņēmusi kukuli, bet ar pierādījumiem tā ir, kā ir, tāpēc iedodam nosacītu sodu – neviens nepārsūdz, un spriedums stājas spēkā. Ar ko šī lieta un rezultāts ir citāds nekā lietā, kur pierādījumu ir pietiekami, prokurors iet līdz galam un iedod reālu brīvības atņemšanu? Tas nav juridiski godīgi.

Bijušais Valsts Kriminālpolicijas priekšnieks Valdis Pumpurs atzinis: «Nekur netiek gatavoti labi, mūsdienīgi policisti, izlūki, spiegi, operatīvie ­darbinieki.» Ko varat viņam atbildēt?

Lienīte Š.: Nav specializētas iestādes, Policijas akadēmijā bija atsevišķs virziens, kas gatavoja operus, ekspertus, kriminālistus.

Inese R.: Policijas akadēmijas likvidēšana bija milzīgs zaudējums. Mēs mācījāmies piecus gadus, mūs dresēja, mācīja par izmeklētājiem. Kad atnācu uz Purvciema iecirkni, bija izpratne par to, kā noņem pirkstu nospiedumus, kā veic fotografēšanu. Teorētisku zināšanu bija vairāk, nekā vajag. Nezināju, kā to pielietot praksē. Tas nāca tikai ar laiku. Mums bija garas prakses iecirkņos. Vēl četrus mēnešus stažējos pie izmeklētāja.

No Policijas koledžas atnāk slikti ­sagatavoti kadri?

Inese R.: Ir, kā ir.

Lienīte Š.: Policijas akadēmija bija otrā līmeņa profesionālā augstākā izglītība. Savā Latvijas Universitātes diplomā redzu, cik man bija mācību priekšmetu, kāds apjoms tika sniegts… Tagad, redzot jauno ­izmeklētāju atzīmju lapu ar LU vai Turības jurista izglītību, liekas dīvaini – vai tiešām tik mazā apjomā var ielikt visas zināšanas, lai kļūtu par kvalificētu juristu?

Ja tik ilgu laiku valstī nav gatavoti, piemēram, operi, tas taču ietekmē ­procesu, izmeklēšanas kvalitāti.

Lienīte Š.: Nenoliedzami.

Saulvedis V.: Tāpēc jau tā ir.

Lienīte Š.: Jebkurš profesionālis pateiks, ka Policijas akadēmijas likvidācija bija lielākā kļūda, ko valsts varēja izdarīt. Tas tiešām ir valsts drošības jautājums.

Izmeklētāju mācību centrā man ir kas padomā arī operatīvajiem darbiniekiem. Policijas koledžas administratīvajā korpusa ceturtajā stāvā būs vairāki mācību poligoni praktiskajām darbībām – kratīšanas, tehnikas atrašana, izņemšana. Aprīkojam vienu no interesantākajām klasēm valstī. Būs simulāciju klase, kur policisti virtuālajās brillēs piedalīsies reālu situāciju izspēlēs, kā rīkoties notikumu vietā, aizturēt personas.

Saulvedis V.: Tas, ko dzirdu, ir tikai apsveicami. Tomēr viens ir kursi, otrs, kad mācies vairākus gadus pēc kārtas. Šobrīd ar kursiem izlīdzamies.

Inese R.: Operiem ir obligātā profesionālā pilnveide. Vadošie operi organizē mācības, bet pēctecības nav. Cik ilgi opers var skraidīt, naktīs negulēt? Pienāk brīdis, kad viņš vairs nevar palikt iecirknī.

Armīns M.: Ļoti ceru, ka Latvijā nepienāks brīdis, kad tādas lietas kā Zolitūdes traģēdija vai advokāta Bunkus slepkavība paliks neatklātas, jo nav izmeklētāju. Bet iezīmējas tendences, ka uz to iet. Šādās slepkavību lietās izmeklētājam bez operatīvā seguma sākotnēji vispār nav ko darīt. Ar operatīvo darbu ir ļoti švaki. Ja izmeklēšana vēl var savākties, atrast cilvēkus un kopā ar prokuroru tandēmā strādāt un novest izmeklēšanu līdz rezultātam, tad operatīvajā darbā prokuratūra nevar palīdzēt. Man ir bažas, ka nākotne, domājot par spēju sarežģītas, apjomīgas lietas atklāt un kvalitatīvi ­izmeklēt, nav diez ko rožaina.

Vai ar Armanda Ruka atnākšanu ir kas mainījies?

Armīns M.: Kad vadība nomainās, parasti ir aktīvs periods, reorganizācijas, nosaukumu maiņa, kadru rotācija. Mani bažīgu dara tas, ka netiek risināti personāla, darītāju jautājumi. Kāds ieguvums, kāda spožā nākotne ir darītājam? Kas viņa ikdienā mainās? Sagaidītu, ka ir darbs tieši ar šo personālu. Ļoti labi, ka tiek meklēti risinājumi, slodzes pārdale, sākums labs, bet jāiet dziļāk un jāsaprot, kur problēma. Tā ir personālkrīze, attieksme, motivēšana un spēcīga zemākā, vidējā līmeņa vadītāju atlase, kas komandu pavelk līdzi.

Sāpju moments, kas vistiešākajā veidā ietekmē mūsdienu izmeklēšanas kvalitāti, ir katra pilsoņa atbildība un pienākums. Ziņot par noziegumu un, ja tev ir ko teikt, liecināt, iesniegt, nevis gaidīt, kad atnāks pēc pierādījumiem vai uzminēs, ka tie ir pie tevis.

Spilgts piemērs ir skandalozā imunologa krimināllieta, kura nodota tiesai. Kad mediji aicināja, anonīmā aptaujā atsaucās, manuprāt, vairāk nekā 20 sievietes. Prokuratūra uzsāka kriminālprocesu, nodeva policijai, vairākus mēnešus cietušās sievietes neatsaucās. Mums nav datu, kā viņas identificēt, atrast un, pasarg’ Dievs, vēl radīt pazemojumu, iesaistot procesā pret viņu gribu. Vai tas ir uzticēšanās trūkums vai neticība, ka izmeklēšanai būs panākumi? Tas pats ar lieciniekiem. Nenāk pie policijas darbinieka, nenāk uz tiesu. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc izmeklēšana ievelkas. Termiņi lielā mērā atkarīgi no tā, kā katrs procesā iesaistītais izpilda savu pienākumu. Ja liecinieks nenāk desmitiem reižu, ­pierādījumi no gaisa nenokrīt.

Saulvedis V.: Cilvēku nenākšana ir dziļāka problēma. Kādreiz nekvalitatīvi nopratina un uz policiju sauc otru reizi.

Bet, ja piemin Ruka kunga reorganizāciju, nezinu, vai tas atbilst patiesībai, bet runā, ka nebūs arī Ceļu policijas. Funkcijas tiks pārliktas. Cik tas ir pārdomāti? Man šķiet, jābūt specializācijai. Agrāk bija speciālās grupas, kuras brauca uz slepkavībām. Vai pie tā nevajag atgriezties?

Šobrīd grupu nav?

Inese R.: Protams, ir. Bet tagad parādās universālais policists. Parasti vislielākās bažas ir par notikuma vietas apskati. Ceļu policijas darbinieki prefekti veic notikuma vietas apskati, no viņiem var mācīties.

Saulvedis V.: Tieši tāpēc baidos, ka ­funkcijas pārliks uz citiem…

Inese R.: Tas ir jaunais koncepts, kas strādā atsevišķos iecirkņos, – uz notikuma vietu izbrauc tuvākā ekipāža jeb universālais policists. Tā var būt Ceļu policija vai patruļpolicija, visi ir apmācīti atstrādāt ­notikuma vietu.

Zādzība vai slepkavība – brauks viena un tā pati brigāde?

Inese R.: Tad jāsaprot – izsaukt galveno inspektoru vai ar situāciju paši var tikt galā. Tas varbūt neuzlabos izmeklēšanas kvalitāti, bet noteikti efektivizēs. Koledžā ir speciālais kurss, lai prastu novērtēt situāciju. Ja konstatē, ka nepieciešams izmeklētājs vai grupa, tā pēc piecām minūtēm atbrauc.

Armands Ruks minējis, ka labākie izmeklēšanas grupu vadītāji saņem 1500–1600 eiro uz rokas. Viņš policista algu gribētu redzēt no 1000 eiro uz rokas ­zemākajam līmenim un tad pa kategorijām uz augšu. 2000–2500 uz rokas, piemēram, Bunkus lietas izmeklētājiem.

Lienīte Š.: Normāls atalgojums izmeklētājam ir viens no faktoriem, kāpēc viņš gribētu tur strādāt. Izmeklētāja zināšanas nevar būt zemākas par prokurora, advokāta zināšanām.

Saulvedis V.: Arī noziedznieka zināšanām. Ir tādi, kuri ar vairākām augstākajām izglītībām taisa shēmas.

Un labākie no policijas iet uz KNAB un citām struktūrām…

Inese R.: Tieši tā.

Lienīte Š.: Tā ir kadru zagšana. Prokuratūra zog KNABAM un Galvenajai policijas pārvaldei, KNAB policijai, VID un vēl kādam. Pēc pēdējās statistikas, valstī trūkst 30 % izmeklētāju.

Saulvedis V.: Tas ir milzīgs skaitlis, un – ja vēl ņem vērā, cik trūkst parasto policijas darbinieku!

Inese R.: Bet kā viņus pievilināt? Man draugi saka – gribu pie tevis. Bet, kad pasaku algu, – ā, nu atvaino! Sieviete, kurai vīrs pelna, vēl var strādāt ar entuziasmu, bet vīrietis, kuram jāuztur ģimene, diemžēl nevar atļauties strādāt Valsts policijā. Skumji redzēt – jauna, gudra, perspektīva izmeklētāja, bet pretī nevis viens advokāts, bet vesels birojs. Labi, ja izmeklētāja ir ilggadēja, bet ja tikko atnākusi no koledžas… Sievietes ir arī operes, bet lielākā daļa joprojām ir vīrieši. Izmeklētāju lielākā daļa gan ir sievietes, taču Ekonomisko noziegumu izmeklēšanas pārvaldē proporcija bija 50:50.

Izklausās, ka mums jāsamierinās ar to, kā ir, – algas mazas, darbinieku trūkst, lietu daudz. Kad beigsies samierināšanās?

Inese R.: Tā īsti nav. Jūs saklausījāt, ko gribējāt. Mums ir virkne pasākumu, ko darām, lai būtu labāk. Varbūt kādai velosipēda zādzībai nebūs pievērsta uzmanība, bet smags noziegums tiks izmeklēts. Ejam uz digitalizāciju. Būs elektroniskā lieta, kas arī var uzlabot kvalitāti, – notikuma vietu apskatīs ar speciālu kameru, nofilmējot pa apli precīzi visu. Jau tagad ir kameras, bet nepietiekami.

Saulvedis V.: Iekams valsts līmenī iekšējā drošība nebūs prioritāte, nekas nemainīsies. Mēs lāpāmies.

Lienīte Š.: Ne tikai valdības līmenī. Katram cilvēkam jāapzinās, ka var nozagt mašīnu, nodarīt pāri radiniekiem. Mums jāgrib, lai policija to var atklāt. Katram jādara šis mazais darbiņš. Tikai tad var veidot valsts politiku.

Armīns M.: Par profesijas prestižu un cieņu. Reāls gadījums pagājušā gada vasarā – cilvēkam trijos jāierodas policijā pie inspektora, kur tiks izskatīta ­administratīvā pārkāpuma lieta. Pulksten 11 viņš sāk gatavoties, lietot alkoholu, ierodas, ir neapmierināts, jo aizmirsis, pie kā ieradies. Gaujas ielā nav dežūrdaļas, koridoros ielaiž ar čipiem. Viņš sāk sirot pa ēku. Ieiet vienā kabinetā, otrā, nolamā inspektori necenzētiem vārdiem un sāk viņu žņaugt. Ar ko tas būtu beidzies, ja kolēģis no blakus kabineta nepiesteigtos palīgā? Runa ir par drošību policijas iecirknī.

Prestižs ir nopietns jautājums. Nebūs tā, ka policijas darbiniekam sāks maksāt par 500 eiro vairāk, un visas lietas būs atklātas ideālā kvalitātē. Lai amats būtu konkurētspējīgs, jāpiesaista iespējami izglītotāki, atbildīgāki cilvēki. Pie prestiža sabiedrības un pašas policijas acīs ir, ko piestrādāt.

Noslēgumā pastāstiet ko pozitīvu – kāda laba izmeklētāja piemēru!

Armīns M.: Tādi ir ik uz soļa. Katrā struktūrvienībā ir izmeklētāji, kuri ļoti labi dara savu darbu. Jūti degsmi, to, ka viņš tiešām strādā ar galvu, pašam ir izdoma, ko kriminālprocesā grib noskaidrot, spēj pamatot viedokli. Tādus sastopam ikdienā, tikai par viņiem runājam mazāk nekā par sliktajiem.

Kad pēdējo reizi tādu satikāt?

Armīns M.: Aizvakar. Viņš ir no Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes. Zināju jau viņu pirms tam, bet man prieks, ka viņš ir audzis, šobrīd jau vada nodaļu. Jaunā ampluā, bet padotajiem nodod pieredzi ar tādu pašu degsmi kā pirms desmit gadiem. Un viņš nav vienīgais. Gan iecirkņu, gan reģionu līmenī. Reizēm pat prokurori mēdz teikt, ka no iecirkņiem saņem kvalitatīvākas lietas nekā no tā saucamajām elitārajām vienībām – galvenās reģiona ­pārvaldes, KNAB, IDB.

Saulvedis V.: Ir daudz labu izmeklētāju. Gribētos, lai tiek risināts tas, ka šie izmeklētāji pēc tam nepāriet uz citām struktūrām. Lai būtu pēctecība, pieredzes nodošana.   

Inese R.: Varētu saukt līdz rītam. Regulāri tādus redzu. Mums ir novērtēšanas ik pēc diviem gadiem. Uzrakstījām priekšlikumu pārskatīt novērtēšanas modeli. Varbūt varētu labākos izmeklētājus apbalvot ar prēmiju vai citiem bonusiem, lai cilvēks būtu orientēts celt savu līmeni.

Saulvedis V.: To vajadzētu. Jāizceļ labo izmeklētāju darbs.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par «Diskusiju un problēmrakstu cikls »Gandrīz pratināšana"" saturu atbild «Žurnāls Santa».