Sportista sniegums galvenokārt balstās uz četriem stūrakmeņiem – tehniskā prasme, spēks, izturība un organisma atjaunošanās spējas. Lai sportā sasniegtu augstas virsotnes, nepieciešams šo elementu sajaukums. Katrā sporta veidā galveno lomu spēlē atšķirīgas īpašības, tāpēc atkarībā no sporta veida specifikas kāds no šiem elementiem ir dominējošais. Tas arī nosaka aizliegto vielu izvēli dažādos sporta veidos. Visvairāk izplatītās dopinga formas ir stimulējošie līdzekļi, tajā skaitā narkotisks vielas, (AAS), kā arī dažādi hormoni, augšanas faktori un metaboliskie modulatori, piemēram, meldonijs.
Stimulējošie līdzekļi – senākā dopinga forma
Viduslaikos pirms turnīriem bruņinieki mēdza lietot augu novārījumus un sēnes, lai nomāktu sāpes un nogurumu, palielinātu enerģiju. Psihostimulatorus uzskata par dopinga vecāko formu.
Mūsdienās visvairāk izplatītās zāles dopinga aprindās ir amfetamīni, efedrīns, sibutramīns, metilheksanamīns un kokaīns.
Tos lieto gan atsevišķi, gan kopā ar citām dopinga vielu grupām. Šīs vielas stimulējoši iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu, palielinot agresivitāti, nomācot nogurumu un izsalkumu (nereti stimulatorus lieto kā notievēšanas līdzekli), paaugstinot fiziskās slodzes izturības latiņu. Stimulējošie līdzekļi visefektīvāko artavu atlēta sniegumam sniedz sporta veidos, kur galvenās ir tehniskās iemaņas, piemēram, šaušanas disciplīnās, šahā, autosportā un citos.
Šādos sporta veidos samazināts uztraukums, trīce, augstāka koncentrēšanās spēja un nomākts nogurums, ko panāk ar dažādiem stimulatoriem, var palīdzēt uzrādīt augstvērtīgākus rezultātus. Piemēram, lietojot amfetamīnu, kas ir narkotiska viela, paaugstinās uztveres spējas, ir liela enerģijas pieplūde.
Sportisti, kas izvēlas lietot šo vai tamlīdzīgas vielas, neapdomīgi riskē, jo amfetamīns ievērojami paaugstina asinsspiedienu, sašaurina asinsvadus un organisms nespēj uzturēt normālu iekšējo temperatūru, tādēļ var pārkarst. Pārkarstot organismā samazinās šķidruma daudzums un asins tilpums, tādējādi sirds un citi dzīvībai svarīgie orgāni vairs nespēj normāli funkcionēt un var iestāties sportista pēkšņa nāve.
Androgēnais dopings – visbiežāk izplatītā dopinga forma
Spēka sporta veidos dominējošais aspekts ir specifiski anaerobā spēka parametri. Atlētam nozīmīgi ir attīstīt pēc iespējas lielāku spēku noteiktā laika sprīdī. Androgēnos anaboliskos steroīdus galvenokārt izmanto tādos sporta veidos kā kultūrisms (bodibildings), svarcelšana, mešanas disciplīnas un citos sporta veidos, kur nepieciešams attīstīt pēc iespējas lielāku spēku un muskuļu apjomu.
Turklāt tauku daudzuma samazināšana, attālināts noguruma slieksnis un ātrāka organisma atjaunošanās ir vilinoši AAS lietošanas efekti.
Tā kā spēka attīstība ir samērā lēns un rūpīgi plānots process, spēka sporta veidos aizliegto vielu lietošana var sniegt vislielāko efektu. Androgēno dopingu iedala tiešajā un netiešajā metodē. Tiešajā metodē tiek uzņemts vīrišķais hormons vai tā atvasinājumi, bet netiešajā metodē veiktas manipulācijas, kuru blakusefekts ļauj organismā paaugstināt vīrišķā hormona līmeni.
Ar steroīdiem joki mazi!
Diemžēl naski uz AAS steroīdu lietošanu ir ne tikai profesionāli sportisti, bet arī fitnesa entuziasti, kas vēlas uzlabot izskatu, bet neapzinās hormonu iedarbības sekas. AAS steroīdu blakusparādības ir ārkārtīgi nopietnas. Androgēniem ir vairāki efekti, kas nelabvēlīgi var ietekmēt sirds un asinsvadu sistēmas veselību ilgtermiņā. Sirds izmēri var palielināties, paaugstinās sliktā holesterīna līmenis asinīs, tādējādi sekmējot asins trombu veidošanās risku, kas var radīt infarktu vai insultu.
No ārpuses ievadītas vielas vīriešiem nomāc sēklinieku dabiski ražoto testosteronu.
Spermas ražošana samazinās, un tiek veicināta sēklinieku atrofija, jo tiek izmainīts endokrīnās sistēmas fizioloģiskais līdzsvars. Vīriešiem var pieaugt prostatas hiperplāzijas un vēža risks. Sievietēm, kuras lieto AAS, blakusparādības ir tādas pašas kā vīriešiem, tomēr ir arī specifiskas izmaiņas: balss tembra pazemināšanās, kas parasti ir neatgriezenisks efekts, izmaiņas menstruālajā ciklā, dažkārt iespējama sievišķo dzimumorgānu palielināšanās, kas var būt ļoti sāpīga un prasīt ķirurģisko iejaukšanos.
Hormoni – mākslīgas izturības veicinātāji
Atjaunošanās pēc sportā gūtām traumām ir būtisks faktors visos kontakta sporta veidos. Šajos sporta veidos nereti izmanto augšanas hormonu un dažādus augšanu stimulējošus faktorus. Dabiski augšanas hormons tiek producēts smadzeņu hipofīzes dziedzerī, un tam ir liela nozīme pubertātes vecumā, atbildot par normālu fizioloģisko attīstību, tas palielina proteīna sintēzi un ietekmē lielāko daļu ķermeņa audu.
Tā kā nav skaidru pierādījumu, ka mākslīgi uzņemts augšanas hormons veicina muskuļu augšanu, dopinga lietotāji augšanas hormonu drosmīgi lieto kombinācijā ar citām AAS zālēm, īpaši ar testosteronu vai ar insulīnu, ko izmanto cukura diabēta ārstēšanā. Insulīnam piemīt anaboliskā iedarbība uz muskuļu šūnām, palīdzot veidot muskuļus, bet dopinga devās tas ir bīstams, jo var pārlieku samazināt cukura līmeni asinīs, novedot organismu līdz ļoti smagam stāvoklim, pat komai un nāvei.
Asins dopings – daudzu izturības sportistu ikdiena
Izturības sporta veidos visbūtiskākā ir organisma spēja ilgstoši strādāt augstas slodzes režīmā. Šajos sporta veidos aizliegto vielu lietošana ir izplatīta gan treniņu procesā, gan sacensību laikā. Daudzi izturības sporta veidu atlēti, piemēram, riteņbraucēji, slepus izmanto tā saukto asins dopingu. Asins dopingu iedala tiešajā un netiešajā metodē. Tiešā metode ietver asins pārliešanu. Var tikt pārlietas savas iepriekš nolietās asinis vai svešas tās pašas asins grupas asinis. Netiešajā metodē izmanto hormonu injekcijas. Viens no visbiežāk izplatītajiem asins dopinga hormoniem ir eritropoetīns jeb EPO – hormons, kurš atbild par sarkano asins ķermenīšu ražošanu.
EPO uzdevums ir palielināt sarkano asins ķermenīšu skaitu asinīs, kā rezultātā tiek uzlabota muskuļu apgāde ar skābekli , tādējādi palīdzot sportistam darboties augstas slodzes režīmā daudz ilgāk. Tas ir tieši tas, ko sportisti vēlas! Savukārt amatieru sportā EPO lietošanas efektivitāte nav zinātniski pierādīta. Tika analizēti riteņbraucēju amatieru rezultāti sacensību laikā, kad daļai sportistu injicēja EPO, bet daļai – tikai fizioloģisko šķīdumu. Rezultāti neatspoguļoja krasu atšķirību sniegumā starp EPO lietotājiem un tiem, kam nebija injicēts šis hormons.
Par spīti tam, daudzi amatieri tik un tā lieto EPO, vienlaikus ignorējot tā draudus veselībai.
Sportistiem, kam sarkano asins ķermenīšu skaits asinīs jau sākotnēji ir normāls, ar EPO palīdzību to palielina līdz pat 65% no asins tilpuma. Sacensību periodā tas ir ārkārtīgi bīstami, jo organisms ir pakļauts atūdeņošanās riskam. Atūdeņošanās vēl vairāk palielina sarkano asins ķermenīšu skaita attiecību pret asins tilpumu (asinis kļūst biezas). Šādi apstākļi būtiski apgrūtina sirds normālu darbību. Pēdējo 40 gadu laikā asins sabiezēšana ir vairāku desmitu elites riteņbraucēju nāves cēlonis.
Pasaules statistika
Dopings ir nozīmīga problēma gan sporta nākotnei, gan sabiedrības veselībai kopumā. Lai gan ir veikti neskaitāmi pētījumi, dati nespēj atainot dopinga patieso situāciju pasaulē.
Tiek lēsts, ka dopingu varētu lietot līdz pat 40% profesionālo sportistu, taču arī fitnesa entuziasti tīko pēc šīm aizliegtajām vielām, īpaši steroīdiem.
Lai gan mērķtiecīgs Pasaules Antidopinga aģentūras darbs ir apkarojis daudzu dopinga vielu lietošanu, pilnībā izskaust šo netikumu pašlaik nav iespējams. Piemēram, netieša asins dopinga izplatība vēl joprojām ir visai plaša un grūti konstatējama. Tas ir saistīts ar plašām iespējām sintezēt EPO analogas vielas, kas savu dopinga mūžu beidz, pirms tās paspēj iekļaut aizliegto vielu sarakstā.
Raksts publicēts žurnālā «Ej» 2018. gada 7. numurā.
Populārākie raksti