Alfa Romeo Spider – mašīna sirdij, ne braukšanai

Polijā pat – benzīntankā pildīju benzīnu, iznāk viens polis un prasa: “Kura gada poršs?” Es saku: “Tas nav poršs, aizej, apskaties priekšā.” Ieraudzīja viņš to emblēmu: “Vāāāi!” Ļoti daudzi cilvēki ir sajaukuši. Purns viņai tāds slīps, kā poršam.

Man draugam Vācijā kaimiņos dzīvoja pensionārs ‑ vecs auto tirgotājs, kas šo mašīnu apkalpoja speciālā Alfa Romeo servisā. Viņam bija vājība uz šādām mašīnām, viņam tādas bija vairākas. Šo es ieraudzīju, un ‑ viss! Baigi interesantā likās. Nopirku 2005. gadā. Kādus pāris gadus pirms tam gaidīju, jo viņš nekādi negribēja pārdot. Beigās pierunāju.

Onkulis man iedeva līdzi divas Alfa Romeo cepures, vēl šo to ‑ eļļu, sveces. Trosi buksēšanai ‑ ja nu kas. Un obligāti viņam bija jāzvana, kad es atbraucu šeit ‑ kā pa ceļam gājis. Pats braucu uz Latviju. Viss bija ļoti labi. Kas tad tur ‑ vispirms pa bāni, pēc tam pa Poliju. Bet nu skrējiens ir tāds… Pa bāni es pilnīgi mierīgi uz 160 gāju. Man panesās tikai dažas mašīnas garām, kādi pāris moči un poršiki, protams.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Slavenību bērni

FOTO: Džemmas Skulmes mazdēls atklāj savdabīgu izstādi. Parāda visu, ko prot!

Evija Kalnbērza

Skandāls

Dzelzīša skandālā iesaistītā aktrise atklāj, kas patiesībā notika pēc «Spēlmaņu nakts»

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Vienīgi atvadīties onkulis neiznāca, kad dzinu mašīnu ārā no viņa garāžas un braucu prom. Viņš vienkārši neiznāca no mājas.

Varbūt patiešām žēl bija, jo viņš šai mašīnai vienīgais saimnieks bija bijis. Vai man varētu būt līdzīgi? Tā kā netaisos pārdot, pat nezinu.

Šī mašīna tikai 40 000 kilometrus nobraukusi. Onkulis jau tikai pa vasarām bija braucis. Es arī pa svētdienām varbūt izbraucu, bet ziemā vispār ne. Kā ir septembris, oktobris, pēdējās saulainās dienas, tad jau parasti lieku alfu nost. Rūsētu noteikti, ja pa ziemu brauktu. Bet vācietis visu ir smuki iesmērējis, arī apakšu, lai gan viņiem pat ziemu nav tur, Vācijas dienvidos.

Man dzīve paiet uz ceļa, jo ikdienā ar mašīnu braukāju, ar audi. Pedāļi mīksti tam auģikam un stūrīte viegliņa, ar vienu pirkstiņu var paņemt. Bet alfai stūres pastiprinātāja nav, tāpēc ir riktīgi jāgriež, kad brauc. Baigi smagā liekas, ja nav pierasts. Vēl šī mašīna ir cieta, jo tīrākais sporta variants. Garam cilvēkam nav īpaši ērti braukt. Iesēdieties, uzreiz jutīsiet. Stūre atrodas zemu, tāpēc rokas ķeras starp stūri un ceļgaliem.

Alfai viss ir pilnīgi oriģināls. Tikai pāris skrāpējumu, kurus, kā es skatījos, vecais onkulis ar otiņu bija piekrāsojis.

Tehniskajās apskatēs vienmēr saskrien bars ar pārbaudītājiem skatīties, jo neviens netic, ka mašīna ir tik ideāla. Viņi saka: “Te jau nav, ko pārbaudīt!” Kā jauna.

Mašīnai apakša ir tā īpatnēji uztaisīta ‑ tilts iekārts tādās kā brezenta siksnās. Un divi karburatori nezin kāpēc. Laikam tāpēc, lai tā riktīgi ietu.

Pa mežu esmu braucis. Pieskaras kaut kur mazliet, jā, bet viņa jau nav nemaz tik zema. Ir gadījies braukt arī lietū. Stiprā nē, tādā vieglākā. Nekāda vaina. Mašīna kaut kā atsit tās lāses. Patīkami vasarā. Kad nolaiž jumtu, vējš svilpo. Kā lai saka… Šis auto ir sirdij, ne braukšanai.

Vienu šādu pašu es satiku ceļā, tepat Jūrmalā. Bet nu tādu… Tā krāsa… Vai nu bija pārkrāsota, vai kā, bet nu ļoti neveiksmīgi. Ne sarkans, ne bordo. Izskatījās nesmuki, un tāda krietni nodzīta.

Tā jau labprāt nopirktu vēl kādu veco auto, bet tas prasa lielus līdzekļus. Reiz salidojumā redzēju ļoti smuku jaguāru, rodsteru, 1958.gada. Nu, tas bija kaut kas! Es paskatījos internetā – pie ceturtdaļmiljona eirīšu maksā.

Kā jau lielākajai daļai, mana pirmā mašīna bija žigulis. Vienpadsmitais, pēc tam piektais. Tas bija kādā 1980.gadā. Šī mašīna man ir astotā vai devītā. Ja es paņemu labu mašīnu, tad parasti necenšos pēc gada pārdot. Ar pirmo gan iekritu, to man iesmērēja, tādu parūsējušu, kurai rūsa bija mazliet piemaskēta.

Es domāju, ka mašīna ir dzīva. Ar viņu tāpat ir jāparunājas, un nekādā ziņā nedrīkst uz mašīnu dusmoties. Tā atriebjas. Jebkura.

Vienreiz gribēju pārdot vienu mašīnu, bet mēneša laikā nobira ģenerators, nobira starteris, dabūju gandrīz visas detaļas nomanīt. Labi, ka nepārdevu, jo pazīstamiem cilvēkiem gribēju atdot. Es uzskatu, ka mašīna juta, ka to grib pārdot. Tā kā dusmoties uz mašīnu principā nedrīkst. Jo viņa jau nav vainīga ‑ kā tu ar viņu apejies, tā viņa izturas pret tevi.

Kas ir auto? Ikdienā man vienkārši patīk pati braukšana. Ne tu no kāda esi atkarīgs, ne no cita transporta, ne no laika apstākļiem. Forši.

Materiāls publicēts 2008. gadā žurnālā KLUBS Nr. 8.