Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Par tēvu kļuvu agri – 22 gadu vecumā apprecējos, bet jau pēc gada piedzima pirmā meita. Esmu tēvs divām meitām Roksanai un Ornellai, kā arī dēlam Ričardam. Trīs bērni romu ģimenē nav daudz. Mans tēvs ģimenē bija vienpadsmitais bērns. Taču mūsu laikos pat trīs bērni bija daudz. Tie bija pārmaiņu laiki, nebija stabilitātes. Dzīve mainījās katru dienu, un nākotni nevarēja paredzēt. Tagad nožēloju, jo kādēļ gan nelaist bērnus pasaulē, ja tie aug stipri un veseli, priecē tevi un nes labumu apkārtējiem?
Romu ģimenes savus vecākus vecumdienās nekad neliek pansionātos, un tikai retos gadījumos mēs izvēlamies bērnus laist bērnudārzos. Pārsvarā jauno paaudzi audzina vecā paaudze. Mans tēvs bija ļoti patriotisks, zinošs un inteliģents cilvēks. Jau no agras bērnības viņš manī un manos divos brāļos ieaudzināja mīlestību pret savu dzimteni Latviju, vienmēr teikdams ,ka mēs esam Latvijas romi un dzīvojam šeit 500 gadu. Šo mīlestību un lepnumu par savu dzimteni viņš nodeva arī saviem mazdēliem. Mans tēvs Kārlis Rudevičs ir pirmais romu mākslinieks, dzejnieks un romu folkloras vācējs, kā arī vienīgais roms, kurš saņēma augstāko Latvijas apbalvojumu, Triju zvaigžņu ordeni. Par pirmo mazmeitu Roksanu viņš bija ļoti priecīgs un laimīgs, jo viņas atnākšana atnesa jauno uzplaukumu viņa radošajā dzīvē.
Romu ģimenēs bērni ar vecvecākiem kopā pavada ļoti daudz laika, palīdzot viens otram. Bērni dalās ar savu neizsmeļamo enerģiju, bet vecvecāki ar savu dzīves gudrību, kultūru, tradīcijām, romu psiholoģiju un arī ikdienas saimniecības darbiem. Tāpat bērni piedalās pieaugušo sanākšanās un sarunās, kam romu bērnu audzināšanā ir liela nozīme, jo tur var dzirdēt un mācīties romanipen (romu iekšējā konstitūcija, kura nekad nav mainījusies). Tāpēc līdz desmit gadu vecumam romu bērni ir dzīves gudri un patstāvīgi prot izdzīvot. Viņi ir gatavi dzīvei. No šādas audzināšanas ieguvēji ir arī vecvecāki, jo jūt savu nozīmību un vērtību. Viņi netiek nostumti malā.
Man bija svarīgi saviem bērniem galvenokārt iemācīt būt godīgiem, cienīgiem un nepārkāpt romu tradīcijas, jo dzīvē ir robežas, kuras pārkāpt nedrīkst. Romu dzīves gudrība saka, ka grūtība rada necienīgu uzvedību. Grūtībās cilvēks sāk domāt par slikto – ko kādam atņemt, apmānīt vai nozagt, bet ja tu esi izturējis grūtību pārbaudījumus, un paliki cienīgs, grūtības no tevi pamet. Tādēļ mēs viens otram vēlam – dzīvo cienīgi, un grūtības izpaliks.
Arī cieņa pret vecākiem cilvēkiem ir ļoti svarīga, jo viņu tagadne ir mūsu nākotne. Kāda tava attieksme šodien būs pret vecākiem cilvēkiem, tādu attieksmi tu saņemsi pret sevi, jo dabas likumus neviens nav atcēlis.
Šobrīd pats esmu vecaistēvs vienam mazbērnam Sando un, protams, ka es tāpat kā mans tēvs, piedalos audzināšanā. Man vēl viss priekšā, nepilnos 3 gados Sando prot uzvarēt šahā trīs gājienos, domāju tas ir tikai sākums. Bērni aug mūsu acu priekšā, tāpēc ik mirklis, ko pavadām kopā, ir audzinošs.
Ceļš ir laime
Romiem ir vēl kāda dzīves gudrība, kas mums palīdz audzināt bērnus, tāpēc gribu ar to padalīties – nav ceļa uz laimi, pats ceļš ir laime. Kad cilvēks iet uz savu mērķi vai sapni viņa acis deg, viņš ir nenogurdināms un viņš ir laimīgs. Kad mērķis ir sasniegts sākas rutīna. Tādēļ mēs no agras bērnības mācam bērnus sapņot, fantazēt un nekad neapstāties uz sasniegtiem mērķiem un būt laimīgiem.
Ar meitām man ir ļoti paveicies. Meitas ir mīlestība, ģimenes siltums un mājīgums. Viņas manī vairo to izjūtu, ka gribas dzīvot vēl un vēl. Pat padsmit gadu vecumā, kad bērni kļūst sarežģītāki un grūtāk audzināmi, man bija viegli, jo es viņām uzticējos. Manas meitas, kā saka, bija romu meitenes kuras cienīja romu tradīcijas un romu likumus. Jaunākā Ornella ir ļoti radoša, dzīvē sevi pamēģinājusi daudz kur. Viņa ir bijusi gan aktrise, nospēlējot galveno lomu teātra uzvedumā Čigāni, gan estrādes dziedātāja, piedaloties Eirovīzijā. Tagad viņa sevi prezentē kā māksliniece. Vienu mēnesi no aprīļa līdz maijam Rīgas Domes telpās bija atklāta viņas pirmā personālizstāde Ornellas atspulgs.
Bet, runājot par dēla audzināšanu, jāsaka, tā bija pasmagāka. Viņš vienmēr ir interesējies par sportu, nodarbojies ar boksu un kikboksu. Viņu neinteresēja sabiedriskie darbi un saviesīgi pasākumi. Taču, neskatoties uz to, dēls ir talantīgs. Jaunībā spēlēja basģitāru ansamblī. Dzied, bet ne publikai. Varētu teikt, ka visas viņa radošās izpausmes ir pierādījums pašam sev, ka to spēj.
Mans tēvs Latvijā izveidoja romu literāro valodu un sāka runāt par ciganoloģiju kā zinātni. Tāpat viņš bija viens no tiem, kurš dibināja pirmo oficiālo Latvijas romu biedrību. Deviņdesmitajos gados es pārņemu tēva iesāktos sabiedriskos darbus. Un, protams, cerēju, ka arī mans dēls turpinās manis iesākto. Viņam būtu daudz vieglāk, jo visas durvis jau ir vaļā. Tagad daļēji manas cerības sāk piepildīties. Arvien biežāk arī Ričards apmeklē kongresus, konferences un izrāda interesi par sabiedrisko un politisko dzīvi. Man tas ir svarīgi, jo viņš ir apķērīgs un labi pārzina tēmu. Tagad viņam vajag tikai gribēšanu.
Turpretī Roksana ir politiski ļoti zinošā un aktīva. Nu jau desmit gadu viņa ir Romu Kultūras Centra priekšsēdētāja. Viņu labi pazīst arī starptautiskajā arēnā. Starptautiskajā romu apvienībā viņa ir cilvēktiesību komisāre, jo viņai guva labu pieredzi, astoņus gadus strādājot Tiesībsarga birojā. Tagad viņa raksta maģistra darbu tiesību zinātnēs.
Kopienas tēvs
Romi dzīvo pēc klanu sistēmas un šī tradīcija ir saglabājusies līdz mūsdienām. Katra ģimenes kopa ir klans. Es pārstāvu Rudeviču klanu. Mēs skaitamies inteliģentākā Latvijas romu ģimene. Ja ar kādu no pārējiem klaniem, kas notiek, tie vēršas pie mums, jo zina, ka varam palīdzēt. Noteikti esat dzirdējuši par Kleinu ģimenes klanu. Tāpat ļoti zināms ir Jasu ģimenes klans, kas ir viens no sportiskākajiem romu klaniem Latvijā. Katram klanam ir savs zīmols, ko veidojuši mūsu tēvi. No tā arī izriet, vai klans ir uzticams un tā pārstāvji tur savu godavārdu, dzīvo pēc romu tradīcijām un likumiem. To, kas notiek viena klana iekšienē, citi klani pat nenojauš. Tā ir viņu iekšējā sadzīve. Es zinu visus klanu vadītājus. Ja man par kādu no kopienas cilvēkiem ir nepieciešama informācija es zinu, kam zvanīt , lai to uzzinātu…
Nobeigumā, vēlreiz atgriežoties pie bērniem, gribu piebilst, ka vecākiem nevajag baidīties par bērnu kļūdām, jo kļūdas ir pieredze un izaugsme. Labāk, lai bērni kļūdās bērnībā vai jaunībā, nevis pusmūža gados, kad tas ir daudz sāpīgāk.
