SAB vadītājs Jānis Maizītis: «Arī jūsu kartīte var būt čekas maisā!»

Vēsture
Aivars Pastalnieks
10. maijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Žurnāls Klubs
Kad žurnālā KLUBS ar Jāni Maizīti sarunājāmies par čekas maisiem, ieminējos, ka savulaik vismaz divas reizes esmu vervēts. «Teorētiski arī jūsu kartīte var būt maisos,» atbildēja SAB šefs.

– Pat tad, ja neesmu parakstījies un sadarbojies?

– Teorētiski – ļoti iespējams, jā.

Ar šo brīdi mana attieksme pret čekas maisiem mainījās, tā kļuva ļoti personīga. Tas nav godīgi, ja esmu kopā ar aģentiem, nodomāju, un pēc sarunas ar Jāni Maizīti uzrakstīju pieprasījumu Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centram.

Pirmā epizode

Tas bija 1984. vai 1985. gads, kad, mācoties Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā, saņēmu ziņu, ka katedrā man atstāta zīmīte. Tajā bija rakstīts, ka noteiktā dienā un laikā man jāierodas Ļeņina ielā 61. Vēsā un naivā mierā uzkāpu līdz auditorijai un kursabiedriem skaļi nolasīju zīmītes saturu.

«Bet tā taču ir čekas māja!» kāds iesaucās. Iestājās neveikls klusums. Nožēloju savu neapdomību par šo skaļo priekšlasījumu un vienlaikus domās lādēju VDK – tur strādā profesionāļi vai idioti? Kādam gan nejēgam jābūt, lai šādu informāciju telefoniski atstātu katedrā. 

Zinu, ka ar to brīdi dažs no kursabiedriem mani ierakstīja aizdomīgo sarakstā. Tikai pēc gadiem uzzināju, ka uz čekas māju tika saukts ne viens vien kursabiedrs. Drīz vien aizgāju uz stūra māju. Tā kā ieeja tajā bija ļoti labi pārredzama – uz paša Ļeņina (Brīvības) un Engelsa (Stabu) ielas stūra, saminstinājos un, pirms doties iekšā, atskatījos. Nedod Die’s, ja kāds paziņa mani redzēs tajā ieejam.

Vairs neatceros, vai VDK darbinieks stādījās priekšā, bet kopumā viņš atstāja diezgan labu iespaidu. Paredzēju, ka man piedāvās kļūt par stukaču, tomēr nē… Cilvēks aicināja mācīties par VDK virsnieku. Tas nozīmētu – atsacīties no izvēlētās žurnālista profesijas un divus gadus studēt Maskavā.

Nodomāju – tas jau ir labāk nekā primitīva dzeņa loma. Novērtēju arī to, ka VDK darbinieks necentās tīt ap pirkstu. Viņš atzina, ka piekrišanas gadījumā darbs būs ļoti smags. Pirmkārt, jau psiholoģiskajā ziņā. Pēc skolas beigšanas darbs varētu būt kā Maskavā, tā Ņujorkā.

Kad jautāju, kāpēc izvēlējušies mani, viņš teica: «Jūs fakultātē labi izskatāties!»

Liku noprast, ka profesijas izvēle man ir skaidra, tomēr VDK darbinieks deva laiku pārdomām. Ejot ārā no kabineta, redzēju nākamo kandidātu – kādu jaunu puisi. Un atkal nodomāju – kāpēc VDK rīkojas tā, lai vervējamie saskrietos aci pret aci.

Kad pēc 4. kursa viss tā gada LVU studentu sastāvs atradās tā sauktajos sboros Kaļiņingradas apgabala Gusevā, šo pašu puisi satiku vēlreiz. Izrādījās, viņš mācās Bioloģijas fakultātē un mēs esam ne tik vien vienā vadā, bet mūsu gultas atrodas viena virs otras. Par VDK tēmu nerunājām. Dažkārt gan iedomājos, vai viņš ir piekritis čekas virsnieka karjerai? Iespējams, viņš to pašu domāja par mani.

Otrā epizode

Tie, kuri studēja padomju gados, zina, ka Latvijas Universitātes centrālajā ēkā, izejot cauri garderobei, pa labi atradās kabinets, kurā sēdēja biedrs Inzelbergs. Tolaik mēļoja, ka viņš Alma mater pārstāv VDK, un tā arī bija. Reizes divas pie viņa nācās paviesoties arī man. Jāteic, šis tips atšķirībā no stūra mājas virsnieka, kurš runāja tiešu, skaidru valodu, atstāja glumu iespaidu. Nebija īsti skaidrs, kāds ir Inzelberga mērķis un ko viņš cenšas panākt. Iespējams, tas bija tests. Inzelbergs pirmās tikšanās beigās palūdza atnest publikācijas. Nesapratu, kāpēc VDK interesējas par rakstiem, ja tie pamatā ir par sportu. Aiznesu. Trešo reizi vairs nesauca.

Vēlāk Inzelberga vārds publiskā apritē parādījās pašreizējā LR Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča sakarā.

2008. gada 8. maijā laikraksts Diena rakstīja: «Tā saucamajos čekas maisos atrasta 1983. gada 4. novembrī noformēta aģenta kartīte ar I. Bičkoviča vārdu un atzīmi par segvārdu Raitis (..) I. Bičkovičam nav bijis paredzēts aģenta, bet gan štata darbinieka statuss, liecinājis arī toreizējais VDK 1. daļas 1. nodaļas darbinieks Arvīds Inzelbergs, kurš ap 1981. gadu aizgājis strādāt «zem jumta» LVU par rektora palīgu – augstskola bijusi «aizsargorganizācija» VDK interesēs. V

iņš arī bijis tas, kurš lielākoties veicis pārrunas ar I. Bičkoviču, kaut gan precīzi neatceras, kādēļ viņš nonāca VDK redzeslokā. «Puisis acīmredzot bija perspektīvs kadrs VDK štatiem.» A. Inzelbergs pašrocīgi aizpildījis Raita kartīti. I. Bičkovičs neesot izvēlējies pseidonīmu, nedz arī par to ko zinājis. Viņš arī neesot parakstījies par sadarbību ar VDK. Kartīte izveidota, jo pārrunas ar I. Bičkoviču bijušas samērā ilgas, viņš «ieslēgts aģentūrā», lai nenonāktu citu VDK darbinieku interešu lokā.»

Kā bija patiesībā, zina tikai abi iesaistītie.

Trešā epizode

Universitāte bija pabeigta, mierīgi strādāju laikrakstā Padomju Jaunatne, līdz Preses namā ieradās kāds vīrs. Viņš atbrauca ar Zaporožecu, tikāmies 1. stāva vestibilā. Lai gan mana atrašanās Preses namā nepārprotami norādīja, ka domas par profesijas izvēli neesmu mainījis, no atbraucēja sapratu, ka čekai joprojām ir plāns no manis izkalt VDK virsnieku.

Sajūta, ka joprojām esi VDK uzmanības lokā un tevi turpina lenkt, patiesi nebija patīkama.

Uz Maskavu tik tiešām aizbraucu. Bet ne uz VDK skolu. Tā kā strādāju LĻKJS CK laikrakstā, no LPSR Komjaunatnes komitejas nāca piedāvājums noklausīties vairākus mēnešus ilgu žurnālistikas kursu Maskavas Augstākajā komjaunatnes skolā. Piekritu triju iemeslu dēļ. Divi saistīti ar darbu un privāto dzīvi, trešais – cerēju, ka tas būs pietiekami spēcīgs arguments, lai VDK no manis atšūtos. Un tā arī notika. Trešais iemesls nebija galvenais, taču brīžos, kad šaubījos, vai vispār nepieciešams doties trimdā, tas izrādījās izšķirīgs.

Ceturtā epizode

1989. vai 1990. gadā, kad laikraksts Padomju Jaunatne jau bija pārtapis par Latvijas Jaunatni, saņēmu pavēsti ar aicinājumu ierasties Proletāriešu rajona Kara komisariātā. Lai gan pēc LVU beigšanas bija izieti obligātie sbori un saņemta leitnanta pakāpe, pretī sēdošais padomju armijas virsnieks lika saprast, ka pienācis laiks dienēt. «Tiesa,» viņš teica, «ir vēl viena iespēja – jūs varat neiet armijā, bet tad jums pie Kara komisariāta pastiprināti būs jāmācās angļu valoda…» Virsnieks sīkāk neskaidroja, kādiem nolūkiem tas nepieciešams.

Par Kara komisariāta savādo piedāvājumu pastāstīju toreizējam Latvijas Jaunatnes redaktoram Andrejam Cīrulim. Viņš, izmantojot savus sakarus, piezvanīja, kur vajag, un padomju armija mani lika mierā. Kad nesen Andrejam jautāju, kam īsti viņš toreiz zvanījis, Andrejs atbildēja: «Es vairs neatceros šo epizodi, bet, jā, mans sakaru loks bija ļoti plašs.»

Vēlāk vairākkārt esmu interesējies, ko varētu nozīmēt šis Kara komisariāta piedāvājums. Privāta kaprīze, kas aprobežotos ar Kara komisariāta vajadzībām, vai iespējamā saistība ar armijas izlūkdienestu? Atbildi līdz šim neesmu saņēmis.

Jānis Maizītis KLUBA intervijā teic: «Ja rēķina visus aģentus, kas savervēti laikā no 50. gadiem līdz 1987. gadam, tie ir ap 26 000, bet jāņem vērā, ka mūsu rīcībā nav ārējās izlūkošanas, nav ГРУ (PSRS militārais izlūkdienesta) aģentūras. Rīgā bija Baltijas kara apgabala centrs, bet tās aģentūras mums nav. Tā kā pateikt precīzu aģentu skaitu nevar.»

Piektā epizode

Šī gada 22. februārī saņēmu aicinājumu ierasties SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Kamēr SAB ēkā mantu skapītī krāmēju savas lietas, lai varētu iet cauri skenerim, centra vadītāja Zinta Ābola, redzot manu samulsumu, smaidot teica: «Nebaidieties! Jūs esat tīrs!» Mirkli vēlāk no Zintas rokām saņēmu arī rakstisku apliecinājumu, kurā teikts, ka «LR SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā nav ziņu, ka Jūs būtu sadarbojies ar bij. LPSR Valsts drošības komiteju. TSDC nav arī dokumentu, kuros būtu informācija par Jums kā par bij. LPSR VDK izpētes objektu. Gadījumā, ja šādi dokumentu ir bijuši, tie ir vai nu iznīcināti, vai arī izvesti uz Krieviju.»

Lai gan par 99 procentiem paredzēju, ka iznākums nevar būt citāds, neslēpšu – izjūtas bija labas.

Vienlaikus domāju – ja nu tiešām čekas maisos ir kāds, kuru vervēja, nesavervēja, tomēr kartīte tika uzrakstīta, un šis cilvēks bez vainas atrodas maisā, metot ēnu gan uz sevi, gan ģimeni? Kārļa Kangera vadītā VDK zinātniskās izpētes komisija gatava visus uzvārdus publiskot – bez komentāriem, neko neskaidrojot. Šaubos, vai tas ir godīgi. Pat ja maisos starp vairāk nekā 4000 aģentiem ir tikai viens šāds cilvēks.

Materiāls publicēts žurnālā KLUBS 2018. gada aprīlī.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs