Rīga +9°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vankūveras drāma
2010. gadā olimpiskās spēles notika hokeja svētnīcā Kanādā. Latvijas izlasi cīņā veda Oļegs Znaroks un Harijs Vītoliņš, kuri stūres sviras pārņēma pēc 2006. gada pasaules čempionāta Rīgā. «Varēja redzēt, ka Znaroka iekšējais kompjūters nebija Sibīrijā ar cirvi tēsts. Viņš apzinājās savas labākās īpašības un, turot blakus Hariju Vītoliņu, spēja izmantot tās viņa īpašības, ar kurām dzīve bija apdalījusi pašu Znaroku. Par to viņu var uzteikt,» šobrīd tik ļoti veiksmīgā trenera pirmos soļus raksturo Puče.
Latvijas izlases komplektācija notika pēc jauniem principiem, jo tobrīd savu otro sezonu aizvadīja Dinamo Rīga komanda. Tajā bija pulcēti daudzi izlases kandidāti, kuri visu olimpisko sezonu tika vētīti un pretnostatīti cits pret citu. Tieši olimpiskajā sezonā pēc gada izlaišanas atsākt karjeru Rīgā bija ieradies Sandis Ozoliņš. Viņa pierunāšana atgriezties Latvijas izlasē uz olimpiādi kļuva par vienu no karstākajām tēmām 2010. gada ziemā.
Ozoliņš palika nelokāms, lai arī publiski atzina – nav jau tā, ka negribētos, bet, kas vienreiz pateikts, tas pateikts.
Neiztika arī bez klusajiem telefoniem. Tobrīd NHL spēlējošais Filadelfijas Flyers aizsargs Oskars Bārtulis neilgi pirms olimpiādes ar mediju starpniecību nodeva ziņu izlases vadībai, ka ar viņu neviens nav sazinājies par to, kur un cikos jābūt, lai varētu pievienoties Latvijas izlasei. Sastāvā Bārtulis bija iekļauts, bet viņa ierašanās likusies tik pašsaprotama, ka līdz pat pēdējam brīdim nebija sanācis aizdomāties par loģistiku.
Tieši pirms Vankūveras olimpiādes sākās pirmā publiskā vīpsnāšana par Dinamo vadības pausto misiju celt Latvijas hokeja līmeni. Medijus sasniedza ziņa, ka kluba vadība spēlētājiem pirms olimpiādes nodevusi instruktāžu… pārāk nepārcensties laukumā, jo pēc tam tomēr gaidāmi svarīgi mači KHL čempionātā.
Par vēl vienu publisko drāmu kļuva aizsargu līnijas komplektācija. Sastāvs olimpiādei bija jānosauc ļoti laikus, un sezonas sākumā vieta tajā nebija atradusies Dinamo aizsargam Oļegam Sorokinam. Tomēr – jo tuvāk nāca olimpiāde, jo iespaidīgāku sezonu sāka aizvadīt Sorokins, taču veikt izmaiņas sastāvā bija iespējams tikai kāda spēlētāja savainojuma gadījumā. Līdz pat pēdējam brīdim tika apsvērts variants kaut kādā veidā veikt rokādi starp Kristapu Sotnieku un Oļegu Sorokinu, taču beigās Sotniekam vieta sastāvā laupīta netika. To viņš atzīmēja ar labi aizvadītu turnīru un teicamā stilā gūtiem vārtiem pret Čehiju.
Par vēl vienu plašu publisko diskusiju objektu kļuva aizsarga Artūra Kuldas neiekļaušana sastāvā. Kulda tosezon pamatīgi trokšņoja AHL un mīņājās uz NHL sliekšņa (vēlāk to arī pārkāpjot). Šķita, ka Kuldas spēles stils kāreiz būs ļoti piemērots Ziemeļamerikas izmēros mazākajiem laukumiem, taču Znaroks nolēma dot priekšroku jau pārbaudītām vērtībām. Tā bija kļūda, dažus mēnešus vēlāk godīgi atzīs Znaroks, novērtējis Kuldas pienesumu pasaules čempionātā.
Ironiski, ka Vankūveras spēles iezīmē jaunu – daudz latviskāku – ēru Latvijas hokejā, un tā tika īstenota Oļega Znaroka paspārnē. Kurš vēl savu spēlētāju gaitu laikā kādam izlases debitantam kā iniciācijas rituālu bija uzdevis iemācīties konkrētu krievu dziesmu. «Tā paaudze, kas nonāca Znaroka rokās, bija tie, kuri juka prātā, kad Irbe un Ozoliņš izveidoja veiksmīgas karjeras NHL. Tādi spēlētāji kā Karsums, Dārziņš, Daugaviņš un citi izauga ar to brīnumu, ka mūsējie ir izsitušies pasaulē, par viņiem raksta un runā Amerikā! Viņi piedalījās NHL Zvaigžņu spēlēs, kuras visi kopīgi skatījās. Tas bija tik tālu un romantiski, tāpēc loģiski, ka latvieši savus bērnus labprāt veda uz hokeju,» situāciju raksturo Armands Puče.
Latvijas izlasei Vankūveras olimpiāde izvērtās par pamatīgu drāmu.
Apakšgrupā bez ierunām kapitulējuši visiem pretiniekiem, izslēgšanas spēlēs latvieši prata līdz papildlaikam aizdzīt Čehijas izlasi ar Jaromīru Jāgru ierindā. Skatāmā spēlē tomēr tika piedzīvots zaudējums, kas ierindojams Latvijas hokeja izlases «skaistāko zaudējumu» TOP 3.
Vieni teica, ka Latvijas izlase spēlē pret Čehiju uzlēkusi augstāk par savu pēcpusi un kopumā olimpiskajā turnīrā bijusi izteikta otrā ešelona komanda (apakšgrupā 2:8 pret Krieviju, 0:6 pret Slovākiju, 2:5 pret Čehiju). Citi atkal ar cerībām raudzījās uz Dinamo projekta iespējamajām dividendēm – sak, teju visi labākie diendienā spēlē kopā, tad jau nāksim tuvāk varenajiem un nākamreiz čehus nolauzīsim līdz galam!
