• Šobrīd

    weather img

    Rīga +2°C Daļēji apmācies, D vējš, 1.03 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Par draugiem, ar kuriem gribas vairāk kā tikai draudzību

    Attiecības
    Klubs
    Klubs
    17. augusts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Pexels
    Patiesa sievietes atzīšanās par jūtām un šaubām, kas saistas ar atzīšanos jūtās kādam vīrietim, kas viņas prāta jau kādu laiku ir kas vairak kā platonisks draugs.

    Vispār jau ar gadiem kļūst aizvien grūtāk ar tiem vīriešiem. Tas nepatīk, šitas nepatīk. Tad viens teikums traucē, tad bērnus un bijušās sievas gribas izdzēst no bildes. Tad viena salkana īsziņa visu gribēšanu nogalina, un tā tālāk. Dažkārt vispār šķiet, ka ir apnicis jaunus cilvēkus satikt, ka pilnīgi pietiek ar tiem, kurus jau pazīstu. Tā savas pasaules gaisotne tik ļoti iesildīta un patīkama, ka vienkārši negribas to izjaukt. Jā, ir daudz jauku un interesantu cilvēku apkārt, bet man ir sevi jāpiespiež, lai tas mani interesētu. Tāda rutīnas pašapmierinātība. Tomēr pienāk reizes, kad manā gaisotnē atrodas arī kāds, kuram nav ne vainas un pat ļoti nav ne vainas. Tieši tā nemanāmi manā dienaskārtībā ir ienācis kāds arhitekts. Viss sākumā bija ļoti nevainīgi un draudzīgi.

    Mani interesēja citi, precīzāk – viņa draugi. Viens pat tik ļoti, ka Arhitekta dzimšanas dienā mīlējos ar viņu Arhitekta gultā.

    Nekas tur nebija, bet ceru, ka šis fakts tagad netraucē (nekad neesmu zinājusi, kā vīrieši attiecas pret kādreiz «dalītām» draudzenēm). Jo man pilnīgi tā kā tādam zirgam uz acīm bija klapes. Bet pamazām tās klapes uz Arhitektu zuda. Jutu, ka viņa draugi kaut kur aizslīd otrajā plānā un paliek tikai viņš – kurš grib iet uz filmām ar mani, kurš gatavs pavadīt mani uz korporatīvo balli, kurš atceras mani svētkos un vienmēr seko līdzi manām aktivitātēm un saka, ka lepojas. Līdz vienā dienā es pieķēru sevi iedomājamies baltā kleitā ar viņu pie altāra un pielaikojam, kā pie mana vārda skanētu viņa uzvārds (sievietes tā dara – viņas pielaiko vīrieti. Esmu dzirdējusi, ka vīrieši tieši tāpat pielaiko sievieti, cenšoties iedomāties viņu par savu bērnu māti). Jo viņš ir viens no tiem retajiem, ar kuru varu aiziet uz baletu un pēc tam sēdēt Vecrīgas nepretenciozākajos krogos, runājot kaut par Maslova piramīdu līdz rītam. Jo viņš ir tas, kura priekšā man nav jāizliekas stulbākai vai gudrākai. Jo viņš ir tāds, kurā ir interesanti klausīties. Es nemeklēju sev klaču bābu, bet es meklēju kādu, ar kuru ir interesanti. Un tādu ir maz. Tieši tāpēc es kļūstu uzmanīga.

    Saka, ka vīriešiem nevar būt sievietes, kuras ir tikai draudzenes. Ka vīrietim vienmēr iekšā esot maza domiņa «a varbūt vienu reizi» u. tml. Un saka, ka ir jau arī izņēmumi, bet tie tikai apstiprinot likumsakarību. Par sevi varu ar roku uz sirds teikt, ka man ir vīrieši, kuri ir tikai un vienīgi draugi. Ar kuriem es nevarētu tik daudz izdzer, lai noliktos gultā slīpi ar citu mērķi kā tikai aizmigt. Un dažreiz tieši par tādiem draugiem kļūst tie, ar kuriem es reiz esmu nolikusies slīpi (plikā iekāre ir zudusi un beidzot var normāli parunāt). Tāpēc ir šī dīvainā neziņa – vai viņš ir šis izņēmums, vai man vienkārši ir jāpārtrauc fantazēt savā galvā un jācenšas nesabojāt to vienkāršo draudzību, kas ir.

    Es negribot pieķeru sevi pētām viņa ķermeņa valodu pret mani. Vai viņš, runājot ar mani, tur kājas atvērtas un pavērstas pret mani (mačo). Vai viņš skatās uz manu dekoltē (dabiski), vai viņš mazliet smaida, kad es runāju, pat ja neko smieklīgu nestāstu (tā darot). Esmu dzirdējusi, ka nepārprotams signāls, ka «he is so into you» ir, ja, sievietei aizejot no telpas, vīrietis gribot negribot skatās uz viņas dibenu. Nezinu, tur man būs jāiesaista kāda draudzene, lai to noskaidrotu. Es meklēju kaut kādus signālus. Un tad es saprotu, ka tas kļūst smieklīgi. Ka patiesībā, skatoties uz Arhitektu, viss, ko es vēlos, ir, lai viņš pieliecas pie manis un saka: «Es tevi jau sen gribu.» Un kādas trīsas man noskrietu, to dzirdot, jo es zinu, KĀ es atbildētu. O, jā. Jaunākie padomu devēji saka, ka sievietei nav jāgaida 3 randiņi, lai beidzot pieklājīgi tiktu pie seksa. Saka, ka sievietei esot vienkārši jāzina «īstais» brīdis. Lai arī tas izklausās pārāk abstrakti, tomēr es zinu, ka man īstais brīdis būs pirmais brīdis, kad Arhitekts spers pirmo soli ārpus «tikai draugi» zonas.

    Es zinu, ka ir 21. gs. un ka arī sieviete var izrādīt savu interesi. Un, lai cik ļoti es sevi uzskatītu par liberālo feministi un visādi citādi iebilstu pret cilvēka rīcības dažādo vērtēšanu tikai pēc viņa dzimuma, es tomēr esmu sieviete.

    Tāda, kas novērtē, ja viņai vienmēr cenšas pasniegt mēteli un atvērt durvis. Tāda, kas kūst, ja vīrietis jau piekto reizi stāsta, ka ziemā, šķērsojot ielu, ir ilgāk jāuzgaida, jo automašīnām ir ilgāks bremzēšanas ceļš (tas nekas, ka man ir 6gadu autovadītājas stāžs), ka, braucot ar riteni, īpaši jāuzmanās, jo kāds var pēkšņi atvērt durvis manā priekšā. Tāda, kas pat nopriecājas, ka kāds viņu sabar par nākšanu vienai naktī mājās. Tāda, kas nespēj aizmirst, ka Arhitekts pamanīja, ka man deguns nosalis, un ātri noķēra taksi. Tie ir tie sīkumi, ko vīrietis pamana un kas man liek viņam uzticēties. Un es zinu, kas notiek ar tiem, kam es uzticos. Ar viņiem ir vislabāk gultā. Un ne tādēļ, ka viņi ar mēli rakstīs visu alfabētu tur, kur es to vislabāk sajūtu (kur jūs visi to izlasījāt?). Vai skaitīs laiku, lai tikai pie 21. minūtes pārietu no priekšspēles uz nākamo līmeni. Vislabāk būs tādēļ, ka tikai uzticoties TAS notiek brīvi. Kaut likt sevi iepērt un pavilkt aiz matiem, ja man vai viņam tā sagribēsies. Jo es zināšu, ka ārpus gultas tāpat es tikšu respektēta, kā tā sieviete, kurai patīk būt sievišķīgi vājai un aprūpētai.

    Lai arī šie daži sīkumi man saka, ka Arhitektam ir kāda interese par mani, tomēr mana iekšējā allaž skeptiskā balss saka: «Nu, tad ko viņš visu šo laiku gaida?» Varbūt tas viss ir nevainīgi un draudzīgi. Varbūt. Bet es neiešu to nogalināt ar vienu jautājumu. Ir tik patīkami, ka ir kāds, pirms satikšanās ar kuru gribas saposties. Kāds, kura dēļ gribas vienmēr būt «kaujas gatavībā» ar visām vaksācijām, svaigi izmazgātiem matiem, skaistā veļā. Un, pat ja es reiz aiz spriedzes neizturēšu un, domājot ar otru galu, aizbraukšu mājās pie kāda cita viņa drauga, tas būs bijis tās spēles vērts. Arī tā tās kārtis mēdz izspēlēties. Bet būs vēl citas spēles, jo kārtis nāk un iet. Tāpat kā vīrieši.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+