• Šobrīd

    weather img

    Rīga -4°C Daļēji apmācies, D vējš, 3.6 m/s

    Kārlis Balodis. Taisnīgais latvietis ar utopista slavu

    Vēsture
    Ervīns Červinskis
    15. jūlijs, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Kārlus Balodis
    Foto: No RVKM krājuma
    Kārlus Balodis
    Kārlis Balodis (1864 – 1931) dzīves laikā cīnījās par sabiedrisko labumu, latviešu iespējām saglabāt latviskumu un sabierības attīstību. Lai gan viņa mērķi joprojām ir uzskatāmi par nozīmīgiem, pirms vairāk nekā 100 gadiem Balodis vairākkārt saņēma apvainojumus par utopiskajām idejām.    

    Viņa idejas ar mainīgām sekmēm mēģināja īstenot divas lielvalstis, Vācija un Krievija. Ja latvieši būtu atsaucīgāki pret vienu no viņa idejām, varbūt mēs visi tagad dzīvotu Dienvidamerikā. Viņa aizsāktā tautsaimniecības starpnozaru bilances metode, vēlāk attīstīta, 1973. gadā atnesa Nobela prēmiju krievu izcelsmes amerikāņu profesoram Vasilijam Ļeontjevam. Viņš ir ticis uzskatīts gan par sava laika gudrāko un taisnīgāko latvieti, gan demagogu un fantastu.

    Kad 1931.gada janvārī viņš aizgāja aizsaulē, The New York Times nekrologā viņu, „Carl Ballod”, godināja kā pasaulslavenu tautsaimnieku un vienu no pirmajiem modernās Palestīnas pētniekiem. Šodien šis pasaulslavenais pētnieks ir labi aizmirsts, ja neskaita Nikolaja Balabkina un Manfrēda Šnepa 1993.gadā izdoto grāmatu Kad Latvijā būs labklājības valsts. Tautsaimnieks Kārlis Balodis un Latvijas Zinātņu akadēmijas šajā pašā gadā iedibināto Kārļa Baloža balvu tautsaimniecībā. 

    Kalējpuika

    Kārļa Baloža senčos ir aktīvi hernhūtieši. Viņa tēvabrālis Dāvids Balodis (1804 – 1864) 19. gadsimta vidū aizsāka Vidzemes latviešu masveida pāriešanu pareizticībā, bet Dāvida dēls Pēteris Balodis (1837 – 1918) bija aktīvs krievu revolucionāro demokrātu kustības loceklis. „Var pat samērā droši apgalvot, ka Pēteris Balodis 1861. gadā ticies ar rakstnieku Ivanu Turgeņevu un noderējis par prototipu nihilista Bazarova tēlam romānā Tēvi un dēli,” raksta Manfrēds Šneps. 1862. gadā notiesāts par pagrīdes tipogrāfijas iekārtošanu, Pēteris Balodis pēc tam nometinājumā Sibīrijā kļuvis par ģeologu un turīgu zeltrūpnieku.

    Nākamais tautsaimnieks un nākotnes valsts ideologs piedzima 1864. gada 20. jūnijā Bilstiņu pagasta Zīles krogā, netālu no Kokneses kalēja Miķeļa ģimenē. Mazajam Kārlim bija tikai divi gadi, kad viņa tēvs nomira ar plaušu karsoni. Palikusi viena, māte ar diviem jaunākajiem no trim bērniem pārcēlās uz Pleskavas guberņu pie brāļa, kurš tur nomāja muižu.

    Septiņu gadu vecumā Kārlis Balodis nonāca Rīgā un te dabūja vienīgo sākumskolu savā mūžā: kāda vācu dāma dažu mēnešu laikā iemācīja viņu lasīt un rakstīt. Apguvis šīs, zināmai mūsdienu skolotās jaunatnes daļai nebūt ne pašsaprotamās prasmes (vismaz otro no tām), turpmāk Balodis aizrautīgi nodevās pašmācībai, paralēli strādāms dažādus darbus.

    Pašmācības ceļā viņš arī sagatavojās ģimnāzijas gala eksāmeniem un 1883. gadā tos sekmīgi nolika.

    Īpaši izcilas bija Baloža dotības matemātikā. Tomēr, izvēloties studiju priekšmetu, viņš klausīja mātes vēlmei un devās studēt teoloģiju Tērbatas universitātē. Par šo iespēju Kālim jāpateicas viņa vecākajam brālim, inženierim Aleksandram, kurš, tajā laikā būdams iemīlējies un gribēdams precēties, nonāca izvēles priekšā: ko darīt ar savu 60 rubļu mēnešalgu – precēties vai sūtīt jaunāko brāli augstskolā? Sapratis, ka abām lietām ar šādu naudu nepietiks, Aleksandrs upurējis savu mīlu un izšķīries par labu apdāvinātā, bet ne pārāk veselīgā brāļa izglītībai. Kārlim līdzi uz Tērbatu viņu apkopt un uzraudzīt devās arī māsa Hermīne.            

    1887. gada 26. augustā Balodis beidza Tērbatas universitāti, iegūstot tiesības stāties Krievijas valsts dienestā. Drīz pēc tam viņa vārdu ievēroja arī plašāka latviešu sabiedrība. Diskutēdams ar savu erudīto māsu, kas, strādājot Pēterburgā par vācu valodas skolotāju, bija iepazinusi daudzus latviešu gara darbiniekus, viņš sacerēja rakstu Par latvju vīra pienākumiem. Nolasīts Rīgas Latviešu biedrībā, tas izraisīja dzīvas diskusijas latviešu presē. Daudzas no tajā atrodamajām atziņām šodien skan tikpat aktuāli kā tolaik, piemēram, „kur katrs ievēro tik savu labumu, tur tautu labklājība zūd.”

    Balodis iestājās arī pret latviešu ļaušanos pārtautošanās tendencēm, kritizēdams tolaik Rīgā bieži vērojamo ainu, kad kompānijā, kurā ir deviņi latvieši un viens vācietis, visi sarunājas vāciski.

    Redzēdams dažādos faktorus, kas nākotnē varētu apdraudēt latviešu iespējas saglabāt latviskumu savā tēvzemē, Balodis mēģināja piedāvāt radikālu tautas izdzīvošanas ceļu. Taču tas viņam nesa tikai utopista un dīvaiņa slavu.           

    Neveiksmes Brazīlijā

    19. gadsimta beigās izceļošanas tēma latviešu sabiedrībā bija ne mazāk aktuāla kā šodien. Atšķirība tikai tāda, ka 21. gadsimtā Latvijas lauki izmirst, bet tolaik latvieši tuvojās savam demogrāfiskajam maksimumam, un visiem dzimtenē vienkārši nepietika vietas. Paralēli tam 19. gadsimta beigās Latvijā apgriezienus uzņēma arī klaja rusifikācija (varbūt vēlāk boļševikus no rusifikācijas oficiālas īstenošanas atturēja fakts, ka vēl nesen tā bija bijusi viņu nīstā carisma nacionālās politikas pamatā). Balodis izejas meklējumos sāka domāt par tolaik arī citās tautās itin populāro izceļošanu uz mazapdzīvotām auglīgām zemēm. Viņa skats pievērsās Brazīlijai.     

    1889. gadā Balodis kopā ar māsasvīru, filozofu Pēteri Zālīti (1864 – 1939) devās izlūkot tālo Dienvidamerikas zemi. Redzētais abus latvju censoņus iejūsmināja. Drīz vien Balodis Rīgā atvēra emigrācijas aģentūru, un jau 1890. gada 7. aprīlī paša Baloža vadībā 25 ģimenes, pārsvarā Rīgas cementa fabrikas strādnieki, ar kuģi izbrauca uz Lībeku, lai no turienes dotos pāri okeānam uz Brazīliju. Laikrakstā Mājas Viesis šī aina aprakstīta ar vieglas ironijas piedevu: „Pirmais izceļotāju bars, kurš uz vācu pasažieru tvaikoņa atrazdamies, jūsmīgi atvadījās no Daugavmalā stāvošā milzīgā ļaužu pulka, kungi ar gardibenām galvā un zelta puksteņiem pie krūtīm, dāmas ar cimdiem un saules sardziņiem rokās, šis bars gan maz izskatījās pēc kolonistu biedrības, kas nolīdīs Brazīlijas mūža mežus.” 

    Izceļošanas iniciatoru tālākās vīzijas, kuras viņi jau bija paguvuši izklāstīt latviešu presē, bija grandiozas: varbūt izdotos uz auglīgo un silto Brazīliju pārcelt visu latviešu tautu, atbrīvojot to no lāsta mūžam atrasties lielāku tautu interešu asiņainajās krustcelēs? Mazapdzīvotajā Dienvidamerikas malā, Baloža nolūkotajā Santakatarinas štatā, latvietis varētu īstenot abus savus sapņus – iegūt gan zemi, gan brīvību. 

    Tomēr liktenis bija lēmis citādi, kukurūzas un maniokas plāceņiem nebija lemts kļūt par tradicionālajiem ēdieniem latviešu Jāņos, un futbolam – par latviešu sportu numur viens. Nepagāja ne pāris nedēļas, kad no 25 ģimenēm kolonijā pie Rionovas upes bija palikušas tikai četras, visas pārējās nebija varējušas izturēt grūtos apstākļus un devušās prom.

    Pats Balodis koloniju atstājis pirmais, turklāt bēgšus, jo juties apdraudēts.

    Neveiksmīgs bija arī Baloža otrais ceļojums uz Brazīliju. Izrādījās, ka Brazīlijā labi aug un plaukst ne tikai tas, ko iesēj zemē, bet arī korupcija. Brazīlijas valdības ierēdņi izrādījās viltīgāki par lēnīgajiem latviešiem, un rezultātā cerētās paradīzes vietā otrā pasaules malā daudzi izceļotāji piedzīvoja postu, bet pats Balodis dzimtenē tika izsmiets un saukts par gaisagrābsli un tautas nodevēju. Tas gan vēlāk nekavēja arī daudzus citus latviešus meklēt laimi Brazīlijā.         

    Nākotne un mirstība

    Brazīlijas epopeja Balodim nesa arī kādu labumu – aizstāvējis disertāciju par Brazīlijas ģeogrāfiju, viņš 1892. gadā Jēnas Universitātē ieguva filozofijas doktora grādu. No Baloža mācītāja talāra uzšūto fraku izlaidumā pēc kārtas uzvilka visi trīs latvieši, kas toreiz ieguva doktora grādu – arī Pēteris Zālīte un Gustavs Beldavs. Jēnā šajā laikā viņš arī būtībā uzrakstīja savu lielo darbu Nākotnes valsts, kuru publicēja vāciski tikai 1898. gadā ar pseidonīmu Atlanticus un kurā mēģināja aprēķināt sociālisma realizēšanas iespējas.

    Par sociālas ideālvalsts veidošanu viņš daudz domāja arī no 1893. līdz 1895. gadam, kad, nedabūjis vietu Rīgas Politehniskajā institūtā, kļuva par vācu draudzes mācītāju uz Eiropas un Āzijas robežas, Urālu pilsētiņā Zlatoustā, un arī vēlāko gadu polemikās latviešu presē.

    Šajās diskusijās Balodis, lai gan pats bija sociālistiski noskaņots, sanīdās ar latviešu marksistiem, Pēteri Stučku ieskaitot, un mūža nogalē varēja izjust zināmu gandarījumu, redzot, ka Krievijā „īstie marksisti” ir radījuši nevis sociālismu, bet tā karikatūru.     

    Nākamais lielais Baloža darbs viņam nesa lielu atzinību. Par pētījumu Krievijas abu dzimumu pareizticīgo iedzīvotāju mirstība periodā no 1851. līdz 1890. gadam viņš saņēma Pēterburgas Zinātņu akadēmijas lielo zelta medaļu. „K. Baloža demogrāfiskie aprēķini Latvijai var būt noderīgi arī šodien, lai aprēķinātu, kādus zaudējumus padomju vara sagādājusi Latvijai,” raksta Šneps.

    Vācijas glābējs

    Laiks no 1895. līdz 1919. gadam Balodim pagāja galvenokārt Vācijā. Izstudējis tautsaimniecību Berlīnes Universitātē, 1904. gadā viņš tika ievēlēts par Prūsijas Statistikas pārvaldes locekli, gadu vēlāk, ticis vaļā no Krievijas pavalstniecības – par Prūsijas ierēdni. No 1900. līdz 1903. gadam Balodis dzīvoja Rīgā, daudz rakstīdams latviešu presē par visdažādākajām tēmām (gūt informāciju viņam ļāva nags uz valodām – Balodis perfekti prata krievu un vācu, zināja arī franču, angļu, portugāļu, latīņu, sengrieķu un senebreju valodu).

    Pēc 1905. gada Vācijā Baloža zinātnieka karjera strauji gāja uz augšu.

    Carl Ballod kļuva par starptautiski pazīstamu ekonomistu. Būdams Berlīnes Universitātes profesors, viņš pētīja Eiropas valstu finanšu sistēmas.

    Pirmā Pasaules kara laikā viņš bija saimniecisko jautājumu padomnieks Vācijas Kara ministrijā un palīdzēja glābt no haosa Vācijas saimniecību. Viņa nopelns ir pārtikas kartīšu sistēmas izstrādāšana Vācijā – šī normēšanas sistēma ļāva taisnīgāk sadalīt pārtikas krājumus sabiedrībai grūtos brīžos. Kad Anglijas ārlietu ministrs Artūrs Balfūrs 1917. gada 2. novembrī parakstīja rezolūciju, kurā apsolīja ebrejiem mājas vietu Palestīnā, Balodis Berlīnē kļuva par vācu Palestīnas komitejas priekšsēdētāju un vēsturē pirmā Palestīnas valsts saimnieciskās uzbūves plāna autoru.

    Toties neveiksmīgs bija mēģinājums pēc 1918. gada novembra revolūcijas socializēt Vāciju, kurā Balodis piedalījās kā Vācijas socializācijas komisijas (pilns nosaukums – Kommission zur Vorbereitung der Sozialisierung der Industrie) loceklis. Sapnis par nākotnes valsts veidošanu neīstenojās, Balodis saņēma kārtējos pārmetumus utopismā un 1919. gada rudenī atgriezās Latvijā.

    Pēc tam gan iznāca vēl divi viņa Nākotnes valsts izdevumi, kuros, ņēmis vērā Krievijas boļševistiskā eksperimenta traģisko pieredzi, Balodis iestājās par pāreju uz sociālismu nevardarbīgā ceļā. Padomju Krievijā Baloža vārds bija pazīstams, viņu savos rakstos par padomju valsts elektrifikācijas plānu GOELRO pieminējis Ļeņins, rakstīdams, ka Balodis sastādījis šim plānam līdzīgu Vācijas tautsaimniecības sociālistiskas pārkārtošanas zinātnisku plānu, tikai tur tas palicis kā vienpatņa darbs.          

    Dzimtenē neuzklausīts

    Latvijā Baloža zvaigžņu stunda bija runa Latvijas Universitātes dibināšanas svinīgajā aktā 1919. gada 29. septembrī. Mariss Vētra grāmatā Rīga toreiz atceras, kā pēc rektora Eižena Laubes un Valsts rezidenta Jāņa Čakstes uzrunām pie runātāju pults nostājies vīrs ar lielu bārdu: „Viņa bārda bija melna, daudz garāka nekā Jānim Čakstem, drusku izspūrusi un mazāk kopta, mazāk apstrādāta, kantaina, bet šaurāka par lāpstu… Melnā bārda piederēja viesim no Berlīnes, Vācijas valsts universitātes slavenajam ilggadīgajam profesoram Kārlim Balodim.

    Ķeizars Vilhelms viņu esot saucis uz pili ikreiz, tikko Vācijai sācis trūkt naudas un maizes.

    Viesis no Berlīnes, karaļdraugs Balodis runāja gudri un gari. Viņš stāstīja par mūžīgā miera domu un miera ideju, kurai ir jābūt cilvēku un cilvēcīgo zinātņu nākotnes mērķim.” Balodis kā īsts patriots bija atgriezies Latvijā, lai gan Vācijā viņš par profesora amatu būtu saņēmis lielāku algu.

    Tomēr cerēto rektora amatu Balodis nedabūja. Netika uzklausīti arī padomi valsts veidošanā, ko viņš izklāstīja grāmatā Latvijas nākotne pie sliktas un labas valdības, kuru izdeva 1920. gadā. Grāmatā Balodis, aplūkojot neatkarīgas Latvijas pastāvēšanas iespējamību no „zinātniski tautsaimnieciski – tehniska viedokļa”, secina, ka „Latvija var gan pastāvēt”, ja „vadību dabū rokā tās cēlākie, nesavtīgākie un spējīgākie dēli” – un tūlīt piebilst, ka psiholoģiski daudzi latvieši šādai iespējai netic. Kā vienu no neticības iemesliem viņš uzrāda jaunajā valstī strauji sazēlušo korupciju.

    Paraugoties uz šodienas Latviju Kārļa Baloža acīm, tās nākotnes izredzes nav diezcik spožas.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+