Juris Pavītols – «Līvs» ar pirmo numuru

Filadelfija pret Zirnekļiem

«Liepājā ar laiku dabūjām divistabu komunālo dzīvokli. Sētā bijām kādi padsmit puikas, puse krievu, puse latviešu. Biju spiests ātri iemācīties krievu valodu. Vecliepājā tolaik darbojās vairākas jauniešu bandas: Padomju prospektā krieviski runājošā Filadelfija, Komjaunatnes ielā pie Pūt, vējiņi! estrādes krievu un latviešu Barselona, tad vēl krieviskā Jūrskola un ezermalas latviešu Zirnekļi. Savstarpējā villošanās notika bez kompromisiem. Otru teritorijā centāmies nerādīties. Ietekmes zonās bija sadalītas pat kafejnīcas un restorāni, kurus apmeklējām. Kad mūsu sētas puikas sašķēlās (zēnam no otrā stāva ar iesauku Riba seju izvazāju pa granti, par to viņa draugs Dainis savukārt man ar nazi iedūra plecā), pievienojos Zigurda Iesalnieka (iesauka Bocmanis) bandai Melnās panteras Jūrmalas parkā. Labi, ka nekādus nopietnus kriminālus nepastrādājām!

Memme, kā nelabu juzdama, piedāvāja man veidot ansambli pilsētas kultūras namā, kur viņa strādāja par mākslinieciskās daļas vadītāju. Kopš tā brīža man bandu kari vairs nebija ne prātā. Grupu nosaucu par Jolantu. Nē, nekā romantiska tur apakšā nebija, vienkārši kultūras namam piederēja divas čehu elektriskās ģitāras Jolana. Vienu brīdi kultūras namā ģitāras spēles kursus vadīja Zdislavs Romanovskis, bet mums bija pašiem sava maniere un saprašana, kā tas jādara. Pirmās uzstāšanās Jolantai bija deju vakaros kā pārsteiguma numuri: balles spēlēja bigbends, bet mēs uzstājāmies ar pāris dziesmām starpbrīžos. Tas bija laiks, kad ar pūtēju orķestriem Latvijā sāka konkurēt ģitāristi. Un vēl tas bija nežēlīgs laiks arī klavierēm, jo veikalos stīgu nebija, un ģitārām mēs tās pa kluso varējām dabūt, tikai izvelkot no klavierēm.»

Nākamā lapa