Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Loks noslēdzies
Liktenīga nejaušība vai Dieva griba, bet ilgus gadus profesora, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera Ilmāra Lazovska darba kabinets Stradiņa slimnīcā bija iepretim telpai, kur viņš aizvadīja savas dzīves pirmās dienas. Toreiz te atradās profesora Ernesta Putniņa vadītā Dzemdību un ginekoloģijas nodaļa. Kad mūžībā aizgāja profesors Kristaps Rudzītis, viņa skolnieks Ilmārs Lazovskis kļuva par Medicīnas institūta Terapijas, vēlāk Internās medicīnas klīnikas un katedras vadītāju, te pagāja arī viņa mūža beidzamās nedēļas. «Tāda skaista aprite,» saka profesora sieva Edīte Lazovska.
Ilmārs Lazovskis dzimis 1931. gada 19. novembrī. Tēvs mātei jokodams pārmetis: «Vai tu nevarēji to puiku dzemdēt dienu agrāk?» Ulmaņlaikā valdība 18. novembrī dzimušajiem piešķīra simts latu pabalstu. Lazovsku ģimene dzīvoja pie Jaunās Ģertrūdes baznīcas, Tallinas ielā, un vecāki dēlu sūtīja Rīgas 8. (Maija) pamatskolā, kas skaitījās smalka skola. Par Maija pamatskolu to dēvēja par godu 15. maija Ulmaņa apvērsumam.
Zēns skolas gados sapņoja kļūt par valodnieku, un, teicami absolvējis 1. vidusskolu, iesniedza dokumentus Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē. Sapratis, ka viņu vairāk vilina darbs ar cilvēkiem, beidzamajā brīdī pārdomāja un uzrakstīja iesniegumu medicīnas studijām. Vecāki neietekmēja dēla izvēli. Profesora tēvs bija žurnālists.
Kad Latvija zaudēja valstisko neatkarību, viņš, lai arī savos rakstos kritizējis Ulmani, no žurnālistikas aizgāja un strādāja par grāmatvedi. Māti jaunā vara kā darbaļaužu ekspluatatori atbrīvoja no darba Finanšu ministrijas nodokļu daļā. Ilmārs Lazovskis ar izcilību beidza arī augstskolu, bet profesors Ernests Burtnieks, kas ārsta izglītību bija ieguvis Padomju Savienībā un Rīgā ieradās tūlīt pēc kara, aspirantūrā viņu neņēma.
«Mana pirmā darbavieta – Gulbene,» savās atmiņās raksta Ilmārs Lazovskis. «Viss laiks aizskrien internajā medicīnā, bet dzīve liek darboties arī citās medicīnas jomās: patoloģiskajā anatomijā, rentgenoloģijā, tiesu medicīnā, ķirurģijā, asistējot gan ķirurgiem, gan arī vienīgajai rajona ginekoloģei (savai sievai). Atceros vējainu marta nakti, kad ar savu silto asiņu ampulu rokās bridu pāri pārplūstošajai mazajai upītei Krustalīcei, kas atdalīja ķirurģijas nodaļu no dzemdību nodaļas, kur manas asinis gaidīja asiņojoša dzemdētāja.»
Jaunais speciālists divu gadu laikā kļuva par Gulbenes rajona galveno ārstu. 1958. gadā Ernests Burtnieks nositās autoavārijā, un viņa vietā par Rīgas Medicīnas institūta Terapijas katedras vadītāju iecēla profesoru Kristapu Rudzīti. Viņš uzaicināja Lazovski turpināt studijas aspirantūrā, un jaunais ārsts sāka strādāt profesora vadītajā klīnikā, kas ar laiku kļuva par Latvijā vadošo centru gastroenteroloģijā, endokrinoloģijā un nefroloģijā. Lazovskis viens no pirmajiem bijušajā Padomju Savienībā veica nieru biopsiju. Viņš saņēma stipendiju studijām un darbam Edinburgas un Londonas klīnikās, zināšanas papildināja arī citās Eiropas valstīs. 1978. gadā aizstāvēja disertāciju un tika ievēlēts par profesoru. Ilmāra Lazovska darba mūžs bijis apbrīnojami ražīgs ne tikai medicīnas zinātnē, viņš sarakstījis sešpadsmit grāmatas, bijis aktīvs sabiedriskais darbinieks. Ģimenes draugi teica: ja nebūtu Edītes, profesors tik daudz nebūtu sasniedzis.
Ja tu aiziesi, citas man nebūs
«Mēs iepazināmies Medicīnas fakultātē, mācījāmies vienā kursā,» stāsta Edīte Lazovska. «Pirmo reizi satikāmies pie ziņojumu dēļa, kur bija pielikta informācija par iespēju mācīties franču, vācu un angļu valodu. Mūs abus interesēja franču valoda, bet skolotāja neieradās un svešvalodas apguvām katrs savā grupā.
Vīrs teica, ka mani uzreiz ievērojis, bet man viņš neizraisīja emocijas. Ilmārs bija tievs, mugurā no sarkana un brūna auduma šūta vējjaka, kādas pēc kara nēsāja studenti. Lekcijās sēdējām katrs savā stūrī. Man bija interesanta kompānija. Kā jau jaunībā, bija patikšana, iemīlēšanās, pastaigas. Klikšķis gadījās 3. kursā. Mēs viens otram rakstījām zīmītes, tās visas esmu saglabājusi.
Kā viņš mani kaitināja! Meta ar papīra bumbiņām. Reiz no dusmām saburzīju koppapīru un norīvēju Ilmāram seju. Viņš dusmojās, bet kursabiedri smējās, teica – kas mīlējas, tas ķīvējas.
Patiku arī citiem zēniem, kas pavadīja uz mājām, mēģināja noskūpstīt, bet man tas bija nepatīkami. Skūpsts ar Ilmāru – tas pavisam citādi. Man vējš bija galvā, bet viņš – stabils, uzticams, vienmēr uz viņu varēju paļauties. Kad savārīju ziepes, visu nolīdzināja, it kā nekas nebūtu bijis. Vīrs man teica: «Tu esi mana liktenīgā, vienīgā. Ja tu aiziesi, citas man nebūs.»
5. kursā notika masveida precēšanās, lai pēc augstskolas pāri nosūtītu uz vienu darbavietu. Uz zagsu braucām ar mašīnu, ko kurināja kā lokomotīvi. Ikdienas drēbēs sēdējām uz grīdas starp mazām malkas šķilām, ko šoferis meta kurtuvē mašīnas sānos. Vēlāk salaulājāmies baznīcā. Kursabiedrenes tēvs bija Reformatoru baznīcas mācītājs. Viņš mūs salaulāja, draudzene dziedāja. Man mugurā bija balta, gara kleita, garais plīvurs. Nebija ne vecāku, ne viesu, tikai mēs divi, mācītājs un viņa meita. Pēc studijām meklējām vietu, kur vajadzīga ginekoloģe un terapeits, un nokļuvām Gulbenes pilsētas slimnīcā.»
Pēc diviem gadiem jaunā ģimene atgriezās Rīgā. Edīte turpina: «Zviedru filozofs un zinātnieks Svēdenborgs teicis – lai kļūtu par labu cilvēku, svarīgas ir trīs lietas: kādā ģimenē viņš piedzimst, kāds ir viņa pirmais skolotājs, kurš ievada dzīvē, un kāda ir otrā puse, ar kuru viņš nodzīvo visu dzīvi. Vīrs man bijis labākais skolotājs, un es ar gadiem arvien vairāk to novērtēju. Viņš man teica: «Tev laimējās – mamma tevi nesabojāja, ļāva izpausties, tagad vecāki bērnus sabojā. Es tevi saņēmu kā vasku un varēju veidot pēc sava prāta.»
Es augu bez tēva. Mans tēvs bija baltvācietis un 1939. gadā aizbrauca uz Vāciju. Mamma palika viena ar bērnu četrās sienās.
Mums atņēma mēbeles, kas bija iegādātas uz nomaksu, pat kāzu dāvanu tēvs nebija atmaksājis.
Manam tēvam bija liela ģimene, bet es neko par viņa radiem nezinu. Ilmārs savu dzimtas koku bija izpētījis līdz 18. gadsimtam. Mazdēls solīja ķerties klāt un arī par manu dzimtu noskaidrot kaut ko vairāk.
Mēs nodzīvojām kopā piecdesmit gadus. Viņu mīlēju vairāk, kad mums tuvojās septiņdesmit. Tā bija garīga mīlestība. Viņš mani nekad neapstādināja, neteica – klusē, ko tu zini. Piemēram, mūsu ģimenes draugs neuzskatīja par pienākumu runāt ar savu sievu, bija pārliecināts, ka nav jēgas ar viņu muti dzesēt. Mēs ar vīru nevarējām aiziet prom no vakariņu galdu, runājām par visām tēmām. Ja kaut ko nezinājām, viņš sameklēja datorā vai enciklopēdijā. Ilmārs bija mērķtiecīgs, viņu vairāk interesēja medicīna, bet mani saistīja vēl daudz kas cits. Viņš teica: «Izlasi, pēc tam man izstāsti!» Viņam vienmēr bija viedoklis ne tikai par medicīnu, bet arī kultūru, literatūru, filozofiju.
Reizēm mazdēli man saka: «Interesanti, ko par to teiktu vectēvs, ja tagad dzīvotu?» Vīrs teica: «Visu mūžu ir jāmācās.» Domāju, ka gudrība viņam bija ielikta ģenētiski. Viņš auga radošā vidē. Ilmāra tēvs bija inteliģents cilvēks, žurnālists. Viņam bija piecdesmit gadu, kad Ilmārs piedzima. Pie tēva uz mājām uz intervijām nāca rakstnieki, mākslinieki, politiķi.
«Dēls, tikai neej nevienā partijā,» tēvs viņam teica, «jo domas tev tiks atņemtas, un tev būs jābazūnē tā, kā viņi liks.» Vīratēvs astoņdesmit gadu vecumā mācījās franču valodu. Man tas šķita komiski – viņš taču uz Franciju vairs neaizbrauks, arī draugu lokā neviens nerunā franciski! Turklāt viņš daudz lasīja, to, kas šķita interesants – par zooloģisko dārzu, vēsturiskām celtnēm u. c. –, izgrieza, un visur bija saliktas lapiņas, lai tajās ielūkojamies arī mēs. Tagad es daru to pašu! Izgriežu no avīzēm, žurnāliem rakstiņus – tas dēlam, tas mazmeitiņai, tur mēs ar mazmeitām aizbrauksim ekskursijā…»
Dēla un mammas attiecības
«Ilmāra tēvs nejaucās dēla audzināšanā, tikai noprasīja: «Ahā, tagad tu esi beidzis skolu, bet kur mācīsies tālāk?» Sadzīvi kārtoja mamma. Tā bija ārkārtīgi spēcīga mīlestība starp dēlu un māti, līdz… ierados es.
Mūsdienās zēni nav iemācīti mīlēt māti, pēc tam meiteni, sievu.
Viņa mamma bija saglabājusi dēla rakstītās zīmītes, kas sākās ar vārdiem: «Manai mīļajai, manai vienīgai māmiņai!» Ilmārs mammai jubilejās dāvināja savas fotogrāfijas, zīmējumus. Viņš dievināja māti, un šo mīlestību izjutu arī es. Mēs nebijām greizsirdīgas viena uz otru. Vīrs man teica: «Šīs mīlestības ir dalītas. Es tev neko neatņemu.» Mammai savukārt atgādināja: «Mīlestība pret tevi nezudīs!»
Mēs dzīvojām kopā ar vīra vecākiem. Pēc kāzām samainījām Tallinas ielas dzīvokli pret lielāku Martas ielā. Kad bijām pārvākušies, sāku rosīties virtuvē, bufetē kārtoju traukus. Pienāca vīrs un teica: «Ārā, tā ir mammas valstība, viņa te visu kārtos tā, kā viņai ierasts!» Domāju, es taču esmu saimniece, bet turēju muti. Ievēroju distanci, mēs nečupojāmies, un mājās valdīja miers un klusums.
Gribu, lai man ar vedeklām ir kontakts, kāda man nebija ar vīramāti, jo tiku audzināta rūpēties par ģimeni.
Ilmāra mamma vairāk bija sabiedrības dāma. Viņa mazbērniem nemācīja rokdarbus, nelasīja priekšā grāmatu, bet uzlika galvā parūku, uz tās mazu cepurīti un gāja uz kafejnīcu, operu. Reiz vīramāte nopirka baltu audumu ar sarkanām magonēm un pie spoguļa to piemērīja. «Vai jūs šūsiet no tā kleitu?» biju neizpratnē. Viņa atbildēja: «Jā, man vakar bija astoņpadsmit…» Šodien es viņu saprotu. Man ir 82 gadi, bet dvēselē es jūtos, it kā man būtu astoņpadsmit.
Cilvēks fiziski noveco ātri, bet garīgi – ļoti lēni…
Mūsu bērnus Juri un Māru pieskatīja aukle. «Mamma visu mūžu ir audzinājusi mani, neprasi, lai viņa pieskata arī mūsu bērnus, uzkopj māju!» vīrs aizstāvēja māti. «Viņa ir nogurusi, pietiek, ka mums uztaisa ēst.»
Dēls kādreiz saka: «Jūs labi sapratāties, tā bija ideāla savienība.» Es uzskatu, ka mēs spējām pieslīpēties. Vīrs man vienmēr mācīja – mīlestība ir jākopj, par to jārūpējas. Viņam patika maijpuķītes un tās vienmēr man dāvināja. Vienmēr atrada iemeslu, lai man uzdāvinātu ziediņu – dienā, kad mēs pirmo reizi satikāmies, kad viņš pirmo reizi mani noskūpstīja, kad pirmo reizi dejojām. To no viņa pārņēma bērni, arī mazbērni salasa pļavā puķītes un atnes omītei.
Brīvdienās ar bērniem daudz ceļojām, braucām ar laivām pa upēm, martā skolēnu brīvdienās dzīvojām Ērgļos, kur vīrs ar Juri un Māru slēpoja. Ja nebija sniega, ar krekliem to sanesa un šļūca pa nokalnīti ar slēpēm. Viņš ar bērniem runāja pusvārdos, lai viņus ieinteresētu vairāk uzzināt, gribēja, lai paši izsecina, papildina viņa sacīto. Tā bija tāda netverama saruna. Šī tradīcija turpinās – sestdien ar mazmeitām gides pavadībā devāmies pārgājienā pa Bolderājas dzelzceļa līniju, vakaros staigājam pa Rīgu. Mums ir ieplānots ceļojums pa Zemgali. Kāds autors ir teicis: «Cilvēks garīgi nomirst ar pēdējo kāpēc?»»
PSRS inteliģentā seja
Atmodas sākumā Ilmārs Lazovskis aktīvi iesaistījās sabiedriskajos procesos. Jāņa Petera aicināts 1988. gada 1. un 2. jūnijā piedalījās Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā un nolasīja referātu par tautas veselības stāvokli. Ārsts piedalījās Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā un tika ievēlēts tās domē. Viņš ir viens no Latvijas Ārstu biedrības dibinātājiem. Barikāžu laikā dežurēja Doma baznīcā, kas bija pārvērsta par slimnīcu.
1993. gadā viņu izvirzīja Valsts prezidenta amatam, bet Saeimas balsojumā pietrūka vienas balss.
Par Valsts prezidentu ievēlēja Gunti Ulmani. Lazovski aicināja kļūt arī par veselības ministru. Kad bija jāizvēlas, vai nopietni iesaistīties politikā vai strādāt klīnikā, profesors nolēma turpināt ārsta praksi. Viņš turēja roku uz pulsa par to, kas notiek zinātnē, politikā, kultūrā. Ilmāra Lazovska un Imanta Ziedoņa rosināta uz politiskās skatuves parādījās Vaira Vīķe-Freiberga.
«Mans vīrs nebija īpaši sabiedrisks,» atceras Edīte Lazovska. «Viņam nepatika lielas kompānijas, viņš neizcēlās ar dziedāšanu, dejošanu, bet, kad kaut kur aizgājām, bija sabiedrības dvēsele. Viņu aicināja uz tikšanos, sarunām, prezentācijām. Ilmārs bija kā zibens novedējs, prata diplomātiski noregulēt situācijas, visu sarunāt. Lai gan bija aizņemts, nevarēja atteikt, uzskatīja, ka vienmēr var izgrozīties. To viņš ievēroja arī ārsta darbā, un man mācīja, kā apieties ar pacientu. Ienāk pie viņa kabinetā slimniece, kuru aizņemtības dēļ kolēģis aizraidījis prom. «Labprāt, jūs pieņemšu,» viņš saka, «tikai ieskatīšos piezīmju grāmatiņā. Vai rīt pulksten vienos varēsiet atnākt?» Viņš atteica, bet – kā!»
Stradiņa slimnīcas Internās klīnikas un Endokrinoloģijas centra vadītājs profesors Valdis Pīrāgs stāsta: «Ilmārs Lazovskis man bija kā mentors, padomdevējs, kas parādās brīžos, kad visvairāk ir vajadzīgs. Viņš deva ne tikai profesionālus, bet arī garīgus padomus, lai jaunam cilvēkam parādītu pareizo attīstības ceļa. Viņam piemita spēja virzīt procesus neuzkrītoši, viņš nerāvās būt pirmajās pozīcijās, bet tajā pašā laikā daudz ko ietekmēja, viņam piedāvāja vadošus amatus. Kad profesoram piedāvāja kļūt par veselības ministru, viņš vaicāja manu viedokli.
Profesoram bija raksturīgi runāt par saviem lēmumiem ar daudz jaunākiem kolēģiem, nevis ar tiem, kas ieņēma svarīgus amatus.
Viņš man teica, ka ir nopietni pārdomājis un sapratis, ka nebūtu pietiekami daudz cilvēku, kas varētu realizēt viņa uzstādījumus, idejas, tāpēc nolēmis atteikties no ministra amata. Viņam bija svarīgs goda jēdziens. Deviņdesmito gadu vidū daudziem vairs nebija būtiski, cik tu esi godīgs, bet gan – apsviedīgs.
Lielai daļai inteliģences, kas iesaistījās neatkarības kustībā, tas bija šoks, – tā vietā, lai Latvijas valstij palīdzētu straujāk attīstīties līdz kārotajiem Rietumeiropas standartiem, pie varas nokļuva cilvēki, kas vēlējās iegūt personīgo labumu. Lazovskis to lielā mērā uztvēra olimpiskā mierā. Viņš teica, ka jāiziet cauri haosam, lai sabiedrībā rastos pietiekami daudz atšķirīgu ideju, no kurām varētu izlasīt labākās. Profesoram piemita viedums paskatīties uz notiekošo sabiedrībā plašāk. Garīgo pēctecību viņš mantojis no sava skolotāja Kristapa Rudzīša, kura skolotājs Mārtiņš Zīle savukārt teicis: «To, ko ārsts neredz, viņam jāspēj izdomāt.»
Pamanīju, ka Lazovskis gandrīz vienmēr zināja, kas jauns izdots ne tikai medicīnā, bet arī vēsturē, filozofijā un kultūrā. Atceros, viņam patika citēt tajā laikā izdotās Lukrēcija vēstules. Profesoram bija kaislība uz valodniecību. Reiz mēs gājām pa ielu un viņš teica: «Vārdi ir domu drānas.» Tas, kas domā pareizi, runā pareizi, un otrādi – tas, kas runā pareizi, arī domā pareizi.
Lazovskis bija neordinārs cilvēks. Viņam piemita spēja saredzēt lielos procesus un tos veidot.
Viņš dabūja stipendiju mācībām Anglijā, jo Padomju Savienībā bija periods, kad vara gribēja parādīt valsts inteliģento seju, kaut arī iekšēji tas bija absolūti pretēji. Tie, kas izskatījās rietumnieciski, labi runāja vairākās svešvalodās, kā Lazovskis, reizēm bija vērtīgi, ja vien nepauda komunistiskajai partijai nevēlamas idejas. Profesors diezgan metodiski strādāja pie doktora disertācijas, kas balstījās uz jaunu metožu ieviešanu nieru diagnostikā. Tas ir apbrīnas vērts, cik strauji viņš spēja ieviest nieru biopsiju, atvedot uz Latviju vien pāris biopsiju adatu. Lazovskis ir modernās nieru slimību diagnostikas pamatlicējs Latvijā.
Profesors Skuja teica, ka ārstam medicīna jāzina tāpat kā autobraucējam ceļazīmes. Lazovska lekcijas bija vairāk filozofiskas. Viņš paredzēja, ka medicīna mainīsies, kas arī notika, un uzskatīja, ka studentiem jāiemāca tas, kas nemainīsies – dziļāka izpratne par slimību un veselību.
Viņš viens no pirmajiem lekciju laikā sāka rādīt mākslas darbus. Lekcijā par miokarda infarktu, piemēram, rādīja resnu, sarkanu vīru, kurš, pārēdies un piedzēries iznācis no kroga, saķēris krūtis.
Caur gleznu miokarda infarkta riska faktori vairāk palika atmiņā, nekā rādot mūsdienīgu slaidu ar precīziem kritērijiem.
Viņu interesēja, kā renesanses mākslā atainotas slimības, kā pēc mākslas darba var diagnosticēt slimību.
Tāpat viņu interesēja, kā miruši ievērojami cilvēki. Ārstam jābūt izpratnei par dzīves noslēgumu, par to, kā palīdzēt cilvēkam beigu posmā. Aplami, bet mūsdienās viss pārvēršas par mašinēriju un modernā medicīna bieži vien ir nespēcīgāka par cilvēcīgo pieeju, kāda bija agrāk, kad, cilvēkam mirstot, sasauca ģimeni, mācītājs pieņēma pēdējo grēksūdzi. Mūsdienās pret cilvēka ķermeni izturas kā pret funkcionējošu mašīnu, nerespektējot, ka viņam ir arī psihe. Lazovskis to nepieņēma. Viņš uzskatīja un kultivēja, ka jāietekmē arī prāts, lai cilvēks atveseļotos. Ja tas nav iespējams, jārada apstākļi, lai viņš aiziet ar cieņu.»
Viņš ir man blakus
«Viņam droši vien bija negatīvas īpašības, bet es neatradu trūkumus,» saka Edīte Lazovska. «Viņš man teica: «Sievietes lielākā kļūda ir tā, ka viņa uztausta otra vājākās īpašības un strīda laikā iedur sāpīgākajā vietā, zinot, ka tas otru aizkaitinās.» Teicu, ka viņam nav tādas vājās vietas, kur man uzspiest. «Tāpēc es uz tevis spēlēju kā uz klavierēm,» vīrs uzvaroši secināja.
Ilmārs nelaida citus sev tuvu klāt, neatklāja savu iekšējo pasauli, jo baidījās izrādīt vājumu.
Viņš teica: «Tu esi vienīgā, kuru es pielaižu sev pavisam tuvu.» Taču arī man neatklāja savas vājās vietas, un es tās arī neuztaustīju, tāpēc viņš bija mans ideāls. Dēls ir teicis: «Tu idealizē tēti.» Taču ideālu cilvēku nav, mums arī dažreiz radās pārpratumi. Svarīgi, ka nav bijis jānožēlo laiks, ko esam pavadījuši kopā.
Kad viņš aizgāja, es nekritu izmisumā. Ilmāram bija dots kaut kas no Dieva, viņš redzēja tālāk. Jau četrpadsmit gadu vecumā viņš rakstīja domrakstus ar dziļu domu. Pēc Černobiļas katastrofas teica: «Avārijas sekas jutīsim pēc divdesmit gadiem.» Pagāja divdesmit gadi, un cilvēki sāka strauji slimot ar vēzi…»
Profesors palīdzēja tūkstošiem pacientu atgūt veselību, taču sev palīdzēt nespēja. Viņš aizgāja 72 gadu vecumā. «Mēs medicīnā neesam tikuši tālāk par Hipokrata laiku,» Edīte Lazovska secina. «Mēs spīdoši operējam, zinām, kādas zāles dot, lai nesāp, bet, kāpēc cilvēks saslimst ar vēzi, izvirzītas tikai teorijas.
Piebalgā mājas bēniņos atradu vairāk nekā simts gadus vecu laikrakstu, kur vecajā drukā rakstīts, ka vēzis būs izārstējams tuvāko desmit gadu laikā…
Mans vīrs bija fatālists, un arī es ticu liktenim. Šāda filozofija palīdz dzīvot un rada iekšēju mieru. Ir hroniski leikēmijas slimnieki, kas, lietojot zāles, dzīvo gadu desmitus, bet Ilmāram bija agresīvākā asins vēža forma. Viss tika maksimāli darīts, lai viņu glābtu. Amerikā veica ķīmijterapiju, pēc tam šīs zāles parādījās Latvijā. Izdevās uzdāvināt trīs gadus.
Viņš centās neizrādīt, bet šāda slimība psiholoģiski nomāc ikvienu. «Ja mani aizsūtītu uz Sibīriju, es aizietu bojā,» vīrs teica. Viņam nepiemita tāda vitalitāte kā mūsu ģimenes draugam arhitektam Modrim Ģelzim, kas uzskatīja: dzīve ir skaista, lai cik grūta. Kad Ģelzim konstatēja ļaundabīgu audzēju, viņš teica: «Man var noņemt abas kājas, bet es rāpošu uz darbu. Es gribu dzīvot un strādāt.» Manam vīram bija cita filozofija: «Man ir tik daudz ideju, ka vajadzētu trīs mūžus, lai tās piepildītu, bet esmu savu izdarījis un liktenis man lēmis aiziet.» Vēl viņš teica:
«Kad cilvēks ir vesels, viņa dzīvei ir jēga. Fiziski eksistēt nav vērts.»
Viņam bija bail no sāpēm, tās noņēma ar morfija injekcijām, bet zāles atstāja pēdas uz domāšanu. Vīrs nevarēja strādāt un tāpēc negribēja dzīvot. Viņš sarakstījās un sazvanījās ar kādu Nīderlandes klīniku, gribēja braukt turp veikt eitanāziju. Es viņu atturēju, teicu, ka notiks brīnums. «Ja cilvēku piemeklē brīnums, arī tas ierakstīts liktenī. Manā liktenī tas nav paredzēts,» viņš filozofiski noteica.
Valdis Pīrāgs piebilst: «Profesors bija ļoti diskrēts cilvēks, kas ārstam ir ļoti nepieciešams, un ar kolēģiem par savu slimību nerunāja. To, ka viņam ir hroniska ļaundabīga slimība, es uzzināju diezgan vēlu. Garīgi stipri cilvēki tā vienkārši nesalūst. Viņš gribēja no dzīves aiziet ar savu stāju. Viņa lēmums neturpināt ķīmijterapijas kursu varbūt var izraisīt neizpratni, bet es ļoti cienu spēju pieņemt arī šādus lēmumus un to neuzskatu par gļēvuma pazīmi. Domāju, ka tas saskanēja ar viņa pārliecību – no dzīves arī jāaiziet ar pašcieņu. Viņš to ļāva arī pacientiem. Bezjēdzīga ciešanu pagarināšana nav attaisnojama.»
««Tev būs grūti, kad manis nebūs,» viņš teica,» turpina Edīte Lazovska. «Viņš mani ļoti saudzēja. Es dzīvoju kā vatē, nepratu pat nolasīt ūdens skaitītāju rādītājus… Kad viņš aizgāja, man bija sajūta, ka esmu palikusi viņa vietā. Man ir jādzīvo, jādarbojas. Esmu pašpietiekama, nekad neesmu jutusies vientuļa, jo man ir daudz interešu.»
Lieliskākā vecmāmiņa
Šādu titulu Edīte Lazovska izpelnījās pirms vairākiem gadiem Latvijas televīzijas šovā, un to viņa būtu pelnījusi arī tagad. Edīte atstāja iemīļoto ginekoloģes praksi Veselības centrā 4, lai kļūtu par pilna laika vecmāmiņu mazmeitām Helēnai un Annai. Lazovsku dēls Juris, kas piecpadsmit gadus strādā par reimatologu Helifeksā, Kanādā, vecākiem dāvājis piecus mazbērnus. Savukārt meita Māra Grudule ir Latvijas Universitātes Latviešu literatūras vēstures un teorijas katedras profesore, viņas ģimenē ir divi pieauguši dēli.
«Dēls un meita paņēma no tēva to, kas viņam bija tuvs – medicīnu un filoloģiju,» stāsta lieliskā vecmāmiņa. «Skatos, kuram mazbērnam tas graudiņš būs iekritis. Viņi visi labi raksta domrakstus. Mazākā, Helēna, teic, ka būšot medmāsa, bet Anna – ārste. Mazmeitas mācās Franču licejā.
Viņas dzīvoja pie vecākiem Kanādā, apmeklēja franču bērnudārzu un skolu, bet manas patriotiskās jūtas neļāva abām turpināt mācīties svešā vidē.
Pietiek, ka divi mazdēli Čikāgā studē arhitektūru un fiziku un matemātiku, bet es ceru, ka pēc doktorantūras un maģistrantūras studijām viņi atgriezies. Rakstu abiem patriotiskas vēstulītes, esmu teikusi – es neaudzināju mazbērnus svešatnei, kas par to, ka Latvijā maz maksā?! Daudz saņem tas, kurš spekulē. Ja mēs visi godīgi darītu savu darbu, sen būtu izķepurojušies.
Dēlam arvien grūtāk atgriezties Latvijā, bet, te audzinot viņa meitas, ceru, ka viņi ar vedeklu pieņems šo lēmumu. Augot kanādiešu vidē, meitenes nejuta latvisko mentalitāti, valodu, kultūru. Kanādas skolā nav zvana uz stundu, burtnīcas vedu no Latvijas, jo tur tās nevar nopirkt. Bērni vecākiem ir kā klēpju sunīši, katru dienu maina drēbes. Meitenes staigā biksēs, jau pirmajās klasēs matos ir zaļas svītriņas. Šeit Franču licejā ir skolas forma, kārtīgas burtnīcas, dienasgrāmata, stingras skolotājas, kopgalds. Abas apmeklē Mediņa mūzikas skolu, Anna arī zīmēšanas nodarbības. Viņas mani apmīļo, raksta jaukas vēstulītes. Abu mamma un tētis ciemojās Latvijā Ziemassvētkos, bet vasarā viņas brauks uz Kanādu, lai es varu atvilkt elpu.»
Edīte Lazovska uzņēmusies vēl kādu Latvijas nākotnei svētīgu pienākumu. Vītolu fonda paspārnē izveidota Ilmāra Lazovska piemiņas stipendija, ko piešķir rezidentūrā studējošam topošajam ārstam līdz mācību beigām. Mecenātisms Latvijā vēl tikai bērna autiņos, tāpēc profesora atraitne pati bieži vien apstaigā firmas, lūdzot naudu cēlajam mērķim.
«Pagājuši vairāk nekā desmit gadi pēc vīra nāves, bet es jūtu, ka viņš ir man blakus un palīdz. «Neuztraucies, mēs satiksimies!» būdams smagi slims, Ilmārs teica. «Kā tu mani atradīsi? Tur ir miljoniem dvēseļu,» neticīgi jautāju. «Es tevi atradīšu, un mēs būsim kopā!» Man joprojām vakaros liekas, ka klusi nočīkst skapja durvis, sajūtu vieglas vibrācijas uz segas. Varbūt tās ir iedomas, bet mēs nezinām un nekad neuzzināsim, kas ir aiz tās robežas…»
