Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Sveiks, Klāv! Esi karantīnā?
– Nē, drīzāk sociāli distancējos.
– Vai šobrīd, vērojot sabiedrības reakciju uz notiekošo, vari pateikt, kā sabiedrība mainīsies pēc pandēmijas?
– Lielos vilcienos sabiedrisko seku nebūs. Šie apstākļi vismaz pagaidām (saruna notiek 23.03.) nav nekas ekstraordinārs. Laikam jāpiesit pie koka, bet šis vīruss, šķiet, ne tuvu nav līdzīgs spāņu gripai, kura plosījās 1918. gadā. Maz ticams, ka piedzīvosim milzīgus sabiedrības satricinājumus Covid-19 epidēmijas dēļ. Galu galā arī mēris neko neizmainīja, savukārt astoņpadsmitā gada gripu latviešu tauta vispār neatceras. Šīs gripas visaugstākajā punktā pasludināja Latvijas neatkarību. Tā ka nav ne mazākā pamata domāt, ka vīruss atstās lielu nospiedumu kultūrā vai sociālajā struktūrā. Ekonomiskā dzīve ir cita lieta.
– Sabiedrības atmiņa gadsimta laikā nav paildzinājusies? Vai arī tā joprojām ir tikpat īsa?
– Protams, tikpat īsa. Šo laiku atminēsies tie, kuriem tas paliks prātā personīgu ķibeļu dēļ vai, nedod Dievs, kāds tuvinieks nomirs. Taču absolūti droši ir tas, ka šo laiku atcerēsimies ekonomisko seku dēļ, kuras nenoliedzami būs. Tāpat mēs vēl gadiem atcerēsimies un runāsim par to, kā no šīs situācijas izgājām, – cik pareizi vai nepareizi rīkojāmies. Šobrīd neko daudz nezinām, arī speciālisti no epidemioloģijas, imunoloģijas un virusoloģijas taustās, jo nevienam ar šo slimību nav īstenas pieredzes. Lai gan Itālijas piemērs parāda, ka sekas var būt arī graujošas.
– Mēs atšķirībā no itāļiem esam viensētu cilvēki.
– Satiekoties mēs nesabučojamies, taču sarokojamies gan.
– Nu jau arī vairs nesarokojamies. Starp citu, kā tu vērtē cilvēku reakciju uz visu šo situāciju? Tā ir adekvāta?
– Manuprāt, daļa cilvēku situāciju ir uztvēruši ar entuziasmu. Vismaz kaut kas interesants notiek – ir, par ko parunāt, beidzot viss notiek kaut kā citādi. Turklāt šī situācija attiecas uz pilnīgi visiem, tāpēc uz šā rēķina var kārtīgi saliedēties.
– Taču, neskatoties uz saliedētību, cilvēki cits citu uzlūko ar aizdomām.
– Protams, protams. Visa šī situācija kopumā ir arī mazliet nervoza, un tajā ir potenciāls veidoties konfliktiem. Turklāt pienākumi, kuri mums šobrīd jāievēro, ir pretēji savstarpējai un cilvēcīgai interakcijai. Mums ir pierasts, ka mēs cits citam neaizrādām un nesakām – pabīdies no manis tālāk. Taču šajos apstākļos cilvēki tiek iedrošināti distancēties. Es domāju, mēs nemaz neitrāli neprotam otram pateikt – paej nost. Parasti šādus vārdus saka, kad emocijas jau ir sakāpinātas. Tāpēc šādiem aizrādījumiem piemīt liels potenciāls eskalēt negatīvās emocijas.
– Tieši tā. Piemēram, redzot, ka cilvēks ietur distanci, man tas liek sev jautāt: vai es smirdu?
– Parastos apstākļos mēs to tā arī saprastu. Cilvēki ir bara dzīvnieki, kuri dzīvo kolektīvā, un kolektīvā ļoti svarīgi ir dažādi likumi un noteikumi.
Pētījumi rāda, ka cilvēks ļoti ātri uztver un pieņem noteikumus. Turklāt mums ļoti patīk arī citus cilvēkus turēt pie noteikumiem, kuriem paši sekojam.
Respektīvi, ja kāds neievēro noteikumus, daļa cilvēku ir gatavi ieguldīt līdzekļus un pūles, lai pārējos piedabūtu sekot mūsu piemēram. Daži cilvēki izjūt spēcīgu nepieciešamību otram pateikt – paej divus soļus tālāk, jo viņiem šķiet, ka taisnība ir viņu pusē. Un tad ir divas iespējas – vai nu cilvēks leksies pretī, vai arī piekritīs, ka stāv nepareizi, un klusējot atkāpsies.
– To, ka kāds savu kļūdu šādā situācijā atzītu, gan grūti iedomāties.
– Tas atkarīgs no mūsu habitus jeb ķermeniskajiem ieradumiem. Latvijā ļoti bieži dzirdam atbildi: «A kas tu tāds esi, ka vari man kaut ko teikt?» – kas izriet no visai spēcīgās vēlmes pēc sociālas vienlīdzības, kur aizrādīt var tikai noteikta statusa cilvēki, piemēram, policija vai priekšnieks, nevis līdzcilvēks.
– Kā tev šķiet, kā mēs visi izpaudīsimies dienā, kad ierobežojumi tiks atcelti un atkal drīkstēs iziet ielās? Uzreiz atsāksim sarokoties un uzvedīsimies kā iepriekš?
– (Iesmejas.) Domāju, nebūs pagājis tik ilgs laiks, lai mēs atradinātos, piemēram, no sarokošanās. Es drīzāk paredzu, ka visi būs ļoti noilgojušies pēc ķermeniskās saskarsmes, ka cilvēki ies apkampušies. Cilvēkiem pieskārieni ir nepieciešami. Mēs jūtamies labāk, ja otram varam pieskarties. Tā ir viena no šābrīža lielākajām problēmām. Parunāt mēs varam, arī redzēt viens otru varam, bet ar to nav diezgan.
– Bet iedomājies, ja šābrīža situācija ievelkas līdz vasaras vidum?
– Es jau domāju par digitālajiem Jāņiem.
– Kā jau iepriekš minēji – šobrīd cilvēki jauno dzīves pagriezienu uztver ar entuziasmu, bet kurš būs tas lūzuma punkts, kad cilvēki vairs nespēs izturēt un sāks dumpoties?
– Arī manas domas šajā virzienā ir aizklīdušas. Domāju, šajā gadījumā ļoti svarīgi ir pareizi situāciju nokomunicēt. Svarīgi ir arī pierādījumi vai taustāma pieredze. Ja tas viss izpaliks, tad vienā mirklī cilvēki sāks teiks: «Ai, apnicis jau, ejam ārā.»
Šāda pieredze ir karadarbības zonās. Iesākumā tevi bumbo, tu baidies, jo lodes spindz. Bet kādā mirklī pielāgojies, un atsākas normālā darbība. Ik pa laikam ziņās redzam sižetus no karadarbības zonām, kur reizēm tiek uzspridzināts kāds tirgus laukums. Varētu domāt – kurš tad tādos apstākļos iet uz tirgu? Bet dzīve turpinās. Tāpēc es arī pieļauju, ka cilvēki agri vai vēlu sāks ignorēt vīrusa liegumus. Starp citu, man ļoti interesanta šķita Artusa Kaimiņa un Saeimas epopeja.
– Kas tev tajā šķita interesanti?
– Pirmkārt, interesanti, ka Saeima un valdība negrasījās pašizolēties. Pieļauju, ka runa ir par to, ka mēs uz sevi neattiecinām to, ko domājam un redzam citos. Visdrīzāk viņus vadīja doma, ka tas, ko viņi dara, ir svarīgi. Jā, tas ir svarīgs darbs, taču signāls, ko šāda rīcība raida sabiedrībai, nav tas labākais. Iedomājies, slēdz skolas, bērnudārzus un arī darbavietas, bet tikmēr valdība strādā tā, it kā nekas nebūtu noticis, līdz mirklim, kamēr viņiem pašiem kaut kas notiek.
Dīvainā kārtā arī epidemiologi neiebilda pret šādu valdības rīcību. Tiek izdots liegums pulcēties vairāk par 50 cilvēkiem, bet Saeimā šis pūlis ir krietni lielāks. Nevar būt, ka Saeimā visi ir imūni pret vīrusu. Uz šā fona tika meklēti kaut kādi cilvēki, kuri braukuši vienā vagonā ar Covid-19 slimniekiem. Viņus meklē pa visu valsti, visādos veidos. Hallo! Tikmēr valdībā visi neskaitāmas stundas vada kopā.
– Vai valdības rīcība būtu tulkojama arī kā: vara – tas ir neaizskarams orgāns, kuram nekas nelīp?
– Arī es šo aspektu esmu apdomājis. Bet šajā gadījumā vajadzētu mazliet vairāk empīrisko datu. Ja viņi situāciju uztvertu pavisam nopietni, tad sarunas par digitālo attālināto darbu notiktu jau pirmajā dienā, nevis pēc tam, kad Kaimiņš paziņo par saslimšanu ar vīrusu. Tā vietā viņi nodarbojas ar visvisādām blēņām – cita starpā, pieņemot lēmumu, ka alkoholu varēs iegādāties internetā un saņemt mājās. Acīmredzot kādam tas šķita tik svarīgi, ka cilvēki sanāca kopā, riskējot inficēties. Es saprotu argumentus par nodokļiem, bet cerēt, ka visi, kuri sēž mājās, tagad salāpīs budžeta caurumu, pērkot alkoholu internetā un pasūtot uz mājām, ir nedaudz naivi.
– Kas tev pašam visā šajā epidēmijas stāstā šķiet interesants?
– Piemēram, griķu epopeja.
– Griķi ir kā trauksmes signāls. Tos vienmēr izpērk pirmos.
– Dīvaini, bet pelēkos zirņus vai putraimus neviens neizpirka.
– Savukārt tualetes papīra fenomenu var saprast, vienīgi tagad, ikreiz to pērkot un nesot mājās, jūtos nedaudz neveikli, jo šķiet, ka pārējie uz mani skatās un pie sevis domā – tas gan ir muļķis un histēriķis.
– Tualetes papīrs daudziem iezīmē robežu starp civilizāciju un necivilizāciju. Šis ir viens no svarīgākajiem aspektiem. Tualetes papīra esamība un pieejamība ir kā sarkanā līnija, kuru nepārkāpjot dzīvo normālu dzīvi, nevis esi spiests lietot ko citu tā vietā…
– Piemēram, avīzi.
– Latvijā joprojām daudzi cilvēki atceras, ka avīzes izmantoja tualetes papīra vietā. Padomju laikā tualetes papīrs bija noteikts labklājības simbols. Ne velti cilvēki tolaik mēdza no veikala uz mājām iet, apkarinājušies ar tualetes papīra ruļļiem, ko izrādīja kā sava veida panākumu zīmi.
Intervija publicēta žurnālā KLUBS Nr.5, 2020.
