1988.–1999. gads jaunas meitenes acīm

Neatkarīgi no tā, vai ir 80., 90. vai pat 60. gadi, vienmēr jaunie ballējās atbilstoši laikam. Kur ballējos es? 80. gadu beigās studentu celtnieku vienībās, RTU ballītēs Anglikāņu baznīcā, dažādos pasākumos… Tad sāka vērties vaļā klubi un līdzīgas vietas, kur plūda kokteiļi, skanēja mūzika, notika sadale…
Ballītes
Sofija Ducmane
16. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay

Ballītes

Neatkarīgi no tā, vai ir 80., 90. vai pat 60. gadi, vienmēr jaunie ballējās atbilstoši laikam. Kur ballējos es? 80. gadu beigās studentu celtnieku vienībās, RTU ballītēs Anglikāņu baznīcā, dažādos pasākumos… Tad sāka vērties vaļā klubi un līdzīgas vietas, kur plūda kokteiļi, skanēja mūzika, notika sadale… 1992., 1993. un 1994. gada vasaras pagāja brīvdabas pasākumos tepat Rīgas rajonā, bet vēsākā laikā pabūts ne tikai Vecrīgas klubos, bet arī Zvejniekciema, Skultes, Siguldas un Jelgavas kultūras namos un klubiņos.

Lai arī daži desmiti kilometru no Rīgas, mēs vienmēr jutāmies mazliet pārākas, jo bijām rīdzinieces, kuras ieradušās pie draugiem un paziņām «laukos».

Darba dienu vakaros parasti laika nebija, bet piektdienās birojā kaut kas allaž tika pasvinēts, un tad jau kājas pašas pa ceļam uz mājām aiznesa līdz Vecrīgai. Ja darbavieta netālu no izklaižu vietām, tad staigāšana pa klubiem un biljarda zālēm kļuva pierasta lieta. 90. gadu vidū Kardināls, Pulkvedis, Slepenais eksperiments bija parasti apmeklētās vietas, retāk Bimini, kas bija aktuālāks dažus gadus agrāk, bet 90. gadu beigās must see vietām pievienojās smalkais Deco bārs.

Burtiski vienu vai divas reizes biju arī kreklos, bet gaisotne un publika bija tik nepieņemamas, ka tā arī tur vairs neesmu bijusi. Tomēr laikā, kad Rīgā tādu šiku klubiņu vēl nebija, aktīvi dejojām Saulkrastu pludmales kafejnīcās un jau pieminētajos Pierīgas lauku kultūras namos vai Jelgavas Tonusā. Ar jauno tūkstošgadi mana uzdzīve ārpus mājas transformējās pusdienās restorānos, mājas ballītēs un draugu kompānijās kafejnīcās. Viss tā jauki un paredzami, nekāda action un pārsteigumu! Bet pirms tam, 90. gados, bija tā…

*****

Nakts ballītes jūras krastā Saulkrastu 33. kilometrā palikušas atmiņā visvairāk. Laikam tālab, ka tur bijām visbiežāk: gan mūzika, gan auto novietošana pie deju laukuma, gan deju partneri un, kas nav mazsvarīgi, – apsardze, kura ne tikai sargāja kopējo mieru, bet tā jauki un īpaši rūpējās tieši par mums. Un mēs mazliet izlaidāmies: atteicām, ja ar kādu dejot negribējām, un pat atļāvāmies būt nelaipnas pret tiem, kuri, sporta tērpos sapucējušies, dzēra, lamājās un jutās neatvairāmi.

Jo mums bija «aizmugure» – mobilā pulka puiši, kuri te piepelnījās kā apsargi. Kā tas varēja būt, ka viņi ir formās, ar ieročiem, un tas viss ārpus darba laika un dienesta vietas… Nezinu, bet tā bija.

Tagad tas šķiet neiedomājami. Tāpat kā iedzert, dejot visu nakti un no rīta, pagurušai un ar mazām promilēm, sēsties pie stūres.

Nedēļas nogales sekoja cita citai, šķita, ka rudens nepienāks, ka jaunība, tāpat kā ballītes, nebeigsies… Tomēr kļuva vēsāks, lija rudenīgs lietus, un dejas pludmalē vairs nenotika. Vasara bija beigusies, atstājot skaistas atmiņas. Un turpinājumu ziemā – kā divus jaukus sakarus ar militāro vienību puišiem.

Tagad domāju, vai pašreizējā pareizajā, ES standartiem un ISO atbilstošajā pasaulē vēl ir vieta romantikai? Vai tagad puisis var pamodināt ūdens velosipēdu nomas sargu līdz ar saullēktu un bez čeka un ārpus darba laika sarunāt izbraucienu meitenei par prieku? Nea… Sarga nebūtu, būtu signalizācija; saņemt skaidru naudu un dot pabraukāties baidītos – ja nu kāds nofilmē un nodod VID, VDI vai ieliek Youtube? Vai mobilā pulka kaut kāda posma komandieris, romantisku jūtu vadīts, var pamest patrulējamos objektus Pārdaugavā un ar visu bobiku, pilnu ar padotajiem, atlidot uz Saulkrastiem dejot? Izslēgt rāciju, likt klusēt saviem ierindniekiem un ierasties. Jo viņš negrib pieļaut, ka dejošu ar citiem. Tagad to nevar. Jo reglamenti, kontrole, GPS un jau pieminētie līdzcilvēki ar filmētvarošu telefonu rokās.

Vai kaut kur Via Baltica trases malā uz parasta grila vēl cep gardus šašlikus visu nakti? Necep. Vai mazās diennakts bodītēs tveicīgas vasaras nakts vidū puisis pa ceļam var nopirkt šampīti un šokolādi? Nevar. Viss ir PVD kontrolēts un pārkontrolēts, alkohols naktīs nepienākas, un diennakts bodīšu vietā ir DUS veikaliņi ar videonovērošanu.

Vai meitene ar žigulīti var atvest puisi un viņa draugus atpakaļ uz mobilā pulka mītni Gaujas ielā, pataurēt pie vārtiem, tapt ielaista un izbraukāt visu teritoriju? Arī to nevar. Ir visādi čipi, novērošanas kameras un automātiskie vārti ar pulti. Es netiktu iekšā pa vārtiem, bet pat tad, ja tas izdotos, mani noķertu un varbūt pat tiesātu par ielaušanos valsts drošībai svarīgās vietās.

Vai tās, kuras tagad savas simpātijas var uzmanīt sociālajos tīklos, sazvanīt un uzrakstīt ziņu WhatsApp jebkurā laikā, zina, kā ir nedēļu gaidīt un zīlēt – atbrauks viņš piektdienas vakarā uz to ballīti, kur pirms nedēļas satikāmies, vai neatbrauks?

Pieejamība 24/7, noteikumi, kontrole, caurlaides un kameras noēdušas romantiku, spontanitāti un neparedzamības prieku…

*****

Senos laikos, vēl pagājušajā tūkstošgadē, ielejā starp Siguldu un Krimuldu bija viesnīca Senleja, un tai blakus tāds kā bārs-klubs ar DJ un dejām. Vēsajos mēnešos, kad brīvdabas ballītes vairs nenotika, mēs tur mēdzām padejot un iedzert pa kādam vieglam kokteilim. Vienā saltā ziemas vakarā, kad pēc viesošanās draugu mājā prāts nesās uz varoņdarbiem, nolēmu atceļā uz Rīgu viena pati iemest aci Senlejā.

Bija jau vismaz 10 vakarā, kad vēru durvis, aiz kurām mirguļoja gaismas un dārdēja deju mūzika. Cilvēku vidēji daudz, bet uzreiz iekrita acīs, ka 80% ir viena kompānija, kura kaut ko svin, visticamāk, gaviļnieks bija tas labi barotais tumšmatis tolaik tik populārajā bordo krāsas žaketē, kurš kā tītars grozījās visiem pa vidu. Paņēmusi savu Fizz glāzi, mirkli minstinājos – sajūta, it kā esi ieradies ciemos neaicināts… Bet negaidīti mani uzrunāja jauns, smaidīgs puisis, galanti apvaicājoties, kā jūtos, no kurienes atbraukusi. Uzzinājis, ka esmu no Rīgas, viņš izteica prieku, ka neesmu vietējā, un uzreiz aicināja dejot. Kā deju partneris gandrīz tikpat labs, kā sarunu biedrs…

Apzinājos, ka viņš ir jaunāks par mani, tomēr tas, ka viņš pavasarī beigs vidusskolu, bija negaidīti – tātad viņam vismaz 6 gadi mazāk, nekā man. Ne jau precinieku es tur meklēju, bet tomēr, tomēr… Glaimoja viņa uzmanība ko tu gribētu, kā tu gribētu, ko atnest, ko padot, kādu mūziku pasūtīt, bet it īpaši prātā palicis uzaicinājums uz skolas diskotēku, tā notikšot pēc nedēļas. Pieminētā skola atradās tuvu centram un skaitījās visnotaļ laba, tomēr šie vārdi izsauca smieklu lēkmi, pēc kuras es viņam izteicos, ka neiešu gan, nevēlos, ka viņa pielūdzējas mani skolas tualetē iekausta. Puisis gan solījās mani pasargāt no konkurentēm.

Novirzot sarunas uz citu tēmu, apvaicājos, vai viņi svin drauga pilngadību – tomēr klubs, pludo alkohols un viesmīlis pienes uzkodu šķīvjus… ne jau vārda diena tā ir! Kā zināms, ir atbildes, kuras mūs pārsteidz uz ilgāku laiku – puisim O. tika svinēta 14. dzimšanas diena.

Mirkli biju mēma, bet mans tāvakara pielūdzējs skaidroja, ka O. tēvs ir biezais un dēlam neko neliedzot. To, kas ir O. tēvs, uzzināju no dzeltenās preses, kurā viņš ar dažādu intensitāti ir biežs viesis joprojām; arī dēlēna mīlas un darba frontes gaitas Latvijā un pasaulē turpat vien bija izlasāmas laiku pa laikam.

Kā beidzās vakars? Dziļā naktī, izdejojusies un izpļāpājusies ar jauno kavalieri, braucu ar viņu kopā atpakaļ uz Rīgu. Tā bija pat drošāk, jo 90. gadu sākumā nakts uz lielceļa bez diennakts DUS un mobilajiem telefoniem nebija ļoti patīkama. Un puisis par sevi bija daudz izstāstījis – gan par savu ārstu dinastijas ģimeni, gan par to, ka pats noteikti studēs medicīnu, gan par dzīves vietu netālu no manas. Viņam pat izdevās mani pierunāt iedot savu telefona numuru un uz lapiņas uzrakstīt savējo. Tomēr, jo tuvāk mēs bijām Rīgas centram, jo puisis vairāk apmulsa un viņa agrākā drosme noplaka; vēlāk sapratu – laikam baidījās, ka es viņu atvedīšu uz savu dzīvokli un pavedīšu… Vai mēs vēl tikāmies? Nē, tikai kādas pāris reizes parunājām pa telefonu. Un uz skolas diskotēku es tomēr neaizgāju. Žēl gan.

*****

Grēcinieku ielā 90. gadu vidū lokalizējās klubs Kardināls, kurā gadījās būt vairākas reizes mēnesī. Sakarīgas telpas, dejojama mūzika, bārs un iespēja vienmēr satikt kādu paziņu – tas īsumā. Publika te bija vienkāršāka nekā zīmuļi Pulkvedī, te ieklīda arī ārzemnieki.

No  piedzīvojumiem visvairāk prātā palicis tieši šis, ar manām ne visam virtuozajām angļu valodas zināšanām saistītais.

Latvija jau aktīvi sadarbojās ar NATO un kaut kādas programmas ietvaros te bija ieradušies laikam norvēģu militāristi. Pajauni vīrieši, kuri piektdienas vakarā nesēž kazarmās ar romānu rokās, bet dodas padejot un iepazīt valsti, kurā atrodas. Vairāki bija ieklīduši arī Kardinālā, kurā, ko tur liegties, arī mēdza ierasties un klientus meklēt dāmas ar ne pārāk nopietnu uzvedību. Viņas bija tērptas un krāsotas izaicinošāk nekā tās, kuras pēc darba nedēļas vai mājas ballītes ienāca vienkārši izklaidēties. Nujā…

Vienas te nāca naudu pelnīt, citas – izdot. Padejojusi ar paziņām, pienācu pie bāra un gaidīju savu kārtu, lai pasūtītu kokteili. Netālu ar alus glāzi rokās stāvēja jauns, stalts un visādi patīkams vīrietis, kurš uzsmaidīja. Atbildēju ar to pašu, un viņš uzreiz bija klāt, sākot sarunu angliski. Tradicionālais – sveiki, es esmu te darba lietās, kā jums klājas un tamlīdzīgi. Varēja just, ka angļu valoda viņam nav dzimtā, un tas mani iedrošināja nekautrēties no savām ne visai spožajām zināšanām. Vīrietis ātri vien pamāja uz netālu esošajām dažām profesionālēm un kaut ko izteicās par to, ka tās laikam ir par naudu.

Es piekritu – jā, tā ir gan! Vai es arī esot no tām, kuras par naudu? Apliecināju, ka nē, neesmu par naudu. Vīrietis atplauka smaidā, un es pie sevis naivi nopriecājos – ak, ir vēl vīrieši pasaulē, kuriem patīk kārtīgas sievietes! Glāzes sarunas laikā bija iztukšotas, un mani aicināja dejot. Viņš bija ne tikai stalts, bet arī labs dejotājs. Pa vidu skaļajai mūzikai apmainījāmies ar informāciju: viņš esot norvēģis, militārists, darba lietās Ādažu bāzē, neesot precējies. Pastāstīju par savu nodarbošanos un to, ka arī esmu brīva.

Biju pat tik naiva, lai pat uz mirkli iedomātos par liktenīgo iepazīšanos un dzīvi Norvēģijā.

Bet daudz aizsapņoties nepaspēju, jo pēc dejās pavadītas pusstundas norvēģis aicināja pastaigāties – vismaz tā es to sapratu. Mēģināju iestāstīt, ka pēc tam klubā atpakaļ netiksim un ka varbūt labāk padejojam.

Militārists aizgāja pēc alus sev un ruma ar kolu man, pēc tam vēl padejojām. Aicinājums pastaigāties tika izteikts vēlreiz, un es padomāju – kāpēc ne? Pastaigāsim pa naksnīgās Vecrīgas ieliņām! Piekritu, un viņš uzreiz vaicā, uz kurieni. Atbildu, ka tepat pa ieliņām pastaigāsim. un redzu viņa sejā pārsteigumu: kā, uz ielas?! Ir taču auksts un cilvēki staigā! Nesaprotot viņa pārsteigumu, papildinu, ka nav jau tik auksts, un varam iet arī uz parku.

Vīrietis atkal izpleš acis un saka: sekss uz ielas vai parkā? Nē, nē! Tagad pārsteigta esmu es: kāds sekss?!

Nu kā, es taču pati esot teikusi, ka viņas par naudu, bet es naudu neņemot! Sašutuši esam abi: es par to, ka viņš bija tik laipns vien tāpēc, ka cerēja uz vakara bezmaksas turpinājumu, bet viņš caur zobiem izgrūž, ka ar mani patērējis tik daudz laika pilnīgi bez rezultāta un ka tagad jau ir par vēlu, lai atrastu citu. You spoil my evening! – viņš burkšķ promiedams. Jā, valodas ir jāzina. Ne tikai business English, bet arī small talk vai sexy talk

*****

Tomēr ir brīži vai zvaigžņu stāvoklis, kad brīvi runājam un jokojam svešvalodā (vai vismaz pašiem tā šķiet). Man tā gadījās ar jauniem britiem, kuri 90. gadu vidū bija atlidojuši uz Rīgu atpūsties. Britu vecpuišu ballītes ar pa stūriem urinējošiem bāliem tefteļiem vēl nebija neatņemama Vecrīgas sastāvdaļa, ārzemnieki bija manāmi, bet ne ļoti daudz. Kaut kādā Vecrīgas klubiņā vai bārā (nav pat ideju, kurā…) sapazinos ar 2–3 britiem, kopā izstaigājām mazās ieliņas, pastāstīju mazliet par vēsturi, iegājām vēl pāris bāros un vienā no pēdējiem aizsēdējāmies ilgāk. Vārds pa vārdam, un sarunas nonāca līdz PSRS laikiem, par kuriem viņiem nebija nekādas informācijas.

Tradicionāli šādos mirkļos tiek pieminēta okupācija, iebraucēji, latviešu valodas apspiešana, tukšie veikali un tas, ka uz ārzemēm tikt nevarēja bez īpašām atļaujām. Bet mēs kaut kā nonācām līdz oktobrēniem, pionieriem un komjauniešiem. Izjusti pastāstīju par to, ka oktobrēni skaitījās Ļeņina mazbērni, pionieri – bērni, kādas bija sapulces, sacensības, ka bija nozīmītes un ka pat bērnu literatūra bija par Iļjiča bērnību, jaunību un trimdu Razļivā. Atcerējos par Pavļiku Morozovu, Zoju Kosmodemjansku un vēl šo to.

Attēloju pionieru sapulces, stāšanos komjaunatnē un to, kā daži šo farsu uztvēra nopietni. Mazliet pademonstrēju ierindas skates soļošanu un atzinos, ka Kalašņikova automātu manā vietā izjauca un salika skolasbiedrs. Atzinos arī, ka manu it kā nepieņemamo uzvedību gribēja izskatīt komjauniešu sapulcē… Briti smējās līdz asarām – man esot lieliska fantāzija un aktrises talants. Un, jo aktīvāk teicu, ka tā ir taisnība, jo mazāk viņi man ticēja…

Vispār jau diezgan baisi, ka mana un manu draugu bērnība, pusaudžu gadi un mazliet jaunības pagāja tā, ka britiem tas šķita neticami un ļoti smieklīgi.

Puiši bija jauki un jautri, varbūt mani stāsti palīdzēja viņiem mazliet vairāk izprast situāciju šajā Eiropas postpadomju daļā. Un varbūt tas, ka vakars nenoslēdzās viņu viesnīcā, arī uzlaboja Latvijas reitingu. Kaut gan es nezinu, varbūt viņi tomēr paspēja pa ceļam uz savu naktsmītni kādu zaķi sarunāt? Iespējams. Tikai tik jautri noteikti viņiem vairs nebija!

*****

Manā bērnībā Suvorova ielā, netālu no Revolūcijas ielas, bija kino Blāzma, nekādus kases grāvējus tur parasti nerādīja, tos skatīties gājām uz Palladium vai Rīgu. Toties tad, kad tur – tad jau Čaka ielā – iemitinājās viens no pirmajiem un lielākajiem naktsklubiem Bimini, es tur ierados samērā bieži. Laba mūzika, dejas, plašas telpas, draugi un iespēja atstāt auto gandrīz pie durvīm, uz ietves. Klubs nebija lēts, te apgrozījās jaunie veiksmīgie, radošie un pat pa kādam tālaika ministram tika manīts.

Visspilgtākais piedzīvojums atkal saistīts ar ārzemniekiem, šoreiz ar Vācijas mīnu meklētāju eskadras virsnieku, šķiet, viņu sauca Martins. Vienā piektdienas vakarā klubā ieklīdu ne visai jautrā omā – puisis, kurš man patika, bija atvēsis (jeb ne tik aktīvs, kā būtu gribējusi un domājusi), tāpēc biju te ieradusies remdēt skumjas.

Pamanot viņa draugu, ieslēdzās sievietes domāšana – nu tā, kad mēs izdomājam vīrieša vietā, ko viņš domā, ko padomās un ko pēc tam ar to visu darīs.

Tātad man bija skaidrs, ka viņš redzēs mani vienu, padomās, ka neviens man nepievērš uzmanību, pastāstīs, noteikti pastāstīs par to visu draugam un, pavisam noteikti, abi pasmiesies. Ko darīt? Protams, būt centrā, neatvairāmai un pamanāmai, dzirkstošai un iekārotai. Un tam vajag partneri, kurš izceļas. Nekāds pelēkais 1,70 garais puisis vienkāršais te nederēs. Uzmetot ātru skatu zālei, mans skatiens aizķeras aiz vismaz 190 cm gara, slaika, tumšmataina vīrieša jūrnieka formā. Uzpleči un stāja liecina, ka viņš nav nekāds matrozis, un es saprotu – objekts ir!

Izmisums sniedz drosmi un atjautību, veikli pietuvojos pieklājīgā attālumā un, uztvērusi viņa skatienu, sirsnīgu uzsmaidu. Oficieriem ir labas manieres, viņš nāk klāt iepazīties un, pārmijuši dažas pieklājības frāzes, dodamies dejot. Arī tas viņam izdodas, abi smejamies, runājamies, un es jūtos tā, it kā pazītu viņu simt gadu! Viņš, uzzinājis, ka ārā stāv auto, nes mums abiem bezalkoholiskos kokteiļus, jūtos aplidota un aprūpēta. Tā kā tolaik dzīvoju Pārdaugavā, piedāvājos viņu pa ceļam aizvest līdz Andrejsalai, kur pietauvoti kuģi, pirms tam izmetot loku pa naksnīgo Rīgu.

Arī brauciens paiet smejoties, atvadoties viņš man skūpsta roku un palūdz telefona numuru. Norunājam tikšanos jau nākamās dienas vakarā, viņš parādīšot kuģi un tad izbrauksim pastaigā. Atkāpe – mājas telefons joprojām nebija pieejams visiem, bet pēc 1992./1993. gada Lattelecom sāka piedāvāt t. s. starptautiskās līnijas, kuras sākās ar 88 XXXX un uz kurām nevarēja piezvanīt no telefona būdiņām uz ielas. Un man tāds bija, tikai es aizmirsu virsniekam pateikt, ka sazvanīt no ielas mani nevarēs gan. Tā nu norunātajā laikā izlīkumoju caur Andrejsalas bedrēm un esmu norunātajā vietā, tur stalti stāv vīrietis formā, tikai tas pilnīgi noteikti nav tas pats, ar kuru vakar dejojām.

Pārsteigta palieku auto, bet viņš tuvojas, un es ievēroju, ka baltajos cimdos tiek turēta maza, tikpat balta vēstulīte. Pārvaicājis manu vārdu, viņš atvainojas, ka Martins nav varējis ierasties un lūdzis man nodot šo message, tā man jāizlasa un jāpasaka atbilde. Teksta ir maz – viņam ir darba lietas, sazvanīt mani nav varējis un ļoti atvainojas, ka esmu atbraukusi, un vai mēs varam tikties tepat, tikai rītvakar?

Tas viss ir tik eleganti, neparasti un romantiski, ka es nešauboties saku – jā, protams, būšu te rīt!

Un mēs satiekamies, viņš ir tik lielisks un galants, bet vienlaikus vienkāršs un saprotams. Uzzinu, kā viņš centies pāriet ielu pa gājēju pāreju (ticiet man, 90. gadu Rīgā Rietumvācijā augušam vīrietim tas bija ekstrēmi) un tikai garās kājas glābušas no sabraukšanas, kā centies no telefona automāta man piezvanīt un kā palīgos aicinātie jaunieši paziņojuši, ka tāda numura nemaz Rīgā nav un kā viņš nav ticējis, ka esmu mānījusies. Braukājam pa pilsētu, runājamies un smejamies, un es nolemju viņam parādīt Brāļu kapus.

I would like to show you cemetery – es saku, bet viņš nesaprot, kas tas ir. Cenšos izskaidrot, un paliekam pie versijas, ka tas ir place where people who died live. Atgriežamies pie kuģa, un mani ved ekskursijā, tā bijusi līdz šim vienīgā reize, kad atrados uz kara kuģa: viss ir šaurs, mazs, ļoti tehnisks. Nesaprotu, kā cilvēki nesajūk prātā, visu laiku atrodoties šaurās telpās, tik cieši cits pie cita. Man parāda arī matrožu kajīti, tajā atpūšas vairāki puiši, kuru sejā vērojams ieinteresēts pārsteigums par manu personu.

Oficieru kajīte ir krietni plašāka un labāka, tomēr arī tā nav vienvietīga (hm… nezin gan, kas būtu, ja tā izrādītos tukša?). Visur man pasniedz roku, pietur aiz elkoņa, viss ir tik nepiespiesti un vienlaikus korekti. Tā arī šķiramies, ar noskūpstītu roku un lielu paldies par jauki pavadīto laiku. Nekad vairs neesam tikušies, bet viņa vēstulīte man joprojām glabājas atvilktnes dziļumā.

Un, ieraugot Daugavā pietauvotus pelēkus karakuģus, mana sirds mazliet ietrīsas. Jo tas viss bija tik nereāli romantiski…

 

*****

Kādā lietainā gandrīz rudens vakarā kopā ar divām draudzenēm braukājām apkārt un meklējām vietu, kur notiek ballīte. Tur nav un tur nav… Varbūt tur būs? Un tā nu piebraucam pie kaut kā vietējai kultūras iestādei līdzīga, kur, kā viena no mums dzirdējusi, arī notiekot pasākumi. Tomēr šodien tur nekā nav, bet uzreiz pēc mums piebrauc vēl divi auto ar jauniem vīriešiem, kuri arī meklē izklaides. Pārmijam dažus vārdus, bet šie vīrieši sporta tērpā ir viegli iereibuši un neraisa uzticību, tāpēc virzāmies uz auto un gatavojamies doties prom.

Tad notiek negaidītais – viens auto žigli aizšķērso mums ceļu un tiek izvirzīti noteikumi: mums jābrauc līdzi uz pirti.

Saskatāmies un bez vārdiem saprotamies, ka braukt negribam, bet vieta ir nomaļa, un tepat sākt izvirzīt pretenzijas būtu ne tikai nepārdomāti, bet pat bīstami. Piekrītam un domājam – gan jau pa ceļam kaut kā tiksim no viņiem vaļā. Tā nu virzāmies pa slapjo, slideno grants ceļu – viens viņu auto mums pa priekšu, otrs aiz muguras. Ātrums nav īpaši liels, bet ar paveco, no citiem paņemto VAZ 2105 atrauties un aizmukt nav reāli, it īpaši tāpēc, ka apkārtni nepārzinu un no stresa tikai aptuveni apjaušu, uz kuru pusi tagad ir Rīga–Tallina šoseja.

Čukinām uz priekšu, un es pie sevis lūdzu Dievu, lai mūs izpestī, ka es vairs nekad, nekad… Ka es nokristīšos beidzot un varbūt pat iesvētīšos… Un nekādas ballītes vairs… Tikai lūdzu, lūdzu… Un notiek neticamais, pirms mums braucošais auto muļķīgi piedod gāzi, parauj stūri pa labi, auto samet pa apmales akmeņiem un tas līgani ieslīd grāvī. Apstājamies arī mēs, esam apjukušas, bet, kad aiz mums braucošais auto arī apstājas un metas palīgā saviem biedriem, es vairs nedomāju, bet piedodu gāzi, un mēs traucamies prom. Atjēdzamies un sākam sarunāties tikai tad, kad izgriežamies uz Tallinas šosejas un jūtamies drošībā.

Nākamā gada vasarā es nokristījos.

*****

90. gados neticēju, ka pienāks laiks un es piektdienas vakarus pavadīšu mājās, jo negribēsies nekur doties.

Bet tā notika. Jo paiet gadi, mēs pieaugam, klubi aizveras un jauni atveras, deju laukumu vietā ir auto stāvvietas un lielisko šašliku pieceļa ceptuvei pāri iet Via Baltica. Ir citas izklaides vietas, un tur tusē citi jaunie un trakie. Gan jau arī viņi zina, kā ir mosties sestdienas rītā ap 12 ar sāpošu galvu, mēģinot atcerēties, kā un ar ko tikts mājās… Varbūt arī viņi baidās gultā pagriezties, lai pārliecinātos, ka tiešām tur atrodas vieni. Tikai mums bija labāk, jo mūsu varoņdarbi dzīvo cilvēku, nevis telefonu un datoru atmiņu kartē.

Un tā jau nav, ka izklaides bijušas bez pievienotās vērtības… Tagad darbā noder, ka nekļūdīgi zinu, kurās telpās būs rīta saule: vasaras rītausmās, nākot no Vecrīgas pa Čaka ielu, manas trakās jaunības saule spīdēja tieši acīs.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs