Es taču neprotu dejot! Saruna ar deju un kustību terapeiti Indru Majori-Dūšeli

– Mēs tiekamies gada sākumā. Daudziem ir jaunas un skaistas ieceres, vienlaikus nez vai varam aizmirst, ka šis ir arī diezgan trauksmains laiks. Kā tu jūties šajā visā? 
– Neizjūtu jauno gadu kā būtisku nogriezni savā dzīvē, taču, līdzīgi kā dzimšanas dienu, to varam izmantot kā pieturas punktu, lai padomātu – kur es esmu? Kas noticis iepriekšējā gadā? Ko vēlos turpmāk? Tas ir tāds pašrefleksijas laiks, kad ar distanci paskatīties, kas ar mums notiek kopainā. Kaut ko no tā arī es darīju Vecgada vakarā. Mums bija pilna māja ar pusaudžiem, meitenes rakstīja vēstules nākamajam gadam, un tas viss bija forši. Bet personīgi es reflektēju par savu gadu. Tas rit savā gaitā, veicu psihologa un deju terapeita darbu, strādāju ar klientiem, šad tad mācu, nekas tā fundamentāli nemainās.

Ja radām izmaiņas fiziskajā līmenī, ķermeņa un kustību līmenī, tas nes izmaiņas arī emocionālajos stāvokļos.

Taču politiskais fons ir – vispirms karš Ukrainā, tad Izraēlā, arī Eiropas šūpošanās migrantu krīzes jautājumā… No vienas puses, ir rietumu pasaule ar kristīgajām vērtībām, no otras puses – austrumu pasaule ar citām paradigmām, citām reliģijām. Zināma pārbīde notiek. Es gan neatbalstu trauksmes kultivēšanu, galu galā strādāju profesijā, kurā redzu, ka ilgstoša trauksme neko labu nedara un nemitīga sevis turēšana baiļu sajūtā ilgtermiņā nepalīdz. Tāpēc neatbalstu nemitīgu atrašanos viss ir slikti stāvoklī.