Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nē, mīļie tautieši, Bergena un Bergāmo nav māsīcas (bez jokiem – manai kolēģei reiz greizi trāpījuša klikšķa rezultātā ir gadījies arī šāds misēklis), pavērsiet kompasus pretējā virzienā – uz salto un dārgo Norvēģiju! Uz pilsētu, kur līst 240 dienu gadā (tā lepni nes Eiropas lietainākās pilsētas godu) un kuru apskalo septiņu Ziemeļu jūras fjordu tumšie un saltie ūdeņi.
Un tomēr – Bergenu ar lielu prieku apciemoju jau piekto reizi un katru atgriežos mājās ar milzīgu gandarījumu. Šajā pilsētā ir kaut kas tik aizgrābjoši skaists un rāms, ka tevi, gribi negribi, pārņem miers un apcerīgums. Un šā iemesla dēļ man gribas uz Bergenu ieteikt doties vienatnē vai divatā. Lai paklusētu, pavērotu, izbaudītu. Un izelpotos svaigu gaisu pilsētas septiņos pakalnos (nu, ja pavisam godīgi, tad kalnu ir krietni vairāk, bet konkrēto skaitu rakstnieks Ludvigs Holbergs reiz aizņēmās no cēlajiem septiņiem pakalniem Romā un tā arī atstāja bergeniešus, stīvējoties par to, kuri kalni tad ir cienīgi ietilpt šajā septiņniekā).
Vasaras vidus ir ideāls laiks Bergenas apciemošanai – dienas, kas ir garas arī pie mums, tur šķiet gandrīz vai bezgalīgas.
Kalnu pastaigu takas ir pārņēmis dziļš, dzīvi svinošs zaļums, viss smaržo kā traks. Un var peldēties fjordā! Ūdens tajos parasti ir pāris grādu dzestrāks nekā Baltijas jūrā, taču tik svaigs un tīrs! Bergena piedāvā veselu aktivitāšu paketi: kalnu takas (vai vagoniņu trases) sākas turpat pilsētā, fjordu akmeņainie krasti iestiepjas līdz pat tās vēderam, pilsēta ir zināma ar tās brīnišķīgajiem muzejiem un džeza kafejnīcām, antikvariātiem (par pārsteidzoši zemām cenām), jūras velšu tirgu un dažādām ģimenes izklaidēm. Īsāk sakot – ir, ir arī latvietim iemesls vasarā doties uz ziemeļiem!
Bergena ir skaista visos laikapstākļos
Bet patiesībā, lai kādi būtu laikapstākļi, Bergena vienmēr ir skaista. Tiešām. Saulainās dienās tā mirdz kā liega, aristokrātiska dāma, lietainās dienās satinas mīkstā mākoņu pledā, sniegotās ziemas dienās sastingst kā pastkarte no Edvarda Grīga laikiem (jā, viņš ir dzimis un mūžu pavadījis Bergenā). Īsāk sakot, nu smuka. Smuka kā konfekte.
Un, starp citu, pēdējos gados pilsētas samirkusī reputācija vairs sevi neattaisno – vasaras tur ir bijušas saulainākas un karstākas nekā pie mums.
Turklāt laikapstākļi ir kļuvuši krietni neprognozējamāki – agrāk mākoņi starp Bergenas pakalniem ērti iekārtojās uz dienām ilgu sēdēšanu, bet tagad var gadīties, ka iztuntulējies no mājas, bruņojies lietussargiem un gumijniekiem, bet galu galā visu šo savu artilēriju nes pasistu padusē.
Bet var būt arī tā, ka esat atraduši satriecoši skaistu piknika vietu pārdesmit minūšu gājienā no centra (Nordnes pussalas gleznainajā Verftet rajoniņā), izklājuši deķīti, izkārtojuši uzkodas, līdzpaņemtajās glāzēs salējuši dzirkstvīnu, un… sāk nenormāli gāzt. Jā, ar jūsu padevīgo kalponi notika tieši šādi.
Un es jums teikšu – nav vērts saskumt vai lādēties uz pērkontētiņu Toru, viņam ir laba humora izjūta, un savus tautiešus norvēģus, kā var nojaust, viņš jau ir izdancinājis pēc savas vara stabules: sākoties lietum, no zālāja pamuka tikai tūristi – mēs un pāris vietējās kompānijas palikām sēžam pa visu lietu. Mēs – jo gluži vienkārši bija tik ļoti žēl pārtraukt eleganto piknikošanu, savukārt norvēģi jau labi zina, ka Toram patīk pajokot un pēc desmit minūtēm viss būs pagājis, it kā nebijis, un saulīte kā atvainodamās žāvēs mūsu samirkušos kruasānus.
Par balto puspatiesību
Norvēģi ar untumaino Bergenas klimatu ir iemanījušies sadzīvot jau paaudžu paaudzēs. Vienalga, vai līst lietus vai karsē saule, viņi telpās netupēs – augumus ievīstījuši jaunāko tehnoloģiju uzburtajās Gore-Tex kārtās, vietējie sporto, pastaigājas, kāpj kalnos (nevis brauc tajos ar vagoniņiem – kā tūristi). Bet savus kalnus viņi mīl tik ļoti, ka katru gadu maijā apmēram desmit tūkstoši cilvēku dodas tradicionālajā septiņu kalnu maratonā – 35 kilometru garā pārgājienā pāri visu septiņu Bergenas kalnu virsotnēm. Pārāk kaitinoši?
Ko niekus, mīļie, tā ir tikai skaista fasāde – arī norvēģiem ir savas vājības un savi velli. Jūsu sirdsmieram atklāšu kādu interesantu faktu par Bergenas glītajām privātmājām. Zināms, ka norvēģu mājas tradicionāli tiek krāsotas sarkanas, taču pilsētas centrā tās lielākoties ir baltas. Kāpēc tā? Izrādās, sarkanā krāsa reiz bijusi vislētākā (to ieguva no dabiskā minerāla okera, kā šejienes augsnē ir pārpārēm), bet Norvēģija, kā zināms, par pārticīgu valsti kļuva pavisam nesen (līdz pat laimīgajam 1969. gadam, kad tika atklātas Norvēģijas naftas krātuves, norvēģi allaž bija bijuši Skandināvijas pabērni).
Tāpēc skaidrs – sarkanā kļuva par visbiežāk izmantoto krāsu. Kādu kapeiku dārgāka bija dzeltenā krāsa, ko ieguva, okeru sajaucot ar mencu aknu eļļu.
Taču visdārgākā bija baltā, kuras radīšanai bija nepieciešams cinks. Tad nu lūk, centrā, kur vienmēr mitinājušies pilsētas turīgākie ļaudis, mājiņas vēsturiski tikušas krāsotas baltas. Iebraucot Bergenas līcī, pilsēta likusies pagalam turīga un eleganta. Taču iebraucēji nezināja kādu interesantu detaļu, proti – ka balti nokrāsotas lielākoties bija tikai namu ārējās fasādes un augstie koka žogi – bet aiz tiem slēpās brūngansarkana īstenība.
Paldies par alu!
Šī brūni sarkanā cilvēcība no citādi atturīgajām, pat saltajām norvēģu bruņām mēdz izlauzties arī piektdienu un sestdienu naktīs – ballīšu stundās. Vispār – būšu godīga – norvēģu izpratne par labu laika pavadīšanu (ja runājam par naktsdzīvi) man ir grūti saprotama. Cik man gadījies novērot, norvēģiem tīk sasvilpties māju drošajās sienās un tad ierasties cilvēkos – jau pagalam smaidīgiem un drosmīgiem. Vēl viens ļoti īpatnējs ieradums – norvēģis ciemos vai uz ballīti ierodas ar savu dzērienu un to arī tukšo.
Ja visu nav izdevies iztukšot, var gadīties, ka atlikumu viņš paņems sev līdzi. Bet ko tu padarīsi, jo tālāk uz ziemeļiem, jo augstāki un stingrāki personīgās telpas mūri – mēs taču to zinām.
Tāpēc man ir labi saprotams, ka norvēģu vaigi pēc pāris aliņiem kļūst tik sārti un līksmi.
Aizejiet sestdienas pēcpusdienā uz ostas krodziņu kompleksu Bergenhus Bryggeri, un jums būs tā iespēja ieraudzīt mīkstos rozā vēderiņus, ko slēpj norvēģu adatu kažociņi!
Bet, pastaigājoties pa Bergenas centru nakts stundās, vispār liksies, ka pilsētu ieņēmuši karstasinīgi svešinieki. Diez kā gan viņi vispār iepazītos, ja nebūtu alus vai akvavita (tas ir norvēģu stiprais alkohols, labs suvenīrs, starp citu)? Starp citu, alum bergenieši ir tik ļoti pateicīgi, ka pat uzcēluši pieminekli kādai temperamentīgai dāmai Olīnei Fellei, kas 19. gadsimtā, par spīti vispārējam valdības aizliegumam, turpinājusi savā krogā pārdot alu. Stāsta, ka karalis Hakons VII, 1906. gadā vizītes laikā iedams garām Felles kroga ēkai, esot noņēmis cepuri.
Ko apskatīt?
- Brigena
- Zivju tirgus
- Fleijens
- Muzeji un džeza bāri
- Kuģīšu tūres
- Ģimeņu prieki
- Lielus un mazus aizraus Bergenas zinātnes centrs Vilvite, kur dažādās interaktīvās nodarbēs un rotaļās var nemanot aizvadīt divas, trīs stundas.
- Bergena lepojas arī ar diezgan iespaidīgu akvāriju – ar haizivīm, pingvīniem, dresētiem roņiem un visu pārējo, kas tādā iederas, kā arī akvaparku.
- Ak jā, un muzejs, kas uzdzīs šausmas mammām, bet ko noteikti novērtēs pusaudži, ir Lepras muzejs, kas ierīkots nepieklājīgi glītā 18. gadsimta leprozorijā. Izrādās, Bergena līdz pat 20. gadsimtam bija Eiropas lepras centrs.
- Arī Jūras muzejam (nesajauciet ar zvejniecības muzeju, tas gan nav tik aizraujošs) nav ne vainas – galu galā, tas stāsta par vikingu laikiem.
Vecpilsētas sirds Brigena pukst jau kopš vienpadsmitā gadsimta. Kā jau pienākas no koka celtai ostas pilsētiņai, savas sirmās vēstures laikā tā ir nodegusi un atjaunota neskaitāmas reizes – mājiņu labirinti, ko tūristi var izstaigāt šodien, datējami ar sešpadsmito, vietām, piecpadsmito gadsimtu. Agrāk, par tiem stāstot, es sacīju – kā viduslaiku kino filmēšanas laukums, taču tagad varu droši teikt: kā no Troņa spēlēm (mīnus ķīniešu tūristu pūļi un suvenīru veikali).
Otrs populārākais Bergenas apskates pieturpunkts parasti ir zivju tirgus turpat vecpilsētā. Vai latvietis tajā ieraudzīs ko pārsteidzošu? Bez baisās mūkzivs, kosmiskajām cenām un neizskaidrojamā spāņu pārdevēju pārsvara – droši vien ne. Taču, ja sevi uzskati par jūrasv elšu un jo īpaši austeru fanu, tad gan no sirds iesaku piestāt uz ļoti dārgu, taču arī izcilu maltīti – piedāvājumā ir gigantiski krabji un jūras ķemmītes, omāri, garneles, vaļa steiki un citi jūras mošķi. Par duci Norvēģijas austeru (tās lielās, kolosālās), ķiploku maizītēm un prosecco pudeli jāšķiras no simts eiro. Beidzot greznība, kā teiktu Burkā kundze.
No septiņiem Bergenas miera sargātājiem kalniem ar visgleznākajām takām un iespaidīgākajām ainavām lepojas Fleijens un Ulrikens. Ulrikens ir visaugstākais, toties bānītis uz Fleijenu savu ceļu sāk pašā Bergenas centrā un paceļ tieši virs vecpilsētas, tāpēc ir vispopulārākais.
Bergenas romantiskā āriene maldīgi rada asociācijas par tādu rāmas, varbūt pat vecišķu pilsētu. Patiesībā tā ir universitātes pilsēta, tāpēc mākslas un kultūras ziņā te valda aktīvas straumes. Iesaku internetā sameklēt, uz kurām Bergenas sienām un žogiem apskatāmi ielu grafiti mākslinieka Dolk (norvēģu atbilde britu Benksijam) darbi. Man jau par tradīciju ir izvērties lieliskā Bergenas mūsdienu mākslas muzeja Bergen Kunsthall apmeklējums, noteikti iesaku arī galveno mākslas muzeju KODE, kur apskatāmi, piemēram, Munka darbi. Muzeju Bergenā ir pārsteidzoši daudz, un daudzi no tiem ir patiesi aizraujoši – ja muzeju apmeklējumi tev iet pie sirds, iesaku iegādāties Bergenas karti, kas piedāvā ievērojamas atlaides gan dažādām tūrisma aktivitātēm, gan arī sabiedriskajam transportam. Informācija par muzejiem un Bergenas karti jāmeklē pilsētas mājaslapā visitbergen.com – tur arī iesaku papētīt pasākumu un koncertu afišu, jo īpašu uzmanību pievēršot džeza koncertiem. Nemācēšu paskaidrot, kā tas nāk, taču bergenieši ļoti mīl džezu (varbūt pie vainas lietainais laiks?), un šeit man ir palaimējies trāpīt uz pāris tiešām izciliem koncertiem.
Iesaku doties kādā no kuģīšu braucieniem pa fjordiem – ainavas, kas no ūdens paveras uz pilsētu un tās kalniem, ir neaizmirstamas! Ja vien ir iespēja, silti iesaku paķert līdzi makšķeres un kādā pievakarē izmēģināt savu laimi fjordu ūdeņos. Mencas manā gadījumā gandrīz vai lēca virsū pašas, bet, tumsai iestājoties, varēja izvilināt arī butes un nezināmas ziemeļu baisules. Vairāk informācijas: visitbergen.com.
Kā aizbraukt
Pērn uz Bergenu divreiz nedēļā (otrdienās un piektdienās) devās tiešais Wizzair reiss – man palaimējās biļeti iegādāties par 25 eiro abos virzienos. Tagad situācija nedaudz mainījusies, tāpēc jāseko līdzi aviobiedrību piedāvājumiem.
Sabiedriskais transports
Bergena nav liela – visi apskates objekti atrodas mazajā pilsētas centrā, turklāt pilsētu caurauž ērta sabiedriskā transporta sistēma – autobusi, kā arī viena tramvaja līnija jeb bybanet. Biļetes visērtāk un arī lētāk ir iegādāties, ielādējot mobilo lietotni Skyss. Viena biļete tad maksās 3,50 eiro un derēs visiem braucieniem, ko veiksiet pusotras stundas laikā.
Ko nogaršot?
Cita lieta ir torsketunger – miltos apvārtītas un eļļā ceptas mencu mēles (patiesībā tās ir mīkstās un gaļīgās mencu pazodes). Vai arī rømmegrøt – salda skābā krējuma putra, kas pārlieta ar kausētu sviestu un pārkaisīta ar kanēli. Nav ne vainas, protams, bet droši vien tā pa īstam izprast šo ēdienu burvību var tikai norvēģi. Taču īstas šausmas jutīgākam tūristam varētu uzdzīt smalahove – uz koka uzdurta, kaltēta un tad vārīta aitas galva, kas tradicionāli tiek notiesāta kā uzkoda, pacietīgi noskrubinot galvaskausu, sākot no acu āboliem (balta patiesība). Neuzdrošinājos, taču pieļauju iespēju, ka kādreiz varbūt… Kopumā jāsecina, ka norvēģu tradicionālā virtuve ir dažādu pārsteigumu pilna – ieskaitot, piemēram, kaiju olas.
Taču ir divas lietas, ko es iesaku nogaršot un/ vai pārvest mājās: pirmā ir pinnekjot jeb žāvēta jēra kāja. Tā tiek lēnām nogatavināta, lai uz Ziemassvētku laiku beidzot taptu gatava un tad stundām ilgi kopā ar saknēm pārvērstos neticami garšīgā sautējumā. Otra – torrfisk un klippfisk – ir kaltēta menca (noteikti nepērc zivju tirgū, bet par krietni zemāku cenu atrodi pārtikas veikalā). Torrfisk ir kaltēta vējā un bez sāls, bet klippfisk – sālīta un žāvēta telpās. Kaltēta menca Norvēģijas populārākā eksporta prece, par ko izsenis sajūsminās, piemēram, spāņi un portugāļi. Šo zivi, protams, var zelēt tāpat, taču vislabāk to pārvērst aromātiskos sautējumos un zupās. Paši norvēģi tradicionāli no kaltētās mencas gatavo lutefisk – galertu. Amerikāņi gan to zākā par ekstrēmu ēdienu, bet es saku – garšīgi.
