Vai veselīgums var kļūt par apmātību un kaitēt?

Helsisms
Ilze Olšteina
22. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Pasaulē runā par jauna veida parādību – helsismu. Vai tā ir mūsdienu jaunā reliģija? Konsultē VITA SAVICKA, RSU maģistru studiju programmas Veselības komunikācija vadītāja.

Nemirstīgie?

Veselīgs dzīvesveids ir trends. Un tas pat rada ilūziju par stabilitāti, jo ir taču kaut kas, uz ko vari paļauties, – tavs ķermenis. Ja rūpēsies par to, veselība turēsies, un tu varēsi tikt galā ar dzīvi, baudot to līdz sirmam vecumam. Un – varbūt arī tad. Lasām un dalāmies ar stāstiem par deviņdesmitgadīgām jogas praktizētājām, kas spēj nostāvēt koka pozā vai pat aizšļūkt špagatā, par sirmgalvjiem, kas sākuši skriet maratonu pēc 70. Arī vecums kļuvis par trendu, tikai – ne jau šāds tāds. Jānodzīvo līdz vecumdienām tikpat skaistam un veselam, kāds esi vismaz pusmūžā. Kā to izdarīt?

Iespējams, ka to neviens nevar pateikt, jo dabā šāds scenārijs nav paredzēts. No kaut kā taču mums jānomirst. Bet arī tas tiek apšaubīts. Piemēram, biohakeru kustība propagandē, ka mums paredzēts nodzīvot gandrīz līdz 120, vai plīstot no veselības.

Pasaulē sāk runāt par helsismu (no angļu vārda heatlth – veselība). Helsisms ir pārspīlēta veselīguma izpausme, prasība pēc tāda dzīvesveida, kas veselīgumu izvirza par dzīves prioritāti, tiecoties pēc iekšējas harmonijas, labsajūtas, ilgmūžības un laimes izjūtas.

Helsisma uzvaras gājiens liecina par būtiskām izmaiņām sabiedrības vērtību sistēmā.

Veselība tagad ir kļuvusi par  vērtību vērtību. Ārsts, profesors Petrs Skrebaneks, kas ir viens no kaismīgākajiem helsisma kritiķiem, uzskata, ka laicīgajās sabiedrībās tas aizpilda reliģijas atstāto vakuumu. Saiknes zaudēšana ar tradīcijām rada nedrošību mainīgajā pasaulē. Tas, ka cilvēki aizvien retāk dzīvo vairāku paaudžu ģimenēs, ir attālinājušies no saviem vecākiem un vecvecākiem, nedzīvo kopā vai ietur pietiekami lielu emocionālo distanci ar saviem bērniem un mazbērniem, veicina pārliecību, ka nāve netiek uztverta kā neizbēgama dzimtas dzīves sastāvdaļa.

Nāve kļūst nevis par pēctecības likumsakarību, bet katra paša dzīves nogriežņa apdraudošu un novēršamu ļaunumu.

Cilvēka nāve kļūst par netaisnību, pret ko jācīnās. Un jācīnās katram pašam, ievērojot jaunus rituālus – veselīgu dzīvesveidu.

 Pieseko savai veselībai!

Helsisti pastiprinātu uzmanību pievērš mazākajiem iespējamās slimības simptomiem un dara visu, lai iegūtu tvirtu augumu, labu sejas krāsu u. c. Un runā par to argumentēti.

Zinātne taču jau tagad spēj piedāvāt dzīves vētrās sabojātās cilvēka detaļas aizstāt ar mākslīgām, kas var funkcionēt pat labāk nekā no dabas dotās. Arī biohakeri uzsver, ka draudzējas ar zinātni, izmanto tās sasniegumus, tāpēc, pildot jebko no savas programmas (arī gana ekstrēmas lietas), nemitīgi mēra savu veselību.

Gadžeti, kas uz rokas vai citur piestiprināmi, kļūst arvien skaistāki un gudrāki. Būtu gan labāk, ja mēs tādi kļūtu. Bet nav jau mums viegli šajā konkurences pilnajā karjeras skrējienā, tāpēc gribas ticēt, ka vismaz gadžeti palīdzēs.

Savā ziņā palīdz jau arī. Viņa mākslīgais intelekts zina, kā tev piežūžot pilnas ausis un likt turpināt censties arvien čaklāk vingrot, arvien veselīgāk ēst, arvien skrupulozāk sekot līdzi pulsam un tamlīdzīgi.

Nav jau slikti, ka tevi kāds pieskata, bet kaut kur bīstami tuvu ir robeža, kad tavu pārlieko centību būtu veselīgāk sākt ārstēt.

Piemēram, Japānā jau tiek pārdoti tualetes podi, kuros iestrādātas ierīces, kas tā saturam veic analīzes. Tas  tomēr liek uzdot jautājumu: cik tālu cilvēki ir gatavi iet, lai  būtu veseli jeb šķietami veseli?  

Paradoksi

Nav jau pirmā reize pasaules vēsturē, kad ķermeņa kults ir pāri visam. Taču vienlaikus pirmo reizi vērojama šāda dīvainība: lielākajai daļai no tiem, kas interesējas par veselīgu dzīvesveidu, ir sēdošs darbs. Pie datora, sterilā ofisā, pārsausinātā gaisā un ilgas stundas no vietas.

Skaistuma ideāls prasa stingru vēderpresi, izstrādātu ķermeņa reljefu, spēku, veiklību, mirdzošu ādu un matus, kas ar ikdienas darbu nav savienojami.

Lai kaut ko no vēlamā dabūtu gatavu, katru dienu stundām ilgi jāvingro, jākopj sevi un veselīgi jāēd katrā ēdienreizē. Tieši tā, kā to dara ķermeņa kulta stila ikonas.

Pārējie, lai kaut cik līdzinātos jaunajiem elkiem treniņtērpos un superfood ielenkumā, mēdz visu savu laiku pēc darbadienas veltīt ķermeņa kultam. Cerot, ka tad varbūt kaut kas līdzīgs vismaz pietūnētās bildēs sanāks. Te atkal bīstami tuvu ir smalkā robeža starp to, cik laika un pūļu veltām ķermenim un cik – citām dzīves jomām.

Mediju ziņas

Neapšaubāmi, helsismu veicina arī mediji, kas neatņemdamies raksta par veselīgu dzīvesveidu, sniedz pamācības, brīdina, baida, iedvesmo un mudina. Vienā žurnālā izlasi, ka jāvingro piecas reizes nedēļā, bet labāk tomēr septiņas, otrā – kas labs ķirbī un kāpēc tas jāēd katru dienu, trešajā – kāpēc katrā treniņā jāmēra pulss, ceturtajā – ka jāsāk tievēt tieši tagad utt. Piemēram, Dagensmedicin.dk raksta, ka Dānijā no 2000. līdz 2010. gadam veselības tematikas īpatsvars  medijos pieaudzis par 145 procentiem.

Latvijā varētu būt līdzīgi.Tas var radīt pastāvīgu nedrošību un trauksmi par iespējamām slimībām un ķermeņa nepilnībām.

Turklāt mediji popularizē arī dažādas hipotēzes un arī mītus par veselīgu dzīvesveidu, kas tiem, kuri no sirds vēlas dzīvot veselīgi, rada arvien lielāku apjukumu un veicina zinātniski nepamatotu pieeju savām ikdienas izvēlēm.

Ja kolēģi, ieraugot tavu pusdienu šķīvi, sāk tev jautāt, cik šajā porcijā dzelzs, cik olbaltumvielu, cik kilokaloriju un vispār, kāpēc tu šodien ēd to, ko ēd, labāk doties paēst citā telpā.

Citādi varbūt arī tu sāksi skaitīt katru kumosu, un tad jau līdz helsisma grāvim var būt netālu. Bet tas savukārt nenozīmē, ka tev jāēd akurāt tas, kas patiešām bojā veselību. Atkal ir runa par saprātīgu robežu savās ikdienas izvēlēs.

Ko te var saprast?

Mūsdienu informācijas sabiedrību raksturo arī smadzeņu slinkums. Ne visiem gribas iedziļināties. Pieprasījums pēc informācijas ir liels, tāpēc medijos ir iespēja izteikties ekspertiem un pašceptiem ekspertiem, kuri savu pieredzi pasniedz kā recepti.

Tad vēl ir neskaitāmi uztura mācību virzieni, kas viens ar otru nonāk pretrunās. Turklāt mainās arī uzskati medicīnā, tāpēc objektīvi kļūst aizvien grūtāk orientēties, kas tad tiešām ir pierādīti fakti par veselīgu dzīvesveidu.

Piemēram, 20. gadsimta 30.–40. gados mediķi ieteica uzturā lietot treknus ēdienus, bet pēc desmit gadiem piena tauki un trekna gaļa tika nosaukti par sirdsslimību cēloni. 

1972. gadā skrējējs Tomass Beslers nāca klajā ar atzinumu, ka  maratons ir aterosklerozes un koronārās sirdsslimības profilakse, un līdz pat 1978. gadam ārsti to ieteica pat cilvēkiem pēc miokarda infarkta, bet vēlāk pret to sāka iebilst kardiologi, uzsverot, ka no koronārās sirdsslimības jaunībā un spēka gados mirst arī tie, kas regulāri skrien.

Šajā pretrunu pilnajā informācijas gūzmā trakākais ir tas, ka cilvēkam, kurš, labu nodomu vadīts, grib sākt dzīvot veselīgāk, tā var radīt papildu stresu, kas patiešām  kaitē veselībai. Tāpat kaitē centieni konsekventi ievērot sev izvirzītos noteikumus, lai ko arī teiktu apkārtējie. Tas, ka tu neparko neesi gatavs neapšaubīt savas pārliecības, liecina par ko nelāgu.

Ilūziju gūstā?

Novērots, ka daudzi mūsdienās dzīvo ilūzijās, ka visiem iespējams maksimāli saglabāt veselību un attālināt nāvi. Piemēram, 82% dāņu uzskata, ka cilvēka veselības stāvoklis ir atkarīgs no viņa paša. Lai gan veselīgs dzīvesveids novērš iespēju saskarties ar daudzām slimībām, tās tomēr var izraisīt ģenētiski, bioloģiski, vides un citi faktori.

Veselīgs dzīvesveids ne vienmēr ir garantija slimību neesamībai un ilgmūžībai.

Arī tiekšanās pēc laimes, meklējot fizisku un garīgu harmoniju īpašā dzīvesveidā, var būt maldīga. Cilvēks var būt vesels, bet nelaimīgs, un var būt slims, bet justies emocionāli piepildīts.

Turklāt helsisma izplatība veicina arī spiedienu uz pārējiem sabiedrības locekļiem – ka visiem jābūt aktīviem, smuidriem, skrienošiem, vingrojošiem… un veseliem. Un, ja kāds nav vesels un laimīgs, – pats vainīgs. Tas uzkrauj pārlieku atbildības nastu, kas nav veselīga. Arī dažādi ierobežojumi, kas ir vērsti uz to, lai cilvēks dzīvotu veselīgi, būtībā liedz cilvēkiem izvēles brīvību. Tas liek aizdomāties, kur beidzas sabiedrības veselības veicināšana un sākas katra cilvēka tiesību izvēlēties ierobežošana.     

Bet aktuālākais  jautājums šobrīd ir helsisms kā jauna veida atkarība. Cik starp mums jau ir tādu, kam būtu jāārstējas no veselīguma? Jo atkarība ir slimība.

Kā saprast, kad uz veselību vērsta uzvedība jau ir kļuvusi par atkarību?

Atbild:Dr. med. ARŪRS UTINĀNS, psihoterapeits, psihiatrs, RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents

Atkarību no noteikta uzvedības veida raksturo uzmācīga tieksme rīkoties šajā veidā, par spīti negatīvām sekām, ko tas rada cilvēkam. Un sekas atkarīgajai uzvedībai var būt fiziski, emocionāli, kognitīvi, sociāli vai finansiāli nelabvēlīgas.

Šobrīd atkarībai no spēlēm spēļu automātos, citām azartspēlēm un interneta lietošanas kā psihiatrisku diagnozi plānots pievienot arī atkarību no ēšanas.

Psihoterapeitiem sen pazīstami uzvedības jeb procesu atkarības veidi ir darbaholisms, atkarība no ekstrēmajiem sporta veidiem, ātro kredītu ņemšanas. Daudzi būs dzirdējuši par atkarību no seksa, arī no reliģijas, kas izpaužas kā fanātiska reliģiozitāte. Neparastākus uzvedības atkarību veidus, izmantojot atslēgas vārdu addictions, var atrast YouTube. Piemēram, tur ir sižeti par atkarību no bišu dzēlieniem, iešanas vannā, kur ūdenim pievienoti balināšanas līdzekļi, seksa ar automašīnām, horoskopu un astroloģisko prognožu lasīšanas u. c.

Ar it kā uz veselību vērstu uzvedību saistīta atkarība ir arī  tieksme pēc nemitīgiem ārstu apstiprinājumiem, ka ar veselību viss kārtībā, pārspīlēta vēlme atbrīvoties no jebkādiem mikroorganismiem, kas izpaužas kā uzmācīga roku mazgāšana. Ārstiem ir labi pazīstama arī pārņemtība ar klizmu izmantošanu toksīnu izvadīšanai, kas tiek dēvēta par klizmofiliju.

Taču atkarība var izveidoties arī no patiešām sākotnēji veselīgas uzvedības. Divas biežāk sastopamās ir: atkarība no veselīga ēdiena (Orthorexia Nervosa) un atkarība fiziskajām aktivitātēm (Exercise Addiction). Par atkarību runā, ja uzvedība nav saistīta ar psihiskām slimībām (šizofrēnija, obsesīvi kompulsīvie traucējumi).

Kas tad nosaka, ka kāda uzvedība vairs nav veselīga dzīvesveida sastāvdaļa un kļuvusi par atkarību? Tā ir nespēja atteikties no atkarīgās uzvedības.

Pazīmes, pēc kurām var atpazīt atkarību no veselīgas ēšanas

  • Pārņemtība ar veselīgu uzturu.
  • Ja sev noteiktās ēšanas normas tiek pārkāptas, tas rada nepatīkamus emocionālus pārdzīvojumus, trauksmi, diskomfortu, vainas izjūtu.
  • Rodas konflikti par ēdienu ar ģimenes locekļiem un draugiem, nespēja izturēt citu cilvēku ēšanas paradumus.
  • Mazinās vai zūd interese par citām zināšanām.
  • Nepietiekama uztura dēļ rodas svara zudums.
  • Veselīgu produktu pirkšanai tiek veltīti pārāk lieli līdzekļi.

Pazīmes, pēc kurām var atpazīt atkarību no fiziskajām aktivitātēm

  • Ja kādu dienu nav bijusi fiziskā slodze, rodas nemiers un diskomforts, aizkaitinājums, pat miega traucējumi.
  • Mēģinājumi samazināt fiziskās slodzes apjomu vai uz kādu laiku pārtraukt trenēšanos cieš neveiksmi.
  • Neizdodas ievērot mērenu treniņu slodzi, tā nemitīgi tiek pārsniegta.
  • Treniņiem tiek veltīta liela dienas daļa.
  • Samazinās citu aktivitāšu daudzums dzīvē.
  • Fiziskās aktivitātes tiek turpinātas, kaut arī cilvēks apzinās, ka rada fiziskas vai emocionālas problēmas veselībai.

Ir  daudzas bioloģiskās un sociālās vajadzības, kā arī dzīves mērķi, kas jāpiepilda, lai mēs justos fiziski, emocionāli, sociāli un garīgi veseli un laimīgi. Mums katram vajadzīgs sekss, romantiskā mīlestība, piederības izjūta grupai, pieņemams sociālais statuss u. c. To, ka vajadzības ir piepildītas, praktiski nosaka neiromediatora dopamīna izdalīšanās, tas rada apbalvojuma izjūtu. Taču arī procesā, kad veidojas atkarības, dopamīns ir nozīmīgs spēlētājs. Kad cilvēks sajūt, ka, darot kaut ko noteiktu, gūst baudu, viņa smadzenes liek to darīt vēl un vēl.

Tā veidojas burvju loks, kad atkarību radījusī uzvedība var kļūt par dzīves vienīgo baudas avotu, turklāt  atteikšanās no šīs uzvedības rada ciešanas. Vienlaikus nepiepildīto vajadzību spiediens, kurām neatliek laika un spēka, arī rada ciešanas vai pat depresiju.

Šādā dzīves strupceļā iesprūdis cilvēks visdrīzāk pats neatradīs izeju, taču viņam var palīdzēt psihoterapija. Tās mērķis būs tikt vaļā no atkarīgās uzvedības, kas aizņem gandrīz visu laiku un domas, un iemācīties piepildīt visas savas dažādās vajadzības.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs