Uz velosipēda bez treniņiem — cik tas ir bīstami?

Atbilde mūs nepārsteidz – ja gatavojamies mīties uz velosipēda garākas distances, tam ir nepieciešams sagatavoties. Pat ja tās nav sacensības. Bet – kāpēc? Kas slikts var notikt? Trieciena, kā tas ir skrienot, taču nav!

Tomēr speciālisti uzsver, ka tālāku gabalu pieveikšanai gan sacensībās, gan vienkāršos tūristu pārbraucienos tomēr ir svarīgi pievērst uzmanību arī sagatavošanās fāzei, lai izvairītos no nepatīkamām sāpēm, kas varētu sekot pēc varoņdarba veikšanas.

Velobraukšana salīdzinājumā ar skriešanu ir vieglāka. Skrējienā atspiežot kāju, slodze ir krietni lielāka, kas savukārt ātrāk stimulē kājas nogurumu. Minoties tā nav. Esot uz velosipēda, tu vienkārši min pedāļus, un, ripojot uz priekšu, rodas kustība.

Citi lasa

Estere Jansone

Slavenības

«Tādu necieņu pret bērniem nebijām pieredzējuši». Madaru Raabi sarūgtina notikušais koncertā

Marta Kalniņa

Interesanti

Ekspremjers Repše gaudo un rej. Viņu šaušalīgā veidā parādīs Kannu kinofestivālā

Daina Lapiņa

Siera kūkas

Rabarberu siera kūka – sezonas hits!

Ar riteni nobraukti 40 kilometri ir līdzvērtīgi 10 noskrietiem kilometriem. Laika izteiksmē – viena stunda uz velosipēda ir līdzvērtīga 40 skriešanas minūtēm. 

Kas var ciest?

• Kājās esošās saites un cīpslas

Trenējoties garākiem braucieniem, trenējam cīpslas un saites, lai tām nav pārslodze, kas pašā sliktākajā gadījumā izraisītu traumas vai iekaisumus.

• Ceļgali

Ja nav bijuši pakāpeniski treniņi, pēc garā pārbrauciena visbiežāk sāp tieši ceļgali. Jāprecizē gan, ka ceļgals kā tāds sāpēt nevar – var sāpēt menisks, krusteniskās saites vai mediālās saites, kas nav bijušas gatavas lielajai slodzei.

• Muskuļi

Treniņos muskuļiem sniedzam slodzi mazākās devās. Tas nozīmē – pieradinām muskuļus izturēt slodzi, ko tiem uzkrausim brauciena laikā. Pakāpeniski trenējoties, sagatavojam muskuļus pieveikt arī lielus gabalus, un tie nav šokā no šāda lieluma slodzes. Ja treniņu fāze būs izlaista, sāpēs arī muskuļi, jo tajos būs sakrājusies pienskābe. Treniņos ķermenis tiek pieradināts arī pie triecieniem.

• Mugura

Ko tur liegties, pie mums nav ideāli ceļi un mugurkauls jūt jebkuru triecienu. Jā, pat mazāko. Treniņos sapratīsi kaut vai to, vai stūre noregulēta augumam piemēroti. Nepareizs stūres novietojums rada traumas plecu joslā.

Pietiek izbraukt pa pilsētu ar nepareizi noregulētu stūres attālumu un augstumu, lai, iebraucot pat nelielā bedrē, trieciens var būt pietiekami liels, lai traumētu plecu joslu.

 

• Jostas daļa

Treniņu laikā ķermenis tiek pieradināts pie stateniskās pozas, kādā tas tiek turēts brauciena laikā. Bez treniņiem pastāv risks, ka pēc garāka pārbrauciena sāpēs arī jostas daļa, jo ķermenis nav pieradis pie tik stateniskas pozas un slodzes.

Nesāpīgais leņķis

Plānojot garus braucienus, liela uzmanība ir jāpievērš riteņa ergonomikai. Ja, ilgstoši un regulāri braucot ar riteni, sāp starp lāpstiņām vai sprands, ir jāpārbauda stūres leņķis.

Specializētos veikalos velosipēdu var sakārtot tā, lai tas būtu ergonomiski pareizs attiecībā pret ķermeņi. Nepareizs sēdekļa augstums, sēdekļa neatbilstoša izvēle un nepareiza pedāļu griešana rada ceļgalu, gūžas locītavu un jostas daļas traumas.

Treniņi zālē pret treniņiem ārā

Pirms dodies pārbaudīt savas spējas velomaratonā vai garākā pārbraucienā, kā labs treniņš der arī nodarbības sporta zālē. Latvijā dominē spining un body bike nodarbības, kurās slodze tiek kāpināta taisnā līnijā no mazākas uz lielāku. Tomēr, ja mērķis ir trenēties reālam velomaratonam dabā, slodze ir jāmaina un jāpapildina ar tehniskiem paņēmieniem.

Diemžēl to piedāvā tikai daži treneri. Ja stacionārā slodze, kas tiek piedāvāta nodarbībā, ir pareiza, tad maratonā vai garākā pārbraucienā lielām problēmām nevajadzētu būt.

Ja treniņā slodze kāpināta tikai vienā virzienā, nevis variēta, tad gan, nonākot reālā vidē, var būt negaidīti pārsteigumi.

Sportistu distance

Kalnu maratoni, kuros jābrauc pa mežu, prasa īpaši rūpīgu gatavošanos. Šādos velobraucienos ķermenis saņem triecienu, kas rodas no dubļiem, saknēm, grants seguma, visu veidu nelīdzenām vietām. Ne visi ir spējīgi uzbraukt pauguros, it sevišķi smilšainos. Tad ir jānokāpj no velosipēda. Šajā brīdī tiek mainīts ritms – rodas papildu darbības. Nolēkt no riteņa, tikt atpakaļ uz riteņa – tas prasa zināmu veiklību un fizisko sagatavotību. Gadās, ka maratonos riteņbraucējs arī krīt.

Piedaloties kalnu maratonos, ir jāizvērtē savas spējas. Pirms šiem maratoniem vēlama iepriekšēja sagatavošanās. Vērtīgi pirms brauciena apskatīt trasi un saprast, vai personīgā kapacitāte un fiziskā sagatavotība atbilst tam, lai tiktu galā ar šādu braucienu.

Treniņa nolūkā var pabraukt pa Šmerļa vai Biķernieku mežu un pārbaudīt, vai rokām ir spēks noturēt stūri, pārvarot šķēršļus.   

Tautas distance

Nelielās distances, kas ir 30 km vai 50 km garas, tiek sauktas par tautas distancēm, un tās ir domātas amatieriem. Šādus gabalus vai sacensības var mierīgi noripot arī bez sagatavošanās. Šādas distances ir gan Jūrmalas velomaratonā, gan Rīgas velomaratonā, Siguldas Vienības braucienā un citos pasākumos, kur notiek mīšanās pa asfaltu.

Tūristu pārbrauciens

Vasara ir īstais laiks, kad doties velosipēdu ekspedīcijās. Ja tās nepārsniedz tautas distances garumu un ir līdz 50 kilometru garas, tādā var doties bez lielām raizēm par veselību (taču – neaizmirstot ķiveri!).

Bet, ja plānots mīties garāku posmu, kas varētu pat pārsniegt 100 kilometru, tad gan ķermeni nepieciešams iepriekš sagatavot, jo muskuļiem ir jāpierod pie noteiktas darbības un slodzes. Funkcionāli cilvēks var būt tam gatavs, bet atjaunošanās laiks būs ilgāks, bauda no pārbrauciena – mazāka.

Protams, arī peldēšanai var sagatavoties, neiekāpjot ūdenī, bet, kad pienāks laiks, jautri nebūs.