Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Galvenais ir apskatīties, kā cilvēks izskatījies agrāk, ja var dabūt vecās fotogrāfijas. Cits, kā izrādās, visu mūžu ar tādām acīm dzīvojis! Dažkārt mūs, endokrinologus, izsauc uz konsultāciju arī pie kāda pacienta uz nodaļu, jo šķiet, ka acis ir uz āru…
Tad mēs novērtējam, ka vairogdziedzera funkcija ir normāla, pacientam sūdzību nav, un vispār viņam tā esot pirmā dzirdēšana, ka viņam acis ir uz āru.
Primāri jāskatās citas pazīmes. Ja cilvēkam ir izteiktas sirdsklauves, svīšana, svara krišanās, menstruālā cikla traucējumi, roku trīce, pastiprināts uzbudinājums, raudulība, tad patiešām var būt vairogdziedzera hiperfunkcija, un mēs meklējam cēloni. Tās var būt autoimūnas izmaiņas, tikai tad citas antivielas būs paaugstinātas, vai arī šādas izmaiņas var notikt, ja kāds no mezgliem vairogdziedzerī pastiprināti ražo hormonus. Turklāt, ja tie būs tikai izolēti mezgli bez paaugstinātām īpašajām antivielām, tad acis nekad nebūs uz āru.
Savukārt, ja ir mezgls un paaugstinātas antivielas, tad gan mēs to saucam par Greivsa slimību, kuras komplikācija ir autoimūna orbitopātija jeb acis uz āru.
Tā attīstās aptuveni katram piektajam pacientam. Tad jā, viss sākas ar acīm, bet nevis ar to, ka tās izbīdās uz āru – nē, vispirms acis grauž, it kā tajās būtu iebirušas smiltis. Pacienti stāsta par sāpēm acābolos, par izteiktu asarošanu, piepeši rādās dubultošanās. Tad cilvēks dodas pie acu ārsta, un ir reizes, kad šie pacienti tiek palaisti garām – vienkārši acu ārsts neiedomājas, ka tā varētu būt autoimūna orbidopātija. Jo Greivsa slimība tiešām sākas tikai ar acīm un vairogdziedzera hiperfunkcija parādās tikai pēc tam.
