Rīga +12°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Divi vienā jeb: kas ir kas?
«Kā mēs, ārsti, smejamies – nav veselu cilvēku, ir tikai slikti izmeklēti! Lietišķā kinezioloģija, par laimi, ir metode, ar kuru var gan izmeklēt, gan – ārstēt,» skaidro daktere Anita Djačenko. Viņa, būdama neiroloģe, daudzus gadus praktizējusi adatu terapiju, apguvusi arī manuālo terapiju un teipošanu, pēdējos gados arvien biežāk savā kabinetā izmanto lietišķās kinezioloģijas paņēmienus un kopā ar citiem kolēģiem strādā pie tā, lai popularizētu šo metodi.
«Lietišķajā kinezioloģijā uzskata, ka katrs muskulis mūsu organismā ir saistīts ar kādu iekšējo orgānu. Par lietišķās kinezioloģijas pamatlicēju uzskata ārstu Džordžu Gudhārtu no Mičiganas, ASV.
Viņš 1964. gadā nāca klājā ar atklājumu, ka ķermeņa pozas maiņa saistīta ar muskuļiem, kas nespēj veikt savu darbu un ir vāji.
Pakāpeniski attīstot šo pamatdomu, tika atklāta konkrētu muskuļu saistība ar konkrētiem iekšējiem orgāniem, mugurkaula skriemeļiem, arī ar dažādu mikroelementu un vitamīnu deficītu organismā, emocijām un daudzām citām likumsakarībām.
Šīs metodes izpildījumā ietilpst gan osteopātijas un teipošanas paņēmieni, gan manuālā terapija un adatu terapija – lietišķā kinezioloģija apvieno daudzas nozares vienā, un speciālists atkarībā no konkrētā cilvēka problēmas izvēlas vispiemērotākos ārstēšanas paņēmienus.
Līdz ar to metode dod ātrākus rezultātus atšķirībā no daudzām citām mūsdienās populārām metodēm.
Procedūras laikā ir iespēja atklāt arī tā sauktās slēptās problēmas, ar kurām organisms pašlaik tiek galā, bet kas nākotnē var radīt nopietnas raizes. Kad vaina atklāta laikus, ar lietišķās kinezioloģijas paņēmieniem to var novērst vēl nesākušos,» paskaidro ārste.
Kinezioloģija patiesībā ir kā melu detektors. Tu vari teikt, ka jūties ar visu komfortā un nesaproti, kāpēc sāp pleci vai mugura, taču dažas testa kustības parāda, kuri ir vājie punkti. Jo – muskuļi nemelo.
Kā tā strādā?
Diagnostika
Seansa laikā mūsu mērķis ir testēt katru muskuli ar domu atrast tos, kuri ir izslēgušies, nefunkcionē, kā nākas, un meklēt veidu, kā tiem atgūt optimālo tonusu.
Lai atrastu, kur paslēpies cēlonis, lietā tiek likti divi paņēmieni vienlaikus: terapeitiskā lokalizācija, kad, pieliekot roku konkrētiem punktiem uz muguras, galvas, vēdera vai jebkur citur, mēs atrodam, kurā vietā varētu būt vaina; un muskuļu tests – zinot, kurš muskulis rokā vai kājā draudzējas ar slimo, un notestējot tā pretestību, varam pateikt – ir problēma vai nav. Dažādas projekcijas tiek veidotas tik ilgi, līdz atrod cēloni.
Ārstēšana
Ar maigiem pieskārieniem, klauvējieniem, noteikta ilguma punktu masāžu lietišķajā kinezioloģijā iedarbojas gan uz fascijām jeb saistaudiem, gan saitēm, gan muskuļiem, gan skriemeļiem.
Speciālists stimulē kādu punktu tik ilgi, kamēr zūd pacienta ķermeņa pretestība, un tad ārstē jau nākamajā līmenī.
Tēlaini izsakoties, to var salīdzināt ar saldējumu, uz kura uzliek siltu pirkstu. Tas kūst. Proti, es, piemēram, paārstēju plecā, un uzreiz jūt – kāja, kas saistīta ar konkrēto pleca muskuli, kļūst stipra un spēj pretoties manam spiedienam.
Mugura sauc palīgā
«Kāpēc sāp mugura? Galvenokārt tāpēc, ka zūd mugurkaula korsete. Patestēsim!» daktere ierosina un nosēdina mani uz kušetes – kājas jāizstiepj sev priekšā tikai mazliet ieliektas ceļos, bet rokas sakrustotas jāuzliek uz krūtīm.
Kad testa poza ieņemta, daktere, viegli pieskaroties maniem augšstilbiem un pleciem vienlaikus, mēģina mani noguldīt.
Ja tas izdodas (un tas, protams, izdodas!), viss liecinot par to, ka jostas daļas muguras muskuļi ir vāji. Neturas pretī! «Ja pie manis atnāks kāds, kuram jau ir mugurkaula kaite, stipras sāpes, šādi nekad netestēšu, jo spiediens tādā pozā var izraisīt tikai vēl stiprākas sāpes, paasinājumu. Tādos gadījumos izmantošu citas metodes,» viņa pārliecina, ka galvenais lietišķajā kinezioloģijā ir – nekaitēt. Nepadarīt visu vēl sliktāku.
Bet kas attiecas uz manu jostiņu… Sapratusi, ka te ir, kur rakt un rakt, ārste nogulda mani uz vēdera un sāk darboties. Jūtu tikai vieglus pieskārienus, bet dakteres Djačenko komentāri un secinājumi ir pārliecinoši. «Mīli šķībi sēdēt – ķermeņa labā puse ir savilkusies, saspringta, bet kreisā – vāja…
Līdz ar to labajā pusē šķībs ir viss, sākot no dibena muskuļa līdz pat plecam.
Jā, vienu dienu pasēdēt šķību muguru nav nekas traks, bet – ja tas notiek regulāri, muskuļi aizmirst, ka jāatgriežas fizioloģiski pareizajā pozā, un ar katru dienu savelkas arvien ciešāki. Arī tāpēc sāp mugura, jo mugurkaula skriemeļi šā šķībuma ietekmē ar laiku pārstāj stāvēt kā ķieģelīši cits virs cita, bet palaižas vaļīgāk, varētu pat teikt – sarīko ballīti…
Un šādu jestru ballīti tavai mugurai noturēt ir grūti, tāpēc tu izjūti sāpes, grūtības iztaisnoties, taisni nosēdē. Arī iegurnis savērpjas.
Šobrīd es tavu muguru salieku pa plauktiņiem ar paņēmienu, ko sauc par ligamentāro saistību. Tas nozīmē – katra vieta ir saistīta ar kādu citu, tāpēc, stimulējot, piemēram, kādu muskuli dibenā, es patiesībā atbrīvoju kādu citu kaut kur augstāk. Tagad es strādāju ar vienu lielu muguras muskuli ileopsoas, kas sākas gūžā, bet beidzas augšstilba iekšpusē.
Emocionāli tas ir atbildīgs par bailēm, draudzējas ar stresa hormonu, kas katram cilvēkam izdalās no rīta, bet dienas otrā pusē tā darbība apsīkst.
Ja šādi nenotiek, tas liek ķermenim visu laiku būt starta pozīcijā. Tipiski žurnālistiem, vai ne?! Stresa hormons vakarā nebeidz savu maiņu, un tu esi gatava cīnīties visu diennakti! Tici man – arī tas ietekmē to, kā jūtas mugura.
Ejam tālāk… No astes kaula uz abām pusēm iet saites, un, ja kādā pusē tās ir saspringtas, mugura savelkas, ir sajūta, ka gribas iztaisnoties, bet kaut kas traucē. It kā būtu iespīlēta mazā žaketīte.
Tātad – nekādas šķības sēdēšanas, ja gribi veselu muguru!
Mums ikvienam būtu jāatceras, kā sēdējām pirmās klases 1. septembrī – stalti un apņēmīgi kā gladiolas. Uz priekšu – tāpat arī tagad, un mugura nesāpēs!»
Sajūtas pēc
«Pēc lietišķās kinezioloģijas seansa katram atgādinu, lai šodien iedomājas sevi kā salīmētu porcelāna krūzīti – lai neplāno varoņdarbus, ko ļoti bieži tieši gribas darīt, jo cilvēks beidzot jūtas labi. Bet nē, tā efektu var tikai sabojāt, tādēļ pēc lietišķās kinezioloģijas seansa noteikti nemazgā logus un negrāb lapas!» piekodina daktere.
Seansa beigās, pēc tam, kad ārste manu muguru ir mocījusi aptuveni 30 minūtes, atkārtojam sākuma testu, kas parādīja, kura ir mana vājā vieta mugurā.
Esmu bez vārdiem! Pat bez spēka pielietošanas spēju noturēt muguru stingru un vairs negāžos garšļaukus kā sākumā. Daktere Djačenko tikai smaida – izdevās. Lieki piebilst, ka arī es pati jūtos pamatīgi pastrādājusi – vaigu galos iezadzies sārtums, mugura ir mazliet iesvīdusi un ir sajūta, ka pēkšņi kļuvis vieglāk elpot. Šķiet, ķermenim beidzot ir ērti!
Nopietnākos gadījumos šajā momentā daktere piesolot uzlikt uz muguras teipus, lai efektu nostiprinātu.
Bet tas neesot stāsts par mani, lai gan man arī tiek piekodināts turpmāk domāt, kā sēžu, stāvu, kustos. Vārdu sakot, pleci ikdienā jāvirza prom no dibena (it kā visu laiku gribētos dziļi ieelpot), bet vēders – jāmēģina turēt ievilkts, jānospriego presītes muskuļi, tas liks būt tonusā arī dziļajiem muguras korsetes muskuļiem.
