Rīga +13°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lai gan esmu ģimenes ārste, ērču pārnēsātās slimības, tajā skaitā Laimas slimība, mani ir interesējušas kopš medicīnas studiju laikiem. Vēlējos, lai universitātē šīm slimībām būtu atvēlēts vairāk laika, tāpēc pati esmu daudz meklējusi un lasījusi literatūru, un arī personīgā pieredze ar šo slimību ir motivējusi izzināt vairāk. Esmu iestājusies arī Starptautiskajā Laimas slimības un saistīto slimību asociācijā (ILADS), un
šobrīd esmu vienīgā ārste no Latvijas šajā profesionālajā asociācijā, kas domāta ārstu izglītībai un pieredzes apmaiņai par laimboreliozi.
Manuprāt, Laimas slimības pacientu Latvijā ir daudz vairāk, nekā par to liecina statistika. Arī Amerikas Slimību kontroles un profilakses centrs pēdējos gados ir atzinis, ka saslimšana ar laimboreliozi ASV ir būtiski augstāka, nekā iepriekš tika uzskatīts.
Strādājot ģimenes medicīnā, ik dienu saskaros ar pacientiem, kuru simptomi manī rada aizdomas par Laimas slimību. Ne visi pacienti novēro sev piesūkušos ērci. Pēc literatūras datiem, lielākā daļa (pat 80 procenti) Laimas slimības artrīta pacienti neatminas ērces piesūkšanos. Lai gan ērces ir galvenās laimboreliozes izraisītāju – borēliju spirohetu – pārnēsātājas,
vairākās zinātniskajās publikācijās ir ziņots, ka tās pārnēsā arī citi knišļi, odi, mušas un briežutis.
Viens no nesenajiem pētījumiem veikts netālu – Čehijā.
Kādi ir slimības simptomi?
Manuprāt, nekas par laimboreliozi nav vienkārši – slimības simptomi var būt ļoti dažādi, arī diagnostikā un ārstēšanā iespējami izaicinājumi.
Cilvēki parasti zina par Laimas slimības ādas formu, kad pēc ērces koduma izveidojas apļveida ādas apsārtums jeb migrējošā eritēma, ko dēvē arī par buļļa aci.
Literatūrā aprakstītas arī citas, retākas, Laimas slimības ādas izpausmes, piemēram, ādas limfocitoma un acrodermatitis chronica atrophicans.
Limfocitoma ir sārts, labi norobežots ādas laukums vai sataustāms audu sabiezējums auss ļipiņā, krūtsgala vai sēklinieku rajonā, savukārt acrodermatitis chronica atrophicans ir vēlīnas un hroniskas laimboreliozes pazīme. Tā parasti skar apakšstilbus un izpaužas kā zilgansārti ādas bojājumi ar atrofisku, plānu ādu.
Taču, ja cilvēks nepamana atpazīstamo buļļa aci, tas nenozīmē, ka inficēšanās nav notikusi. Starp citu, arī migrējošā eritēma var neizskatīties klasiski.
Laimas slimības vēlīno formu simptomi parādās mēnešus vai reizēm pat gadus pēc ērces koduma.
Simptomi var variēt no šķietami nespecifiskiem, piemēram, galvassāpes, stīvs kakls, nogurums, koncentrēšanās grūtības, miega traucējumi, līdz nopietnām kardioloģiskām, muskuloskeletālām un neiroloģiskām sūdzībām. Migrējošas locītavu sāpes, kas bieži skar ceļu locītavas, ir tipiska Laimas slimības artrīta pazīme. Reproduktīvā vecuma sievietēm Laimas slimības dēļ dažkārt izmainās menstruālais cikls, izzūd mēnešreizes, parādās ar vecuma posmu neizskaidrojama svīšana.
Laimboreliozes simptomus atpazīt kļūst izaicinoši, ja inficēšanās notikusi ne tikai ar borēliju spirohetām, bet arī
ar citiem patogēniem (koinfekcija), piemēram, ar bartonellām, babēzijām, mikoplazmām, hlamīdijām un citiem.
Kā notiek diagnostika?
Jau minēju par Laimas slimības diagnostikas un ārstēšanas iespēju izaicinājumiem. Laimboreliozes antivielu (ELISA, Westernblot) testu rezultāti noteikti būtu vērtējami saistībā ar sūdzībām, jo šie testi nav simtprocentīgi precīzi. Aizdomu gadījumā par Laimas slimību savā praksē izmantoju arī papildu analīzes, kas palīdz novērtēt pacienta imūnsistēmu kopumā, piemēram, skatos asins šūnu leikocītu, eritrocītu un trombocītu skaitu, CD 57 (tas ir marķieris, pēc kura var atpazīt specifiskas šūnas – tā dēvētos naturālos killerus), bet tie nav absolūti rādītāji.
Koinfekciju klātbūtnes diagnostika ir īpaši izaicinoša, jo primārajā veselības aprūpes līmenī pieejamās laboratoriskās iespējas ir ierobežotas.
Pasaulē tiek veikti pētījumi un izstrādes, lai laimboreliozes un koinfekciju diagnostiku padarītu precīzāku. Ceru, ka nākotnē šis darbs rezultēsies ar plašākām diagnostikas iespējām arī Latvijā.
Praksē esmu novērojusi, ka Laimas slimības simptomi reizēm parādās vai saasinās pēc kovida infekcijas pārslimošanas.
Kā ārstē Laimas slimību?
Laimboreliozi, pēc vadlīnijām, ārstē ar antibiotikām, taču diemžēl ne vienmēr tās sniedz pacientam vēlamo efektu. Ņemot vērā šo faktu, esmu pētījusi arī papildu terapijas, kuras varētu atbalstīt pacientu viņa ārstēšanās ceļā, un tie ir augu valsts preparāti. Par to daudz var uzzināt Stīvena Heroda Būnera grāmatā Laimas slimība,
kuras iznākšana latviešu valodā, manuprāt, ir nozīmīgs notikums Latvijas ārstiem un visai sabiedrībai.
Viņš ir apkopojis vairāk nekā 35 gadu pieredzi ar 25 000 Laimas slimības pacientu, atklājot šīs slimības sarežģītību, jo spirohetu dzimtai piederošās baktērijas ir viltīgi patogēni, kas var noslēpties šūnās tā, ka imūnsistēma tās nevar atrast. Grāmatā aprakstīti arī Laimas slimības koinfekciju izraisošie patogēni: babēzijas, bartonellas, mikoplazmas, anaplazmas un ērlihijas.
Esmu bagātinājusi savas zināšanas par laimboreliozi un tās ārstēšanas iespējām
arī no Stīvena Heroda Būnera grāmatas vēl pirms tās iztulkošanas latviešu valodā, un gan grāmatas autora dzīves darbu, gan tās saturu augsti vērtēju. Autors tajā atklāj, kā ar īpašu ārstniecības augu līdzekļiem viņš savā praksē ir atradis efektīvu kombinētas ārstēšanas pieeju. Augu preparāti noder imūnsistēmas atbalstam. Tiem piemīt pretiekaisuma, pretvīrusu un pretmikrobu iedarbība, taču katram ir sava nianse, tāpēc tos vajadzētu lietot ārsta kontrolē.
