Aina Margarēta Pūliņa: Labāk nūjoju un kustos, nekā dzeru zāles un bojāju sirdi

Stiprais stāsts
Līga Blaua
Līga Blaua
11. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Mārcis Gaujenietis
Dundadzniece Aina Margarēta Pūliņa ir viena no BeActive Eiropas Sporta nedēļas vēstnesēm, jo tās devīze Piecelies un piecel citus visus deviņdesmit mūža gadus bijusi viņas dzīves pozīcija.

Meitiņ, celies augšā!

Es biju vārgule. Kad kara laikā devāmies bēgļu gaitās, bet tad Vācijā palikām krievu ietekmes zonā un, sasēdinātus ešelonos, mūs veda nezināmā virzienā, mūsu vagonā mani sauca par Jaira meitiņu. Tas ir no Bībeles. Jairam bija slima meitiņa, gulēja uz nāves gultas un necēlās. Jairs gāja pie Jēzus un lūdza, lai dziedina viņa meitiņu. «Meitiņ, celies augšā!» Jēzus teica, un meitiņa, kuru jau uzskatīja par mirušu, piecēlās. Ar mani bija līdzīgi,» atceras Aina Margarēta Pūliņa.

«Tolaik man bija piecpadsmit gadi. Ešelonā gulēju uz lāviņas un nespēju piecelties. Biju izvārgusi, bet ieēst arī neko nevarēju. Man bija alerģija pilnīgi pret visu. Es sapņoju par svaigi ceptām butēm un ar mizu vārītiem kartupeļiem. Garš stāsts, kā to alerģiju dabūju.

Kad četrdesmit ceturtā gada oktobrī Ventspilī uzkāpām uz kuģa Gotlande, nekādas alerģijas man nebija. Lai arī augumā smalka, biju veselīga meitene. Manam papam Dundagā bija ļoti veiksmīgs kokapstrādes uzņēmums. Daudzi būvējās. Saimnieki brauca un veda dēļus, ko vajadzēja apstrādāt. Katru dienu placītī pie mūsu mājām stāvēja vairāki zirgu pajūgi. Es visu dienu pie zirgiem dzīvojos un saimniekus zināju pēc tiem.

Gotlande bija milzīgs kravas kuģis, kas gāja uz Vāciju, pilns ar demobilizētiem vācu karavīriem. Bija ziņots, ka krieviem ir plāns kuģi nogremdēt, un tas izgāja no Ventspils stundu agrāk. Naktī sacēlās vētra, un tā mūs izglāba, kad sākās krievu uzlidojums. No lidmašīnām meta lejā gaismekļus, bet vējš visus pūta projām, un mūs tumsā nevarēja saredzēt. Milzīgi viļņi sitās pāri augstajam bortam, pie kura mēs ar vecāko māsu un vecākiem sēdējām, un otrā dienā kuģis laimīgi iegāja Dancigas ostā. Spīdēja saule, bija skaista diena, un mūs ar pasažieru vilcienu aizveda uz Zēstes pilsētiņu netālu no Holandes robežas, kur bija bēgļu nometne.

Mums deva paēst, arī pašiem vēl bija visādi labumi no mājām. Latvieši grupējās un pamazām domāja par tālākbraukšanu, jo sākās angļu un amerikāņu uzlidojumi. Tajā brīdī neviens nezinājām, cik tālu aizies krievu armija. Kapitulāciju sagaidījām Sudetijā, Čehijā.

Garš stāsts, kā mēs, vairākas latviešu ģimenes, mēģinājām tikt prom no krievu zonas.

Nokļuvām līdz Elbai, bet netikām pāri, jo tur bija milzīgi pūļi. Atkal uzlidojumi, briesmīga bumbošana, un devāmies atpakaļ. Uzzinājām, ka uz Prāgu no amerikāņu zonas uz krievu zonu ved produktus, un tad vagoni tukši iet atpakaļ. Cerējām, ka varbūt tādā veidā varētu tikt prom. Aizkļuvām līdz Prāgai, apmetāmies stacijā un gaidījām preču vagonu, kad tas tukšs ies atpakaļ.

Jau iesēdāmies ar visām paunām, bet bijām pirmie, kurus čehi uz amerikāņu zonu neizlaida. Čehu protektorāts, kas bija Prāgā, bija komunistiski noskaņots un darbojās krievu interesēs.

Mūs izsēdināja un aizveda uz drausmīgu nometni, kur nebija ūdens un smirdēja pārpildītās sausās tualetes.

Krievi vēlāk ielika mūs cukurfabrikā, kur no jēlcukura bija jātīra sienas. Ar ēšanu bija švaki. Mammu nozīmēja strādāt kafejnīcā, no kurienes viņa paslepus atnesa krējumu. Ēdām jēlcukuru ar krējumu, vārījām konfektes. Visi izturēja, bet es no tā brīža sāku slimot ar milzīgu alerģiju. Pēc lielās cukura konfekšu ēšanas nevarēju neko ieēst. Man viss riebās, kārojās vienīgi svaigi ceptas butes.»

Izdzīvojām, pateicoties dzijai

«Milzīgas krievu karavīru masas brauca laukā no Centrāleiropas, un kādā ešelonā arī mēs, latvieši, tikām vagonā. Mūsu vagonu pievienoja ešelonam, kurā bija tā ap simts vagoniem. Tas lēni virzījās uz priekšu. Reizēm apstājās un ilgi stāvēja. No krievu armijniekiem dabūjām zupu.

Kādā reizē, kad ešelons apstājās kaut kur Austrijā, visiem bija jāiet vākt kāposti laukā. Alerģijas dēļ biju tik vāja, ka faktiski nestaigāju. Gulēju uz nārām, mamma salika man virsū vecas segas un piekodināja, lai nebāžu galvu laukā. Kad bija rīkojums iet strādāt, nāca pārbaudīt, vai vagoni ir tukši. Segu kaudzi ar šautenes laidi izbakstīja un mani atrada, uzrāva augšā un dzina uz lauka.

Tas vīrs bija jāšus uz zirga, es gāju blakus, un viņš ar kāju visu laiku man bakstīja mugurā, lai eju ātrāk.

Tas bija šausmīgs morāls pazemojums, vēl tagad nevaru to aizmirst. Kaut kā to dienu novilku.

Mēs izdzīvojām. No zaldātu zupas, ko mums vagonā iedeva, un no produktiem, ko pieturās, kad ešelons apstājās, iemainījām no vietējiem pret mantām, kādas nu katram vēl bija palikušas. Kad bijām Čehijā, mums blakus dzīvoja veca vāciete, kura mums iedeva kamolos satītas kokvilnas dzijas. Tām pateicoties, garajā braucienā izdzīvojām. Tādi diegi tūliņ pēc kara bija milzīgs deficīts. Pat neaptvērām, kādu vērtību kaimiņiene mums iedevusi.

Kādā naktī mūsu vilcienu apturēja un vagonos sakāpa mežabrāļi. Atceros, bija gaiša pilnmēness nakts, apkārt sniegoti kalni, tie bija Karpati. Ārkārtīgi skaisti skati, bet brīdis briesmīgs. Mums nekā vairs nebija, ko laupīt. Atņēma laulības gredzenus, ja kādam vēl bija.

No krievu zaldātiem gan bija, ko ņemt. Tie bija salaupījuši pulksteņus un gredzenus.

Mums nebija nekādas informācijas, kur mūs ved. Bijām pārliecināti, ka sūta uz Sibīriju. Diena nomainīja nakti, pēc katras nāca rīts, tad atkal nakts un rīts, un atkal nakts un rīts, un vienā rītā pamodāmies Tallinā. Tas bija pārsteigums un prieks. Sapratām, ka esam tuvu mājām. Bija 1947. gads.

Lielākā daļa no atbraucējiem bijām kurzemnieki, un panācām, ka mūsu vagonu aizfīrē līdz Stendei. Tur iekāpām mazbānītī, kas caur Dundagu gāja uz Ventspili. Mūsu mājās Dundagā mūs gaidīja papa mamma. Mēs jau bijām sarakstījušies. Man bija iekavētas mācības, sāku iet Dundagā skolā.»

Tev jāsāk skriet!

«Fiziski es nebiju stipra. Kara laika sekas lika sevi manīt. Uz brūno cukuru veikalā paskatīties nevarēju, man bija sajūta, ka tūlīt izpaudīsies alerģija. Sāka mocīt arī astma. Grūti pateikt, no kā tā radās. Mans paps arī bija diezgan jutīgs, varbūt tas bija iedzimts. Mitrs laiks un dažas smaržas, pat nevaru pateikt, kādas, izraisīja astmu. Fizkultūras skolotājs Ernests Kajaks teica: «Tev jāsāk skriet!» Skolā populārs bija volejbols, ko es nespēlēju, bet man patika vieglatlētika. Sāku skriet, lēnā garā ar skriešanu tiku lauku jaunatnes sporta biedrības Vārpa izlasē, un man sākās ļoti interesanta dzīve.

Izlasē startēju pieccīņā un apbraukāju visu Padomju Savienību. Braucu uz treniņu nometnēm, spartakiādēm, dažādiem mačiem. Manas disciplīnas pieccīņā bija augstlēkšana, tāllēkšana, barjeras, 200 metri un lode. Treneri teica, ka visās esmu tehniski laba, bet sīka. Mani saistīja arī citi sporta veidi. Esmu bijusi ātrslidotāja, slēpotāja, ar riteni braukusi, nodarbojos arī ar kalnu tūrismu.

1951. gadā beidzu Dundagas vidusskolu un nevarēju saprast, ko tālāk darīt. Iestājos Ventspilī medicīnas māsu skolā.

Kad pēc diviem gadiem pabeidzu, mani norīkoja strādāt Dundagā, un tajā laikā uz Dundagu atnāca jauns ārsts Vilis Purmalis, vēlāk viņš bija republikas galvenais ķirurgs. Viņš mani aizsūtīja uz Rīgu, lai 1. pilsētas slimnīcā apgūstu operāciju māsas praksi.

Pēc prakses gribēju stāties Medicīnas institūtā, bet mani neuzņēma, nebija pareizā biogrāfija.

Tas, ka manam papam Ulmaņlaikā piederēja uzņēmums, mums bija nacionalizēti īpašumi, ģimene bija devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, Staļina laikā neatbilda prasībām, kādam jābūt padomju studentam. Bēdīga braucu atpakaļ.

Sportojot biju satikusi savu vīru. Maigo­nis Pūliņš, nācis no Kurzemes kapteiņu dzimtas, jau bija slavens desmitcīņnieks. Apprecējāmies, viņam piedāvāja trenera darbu Valmierā. Pāris gadu tur nodzīvo­jām un sapratām, ka kurzemniekiem jā­dzī­vo Kurzemē. Maigonim piedāvāja darbu un dzīvokli Ventspilī, un mēs atgrie­zāmies. Bija jau piedzimusi mūsu meita Alanda. Ventspilī strādāju slimnīcā operāciju zālē un visu laiku sportoju. Gan profesija, gan sports manā dzīvē bija ienācis uz mūžu.»

Izskrēju astmu

«Ventspilī bija vienīgais velotreks Padomju Savienībā, un daudzi Krievijas trekisti brauca trenēties uz Ventspili, te gatavojās arī olimpiskajām spēlēm. Treks bija mana otrā darbavieta, kur sportistiem taisīju testus, mērīju asinsspiedienu pēc slodzes, lai redzētu, kāda ir izturība, kā katram organisms nomierinās. Galvenā darbavieta man bija slimnīcas operāciju zāle. 

Ventspilī nostrādāju līdz astoņdesmit gadiem. Man jau sen bija pensija. Žēl bija šķirties, man ne reizi visa mūža garumā nav bijis dienas, kad es negribētu iet uz darbu. Vienmēr pēc tā esmu ilgojusies. Man bija brīnišķīgi kolēģi, negribēja laist mani prom, bet biju nolēmusi atgriezties tēva mājās Dundagā. Turpināju sportot. 1990. gadā senioru mačos Budapeštā savā vecuma grupā kļuvu par Eiropas čempioni augstlēkšanā. Startēdama senioru mačos, pa Eiropu daudz esmu pabraukājusi.

Pēc aktīvās vieglatlētikas, kas man bija padomju laikā, pārgāju uz skriešanu, un arī kalnu tūrisms ir ļoti palīdzējis tikt vaļā no astmas. Esmu staigājusi Fanos, Tjanšanā, Alpos, Karpatos – arī slēpojusi. Vēl nesen iedomāju – astma mani vairs nav apciemojusi, bet tas tikai kādus pēdējos pāris gadus. Reiz senioru mačos Ungārijā, kur piedalījāmies mēs, Ventspils skrējēji, pēc skrējiena man uznāca lēkme, pilnīgs elpas trūkums.

Uzvējoja aukstumiņš, krekls bija slapjš no sviedriem, un es sāku smakt.

Pati būtu tikusi galā, nebija pirmā reize, bet uztraukums bija pārējiem, un mediķi, kas dežurē tādos pasākumos, aizrāva mani uz slimnīcu, taču es pa kluso izgāju laukā un metos prom. Par laimi, neviens mani nemeklēja. Mači bija beigušies, kāpu autobusā, un braucām uz mājām.
Es zinu, kā sevi pasargāt no astmas. Kad izskrienos, dušā nomazgājos, uzvelku sausu kreklu, astma man netiek tuvumā. Tā pamazām es to izskrēju.»

Skriešana rada eiforiju

«Skriešana ir ļoti laba. Normālā gaitā ejot, plaušu ventilācija notiek tikai daļēji. Lai kārtīgi tās izvēdinātu, jābūt lielākai slodzītei – vai nu jāpaskrien, vai ar riteni jāpabrauc, vai jāpaiet ātrā solī. Sports palīdz ārstēties, tikai jābūt pareizai slodzei.

Es visas savas slimības dzenu projām. Skrienu, kamēr to vainu, kas piemetusies, izskrienu laukā.

Kustības ir vajadzīgas. Es to visiem iesaku visos vecumos. Ventspilī man bija grupiņa, kuru saorganizēju vakaros paskriet. Tur bija mediķi, skolotāji, kantoru darbinieki. Atnāk manas skrējējas, ģērbtuvē pārģērbjas skrienamajos tērpos, un ir pilnīgs klusums. Bet tad, kad izskrienas un ieiet dušā, gaiss vibrē, kā visas runā un smejas. Tā ir milzīga eiforija, kas cilvēku pārņem pēc fiziskas slodzes un dušas.

Esmu noorganizējusi stafetes skrējienu visas Ventas garumā, sākot no maza purviņa Lietuvā līdz Ventas ietekai jūrā. Aizbraucām pilns lielais autobuss ar dažādu vecumu skrējējiem, arī bērni. Treneris līdzi. Jautā, kas skries pirmo distanci – 10 kilometrus. Piesakās vīri, garo distanču skrējēji. Viņus palaiž, autobuss ar pārējiem brauc līdz vietai, kur beidzas 10 kilometri. Tur sagatavo nākamo skrējienu – labs ceļš, varbūt bērni grib skriet kilometru. Jā, jā, vesels bars grib.

Tā mēs, skrējējiem mainoties, to Ventas garumu trīs dienās noskrējām. Pa ceļam piestājām un apskatījām interesantas vietas. Man vēl tagad jāraud, atceroties brīdi pie Oskara Kalpaka pieminekļa. Bērni pļavā saplūca puķes, visi aizgājām uz Airītēm, bērniņi nolika ziedus, un tajā brīdī pie mums pienāk viena sieviete un raud. Tā bija no Amerikas atbraukusi Kalpaka tuva radiniece, jau gados. Tāda sakritība. Pat sarunājot, tā nevarētu notrāpīt. Mēs visi apraudājāmies.

Citā skrējiena posmā nāca virsū melni mākoņi, rūcinājās pērkons, un mēs ieraugām – pļavā sieviete viena pati grābj sienu, un viņai vēl tik daudz vācams un gubā liekams. Apturējām autobusu un metāmies palīgā.

Jaunieši ar rokām rausa un nesa. Visu savācām, sanesām, salikām kaudzē. Sieviete palika, no aizkustinājuma raudādama. Bērniem to piedzīvot, izjust emocijas, ko rada tāda cilvēcība, ir milzīga vērtība.

Es skrēju pēdējo posmu finišā Ventspilī. Tāpat kā šovasar Gaismas ceļā – projektā 1836 – skrējienā visas robežas garumā apkārt Latvijai. Starts bija Kolkā, arī finišs Kolkā, un Latvijas robeža tiešām tika noskrieta. Es skrēju finišā kāpās.

Skriešana ir veselīgākais un vienkāršākais sporta veids. Nevajag lielus līdzekļus, tikai ērtus skriešanas apavus un treniņtērpu. Individuāli var skriet, kad grib un kur grib. Ar saviem Ventspils skrējējiem daudz esmu braukusi uz skrējēju mačiem Eiropā, skrējusi pa Bernes ielām un Bernes lāčus barojusi. Budapeštā daudz ir būts un skriets.»

Prieks nūjot

«Man ļoti patīk braukt ar riteni, bet tagad vairs to nevaru. Dažas reizes ir gadījies krist, un meita man ir aizliegusi. Man ir bijuši arī brīnišķīgi velobraucieni. Radās ideja, ka jāskrien pa Krišjāņa Barona taku no Tartu līdz Dundagai. Sāku domāt, ka varbūt var ar riteņiem to nobraukt, un tā mēs sākām. Kādus trīs gadus mums bija velomaratons Tartu–Dundaga.

Locītavām, lai tās neierūsētu un nesāktu sāpēt, ir vajadzīgas kustības.

Man ir jutīga labā ceļa locītava. Kreisā kāja ir drošāka un stiprāka. Tā bija atspēriena kāja augstumā, tālumā un barjerās. Vajag tikai celi uz vienu momentu ar roku pieturēt vai kaut kur atspiesties. Tā es daru, kad vadāju tūristus pa Dundagas pili, kur piestrādāju par gidi.

Pie mums brauc arī daudz vācu tūristu, gados vecie angļu valodu nezina, un tad es eju palīgā mūsu jaunajiem gidiem, kuri ir samācījušies angļu valodu un nav mācījušies vācu. Leiši savukārt prasa krievu valodu, to arī jaunie nezina, un tad esmu kā tāds ielāps. Kad brauc vācieši un leiši, nāku viņus izvadāt pa pili. Varu kustēties, bet nevaru ilgi stāvēt uz vietas. Tad reizēm, atslogojot muguru un labo celi, pārnesu svaru uz kreiso kāju vai kaut kur atspiežos, un tūristi, klausoties manā pļāpāšanā, to nemana.

Kad sāpošā ceļa dēļ vairs tik labi nevarēju paskriet, sāku nūjot. Katru dienu ar nūjām izeju savus trīs kilometrus. Dundagas parkā esmu arī organizējusi nūjošanu. Ir jau kāda diena, kad uznāk slinkums. Bet tad izbaudu to brīdi pirms iešanas, apziņu, ka es tikšu pāri savam slinkumam un beidzot nūjošana, kas būs prieks – esmu sevi pārvarējusi un varu izbaudīt eiforiju. Kad nomazgājies un uzvelc sausu kreklu, dziedāt gribas.

Sevi ir jāpiespiež un jāpiepūlē, lai sirds būtu stiprāka, lai locītavas kustīgākas.

Es labāk nūjoju un kustos, nekā dzeru zāles un bojāju sirdi. Man bijusi ļoti interesanta dzīve, vēl arvien priecājos par dzīvi un labiem cilvēkiem, ko satieku.

Es piedzimu brīnišķīgiem vecākiem – veselīgiem un dzīvespriecīgiem. Mana mamma nodzīvoja pāri deviņdesmit gadiem, paps astoņdesmit deviņus, un arī es esmu lepna uz saviem gadie­m.»

Ainas ieteikumi

  • Mans rīta vingrojums rokām: izpaijāju atsevišķi katru pirkstiņu, tad roku, glaudīšana jāveic virzienā uz augšu. Tad izplešu abu roku pirkstus un saspiežu vienus pret otriem – tā kārtīgi, lai jūt pretestību, un tā vairākas reizes. Pēc tam atkal izglaudu visus uz augšu.
  • Vienu plaukstu saloku kulakā, un ar otru roku to kulaku cieši saspiežu, atlaižu un atkal kārtīgi saspiežu, lai asinis sāk čalot pa plaukstām un pirkstiem. Pēc tam to pašu otrādi – otru plaukstu kulakā un ar otru roku saspiežu. Tad atkal plaukstas un pirkstus izglaudu virzienā uz augšu vai arī paceļu rokas gaisā un izpurinu.
  • Izgrozu galvu uz visām pusēm. Piecas reizes uz vienu pusi, piecas uz otru, piecas uz leju. No rīta pieceļoties un pie loga paskatoties, kāds ārā laiks, ar plaukstām atspiežos pret palodzi un uztaisu pumpēšanos. Stāvot pie loga, pavēzēju kājas. To es daru, arī staigājot. Piestāju pie koka, atspiežos pret kādu soliņu. Vakarā, skatoties televizoru, paceļu kājas augstāk vai imitēju braukšanu ar riteni.
  • Visas dienas garumā ik pa brīdim kaut ko izkustinu. Izloku uz visām pusēm elkoņu locītavas, izapļoju plecus, pagrozu acis uz augšu un uz leju, pa labi un pa kreisi. Acis labi atpūšas, skatoties tālumā.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+