Kā nogatavināt zaļos tomātus

Doma, ka varētu tomātus kādu laiku uzglabāt zaļus un tad pakāpeniski nogatavināt, šķiet ļoti vilinoša. Jā, tas ir iespējams, tikai rēķinies ar būtisku garšas pasliktināšanos.

Laikam ejot, augļi zaudē mitrumu (vīst), kā arī elpo, patērējot jau tā niecīgos cukuru krājumus, kamēr beigu beigās tomāts iegūst blāvi sarkanu krāsu.

Pilnīgi zaļos tomātus nogatavināt nav iespējams – novācot tiem jābūt jau gaišāki zaļiem jeb puszaļiem!

1. Tomātu nogatavināšanai optimālā temperatūra ir 18–20 grādu, tāda un brīžiem vēl augstāka parasti ir virtuvē. Vislabāk būtu tomātus novietot uz paplātes vienā kārtā un pašu paplāti nolikt uz skapja. Svarīgi, lai tomāti neatrastos tiešos saules staros. Vietām pārlieks apgaismojums izraisa nevienmērīgu krāsošanos.
2. Ja zaļo tomātu raža aizņem vairākas kastes, tomāti jāsakārto tā, lai to augļkātiņi netraumētu blakus esošos augļus, bet paši augļi būtu izvietoti ne vairāk kā divās kārtās. Daļa augļu neizbēgami bojāsies, tāpēc svarīgi, lai netiktu inficēti pagaidām vēl veselie tomāti.
   
   Pieredze rāda, ka neinficētus tomātus izdodas pakāpeniski nogatavināt un izlietot pārtikā no oktobra līdz pat gadumijai, bet vislabākie garšas ziņā ir tie, kurus nogatavina ātri pēc novākšanas.
3. Pasteidzināt sārtošanos palīdz āboli vai banāni, kurus novieto blakus puszaļiem tomātiem. Šie augļi izdala etilēnu – gāzi, kas veicina hlorofila noārdīšanos un dažu augļu nogatavošanos. Etilēnu izdala arī gatavojošās sēklas, tieši tāpēc tomāti, kuros ir aizmeties maz sēklu, mēdz krāsoties nevienmērīgi – gan vēl augot, gan pēc novākšanas.
4. Zaļo tomātu uzglabāšanai vispiemērotākā temperatūra ir 12–14 grādu, tad tie sārtojas ļoti lēni, tomēr nezaudē spēju ar laiku nokrāsoties. Uzglabājot tomātus zemākā temperatūrā par 10 grādiem, tie tikpat kā vairs nekrāsojas. To ir vērts darīt vien tad, ja mērķis ir vēlāk konservēt zaļus tomātus.