Rīga +3°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mani bērni ir vecumā, kad es vēl ļoti labi atceros, kā viņi kaut ko nogaršoja pašu pirmo reizi mūžā. Banāns – ņamm! Ābols – labs! Nektarīns – jā, jā, dod vēl! Brokolis – ok, šo es vēl apēdīšu. Artišoks – mammīt, tu joko? Spināti – tas taču nevar būt paredzēts bērniem?!
Savukārt es pati esmu tādā vecumā, ka daudzas lietas, ko mani bērni dabūja kā pirmo piebarojumu pēc mātes piena, es pagaršoju padsmit gadu vecumā, dažas – tikai pēc divdesmit vai pat trīsdesmit. Nu, piemēram, es neatceros pašu pirmo banānu, bet pilnīgi noteikti zinu, ka tā bija ēdienmīlestība no pirmā kumosa. Atceros, ka ap gadiem vienpadsmit divpadsmit dīcu mammai, lai man uz dzimšanas dienu uzdāvina kasti ar banāniem, jo biju padzirdējusi, ka klasesbiedrenes tētis šādu laimi bija atvedis no bāzes (tolaik tā bija vēl neesošo lielveikalu alternatīva).
Savukārt olīvas, kuras mans divgadīgais dēls labprāt izēstu visas pa taisno no burciņas, uzdzerot sālījumu, es nogaršoju, jau tuvojoties astoņpadsmit.
Kā man tās riebās! Un cik labprāt es tagad tās ēdu… Tas tomēr ir interesanti, ka īstenībā mums garšo tas, pie kā pierodam.
Ne velti, ilgāku laiku atturoties no sāls vai cukura un pēc tam pagaršojot kaut ko tiešām saldu vai sāļu, tās šķiet gatavās šausmas, kaut agrāk garšoja.
Pēc tam nāca avokado, artišoki, austeres un jūras ķemmītes, īsts šampanietis un sidrs, rambutāni, duriāni un līčijas… Bet man jāsecina, ka pēdējos gados kaut kas radikāli jauns manos kulinārajos ceļos nebija gadījies. Protams, ir bijuši pastinaku čipsi, biešu un šokolādes kūkas, un citi līdzīgi veidojumi, bet tās tomēr ir kombinācijas. Interesantas, reizēm pat ļoti veiksmīgas, bet cilvēka radītas garšu laulības.
Taču tad es iepazinos ar safu! Vispirms man par to pastāstīja vīrs, kas darba komandējumos mēdz viesoties Āfrikā, Kongo. Rādīja bildes un stāstīja – visiem tā garšojot, ka cilvēki tos pērkot kilogramiem, un dažiem pat izveidojusies atkarība no šī neparastā augļa garšas!
Ilgu laiku pēc stāstu uzklausīšanas beidzot tas nonāca arī manās rokās. Jau augļa sagatavošana ir neparasta. To neēd svaigu, bet arī ne cep, ne vāra – safu aplej ar verdošu ūdeni, piecas minūtes patur, ūdeni nolej, tad velk miziņu nost un ēd.
Auglis ir lielas plūmes izmērā, bet, kad tajā iekodos, uzreiz atdūros pret milzīgo kauliņu. Kā tad no tāda var paēst? Vīrs stāstīja, ka trūcīgākajiem cilvēkiem divi vai trīs safu nodrošina maltīti. Kad biju pirmo augli apēdusi, sapratu, kur tas triks slēpjas. Man nav uzturvērtību tabulas, pēc kā to apliecināt, bet pilnīgi noteikti kaloriju un tauku daudzumā safu sit pušu avokado.
Tāpat kā manas meitas skolas grāmatā pīļknābis bija raksturots, izmantojot visus klasiskos zvēriņus – truša izmērs, pīles knābis un pleznas, ūdra kažociņš, tāpat es jums tūlīt uzkonstruēšu safu no mums labi pazīstamajām ēdamlietām. Tātad – lielas, slaidas plūmes izmērā, baklažāna krāsā no ārpuses, iekšiņa – avokado krāsā, konsistence kā avokado, kas ir ar dakšiņu saspaidīts, lai to liktu uz maizītes. Un garša? Kā avokado, vārītu kartupeļu biezenis un laims kopā.
Nē, es šādu kombināciju neesmu garšojusi. Būsiet Āfrikā, pagaršojiet (bet neēdiet zaļu, vēdersāpes garantētas!). Brauks kāds draugs, palūdziet atvest! Un pastāstiet, pēc kā jums tas garšoja!
