• Šobrīd

    weather img

    Rīga +8°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Zintnieks Voldis Prancāns: Ar jebkuru dvēseli var sazināties, lai kur tuvinieks būtu

    Tradīcijas
    Kaija Zemberga
    Ievas Stāsti
    Ievas Stāsti
    13. decembris, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva un privātā arhīva
    Senie latvieši zināja, ka nāve nav visa beigas. Viņi ticēja, ka dvēsele atstāj ķermeni un dodas uz citu pasauli. Kā mainījušās bēru tradīcijas un ko varam paņemt no senču rituāliem, lai dvēseles ceļš ir vieglāks un gaišāks, stāsta zintnieks Voldis Prancāns.

    Veļu laivas

    «Vārds bedības cēlies no sena latgaliešu vārda best, kas nozīmē ‘aprakt’. Savukārt vārds apglabāt nozīmē ‘nolikt kapenēs, lai glabājas’. Tāpēc bērēs ir jālieto vārds bedīt, apbedīt, nevis apglabāt. Var apglabāt urnu kolumbārijā, novietot zārku kapenēs. Liepājā Līvas un Vecajos kapos ir kapenes, kur nišās ir novietoti zārki. Liepājas Svētās Annas baznīcas arhīvā lasīju aprakstu par mācītāja dzimtas gaitām. Tajā bija norādīta vieta, kur stāvēs zārks ar priestera pīšļiem, – vidējās kapenēs trešajā plauktā no augšas. Rakstos arī minēts, ka tuvinieku ir pārāk daudz un tiek iepirkta zeme, lai tos pārapbedītu un atbrīvotu vietu kapenēs. 

    Senos laikos kuršu tradīcijā aizgājēju kremēja. Dzimtas zemē tika sakrauts ugunskurs, kurā sadedzināja nelaiķi. Mūsu senči juta, kad beidzamā stunda ir klāt. Aizgājēju izcēla no guļvietas un noguldīja uz klona grīdas uz cisām. Viņu ieģērba mirstamajās drānās, un viņš gulēja uz cisām, kamēr dvēsele atstāja ķermeni. Pirmās trīs dienas, kad dvēsele ir atstājusi ķermeni, bet atrodas tuvumā, mūsu senči aizgājēju vāķēja.

    Dvēsele redz savu ķermeni no malas, ir apmulsusi un lāgā nesaprot, kas notiek. Tāpēc tuvinieki ar viņu runāja, mierināja, ka viss ir kārtībā, mēs esam līdzās, tevi mīlam un mīlēsim, sazināsimies ar tevi. Trešajā dienā ķermeni sadedzināja uz sārta ar visām drēbēm un cisām. Dedzināšanas rituālā aizgājēju pieminēja ar labu vārdu un nodeva viņa ķermeni zemes mātes valstībai. Pēc kremēšanas pelnus izkaisīja dzimtajā zemē, ūdenī vai iebēra māla podā un apraka. Vietu, kur tika izkaisīti pelni vai aprakta urna, izklāja ar akmeņiem laivas formā, veidojot veļu laivas.

    Kad ķermenis ir sadedzis, dvēsele ir brīva, bet, ja cilvēks tiek apbedīts vai apglabāts, dvēsele tam ir piesaistīta 40 dienas – līdz pat diviem gadiem.

    Dvēsele turas pie ķermeņa, kamēr tas nav pilnīgi sadalījies. Es saviem bērniem esmu pateicis, lai viņi mani kremē. Man šausmu murgos rādās, ka mani tārpi ēd (smejas).

    Mūsu senči zināja, ka dvēsele atstāj ķermeni un dodas prom, tāpēc veļu tradīcija vēl aizvien ir dzīva. Mūsu senči kontaktējās ar tuvinieku dvēselēm, tās viņiem palīdzēja ikdienas gaitās, un rudenī, kad raža ir novākta, viņi klāja pateicības galdu veļiem. Velis ir tuvinieka dvēseles vizualizācija, lai palicēji var ar viņu sazināties.

    Nāve ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, un mūsu senči zināja, ka šī nav pirmā dzīve, ko dzīvojam. Katrā dzīvē uzkrājam aizvien jaunu pieredzi dvēseles attīstībai. Mēs dzīvojam šajā pasaulē, bet aizsaule, kur dodas mirušā dvēsele, ir neprecizēta vieta Visumā ārpus mūsu Saules sistēmas. Savukārt viņsaule ir kāda cita zvaigzne, piemēram, Sīriuss.»

    Senči nepadevās

    «Krustneši uzspieda kristīgo ticību un apkaroja pagānu tradīcijas – aizliedza veļu mielastu un mirušā ķermeņa dedzināšanu. Šodien baznīca neiebilst, bet arī neatbalsta kremēšanu. Taču senči nepadevās iekarotājiem. Vāķēšanas tradīcija saglabājās. Nelaiķi nomazgāja, uzvilka goda drānas, iezārkoja un vāķēja. Klaušu laikā, kad pa dienu vajadzēja smagi strādāt, viņi pa naktīm vāķēja aizgājēju.

    Teikas un pasakas stāsta par to, ka dēliem naktī jāiet uz pirti vai klēti pie tēva vai vectēva zārka dvēseli vāķēt. Mūsdienās nelaiķis vēl nav atdzisis, kad viņu aizved uz morgu, noliek tumsā vientulībā starp svešiem līķiem. Tas neatbilst latviešu kultūrai. Taču es neredzu, ka tuvākajā laikā varētu kaut kas mainīties. Vismaz domās pirmās trīs dienas vajadzētu būt klāt, parunāties ar aizgājēja dvēseli.

    Baznīca noteica, ka mirušo drīkst apbedīt tikai kristītā zemē, taču senči nesa līdz uz kapiem drēbes un cisas un tās sadedzināja blakus kapam. Mūsdienās simboliski par šo tradīciju atgādina svecītes, ko sprauž ap kapu un aizdedzina pēc tam, kad tas noklāts ar ziediem. Ja tuvinieku apraka nevis kapsētā, bet dzimtas kapos svētbirzī, iekarotāji lika izrakt zārku un birzi nocirst. Saimnieku bargi sodīja. Grēciniekus apbedīja ārpus kapsētas žoga.

    Mans vecākais brālītis piedzima nedzīvs kara laikā, kad visapkārt krita bumbas. Viņš nebija kristīts, un viņu apraka aiz kapsētas žoga.

    Ar laiku kapsēta paplašinājās, un nu viņa kaps ir šaipus žogam. Baznīca ieviesa arī krusta simbolu. Dažreiz nav vienprātības, vai tas jāliek pie kājām vai galvas. Tam nav nozīmes. Latgales katoļi krustu mēdza iespraust kapam pa vidu. Pareizticīgie sludina, ka pastarā dienā nelaiķim ir jāredz savs uzraksts uz krusta, tāpēc to liek kājgalī. Ne jau miesa, bet dvēsele ir nemirstīga un atstāj ķermeni nāves brīdī. Miesa ir no zemes elementiem cēlusies un par zemes elementiem pārvēršas. Kapracis, kad izrok kārtējo bedri bedībām Liepājas Vecajā kapsētā, tajā atrod kaulu fragmentiņus, dažreiz arī to vairs nav. Ir zeme, ūdens, gāzes, kas no ķermeņa pāri palikušas. Vien uzraksts uz akmens vēsta, kas kapā bijis apbedīts.»

    Morgs–kapliča–kapsēta

    «Senlaikos kapu raka tuvinieki, paši arī līķratos veda zārku uz kapiem, paši aizbēra bedri ciet. Pēc senču tradīcijas, mirušo izvadīja dzimtas vecākais, baznīcas varas laikā – priesteris, bet padomju laikā bēru ceremoniju vadīja izvadītājs, kas bija civilpersona. Padomju gados bēru rituālā izmantoja gan pagānu, gan kristiešu tradīcijas. Mūsdienās nekas daudz nav mainījies. Mēs nevaram aizbēgt no sevis, un katrs bēres organizē, kā sirds viņam liek, kāds ir viņa dvēseles aicinājums.

    Kā šodien noris bēru organizēšanas procedūra? Kad dvēsele ir aizgājusi, tuvinieki zvana ārstam, ātrajai palīdzībai vai policijai, ja nāve iestājusies neskaidros apstākļos vai cilvēks gājis bojā autoavārijā. Pēc nāves fakta konstatēšanas, laukos aizgājēju nomazgā un apģērbj tuvinieki, pēc tam izsauc katafalku, kas mirušā ķermeni nogādā morgā. Pilsētā parasti uzreiz izsauc katafalku un nelaiķi aizved uz morgu. Tur viņu nomazgā, apģērbj, nogrimē, iezārko. To parasti dara apbedīšanas firmas pārstāvji. Tuviniekam ir jādodas uz pašvaldību un jāiegādājas kapavieta, jāvienojas par bēru laiku. Katrai pašvaldībai ir savi kapu apsaimniekošanas noteikumi, kas jāievēro, organizējot bēres.

    Nav tādu noteikumu, ka svētdienā nedrīkst organizēt bēres, taču ir noteikts, ka cilvēku drīkst apglabāt gaišā dienas laikā.

    Morgs–kapliča–kapsēta–bēru mielasts – tāda mūsdienās ir ierastā bēru organizēšanas kārtībā. Taču var arī citādāk. Es savu mammu pats nomazgāju un apģērbu savās mājās. Izvadīšana no mājām ir sirsnīgāka, personiskāka, taču zārks jātur vēsā vietā. Draudžu locekļi tuvinieku izvada no baznīcas. Tā ir skaista, svinīga ceremonija – dievnams ir izrotāts, priesteris vada īpašu bēru misi, skan ērģeles.

    Izvadīšanu no baznīcas izvēlas arī neticīgie. Izmantot baznīcas regālijas ir solīdāk, cienīgāk, nevis nelaiķi pa taisno vest uz kapiem. Un kā tad pliku zārku nesīs! Vajag arī krusu, ko uzspraust uz kapa. Māksliniece Austra Pumpure bija riktīga pagāne ar prūšu asinīm. Viņas vīrs bija miris, bērnu viņai nebija, un māsas bērni, kas organizēja bēres, vēlējās dziesminieci izvadīt no dievnama. Apbedīšanas firma pasūtīja bēru ceremoniju Svētās Trīsvienības baznīcā. Pagāni baznīcā negāja, bet devās uz kapiem pavadīt Austru. Pēc mācītāja sprediķa viņi pie kapa runāja paši.

    Katram apbedīšanas uzņēmumam ir savi cilvēki, ar ko viņi sadarbojas, un firma var ieteikt izvadītāju, tuvinieki arī personīgi var uzrunāt izvadītāju. Tāpat apbedīšanas firma var uzaicināt jebkuras konfesijas mācītāju. Apbedīšanas firmām pasūtītāja vārds ir likums – kas maksā, tas pasūta mūziku. Pēc firmas kataloga var izvēlēties zārku un citus bēru piederumus atbilstoši gaumei un maciņa biezumam, saskaņā ar aizgājēja pēdējo vēlēšanos.

    Firmas nodrošina arī kapa racējus un zārka nesējus. Laukos vēl aizvien ir dzīva tradīcija kapa racējiem līdzi dot tā saucamo kapu šņabi. Pilsētā tas nav atļauts. Tie laiki ir pagājuši, kad uz lāpstas lika naudu kapračiem. Jaunībā es spēlēju pūtēju orķestrī, un mūs bieži aicināja spēlēt bērēs. Tad gan es redzēju, ka tuvinieki klusiņām pieiet pie kaprača un naudu iebāž ķešā. Ir tradīcija pēc bērēm nolauzt galotnes eglītēm, kas novietotas pie kapsētas vārtiem, taču Liepājā kociņus pie vārtiem vairs neliek.

    Bēru mielastu parasti organizē kafejnīcā vai mājās. Atbildīgais, kas vada bēru procesiju, nosaka kārtību bēru mielasta laikā. Tajā tuvinieki un draugi atceras stāstus, dalās atmiņās par aizgājēju, paēd, iedzer. Arī kapsētā var ieturēt nelielu maltīti. Senāk pie kapa organizēja pēdējo mielastu kopā ar aizgājēja dvēseli. Pēc bedībām piederīgie 40 dienas kapu neaiztiek. Septītajā dienā aizdedzina sveces, padzied.

    Pēc 40 dienām, kad dvēselītes ir aizgājusi, novāc sakaltušos ziedus un vainagus.

    Sievas bēru ceremoniju es vadīju pēc saviem priekšstatiem par mūsu senču bedību kultūru un pēc savas izjūtas to realizēju. Sieva tika kremēta, pats nesu urnu, pats izvadīju, paši rakām kapu, to aizbērām, paši dziedājām. Urniņu aprakām kapos blakus manai mammai. Mamma savukārt bija katoliete, un, atbilstoši viņas pēdējai gribai, viņu pēc katoļu baznīcas tradīcijas izvadīja katoļu mācītājs.

    Piederīgo raudināšana izvadītāja runā ir aizgūta no krievu bēru tradīcijas. Tuvinieki nolīga apraudātājas, kurām maksāja par vaimanāšanu. Ir emocionāli tuvinieki, kuriem grūti šķirties no aizgājēja, es arī pie sava brāļa zārka raudāju drusku ilgāk, nekā būtu vajadzīgs. Taču tā mode ir beigusies. Cittautieši, kas dzīvo Latvijā, pamazām pārņem mūsu kapu kultūru, tradīcijas, jo tās ir labas, loģiskas, spēcīgas.»

    Atgriezties pagātnē

    «Nav īpašu noteikumu, ticējumu, kurš no piederīgajiem drīkst nest zārku, aizbērt kapu, kurš – ne. Bija gadījums, kad apbedīšanas uzņēmums atveda zārku, nolika pie vārtiem un gatavojās braukt prom, jo tuvinieki no citiem pakalpojumiem atteicās. Mans kapracis bija izracis bedri. Piederīgie bija sarunājuši sešus zēnus, kas nesīs zārku, bet puiši neieradās! Uz bērēm bija ieradušās tikai meitenes, pārsvarā nepilngadīgas. Meitenes zārku nest nedrīkst – tāda gan ir tradīcija! –, bet nelaiķis kaut kā zem zemes jādabū! Kapsētā bijām divi vīrieši – es un šoferis, kas atvedis zārku. Kaps bija ceļa malā, un mašīna zārku pieveda pie kapa, mēs divatā to izcēlām, ielaidām bedrē un divatā aizrakām kapu ciet.

    Ir dzirdēti dažādi bēru nostāsti, ka miroņi gaida jaunpienācēju pie vārtiem, ka, nesot kapos zārku, tas kļūst aizvien smagāks, jo miroņi lec virsū un sēž uz zārka. Un jo tālāk nes, jo vairāk sasēžas, tāpēc ir grūtāk nest. Padomju laikos, kad zārks bija naglots no svaigiem, slapjiem dēļiem, tas bija tik smags, ka seši nesēji nevarēja to aiznest pietiekami tālu. Bija vēl viens pāris nesēju rezervē, kas nomainīja nogurušos. Ir gadījies, ka zārku noliek zemē, lai nesēji var atpūsties.    

    No senču tradīcijām es gribētu atjaunot vāķēšanu un dziedāšanu. Latgalē aizvien ir populāra dziedāšana bērēs un pēc tām. Kad manu tēvu glabāja, māte bija nolīgusi savas draudzenes padziedāt. Viņas nāca uz kapiem dziedāt arī septītajā un četrdesmitajā dienā. Tas ir baznīcas akceptēts rituāls, sievas dzied baznīcas repertuāru. Tad dvēselei ir vieglāk aiziet. Tāpat ir svarīgi apzināties, kāpēc kapos dedzina svecītes.

    Tā ir sena tradīcija – kad aizgājēju kremēja, dedzināja nelaiķa drēbes un cisas.

    Ugunī tiek sadedzinātas arī sliktās domas, pāridarījumi, kas palikuši uz sirds no šīm attiecībām. Ir jāpiedod un jāatlaiž, lai aizvainojumi neapgrūtina palicēja dzīvi. Kāpēc par nelaiķi runā labu vai neko? Tāpēc, ka ir jāatlaiž negatīvās domas, un uguns nesakārtotās attiecības var transformēt.

    Trīsdesmit gadus esmu nostrādājis kapos, un man tas bija vajadzīgs, lai es saprastu dzīvības un nāves jautājumus. Nāves nav, dvēsele nemirst, un ar jebkuru dvēseli var sazināties, lai kur tuvinieks būtu. Cilvēkiem ir vieglāk kontaktēties ar aizgājušajiem kapos, tāpēc mums, latviešiem, kapu kultūra un apbedīšanas tradīcija ir spēcīga un dzīva.»

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+