Volejbola zvaigzne Tīna Graudiņa: Kad vienreiz esi sajutis uzvaras garšu, gribas vēl

Intervijas
Gundega Gauja
Gundega Gauja
Ieva
Ieva
28. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Privātais arhīvs
Pasaulē tik jaunas talantīgas pludmales volejbolistes parasti dēvē vēl tikai par uzlecošajām zvaigznēm. Jūrmalnieces Tīnas Graudiņas sportistes karjera izvērtusies tik strauja, ka viņa jau ir spoža pludmales volejbola zvaigzne. Fiziska kustība Tīnai ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa, un viņa arī citus aicina būt aktīviem.

– Ja viss būtu noticis tā, kā tam vajadzēja notikt, tu šobrīd jau būtu atgriezusies no Tokijas olimpiskajām spēlēm. Kādas tev par ir izjūtas par pārcelto olimpiādi?

– Daudz esmu par to domājusi – gatavošanās Tokijas olimpiādei bija tik nozīmīga manas dzīves daļas, tik ilgi biju uz to gājusi… Pārī ar Anastasiju Kravčenoku spēlējam jau četrus gadus, bet pludmales volejbola pasaulē mēs vēl skaitāmies ļoti jaunas, jo parasti 22–23 gadu vecumā uz Olimpiskajām spēlēm vēl netiek. Par to esam ļoti lepnas un esam arī visai godkārīgas – tiešām ļoti gribas piedalīties olimpiskajās spēlēs! Bet, kaut arī tās atcēla, tas viss man šovasar ir pilnībā atmaksājies citādi – mazajās lietās. Šī man bija viena no brīnišķīgākajām vasarām! Bija mazāk spēļu, dabūju vairāk izbaudīt vasaru, tikos ar draugiem.

– No kurienes tev ir šis draivs, vēlme pēc sasniegumiem?

– Tas nāk no manas ģimenes, vecākiem. Viņi abi ir ļoti sportiski – mamma ir nodarbojusies ar vieglatlētiku, tētis savulaik bijis volejbola treneris. Katru dienu pēc skolas mani veda uz treniņiem. Esmu kombinācija no viņiem abiem, un mans sportiskums radies ne jau piespiedu kārtā. Tas nāca ar mīlestību. Volejbolu ar tēti spēlējām dārzā, un tā tiešām bija spēle, bija jautri, visi kopā daudz smējāmies, un ir labi, ka tev velta tik daudz uzmanības, māca. Vecāki man iemācīja arī vienmēr pabeigt iesākto un nebaidīties no zaudējumiem. Kaut kā pamazām treniņi un sacensības izvērtās arvien nopietnāki, un tā es plūstoši kļuvu par profesionālu sportisti. Citādi jau laikam nemaz nevarēja būt.

– Tev dzīvē ir bijis arī baleta posms. Volejbols uzvarēja baletu?

– Jā, bērnībā mācījos arī baletu. Man vēl joprojām ir saglabājušās ķermeņa kustības no tiem laikiem – skatoties video un bildēs, kā volejbolā kustos pa laukumu, es redzu tos nostieptos pirkstgalus un citas lietas, kas citiem nav raksturīgas. Man pašai tas šķiet smieklīgi!

– Grācija laukumā noteikti nevar nākt par ļaunu!

– Jā, mana mamma arī tā saka. Pludmales volejbols būtībā ir kā deja – nemitīgi jādomā līdzi katrai kustībai un visu spēles laiku jāizliek sevi par simts procentiem. Protams, esi tik piekususi! Taču tas ir skaisti skatītājiem. Tā ir arī māksla, jo tu veido kaut ko skatītājiem baudāmu – tāpat kā mākslinieks, kas uzstājas citiem par prieku. Esmu laimīga, ja izdodas nospēlēt skaisti un skatītājiem ir daudz emociju.

– Vai tas no sportista nav pārāk daudz prasīts – spēlēt un vēl visu laiku domāt, lai skaisti?

– Tas, par ko jādomā, ir nevis savs izskats, bet zīmējums, trajektorija uz laukuma, un tas viss ir cieši saistīts ar spēli. Vēl arī, protams, tas, ka pludmales volejbolu mēs, meitenes, spēlējam peldkostīmā, kas dažiem šķiet pārāk atkailinoši. Es tam īsti nepiekrītu. Pirmkārt, cilvēka ķermenis ir skaists, un mēs esam pludmalē – ko citu mums tur vilkt, ja ne peldkostīmu! Neģērbsimies taču līdz zodam. Otrkārt, cilvēki, kurus interesē pats volejbols un kuri spēj to novērtēt, skatās ne jau uz mūsu peldkostīmu, bet uz spēli.

Privātais arhīvs– Un tomēr – vai tāpēc, ka spēlējat peldkostīmā, nav bijušas arī kādas kaitinošas situācijas?

– Šis aspekts ir mazliet klātesošs, piemēram, dažreiz vīrieši, kas vēlas pēc spēles ar mums kopā nofotografēties, ir pārāk priecīgi satraukti. Bet īstenībā tā sabiedrība, kas nāk uz spēlēm, ir saprotoša un inteliģenta. Viņus interesē pats sports.

– Tu arī esi Eiropas Sporta nedēļas un kustības #BeActive vēstnese. Kāpēc tu uzņēmies šo pienākumu?

– Šī ideja mani ļoti uzrunā! Septembra pēdējā nedēļā visā Latvijā notiks vairāk nekā tūkstoš dažādu sportisku pasākumu – spēles, pārgājieni, orientēšanās sacensības, nakts peldējums. Tas viss – dažnedažādām mērķauditorijām: komandām, vecākiem ar bērniem, ģimenēm, senioriem. Šie pasākumi būs kā spēle, jautrība, kopā būšana, savas komūnas izveidošana – man liekas, ka tas ir galvenais, ko sports vispār sevī ietver. Jā, man pašai ir citādi – man sports ir darbs, bet īstenībā sporta galvenā esence ir kustību prieks. Tas neko nemaksā, bet ir ieguldījums savā veselībā ilgtermiņā. Tāpēc piekritu būt par vēstnesi – iedvesmot kaut saujiņu cilvēku saņemties un iziet no mājām, lai piedalītos kādā no šiem pasākumiem.

– Bet kā iekustināt tos, kuri ir ļoti tālu no sporta?

– Jā, esmu lasījusi pētījumu, kurā teikts – aptuveni trešdaļa Latvijas sabiedrības ikdienā vispār nav fiziski aktīva. Bet to vajag labot! Mūsdienās sabiedrībai ir šis skaistuma etalons – cilvēki ar perfektām muskuļu grupām, kuri bez īpašas piepūles skrien pusmaratonus un maratonus. Daļu sabiedrības šis vizuālais tēls varbūt mudina sākt sportot, bet ļoti daudzus arī attur, jo šķiet – es taču nekad nespēšu kļūt tāda pati kā šie perfektie veiksminieki. Bet nevajag mērķēt tik augstu!

Piezemētāki pakāpieni ir pat daudz veselīgāki, un ar tiem arī vajag sākt.

Vispirms lai ir mazumiņš – ja ikdienā nekusties nemaz, sāc ar to, ka katru rītu izapļo plecus, galvu, visas locītavas, tad pastiepies. Sporta nedēļā piesakies līdzi kādam aktīvākam draugam, kas dodas uz interesantu pasākumu, un – kas zina… No šādiem maziem soļiem efekts būs tikpat labs un pat labāks, nekā sevi nomokot uzreiz ar lielu slodzi.

– Zinu, ka daudzas sievietes Latvijā uzskata – man nav izteikta liekā svara, tātad nekāds sports man nav vajadzīgs.

– Jāsaka, ka patiesībā vizuālā atšķirība starp slaidu sievieti, kas sporto, un tikpat slaidu, kas nesporto, ir milzīga. Vienai visas locītavas un muskuļi ir pietiekami spēcīgi, lai saturētu skeletu taisnu un pareizi veidotu, bet otrai ir daudz lielākas iespējas kļūt šķībākai, mugurkaulam izlocīties. Arī stāja ir daudz skaistāka tām, kurām ir muskuļi un kas spēj savu ķermeni noturēt staltu. Turklāt sports ir labs ne tikai fiziskajai veselībai, bet arī mentālajai. Ja cilvēks regulāri kaut nedaudz izkustas un palokās, tas uzreiz maina skatu uz dzīvi, un uz to es arī visus aicinu!

– Tu esi profesionāla sportiste, un tavs sportisko panākumu saraksts jau ir visai garš. Cik daudz tu trenējies?

– Trenējamies divreiz dienā piecas dienas nedēļā. Lai gan tās ir tikai četras stundas dienā, arī pēc tam nedrīkstam pārgalvīgi mesties dzīvē, piemēram, doties uz pilsētas centru ballēties, jo ir jāatjaunojas pēc treniņa un jāgatavojas nākamajam. Bieži enerģija tiešām ir atstāta uz laukuma, un citas jautrības nemaz nav prātā. Bet viss ir labi – man patīk trenēties!

Augusta vidū arī atsākās mācības manā universitātē Amerikā (kovida dēļ tās šoruden notiek attālināti), un, kamēr būšu Latvijā, vienkārši būs jāpiespiež sevi rezervēt laiku vēl arī mācībām. Oktobrī esmu iecerējusi braukt uz ASV, jo tā mācīties tomēr ir vieglāk. Kaut vai tikai laika zonu atšķirības dēļ – tagad man dažkārt lekcijas iekrīt nakts vidū.

– Tu studē Losandželosā – pludmales volejbola dzimtenē.

– Jā, tur pa ziemu trenējas visas lielās pasaules volejbola zvaigznes. Varu tur studēt, jo ieguvu stipendiju – pašai tas nebūtu reāli. Studēju politikas zinātni, mācības man ļoti patīk. Man ir arī ASV pilsonība un pase, jo tētis ir Amerikas latvietis. Deviņdesmitajos gados viņš pārcēlās uz dzīvi Latvijā un satika te manu mammu.

– Tev ir arī brāļi vai māsas?

– Divi jaunāki brāļi. Vecākajam jau ir divdesmit, jaunākajam – tikai septiņi, un es viņu ļoti, ļoti mīlu. Lielās gadu starpības dēļ jūtos viņam pa pusei māsa un pa pusei kā mamma. Tas, ka vecākajiem bērniem ir jārūpējas par jaunākajiem brāļiem vai māsām, iedod tādu atbildības sajūtu un rūdījumu!

Arī brāļi ir sportiski. Tētis reiz teica: būtu kaut viens no mums ģimenē kultūrā vai mākslā! Bet mamma viņam atbildēja: no sevis neaizbēgsi, paskaties uz mums – mēs visi esam sportiski, ģimenē katru vakaru skatāmies sporta ziņas un pārraides! Un, ja tādā vidē uzaug, tas, protams, iespaido.

– Kā tu svini uzvaru spēlē? Laistot šampanieti?

– Šampanieša laistīšana ir jautra lieta! Tad gan skatītājiem, gan spēlētājiem rodas tāda laimīga fināla sajūta. Es to šampanieti leju uz citiem, uz sevis ne (smejas). Katrā ziņā mēģinu iemanīties tā, lai šampanietis netiek acīs, jo tad kož.

– Šampanietis kož acīs?

– Pat ļoti! Un, jā, es uzvaras svinu. No malas izskatās – ja esam sasniegušas kāroto mērķi, jābūt tādam eksplozīvam priekam, bet patiesībā tas prieks ir piezemētāks, miksēts ar atvieglojuma sajūtu. Pēc tam baudu to rozā briļļu sajūtu, kas ilgst vēl kādu mēnesi pēc lielajām uzvarām.

Kad vienreiz esi sajutis uzvaras garšu, gribas vēl.

Protams, ir daudz un ilgi jātrenējas, bet jābūt arī veiksmei, lai ko tādu sasniegtu. Kad kvalificējāmies olimpiskajām spēlēm, tad gan bija tas eksplozīvais prieks! Pēc uzvaras izšķirošajā spēlē vienkārši lēcu gaisā un raudāju, tā bija īsta eiforija! Bet vispār man vienmēr šķiet, ka es uzvarēšu. Kad zaudēju, tas allaž ir sāpīgi – kas tikko notika?! Bet neapmierinātība dzen kaut ko mainīt.

– Kāda ir tava dzīve ārpus sporta?

– Arī mani draugi pārsvarā ir saistīti ar sportu. Mums ir sarunāts – kad Tīna būs brīva, Tīna pati uzrakstīs un pieteiksies. Nav jau forši – nemitīgi mani kaut kur aicināt un gandrīz vienmēr saņemt atteikumu. Man ļoti patīk dejot. Vai man labi sanāk – tas ir cits jautājums. Nesen Jūrmalā aizgāju uz silent disco jeb kluso disko, kur cilvēki uzliek austiņas un vienkārši dejo telpā, kurā patiesībā ir klusums. Tas bija fantastiski, tā nodejojāmies!

– Vai pietiek laika arī attiecībām?

– Esmu brīva. Ar attiecībām ir interesanti – gribētos, lai man būtu draugs, bet zinu, ka man neder attāluma attiecības. Man reiz bija puisis citā valstī, un tas bija pārāk sāpīgi – bēdīgā bija vairāk nekā prieka. Es daudz esmu projām, tāpēc šobrīd īsti neredzu sevi attiecībās.

– Vai volejbola dēļ nākas ziedot arī kādus sievišķīgus prieciņus, piemēram, lakotus nagus?

– O, jā, gari nagi man nespīd. Vispār volejbols tiešām ietekmē izskatu – ikdienā maz izmantoju dekoratīvo kosmētiku, jo treniņos pludmalē daudz jāsvīst. Toties nākas tērēt naudu labiem ķermeņa ādas kopšanas līdzekļiem. Un vēl šis sports ietekmē frizūru –volejbolistēm parasti ir gari mati zirgastē, lai netraucētu spēlei.

Man, protams, ir tāda balta skaudība uz meitenēm citos sporta veidos, kur viņas var skaisti sataisīties uz spēlēm – ar uzkrāsotām lūpām un skropstām, mēs tā nevaram – pēc spēles izskatīsimies kā pandas (smejas)! Arī stila izvēle nav liela – patiesībā varam izvēlēties tikai peldkostīma apakšiņu, augšiņu dod turnīru organizētāji, jo uz tās ir uzdrukāts numurs, valsts. Bet vispār volejbols ir vispusīgs sports, kas trenē gan lokanību, gan ātrumu un spēku. Un tā ir laba kombinācija, tāpēc arī volejbolisti izskatās skaisti.

– Kā tu uzturi savu mentālo spēku? Arī tas taču noteikti ietekmē laukumā notiekošo.

– Man ir savi pirmsspēles rituāli. Angliski to sauc par self awareness – sevis apzināšanās, kad noliec malā telefonu un sajūti sevi telpā: ko tu redzi, kādas ir sajūtas? Ģimene un draugi zina, ka stundu pirms spēles mani jāliek mierā. Vēl man ir ļoti svarīgas savas noteiktās iestrādātās iesildīšanās kustības. Tās sakārto galvu slodzei. Pludmales volejbolā jau nav cita spēlētāja, ko uzsūtīt laukumā, ja tev kaut kas galvā noiet greizi.

Esmu divatā ar partneri – ja esam bedrē, abām kopā jāizdomā, kā tikt ārā.

Pretinieks ir gudrs un darīs visu, lai mēs no bedres ārā netiktu. Tātad viss ir tevis pašas galvā un rokās. Tāpēc mīlu šo sporta veidu – tas ir tik psiholoģisks, intelektuāls. Tava viltība un mentālā noturība patiesībā ir tā, kas nodrošina uzvaru.

– Tenisā dusmās var sasist raketi, bet ko dauza pludmales volejbolā?

– Volejbolisti sagrābj un mētā smiltis! Fotogrāfi to vien gaida, kad kāds zaudēs savaldību, jo tad izdodas ļoti skaistas bildes. Puiši arī mēdz plēst kreklus, meitenēm tur nav nekā daudz, ko plēst, un to labāk nedarīt (smejas)!

– Jādomā, ka nākamgad olimpiskās spēles tomēr būs. Tā ļoti atslābt nevari.

– Janvārī atsāksies intensīvie treniņi. Šāgada sākumā bijām aizbraukušas uz fantastisku treniņnometni Keiptaunā, Dienvidāfrikā, paspējām vēl pirms kovida. Tas bija kaut kas tik ļoti piesātināts – skati, garšas, siltums un pats volejbols! Šis brauciens deva tādu enerģiju! Ceru, ka arī nākamgad varēsim aizbraukt uz kādu šādu vietu, lai labāk sagatavotos.

Keiptaunā bija labas smiltis, tomēr vislabākās tās ir Latvijā – gan mīkstas, lai vari krist, gan ne pārāk biezas, jo tad vispār nevarētu palēkties. Tāpēc esmu ļoti priecīga par Eiropas čempionātu, kas no 15. līdz 20. septembrim notiks Jūrmalā. Pie mums brauks visas Eiropas komandas. Būsim namamātes! Turklāt varēšu ar divriteni desmit minūšu laikā no savām mājām jau būt laukumā. Ekskluzīvi!

– Tagad tikai jāskatās, lai tu kādās sacensībās neiepazīsties ar musulmaņu izcelsmes pludmales volejbolistu un nepārtrauc savu sportistes karjeru.

– Diez vai (smejas)! Runājot par puišiem – es izvēlētos latvieti.

– Un mūsu sarunas nobeigumā – kas, tavuprāt, glābs pasauli: skaistums, roku mazgāšana, sports?

– Pasauli izglābs saprāts. Man kā politikas zinātņu studentei radies iespaids, ka svarīgi temati – vide, klimata pārmaiņas, infekciju izplatība – daudzviet tiek politizēti un pārvērsti par kaut ko citu. Man šķiet, ka mums visiem pasaulē vajadzētu bišķīt vairāk saprāta, loģiskuma un sadarbības citam ar citu. Un varbūt pasauli glābs arī sports, jo tas vieno un iemāca respektēt citam citu tik labi kā reti kas cits.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+