Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Gatis Gāga
«Par šo jautājumu esmu domājis tieši pēdējos gadus, kad pasaulē pieaugusi ģeopolitiskā spriedze. Atbildēt vajadzētu godīgi, nevis ar putām uz lūpām saukt – jā, es iešu karā! Šis ir jautājums par to, cik vērti ir baltie galdauti pagalmos, Dziesmusvētki, patriotu nedēļas un karoga lentītes pie krūtīm, ja mēs nebūsim gatavi aizstāvēt šīs vērtības. Teikšu tā: nedod Dievs, ka tā stunda nāktu. Bet es būtu gatavs aizstāvēt savu zemi un valsti. Mans brālis ir zemessargs, pats apsveru iziet ātro zemessardzes apmācību. Bet mūsdienās tam obligāti nav jābūt šaujamierocim, ko tu lieto karā, jo modernais karš ir daudz komplicētāks. Tas ir absolūts ļaunums… Pirms simts gadiem latviešu puišiem karot bija vienkāršāk, jo viss bija pilnīgi skaidrs – tie ir sliktie, mēs labie, cīnāmies uz savas zemes par savu zemi. Mūsdienu kari ir apauguši ar politiku un ekonomiku. Filmēšanās laikā bija daži mirkļi, kad mazliet pietuvinājos tai sajūtai, kāda ir ierakumos un karalaukā. Brīžam biju nosalis un noguris, bet zināju, ka mani gaida vakars mājās un zābakos ir siltās pēdiņas… Tos puikas, kas pirms simts gadiem cīnījās par Latviju, gaidīja nakts zem klajas debess, kontūzija vai nāve. Ja man būtu jākaro, pat nezinu, kurš Latvijas stūris tobrīd būtu manā sirdī. Pats dzīvoju pārmaiņus Ugālē un Rīgā, mani senči nāk no Latgales, un Latvija kā mājas manā apziņā ir nedalāms jēdziens.»
