• Šobrīd

    weather img

    Rīga +21°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Šķirtene meklē normālu vīrieti! Iepazīšanās kovida laikā (8. sērija)

    Seriāls
    Daiga Liepiņa
    19. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Pixabay
    Saprāta uzvara, potenciālo kandidātu vecuma sliekšņa palielināšana, nebeidzamas sarakstes un jautājums bez atbildes – ko viņi te vispār dara, ja pat nav gatavi satikties? Tāda ir mana jaunā bilance.

    Izskatās, ka zvaigznes man laikam gatavo svaigi šķīrušos miljardieri Bilu Geitsu, – ņemot vērā, ka tikai nupat saņēmu savu pirmo vakcīnu, acīmredzot vēl kāds laiciņš jāpagaida, lai ar ievakcinētā 5G vai čipa palīdzību Bils spētu mani ieraudzīt un bildināt.

    Bet, ja nopietni, – Tinderī patlaban sākusies jauna ēra. Vīrieši vairs nesāk ar tradicionālajiem vārdiem «Čau! Ko dari?», «Čau! Kā iet?» vai «Čau! Ko te dara tik smuka meitene?» Tagad viņi savu uzrunu sāk ar jautājumu «Esmu pusvakcinēts, un tu?» vai «Esmu pieteicies vakcīnai, un tu?», vai «Plānoju vakcinēties! Kā ir ar tevi?» Jēziņ, tas izklausās tik cerīgi! Šķiet, visi brašuļi godīgi sēdējuši mājās, un nu tagad gan būs! Dāmas no randiņu gribētājiem vairs atkauties nevarēs.

    Mīla beidzas, īsti nesākusies

    Ja nu gadījumā kādu interesē, kāpēc atkal esmu tik labi informēta par to, kas notiek Tinderī, es, protams, paskaidrošu. Tam neprātīgajam izbraukumam, par kuru rakstīju iepriekšējā sērijā, sekoja randiņi cits pēc cita, un, godīgi sakot, es joprojām nespēju saprast, vai jaunībā arī ļāvos tik lielam neprātam… Piemēram, saulainā brīvdienā aizbraukt pastaigāties pa dabas taku un tad censties ielīst kaut kur dziļāk mežā, tālāk no vismazākās taciņas, ko par savējo varētu izvēlēties kāds dabas mīļotājs, lai, varenas priedes atbalstīti, atkal izgaršotu viens otru… Un man pat skudras neuztrauca!

    Ja laiks nebija diez ko omulīgs, viņš veda mani pie sevis, mēs dzērām vīnu, skatījāmies filmas, un – kā likums – līdz beigām noskatīties izdevās tikai ar kādu trešo piegājienu…

    Man patika arī mūsu sarunas, taču arvien skaidrāk sapratu – viņš ir cilvēks, kuram patīk staigāt pa kraujas pašu malu un izaicināt likteni, darot to man pilnīgi nepieņemamā veidā…

    Un, kad saņēmu piedāvājumu kopā piedzīvot izmainītu realitāti, nolēmu no viņa dzīves vienkārši pazust, kamēr savstarpējās pievilkšanās spēks vēl nav uzņēmis megaapgriezienus. Savas drošības labad…

    Dabā jau vieta brīva nepaliek

    Man ļoti negribas to atzīt, bet es joprojām domāju par viņu… Pēc tam, kad nobloķēju viņa telefona numuru, man liekas – aši jāatrod kaut kas vietā. Pārlūkoju Tinderī tos, kuri man šajā laikā uzrakstījuši, kādam arī kaut ko atbildu, apskatos, kas jauns piedāvājumā, dažu labu pati nolaikoju. Un tad panesas

    Sausais atlikums? Esmu ieguvusi divus vēstuļu draugus, ar kuriem laiku pa laikam sarakstos, bet nu tiešām – ļoti čomiski, bez ne mazākā flirta piesitiena un bez tālejošām domām, turklāt viņi nemaz nav Latvijā un velns viņu zina, kad vispār atgriezīsies. Tad vēl ir tādi, par kuriem tiešām neatceros, ka jelkad būtu devusi viņiem iespēju. Ja nu vienīgi tajā vakarā, kad atkal esmu sadomājusies par savu burvīgo vīrieti un nolemju – šīs skumjas ir jānoskalo ar vīnu… 

    Pēkšņi mans telefons sāk pīkstēt vienā laidā. Atbildu gan uz apvaicāšanos, kā man iet, gan uz neskaitāmiem jautājumiem, ko es šeit vēlos satikt. Atbildu godīgi. Pateicos par komplimentiem, ka man esot burvīgs smaids. Pieklājīgi atbildu pat kaķu cilvēkam, kurš novēl, lai mūsu darbi un prāti kļūtu pozitīvāki. Saņemu arī ziņu no kāda vīrieša parastā, pusvakcinētā – pirms gada esot šķīries, dzīvojot viens…

    Nu okei, bet pietiek man paskatīties bildē, lai saprastu – tur nekā nebūs.

    Jo sver viņš… piedodiet, bail pat iztēloties, cik kilogramu.

    Vakara turpinājuma uzklausu dažus cukursaldos, no sērijas «Kas par brīnumu man te parādījās…» Kāds nenosakāmā sporta tērpā atsūtījis vienkārši rociņu sveicienam. Man šķiet tīri interesanti noskaidrot, kas tas par kausu viņam rokās. O jē, saņēmu izsmeļošu lekciju gan par kausu, gan par amatieru hokeju… Atviegloti uzelpoju, kad ar to mūsu sarakste arī beidzas.

    Divi randiņi, abi garām

    Rezultātā tomēr esmu sarunājusi divus randiņus. Viens no cukursaldajiem piebrauc pie manas mājas, un, tā kā līst, esmu spiesta iekāpt pie viņa mašīnā… Lietus turpina līt, un mēs, stikla tīrāmajām slotiņām neganti čīkstot, aizbraucam uz jūru.

    Fināla saņēmu neatvairāmu piedāvājumu – es viņam tik ļoti patīkot, ka esot gatavs jau rīt sākt dzīvot kopā ar mani, protams, pie manis…

    Redzot manu sejas izteiksmi, viņš piebilst – nu jā, tiešām labprāt pie manis piebraukātu, pie sevis neaicināšot, jo ir… precējies, bet vispār «ar sievu mani nekas vairs nesaista». Jūs ticat tādiem stāstiem? Es ne! Godīgi sakot, pat negribējās noskaidrot, kāpēc tad viņš nešķiras… Neesmu taču nekāda psihoterapeite, ka man būtu jāizzina cilvēku īpatnības.

    Arī otrs randiņš ir neveiksmīgs – vīrietis, kurš man tīri tā neko iepatikās no skata un, ilgi nevilcinoties, aicināja satikties, izrādās nu tik nerunīgs, nu tik nerunīgs, ka tad jau ar baltu papīra lapu komunicēt ir interesantāk. Kāds bija tas teiciens – ja klusums ilgst sešas sekundes un jums jau kļūst neomulīgi, tas ir signāls. Tas tiešām bija nepārprotams signāls, ka mums vispār nav pilnīgi nekā, par ko runāt…    

    Ļoti slikts pārsteigums

    Un tad pie mana horizonta uzmirdz spoža cerību saule, sauksim viņu par daiļo celtnieku. Iesākumā ir ļoti pieklājīga apjautāšanās par vakcīnu, tad tiek noskaidroti abu pušu mērķi Tinderī, un – paldies Dievam – tie mums sakrīt. Noskaidrojam, cik ilgi kurš jau dzīvo viens, un tad vairāku dienu garumā es jūtos tā, it kā būtu atgriezusies pamatskolā un aizpildītu savu klasasbiedru jautājumu-atbilžu klades. Nu neko, nodomāju, acīmredzot daiļais celtnieks šai lietai pieiet ļoti nopietni. Iespējams, pat gājis terapijā…

    Viņš stāsta man par saviem hobijiem, un tas man tīri labi patīk. Vēlas arī kaut ko vairāk uzzināt par mani, un man jāstāsta, gan kādu mūziku klausos, gan kādu vīrieti vēlos redzēt sev blakus, gan kā es ģērbjos un kādas ir manas labākās īpašības, – jautājumi birst kā no pārpilnības raga… Kaut arī rotaļīgi, tomēr atbildu godīgi. Jūs neticēsit, bet, kad mēs pārejam uz nākamo līmeni – sākām sarakstīties WhatsAppā –, jūtos kā nokārtojusi eksāmenu.

    Pēdējie vārdi no viņa ir: rīt es tev piezvanīšu. Un kā jūs domājat – piezvanīja?

    Vispār man ļoti gribētos uzzināt, kāpēc vīrieši tā mēdz darīt. Tāpat kā es nesaprotu – kāda jēga viņiem kā mēbelēm dirnēt Tinderī, dienām un nedēļām ilgi visai sirsnīgi ar kādu sarakstīties (jā, arī šo es piedzīvoju), ja diezgan ātri jau kļūst skaidrs – nekāda tālāka rīcība te nav sagaidāma. Kāpēc tērēt laiku, ar kādu bezgalīgi sarakstoties? Būšu priecīga, ja kāds spēs man to izskaidrot. 

    Pāreju uz citu vecuma grupu

    Līdz šim es ļoti apzināti neskatījos uz vīriešiem, kas ir par mani vecāki. Nepārprotiet, man nevajag arī 35 gadu vecos, kas, starp citu, diezgan naski šad tad kaut ko atraksta. Nedzīvoju ilūzijās – lieliski saprotu, kāds skaitlis man ir pasē. Bet tā sajūta, ka tie mani vienaudži gan izskatās, gan arī jūtas vēl vecāki… Brr… Bet nu labi, ja reiz atkal esmu uz Tindera viļņa, paskatīšos, kāds tad īsti ir piedāvājums vecuma kategorijā līdz 54 gadiem.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+