Satikšanās uz Māras ezera – sarakste starp Ojāru Vācieti un kādu no viņa pielūdzējām

Atmiņu stāsts
Gunta Šenberga
Gunta Šenberga
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
8. decembris, 2020
2 komentāri

Drukāt

Saglabāt

Foto: No Ojāra Vācieša memoriālā muzeja krājuma
Novembris bija OJĀRA VĀCIEŠA (1933–1983) mēnesis. Dzimšanas un arī nāves mēnesis.

Par Oskaru Vācieti IEVAS Stāstos rakstīts jau vairākkārt. Gan 2013., dzejnieka astoņdesmitās jubilejas gadā, gan pirms un pēc. Arī par viņa jaunības mīlestībām un, iespējams, pat meitu. Taču Ojāra Vācieša memoriālā muzeja vadītāja Ieva Ķīse ir strikta: «Dzejnieka dzīve ir ļoti bagāta – intereses, pielūdzējas, mūzas –, bet Ojāra Vācieša mūža cilvēks bija Ludmila Azarova.»

Rakstniece Gundega Repše savā romānā pētījumā vēl skarbāka: «Cik gan daudz šādu līķmušiņu ap radošiem gariem, kas pēc viņu nāves taps par tuvākajiem draugiem un guļamistabu rēgiem, lai klāstītu patiesību, kamēr īstenie biogrāfiju varoņi un mūzas pietātē un tolerancē klusē.»

Muzeja vadītāja piekrīt par vienu no viņām – pielūdzējām, mūzām, draudzenēm? – pastāstīt. Muzeja krājumā – kā jau muzejā pienākas, kartona kastītēs, ielikta katra savā žurnāla lieluma aploksnē un vēl starp divām balta papīra lapām, datēta, numurēta un aprakstīta, – glabājas Dzidras Ķigures-Nīmandes 32 vēstules Ojāram Vācietim un 26 viņa atbildes. Kādā pelēkā oktobra dienā man ir iespēja uzvilkt baltus kokvilnas cimdiņus, vēstules pārcilāt un izlasīt.

Viņi ir tik jauni – tikai mazliet pāri divdesmit.

Kad sarakste sākas, vēl nav iznācis neviens Ojāra Vācieša dzejoļu krājums.

Tomēr viņš jau ir tik populārs, lai meitenes rakstītu vēstules. Arī Dzidra ir mācījusies augstskolā, bet bijusi spiesta to pamest un tagad uzturas vecāku mājās Limbažu pusē, nomaļā vietā pie Lādezera. Bet, no šodienas raugoties, dažā ziņā viņa ir daudz viedāka par savu vēstuļu draugu.

Daļa no tā, ko Ojārs rakstījis Dzidrai, publicēta viņa Kopotu rakstu 10. sējumā, starp vēstulēm Mirdzai Ķempei, Jānim Sudrabkalnam, Vilim Lācim, bērnības draugam Gunāram Grāvim un citiem. Te pievienoti fragmenti no Dzidras vēstulēm. Bet ko nu tur daudz stāstīt – lasiet paši!

***

Dzidra. 1955. gada 12. janvārī.

Kā redziet, pilnīgi svešs rokraksts. Varu iedomāties, kā pašlaik Jūs sasprindziniet atmiņu, pūlēdamies iedomāties, kur tādu rakstu esiet redzējis. Tad Jūs apgriežiet lapai otro pusi un izlasiet parakstu. Gar acīm paslīd dažas meiteņu sejas. Nē, neviena no tām nebūs…

Nepūlaties velti. Šis cilvēks nekad nav Jūsu dzīves ceļu krustojis.

Ojārs. 1955. gada 7. februārī.

Man ir pašreiz ļoti daudz darba, un, domājams, tā paies viss šis gads. Var gadīties, ka reizēm ar atbildi aizkavēšos, varbūt uzrakstīšu par maz, Jums tā liksies. Tad Jūs sadusmosieties, Jums būs nodarīts pāri. Norunāsim, ka tā nebūs. Ja nebūs nesaprašanās, tad mēs sarakstīsimies, kamēr apniks abiem, un labi būtu, ja tā nenotiktu. Un vēl – nekādas pienākuma apziņas lai nav, jo rakstīt, tas nav pienākums – raksta tad, kad nevar citādi, kad vēlas rakstīt. [..]

Dzidra. 1955. gada 15. februārī.

Tuvs un mīļš ir tas, kas no Jums parādījies atklātībā, tātad Ojārs – mākslinieks, Jūsu vēstules palīdzēs iepazīt Ojāru – cilvēku, bet Ojārs – vīrietis mani neinteresē. Tāpēc variet mani iedomāties, kādu gribiet, «tūkstoš veidos», mans vecums, izskats lai paliek, tas taču nav svarīgi, vai nē?

Ojārs. 1955. gada 24. februārī.

Šodien atbraucu no Jūsu puses. Biju Cēsīs un Valmierā. Uzņēma ļoti sirsnīgi un ļoti atsaucīgi. Tāpēc laikam arī radās noskaņojums rakstīt vēstuli.

[..] Dzidra, vai Jums neliekas, ka arī mūsu dienās daudzi cilvēki dzīvo šauru, sīku žurkas dzīvīti, dzīvo ar sīku, zemisku žurkas sirsniņu. Viņiem vienalga, kādi puteņi notiek virs Zemes. Viņiem vienalga, kādos visas pasaules lielceļu krustos mēs stāvam šodien. Viņiem vienalga – pasaule no mūrīša līdz kūtij, no kūts uz mūrīti, no mūrīša uz pirti, atpakaļ un viss. Tas reizēm ir neizturami! [..]

Jālauž arī mākslā ceļi, pa kuriem neviens vēl nav staigājis, jo mūsu dzīve iet tādu ceļu.

Dzidra. 1955. gada 7. martā.

Ai, kāds Jūs esiet! Visu laiku man šķita, ka nekad negribēšu Jūs redzēt, šoreiz, izlasot Jūsu pēdējo vēstuli, gribas redzēt Jūs savā priekšā, dzirdēt Jūs runājam, bet galvenais – runāt Jums pretī!

Esmu kaislīga disputu cienītāja, semināros varēju strīdēties līdz aizsmakumam. [..]

Diemžēl man no Jūsu vēstules palika iespaids, ka tā nav rakstīta man – kā tas bija ar iepriekšējām –, bet vairāk tiem, ko sastapāt savā «turnejā». Tikai neļaunojaties, šodien ir mana divdesmit ceturtā dzimšanas diena un tādēļ gribas pazoboties par visu un visiem, bet jo sevišķi par sevi pašu, par savu nemieru.

Varbūt tā tiešām bija neprātība no manas puses, ka sāku jums rakstīt, nolaupīt no otra cilvēka jau tā dārga laika kādu daļu.

Sakiet atklāti, ja tā tas ir! Mūs taču nesaista nekāds pienākums vienam pret otru. Varbūt mani pļāpājumi vēstuļu veidā Jūs tiešām nogurdina? Tad piedodiet!

Jā, manās rokās nejauši nonāca Karogs ar Jūsu poēmu (Pāri pasaulei – saule. Ja skolā mācījāties septiņdesmitajos gados, droši vien būsiet dzirdējuši vismaz tās pēdējās rindas: Visu, ko jaunība mīl, Pie sirds tā sasildīt var, Visu, ko jaunība nīst, – Ar sirdi var sadedzināt! G. Š.), tikko tas bija iznācis. Man nepatika. Nepatika un viss. Tikai neprasiet kāpēc. Lamāšos!

Ojārs. 1955. gada 14. martā.

Nav taisnība, ka iepriekšējā vēstule nav rakstīta Jums, bet vairāk citiem. Žēl, ka Jums tā liekas. [..]

Spiežu roku Jūsu divdesmit četros gados. Esmu neticīgs pagāns, bet saku, lai Dievs Jūs pasargā kļūt mierīgākai.

Dzidra. 1955. gada 27. martā.

Ojār, ja Jūs tikai kaut drusku priecāties protiet par otra prieku, šoreiz Jums jāpriecājas svešajam draugam līdz. [..] Man atkal ir darbs! Es atkal varu strādāt!

D-a-r-b-s! Ieklausaties, kas par brīnišķīgu skaņu ir šim vārdam, cik daudz tajā ietverts: pienākums, piepildījums, prieks, atpūtas solījums.

Man ir darbs, kuru vēl visu nemaz neesmu aptvērusi, bet kuru jau mīlu. [..]

Ja es Jums kādreiz varētu parādīt savu mazo pasaulīti, kad tur zied ķirši vai ābeles, vai arī rudenī zari līkst zem āboliem, ticu, ka arī Jūs to iemīlētu. Nekur neesmu redzējusi tik skaistu dārzu, kādu iestādījis mans tēvs. Tūkstoš saites te mani saista un tās ir dziļākas par privātīpašnieka apziņas paliekām. Ja kādreiz savu mazo pasaulīti zaudēšu, ja to izpostīs, zinu, ka sirdī vienmēr paliks tukša vieta, ko nekas nespēs aizpildīt, bet tomēr, ja man tur būs jāatgriežas atpakaļ tādai kā pirms gada, es labāk darīšu kā Gorkija Vanags – sakļaušu spārnus un uz galvas metīšos aizā…

Vai nu nav tā, ka dievs uzklausījis neticīga pagāna lūgšanu par mani, pirms tas savu lūgšanu ietvēris vārdos? Starp citu, Jūs tomēr esiet tikai literāts un ne drusku matemātiķis. Vai variet izrēķināt, cik cilvēkam ir gadu, ja tam divdesmit ceturto reizi ir dzimšanas diena? Pajautājiet to saviem biedriem! Daudzi to pareizi nepateiks.

Tagad pastāstīšu, cik lielā pasaule tomēr ir maza un kā Jūs ieraudzīju.

Kādā no savas jaunās valstības plauktiem ieraudzīju Latviešu dzejas antoloģiju un turpat sāku to šķirstīt.

Es galīgi aizrāvos, to lasot, un gandrīz izbijos, ieraugot Jūs. Asa mute un tik zobgalīgas, izsmejošas acis…

Tas varēja būt jautrs smējējs, students – bohēmietis, meiteņu mīļotājs, satīru un feļetonu rakstītājs, viss kas cits, tikai ne dzejoļa Vīramātei (kas man tā patika) autors, kura vēstulēs ir tik daudz labu, interesantu domu, kas nāk kā viesulis un grib sēt uguni. Mīļais dievs! Ko visu neizdomāju vienā mirklī, kādu daudzumu muļķību galva īsā mirklī spēj izlaist sev cauri!

«Ko tu tur tā pētī,» aiz muguras ierunājās mans darba biedrs, nemanot pienācis klāt. «Ā! Vācietis! Tas ir mana drauga draugs. Viņš man vienmēr par viņu stāsta. Vai tu par viņu interesējies?»

Es aizcērtu grāmatu ciet un sargājos ko jautāt. Ir lietas, kuras nemīl, ja tām pieskaras svešas rokas. Labāk pagaidīšu, kamēr Jūs pats sāksiet stāstīt, kā dzīvojiet un strādājiet.

[..] Man šodien nepārvarama vājība teikt Jums «Tu». Centos tos visus iznīdēt, bet varbūt kāds vēl kur palicis visā garā vēstulē.

[..] Lai neradītu liekus jautājumus, rakstiet man bez atpakaļadreses un uz šādu adresi: Saulkrastos, Saulkrastu raj. bibliotēkā.

P. S. Kad rīkošu literāros vakarus, lūgšu arī Tevi (jau atkal!) Jūs pie mums ciemos? Vai brauksiet?

Ojārs. 1955. gada 28. martā.

Esmu ļoti priecīgs par Jūsu vēstuli un visvairāk – par Jūsu prieku. [..]

Tātad Jūs esat Saulkrastos. Esmu tur bijis daudzkārt, mēģināju atcerēties, kur ir bibliotēka, bet diemžēl to nevaru vairs. Nu, nekas – ciemiņus Jūs kādreiz sauksiet un varbūt mani neaizmirsīsiet. [..]

Briesmīgi Jūs mani raksturojāt pēc antoloģijas fotogrāfijas, un… Jums taisnība. Tur es tāds izskatos, tikai, liekas, par meitām būs par daudz, tā nav. [..]

Jā, ja Jūs gribat palikt ar mani tādās pašās labās draugu attiecībās, kādās esam, neklausieties daudz, ko Jums varbūt par mani stāsta. Riebīgi daudz tenko. Nesen bija tāda traka versija, ka es kaut kādu romantisku iemeslu un neiemeslu dēļ esot ielēcis specpoliklīnikas lifta šahtā. Pats labākais bija tas, ka es nezināju, kur specpoliklīnika ir un ka tur ir lifts vēl jo vairāk. [..]

Pašreiz daudz darba. Būs poēma, Dzidra, pagaidām ir divas rindas, bet viss galvā jau ir izdomāts un gandrīz uzrakstīts. Sauksies Meitene. (Tā netika uzrakstīta. – G. Š.) [..] Tikai par to nevajag nevienam neko teikt.

Dzidra. 1955. gada 31. martā.

Man tik ļoti patika, kā pateici: nešaubies, vai esi apnikusi, kad tas notiks, pateikšu. Beidzot mani pārliecināji! Cits apgalvotu, ka nekad neapniks utt. Es neticētu. Tev nevar neticēt. Mīļš paldies arī par uzticību, ko parādi, stāstīdams par Meiteni. Mani interesē visi Tavi prieki un bēdas, lieli un mazi.

Vai Tu vari man atbildēt uz jautājumu, kāpēc mēs sarakstāmies? Es nē. [..]

Ir tā kā kaut kas pretējs sabiedrības paražām! Sabiedrības iepotētie aizspriedumi tad arī manī reizēm rada protestu pret pašas rīcību.

Es nekad neklausos, ko cilvēki runā. Arī Tev, Ojār, jāiemācās tikt pāri pūļa tenkām.

Ojārs. 1955. gada 2. aprīlī.

Ir jau taisnība, Dzidra, nevajag klausīties uz to, ko runā, taisnība ir arī tas, ka tagad, kad skatās daudzi, dzīve jādzīvo visiem uz delnas, personīgo lietu nav un noslēpt neko nevar, taisnība arī tas, ka vajag pacelties pāri tādām tenkām. [..] Bet taisnība ir arī tā, ka mācīt ir daudz vieglāk, nekā izdarīt to.

Dzidra. 1955. gada 8. aprīlī.

Es tev kaut ko lūgšu ne kā meitene puisim, bet kā parasti jūsmotāji lūdz lielajiem cilvēkiem autogrammas, ar sveša drauga tiesībām lūgšu ko vairāk: vai Tev ir tāda fotokartīte, kur Tu pēc savām domām esi pats sev visvairāk līdzīgs, vai vari man to uzdāvināt?

Tu esi mazs robežstabs manā dzīvē, varbūt mēs nekad neredzēsimies, gribas kaut ko taustāmu no Tevis turēt rokās, lai tad, kad man galva līks zem gadu nastas un Tu būsi sasniedzis savus kalngalus, es varu Tevi parādīt saviem mazbērniem un nopūzdamās sacīt: «Arī es reiz viņu pazinu!!!»

Ja tas ir par daudz lūgts, tad aizmirsti, ka esmu to prasījusi.

(Fotogrāfiju viņš, šķiet, tā arī neatsūtīja. – G. Š.)

Dzidra. 1955. gada 13. aprīlī.

Ojār, kad jūrā sen būs izgājis pēdējais ledus, kad liepas manas lasītavas pagalmā salapos un dārzā ziedēs ceriņi, bet manā mazā pasaulītē Lādezerā viss pazudīs ķiršu ziedos – saki, vai tad Tu negribētu atbraukt uz Saulkrastiem? Atbraukt un ieraudzīt mani!

(Protams, pie reizes arī tiekoties ar lasītājiem bibliotēkā. – G. Š.)

Ojārs. 1955. gada 9. maijā.

Ilgu laiku klusēju, gadījās tā, klusēju gan vēstulēs, gan dzejā, gan vispār. Ar mani saistīts gan tas ne tieši, ne netieši nebija, bet vispār nav priecīgi redzēt, ka biedru vairs nav.

Vienā nedēļā divas meitenes gāja bojā – viena to vēlējās pati, otru noslepkavoja.

Dzidra. 1955. gada 6. oktobrī.

Apsolījos Tev izstāstīt par savu vasaru, bet nekā neprotu. Atceroties liekas, ka viss griezies reibinošā ātrumā kā karuselī: braucieni uz Saulkrastiem, Rīgu, mājām, teātris, kino, jūra, saule, ēnas dārzā zem ābelēm, un visam pāri savu gaismu lej mīļa cilvēka siltais tuvums…

Vēl tagad nespēju ticēt, ka esmu pieķērusies cilvēkam, kura grāmatplauktā ir tikai matemātikas formulas un grāmatas par būvniecību. Bet manam nemieram stāv pretī viņa miers, manai nesavaldībai un kvēlei – prāts, atturība, mierīga sirsnība un tāds maigums, kas neticams man vēl šodien liekas, skatoties uz platajiem pleciem un skarbo seju.

Kā es tā varēju iekrist?! [..]

Varbūt es drīz mainīšu uzvārdu, ja nespēšu turēties pretī kārdinājumam to darīt. Tad no daudz kā būs jāatsakās. Bet šobrīd tas vēl nav, un tāpēc gribas drusciņ pārgalvības. Vai Tu varētu uz vienu dienu izrauties no visiem tūkstoš pienākumiem, kas katru dienu tur Tevi ciet?

(Kopā paskatīties Gauju pie Siguldas viņi neaizbrauca. – G. Š.)

Ojārs. 1956. gada 1. janvārī.

No visas sirds apsveicu ar visu, visu un pašās beigās ar Jauno gadu. Daudz, daudz laimes, un draugus aizmirst galīgi nevajaga.

Dzidra. 1956. gada 11. februārī.

Tātad daudz laimes un liels rājiens turklāt. Tas gan bija pirms pusotra mēneša. Tagad rājiens būs dubultojies. Bet es visus draugus atceros! Tikai rakstīt neprotu vairs, nu nemaz ar nē!

Nevaru Tev vairs nekā par sevi izstāstīt, jo liekas, ka tad jāstāsta vēl par otru cilvēku arī, un tas nebūs godīgi. Teikšu Tev tikai vienu: esmu ļoti laimīga, vari man ticēt. Vīrs man ļoti labs, kaut tādu pasaulē būtu vairāki, tas aiztaupītu daudzas ciešanas sievietēm.

Bet Tu, Ojār, gan neprecies, labi ilgi nē. Kāda gudra sieviete kaut kur ir rakstījusi, ka neviena laulība nepiepilda abām pusēm visas cerības; no kaut kā vienmēr jāatsakās, un tā ir taisnība, lai arī cik laimīgi neapprecētos.

Man bija jāatsakās no manas lielākās kaislības: sekot visam jaunam literatūrā. Vienkārši nav laika. Es ļoti daudz strādāju, tad mājas, un nedēļām ilgi neredzu pat avīzi.

Ojārs. 1956. gada 18. februārī.

Dzidra,
es jau kādreiz teicu, ka tieši šinī gadījumā mums būs grūti rakstīt vēstules, un redzi, ka tā arī ir.

Vai viņš sapratīs, kā mēs rakstām un kāpēc?

Zinu, ka viņš ir labs puisis, ja Tev viņš patīk un vēl daudz vairāk nekā patīk. Bet tomēr vīrieši ir velni tādās reizēs, saprot, bet izliekas, ka nē.

Dzidra. 1956. gada 23. februārī.

Man bieži gribas Tev rakstīt, daudz biežāk nekā es to daru, bet tad man bija tāda vainas apziņa Visvalda priekšā. Tas no tās reizes, kad viņš man atnesa Tavu Jaungada apsveikumu, un viņa acīs es ieraudzīju sāpes. Tā ir briesmīga apziņa, ja Tu tuvcilvēkam, kas Tev darījis tikai labu, nodari sāpes. [..]

Reiz viņam veselu nakti stāstīju par Tevi, un šobrīd viņš ir samierinājies, tāpēc laikam tik ilgi sēžu pie vēstules, un mani nemoka vairs sirdsapziņa. Un, kad mums būs dēls, mēs viņu sauksim par Ojāru. Tad Tev būs krustdēls, kuru Tu varbūt nekad neieraudzīsi. [..]

Tagad Siguldas meži dus kupenās. Man tomēr ļoti žēl, ka mēs rudenī vienu vienīgu reizi abi kopā neaizbraucām paskatīties, kā krīt zeltainās lapas. Tagad to vairs nedrīkst. Jo ir tik labi Visvaldim pateikt: «Bet es taču nezinu, kā viņš izskatās!» Nedrīkst, Ojār!

Ojārs. 1956. gada 30. oktobrī.

Atļauj man nestāstīt visu, kas ir bijis, kāpēc es pa šo visu laiku vispār esmu uzrakstījis draugiem trīs četras vēstules, ja ne vēl mazāk. [..] Tu neļaunojies, Dzidra, uz mani. [..]

Mēs tagad esam divi. Arī tas ir noticis pa šo laiku. [..]

Viss būtu labi, tikai… Tev es to varu stāstīt, Tu sapratīsi un neteiksi, ka esmu kļuvis traks. Vieglāk ir nomirt, nekā rakstīt tukšus dzejoļus tagad. Tu jau zini, kas notika Polijā, bet Tu varbūt nezini visu, kas notiek Ungārijā. Tādas lietas, lai kur uz zemes tās arī notiktu, nav tālu un neviens dzīvs cilvēks nevar palikt vienaldzīgs.

Mūsu avīzes melo. Mūsu radio – melo. Bezkaunīgi, bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem.

Mums stāsta, ka Ungārijā ir kontrrevolucionāra sacelšanās. Muļķības. Ungāru tautiņai vispār ir seši miljoni cilvēku. Aizvakar bija simtiem kritušo un tūkstošiem ievainoto. Šodien ir tūkstošiem kritušo un vairāk par miljonu ievainoto. Mūsu neuzvaramā šauj no tankiem, lielgabaliem un visiem XX gs. moderniem ieročiem uz… nē, tās ir šausmas. Bērni, sievietes, vecīši, ir, tiesa, arī apbruņoti cilvēki, bet tanki, pašgājēja artilērija, lidmašīnas. [..]

Cik es būtu laimīgs, ja varētu nomirt uz Budapeštas barikādēm. [..]

Dzidra, ko lai raksta tādās reizēs? Ko lai dara? Un tur mūsu tanki šķaida cilvēkus un cilvēcību zem kāpurķēdēm. Šauj nost brīvību un taisnību, un mēs šeit nedrīkstam pavērt muti. Tur šķaida cilvēkus zem tā karoga, kas mums ir pār galvu, zem karoga, kas reiz nozīmēja brīvību…

Dzidra. 1956. gada 21. novembrī.

[..] Saki Tu pats, ko lai atbildu uz Tavu neprātīgo vēstuli? Tā varēja atnest postu mums visiem. Nu kā Tu vari būt tik nesavaldīgs, Ojār?!

Man liekas, ka Tavu gandrīz izmisušo protesta kliedzienu var nosaukt īsi – «lūzums pasaules uzskatā». Vai tā? Zinu, cik tas ir rūgti un sāpīgi, bet – vajadzīgi.

Es Tev arī pateikšu, ko šādā laikā var darīt – sakost zobus un krāt naidu. [..] Un savu galvu atstāj, lūdzu, Ojār, Rīgas barikādēm. Tici man, tā reiz noderēs. [..] Tikai vienu es Tev vēl pateikšu. Tu raksti, ka tur mūsu tanki šķaida cilvēkus zem tā karoga, kas mums reiz nozīmēja brīvību. Bet vienu Tu aizmirsti – ka tie nav mūsu tanki, tas nav mūsu karogs. Tai brīdī, kad Tu to sapratīsi un izjutīsi, es stiepšu Tev pretī abas rokas…

Ceru, ka šo vēstuli dzīvu neatstāsi.

Ojārs. 1956. gada 23. novembrī.

Nezinu, kāpēc iepriekšējā vēstule varēja atnest postu visiem. Dzidra, tie laiki ir pagājuši, kad tas tiešām tā bija. Pats laiks un pati dzīve piespiež visus skatīties patiesībai acīs, lai cik rūgta tā nebūtu. Tagad ir jādzīvo citādi, jāraksta citādi, jādraudzējas īstāk un jāraksta vairāk.

To es nesaku viens, to saka un saprot visi – ar Andreju Upīti sākot, ar Vili Lāci sākot un ar mani beidzot. (30. oktobrī Ojārs rakstījis vēstuli ne tikai Dzidrai, bet arī Vilim Lācim, kurš tobrīd ir LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs: «Mīļo Vili Lāci, sakiet, kādu dzejoli lai raksta, ja sirds dziļumos cilvēks ir pret to, ka tanki iet pret demonstrāciju.» Turklāt saņēmis atbildi. – G. Š.)

[..] Pašreiz es atkal slimoju ar visādiem sīkumiem, taču, ja Tu nebalso pretī, mēs satiksimies, man taču gribas vienreiz Tevi redzēt.

Dzidra. 1956. gada 26. novembrī.

Ojār, man neizsakāmi gribas Tevi dzirdēt. Es taču vēl ne reizes neesmu Tevi dzirdējusi. Agrāk tas bija grūtāk, tagad taču tas ir iespējams un tāpēc – kad Tu ciemosies kādā Rīgas bibliotēkā vai Tava balss atskanēs pa radio, ļoti lūdzu Tevi, pasaki man to. Vai neaizmirsīsi mani?

Ojārs. 1958. gada 15. janvārī.

Dzidra, tagad atbildi man skaidri un gaiši – sūtīt grāmatu pa pastu vai atdot Tev pašai, ja pēdējais, tad – kur? kad?

Man būs ļoti neērti, ja nebūšu atdevis Tev savu pirmo, bet jau iznāks otra. Lūdzu, lūdzu, atbildi!

Tūlīt es sameklēšu un pateikšu, kad tajā ierakstīts. Jā, datuma nav, parakstīts – «Rīgā. 1956. g.» – jau toreiz it kā es būtu paredzējis, ka mana šausmīgā slinkuma dēļ iznāks tā, ka grāmatu atdošu Tev turpat divus gadus pēc tās iznākšanas. [..]

Pagājušajā gadā, par kuru Tu taču zini tik maz, biju vienu mēnesi Austrumprūsijā, divus mēnešus Dubultos, desmit dienas Gruzijā, pabiju Maskavā, Kijevā, Suhumi, Tkvarčeli un diezgan daudz citās vietās ārpus republikas, Latvijā arī blandījos apkārt diezgan daudz, tā ka mājās sēdēšana bija ļoti ļoti īslaicīga. Intereses dēļ saskaitīju dienas, un iznāca, ka 212 no visa gada esmu bijis projām no Rīgas, un nupat atcerējos vēl vienu nedēļu Alūksnē, tātad 220! 

Dzidra. 1958. gada 20. janvārī.

Šo es lasīju ar prieku un… skaudību. Jā, nemaz nekaunos atzīties tik nelāga jūtās. Garā izstaigāju no Rīgas līdz Maskavai un tālāk līdz Gruzijai un – apskaudu Tevi.

[..] Ojār, bet kāpēc Tev tādas liekas raizes par to grāmatu. Tu labais, tas taču tik skaisti, ka man pieder Tava grāmata ar Tavu ierakstu. Vai tad nav vienalga, vai tā atrodas pie Tevis vai pie manis? Pieņemsim – es Tev uzticēju glabāt savu grāmatu, tātad, lūdzu, glabā kā aci pierē!

Būtu tik vienkārši, ka Tu kurā katrā brīdī ienāktu pie manis un grāmatu ienestu. Aizbēgt nekur nevarētu – sēžu tādā vietā, no kurienes nedrīkstu aiziet, bet es to negribu. Pirmo reizi, Ojār, mēs redzēsimies tikai vienreiz, vai ne? Un es gribu, lai tas kļūtu par svētkiem ikdienu virknē, lai tā nebūtu tikai tāda dažu minūšu tikšanās, tici man – būs daudz ko runāt, tāpēc atliksim to vēl drusku. Iznāks jauna grāmata? Skaisti! Tu man atnesīsi abas uz reizi!

***

Dzidra visu mūžu dzīvojusi netālu no Ojāra Vācieša – kādā no mazajām ieliņām otrpus Māras dīķim. Reiz, kad atvedusi meitiņu slidot, dīķis bija aizsnidzis, un Dzidra ar ragaviņām stūma nost sniegu, lai atbrīvotu ledus laukumiņu slidošanai. Paskatās – iet garām Ojārs Vācietis ar Ludmilu Azarovu. Ludmila pa priekšu, Ojārs pāris soļu aiz viņas. Nesarunājas. Ojārs apstājas, noskatās, kā sieviete ar meitu ņemas pa sniegu. Un viņai tā gribas pieiet un pateikt: «Ojār, es esmu Dzidra!» Bet nepiegāja un nepateica. Nekad.

2 komentāri

Artis Dejus
Sākumā rakstīts, ka Dzidra dzīvo pie Lādezera. Beigās, ka visu mūžu dzīvojusi netālu no Ojāra Vācieša – kādā no mazajām ieliņām otrpus Māras dīķim. Paradoksāli sanāk, ka Dzidra vēstulēs to nemaz nepiemin, lai gan dzīvo ap 1 km viens no otra.

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+