• Šobrīd

    weather img

    Rīga +21°C

    Viss Tavas ādas skaistumam un veselībai!
    Myskin logo

    Psihoterapeite Inta Zīle: Kāpēc neizdodas iemīlēties sevī?

    Psiholoģija
    Ieva Jātniece
    19. jūlijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Unsplash
    Dzirdēts tik daudz aicinājumu un padomu, kā patikt sev. Ieteiktas pat konkrētas tehnikas, kā pieņemt pašiem sevi, novērtēt sevī labo… un dzīvot mierā. Taču – kāpēc tik bieži tas neizdodas? Kāpēc mēs turpinām vēlēties redzēt un piedzīvot citādu sevi? Konsultē ārste psihoterapeite Inta Zīle.

    Sevis nepieņemšana ir mūsdienu lielā sērga, kam laipni atsaucas un arvien jaunas iespējas piedāvā, piemēram, skaistumkopšanas industrija. Beidzamajās desmitgadēs tā uzaudzējusi pamatīgus muskuļus, solot gan neticamas vizuālās pārvērtības, gan arī iespēju nenovecot vēl ilgi, ilgi. Un, protams, ir neskaitāmi kursi, kas sola atklāt, kā no jauna iemīlēt un pieņemt sevi. Tomēr izrādās, ka ne viens, ne otrs īsti nedod gaidīto rezultātu. Vismaz ne uz ilgu laiku. Neapmierinātība ar sevi saglabājas tik un tā. Psihoterapeiti saka: tas ir loģiski, jo neapmierinātība ar savu ārieni, izpausmēm un rakstura īpašībām ir tikai aisberga redzamā daļa. Nemīlestības pret sevi cēloņi meklējami daudz dziļāk par viegli ieraugāmo.

    Pusaudža pumpas un līkais deguns

    Šķiet, nav tāda cilvēka, kas pusaudžu vecumā nebūtu piesējies savam izskatam. Vienu nomākušas pumpas, citam deguns ne tāds, vēl cits sev šķitis par īsu vai garu. Gandrīz katram kaut kas savā ārienē nav paticis, un tas ir dabiski – pusaudžu vecumā izveidojas iekšējais ideāls, kādu mēs sevi vēlētos redzēt. Taču dzīve ir dzīve, un ar laiku pusaudzis (ja viss notiek pēc veselīgā scenārija) pieņem: ideālais nesakrīt ar esošo. Un mierīgi dzīvo tālāk ar to, kas ir. Tas attiecas ne tikai uz ārieni, bet arī talantiem un prasmēm, emocijām un pašsajūtu.

    Ja personības attīstība norit veselīgi, dotības labi kompensē trūkumus.

    Respektīvi, jaunietis sevi novērtē reāli, bet nešausta: jā, man nepadodas matemātika, toties es lieliski apgūstu valodas. Jā, es neatbilstu skaistuma standartiem, bet kopumā man nav ne vainas.

    Taču, ja pusaudža nepatika pret sevi saglabājas arī vēlāk un tā ir izteikta, ja viņam ir milzīgas prasības pret sevi intelektuāli, emocionāli un arī savs izskats nešķiet pieņemams, tas liecina, ka problēma ir krietni dziļāka. «Aiz savas ārienes nepieņemšanas slēpjas iekšējās pasaules, jūtu un identitātes nepieņemšana,» stāsta ārste psihoterapeite Inta Zīle. Diemžēl, jo agrīnākā periodā ir veidojusies nepatika pret sevi un jo smagāk izpaudusies, jo vairāk jārēķinās ar to, ka dzīves laikā to pilnībā mainīt nebūs iespējams: varēs vien mīkstināt sevis nepieņemšanas pakāpi.

    Kas slēpjas aiz sevis nepieņemšanas?

    Nepatika un uzbrukums savam ķermenim ir saistīti ar mūsu katra attiecībām ar pirmo aprūpētāju, vairumā gadījumu tā ir mamma. Tieši agrīnajā attīstības periodā veidojas pamats tam, kādus turpmākajā dzīvē mēs sevi redzēsim un kā novērtēsim.

    Aprakstīsim dažas tipiskākās situācijas, kas mazam bērnam liek justies nesaprastam un nevajadzīgam. Piemēram, grūtniecības vai agrīnās attīstības laikā bērna mamma piedzīvo nopietnu zaudējumu – kāda tuvinieka nāvi, šķiršanos, mīļa cilvēka smagu slimību, sarežģītus materiālos apstākļus. Jaunajai mammai ir tik pārmērīga emocionālā slodze, ka fiziski viņa vēl spēj bērnu aprūpēt, taču nespēj viņam pieslēgties emocionāli, sajust viņu, kā arī izturēt viņa vajadzības. To ir grūti izdarīt arī tai mammai, kuru savulaik nav sajutuši viņas pašas vecāki.

    Piedzimstot bērnam, pieaugusī sieviete it kā atgriežas vecumā, kad pati bija zīdainis, un vēlreiz izdzīvo pretrunīgās izjūtas (to sauc par regresiju). Jo lielāks agrīnais diskomforts reiz izdzīvots, jo lielāka arī iespēja, ka sievietei būs grūti izprast savu mazuli.

    Ja bērns nesaņem rūpes atbilstoši savām vajadzībām un vecāku acīs nenolasa to, ka viņi par bērnu priecājas, agrīni izveidojas izjūta: mani nesaprot un nepieņem. Bieži to pavada arī dziļš izmisums.

    Bērns var būt ļoti gribēts un gaidīts, taču, viņam augot, visi neatrisinātie sarežģījumi un konflikti, kas mammai un tētim bijuši ar saviem vecākiem, neapzināti ienāk arī attiecībās ar bērnu. Piemēram, sieviete ir augusi bez tēva, ar valdonīgu vai arī vāju tēvu. Visos minētajos gadījumos ir liela iespēja, ka viņai būs grūti pieņemt, sajust un saprast pretējā dzimuma bērnu. Viņa var lieliski izprast savu meitu, bet nespēj dēlu. Mamma pat var neko sliktu neteikt, bet dēls jau agrīni viņas sejā nolasa: mamma gribēja ko citu… Tāpat bieži vien dusmas, ko vecāki adresē saviem vecākiem, neapzināti tiek pārnestas uz bērnu. Piemēram, vīrietis dusmas uz savu tēvu izpauž, pārlieku piekasoties savam dēlam. Bet dēls aug ar izjūtu, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā; lai ko darītu, tētis viņā ir vīlies…

    Var būt tā, ka pēc gadiem vecāki teiks savam dēlam: ar tevi viss ir kārtībā, tu esi ļoti glīts un gudrs! Bet jaunieti tas nenomierinās, jo pusaudžu vecumā viņš spoguļo savu agrīno pieredzi. Viņam vairāk palīdzētu apmēram šādi vecāku vārdi: «Kad biji mazs, mēs piedzīvojām grūtus laikus, tu nesaņēmi to, ko tev vajadzēja saņemt, un šī iemesla dēļ tu tagad nespēj pieņemt pats sevi.»

    Sevis nepieņemšanas galējā forma, kas diemžēl arvien biežāk parādās arī Latvijā, ir saistīta ar vēlmi mainīt dzimumu – jaunietim šķiet, ka viņš neiederas savā ķermenī. Tas ir nopietns rādītājs, ka viņa agrīnās pieredzes laikā kaut kas ir nogājis ļoti greizi.

    Pārmantotā mazvērtība

    Bērna spēja sevi pieņemt ir atkarīga arī no vecāku pašapziņas: stabilu sava vērtīguma apziņu bērnam var iedot tikai tie vecāki, kuri paši ir mierā ar sevi un savu dzīvi. Jo stabilāka ir vecāku pašapziņa, jo mazāk svarīgs viņiem ir apkārtējo viedoklis un jo vieglāk viņiem ir ļaut arī bērnam būt pašam.

    Savukārt, jo atkarīgāki no citu viedokļiem ir vecāki, jo perfektāku bērnu viņi vēlēsies un jo vairāk viņi arī pakļausies apkārtējo spiedienam. Piemēram, dzirdot skolotāju sūdzēšanos, ka bērns ir pārāk lēnīgs vai, gluži otrādi, ka viņš sasteidz lietas, vecāki metīsies bērnu audzināt un labot. Tikai nevis konstruktīvi, lai bērnam palīdzētu uzlabot kādas prasmes, bet ar pārmetumiem. Vecāku rīcību diktē diskomforts: bērna dēļ mums jājūtas slikti. Vecāki nereti projicē uz bērnu arī savas iekšējās problēmas. Piemēram, bērnam, kuram veidojas liekais svars, vecāks pārmet, ka viņš ēd par daudz, jo vieglāk ir domāt, ka problēma ir bērna negausīgajā ēšanā, nevis, piemēram, ģimenes savstarpējās attiecībās, kurās ir par daudz neiecietības un stresa. Kad bērns emocionālo diskomfortu mēģina kompensēt ar ēdienu, veidojas apburtais loks: lai glābtos no nepatīkamām emocijām, viņš tiek pie liekā svara, bet tas vēl vairāk traucē justies saskaņā ar sevi.

    Tomēr par sava bērna nepieņemšanu liecina ne tikai kritika, bet arī viņa pārmērīga žēlošana. Piemēram, bērns piedzimst ar kādu fizisku defektu, un tad vecāki dara visu, lai viņam nebūtu ne vajadzības, ne arī iespēju pārvarēt grūtības. Žēlošana pašos pamatos izkropļo personības attīstību un veido upura identitāti. Taču tas ir saistīts nevis ar līdzcietību no vecāku puses, bet gan neapzināto agresiju, ko vecāki jūt pret bērnu, pašu situāciju un arī pret sevi, jo viņiem ir sanācis šāds bērns. Agresija palaiž vainas un kauna izjūtu, un, lai to izpirktu, vecāki sāk dzīvot bērna vietā, lai viņa dzīvi padarītu pēc iespējas vieglāku.  

    Žēloti gan tiek ne vien slimi, bet arī pilnīgi veseli bērni: vecāki skatās uz savu atvasi un jūtas vainīgi par to, ka bērnam nodevuši savus sliktos gēnus – neglītus vaibstus, plānus matus, uzņēmības trūkumu, pārāk strauju dabu.

    Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl, jo ir neskaitāmi daudz trūkumu, kurus, ja labi grib, katrs var sameklēt gan sevī, gan bērnā. Bet tieši pašu mazvērtība ir tā, kas vecākiem liek arī uz bērnu raudzīties kā uz apdalītu cilvēku. Diemžēl šo attieksmi bērns uzsūc un šādi sāk vērtēt arī pats sevi.

    Kāpēc āriene šķiet kā problēmas sakne?

    Sevis nepieņemšanai ir sarežģīts mehānisms. Ja bērns zaudē ticību tam, ka viņš no vecāku puses tiek pieņemts un mīlēts jebkuros apstākļos, viņā parādās bailes tikt atstumtam. Un bērns sāk meklēt vainu sevī – kas viņā ir tas, kas apkārtējiem nepatīk. Izjūta, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, ieslēdz psiholoģiskos aizsargmehānismus – racionalizāciju un pārvirzi, kad bērns mēģina ar prātu izskaidrot, kas viņam par vainu. Pats vienkāršākais ir sameklēt sevī ārējos trūkumus vai arī noķert brīdi, kad viņš ir juties diskomfortā – nav pratis runāt ar cilvēkiem, neveikli izturējies, muļķīgi smaidījis. Un bērnam šķiet, ka viņš ir atradis īsto iemeslu, kāpēc sev un citiem nepatīk.

    Ja vēlākos gados netiek meklēti dziļāki cēloņi sevis nepieņemšanai, arī pieaugušā vecumā cilvēks nereti fokusējas uz savu ārējo izskatu un nepieciešamību to izlabot. Vai arī koncentrējas uz kādu konkrētu prasmi, kas būtu jāuzlabo. Taču visbiežāk risinājumi nedod gaidīto rezultātu – neapmierinātība saglabājas. Jo ne jau izskatā vai kādu prasmju trūkumā sakņojas mazvērtības izjūta.

    Kur meklēt dziedināšanos?

    «Sevis nepieņemšana gan fiziskā, gan mentālā formā ir tikai simptoms agrīni piedzīvotai traumai, taču visbiežāk tā ir starppaaudžu trauma,» uzsver Inta Zīle. Tāpēc sevis dziedināšanas ceļš ir meklējams savas dzimtas stāstā. «Parasti ļoti palīdzošas ir sarunas ar vecākiem, vecvecākiem, tantēm un onkuļiem, kas var pastāstīt dzimtas vēsturi un palīdzēt saprast, kāpēc vecāki bija tādi, kādi viņi bija, un kā starppaaudžu traumas ir ietekmējušas nākamās paaudzes. Piemēram, šādi var ieraudzīt, kā vecmāmiņas seksuālās vardarbības pieredze caur mammu ir atnākusi līdz mazmeitai un mazdēlam. Mazmeitai tā var izpausties kā grūtības veidot attiecības ar pretējo dzimumu, uzticēties, pieķerties, pieņemt atšķirīgo. Savukārt mazdēls, jūtot mammas no vecmāmiņas mantoto naidu pret vīriešiem, var demonstrēt uzbrūkošu izturēšanos pret sievietēm nevis tāpēc, ka būtu piedzimis agresīvs, bet tāpēc, ka no tuvākajām sievietēm nav saņēmis pieņemošo un mīlošo attieksmi, kas viņam kā bērnam pienāktos.

    Pagātni labot nav iespējams, bet, ieraugot savas dzimtas vēsturi, var nonākt pie atbrīvojošas izpratnes: tas, kas ar mani notika, nav stāsts par to, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Šo izjūtu radīja dzimtā piedzīvotie notikumi, kas diemžēl sasniedza arī mani,» skaidro Inta Zīle.

    Veselīgu sevis pieņemšanu ietekmē arī dzimtas noslēpumi – tie ir kaitīgi jebkurā formātā.

    Jo bērniem, kas auguši noslēpumu ēnā, ir grūti definēt savu vietu pasaulē un formulēt savu attieksmi pret notiekošo. Noslēpumi ir jākliedē, un, ja nav iespējams par tiem runāt ar vecākiem un vecvecākiem, tad labi meklēt kaut attālākus radiniekus, kas palīdzēs atrast atbildes uz neskaidriem jautājumiem.

    Savas dzimtas un savas dzīves sākuma vēstures apzināšanās lielākoties palīdz izprast to, kāpēc jūtamies tā, kā jūtamies. Nākamais solis ir pašanalīze. Var izveidot sarakstu ar izpausmēm, kas sevī kaitina visvairāk, ko sevī pieņemt ir visgrūtāk. Tad mēģināt saprast, kurā vecumā šī izjūta parādījās un ar ko tas bija saistīts. Vai tam bija kāds ārējs palaidējs? Var uzzīmēt sevis nepieņemšanas karti un tad analizēt: no kā man patiesībā ir bail? Kas mani traucē labi justies? Kāds vispār ir mans iekšējais tēls?

    Tomēr, ja sevis nepieņemšana ir izteikta, ir jāmeklē palīdzība. Jo dažkārt izjūtas pašiem par sevi ir vairāk ķermeniskas nekā ar prātu izprotamas. Taču, kamēr izjūtas un prāts ir sašķelti, no apburtā loka izkāpt nevar. Šādos brīžos cilvēki nereti sev iestāsta: kad man būs ideālais svars, ideālais darbs vai attiecības, tad gan viss būs kārtībā. Taču ir jāsāk no otras puses: ja tiek sakārtoti iekšējie jautājumi, ārējie sakārtojas paši.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+