Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Es nekad nemeloju?!
Lai ieviestu skaidrību melu definīcijā, Māris Siliņš ieskicē vienu no kontroljautājumiem, kas iekļauti personību testos un vajadzīgi, lai novērtētu atbilžu ticamību. Un kā jums šķiet, kāda ir atbilde, kurai nevar uzticēties? «Es nekad nemeloju.»
«Meli pēc definīcijas ir apzināta un aktīva realitātes sagrozīšana. Cilvēks diezgan skaidri apzinās, ka sagroza realitāti, un visbiežāk to dara savtīgos nolūkos. Lai panāktu kaut ko, ko nebūtu iespējams panākt tad, ja citi zinātu patiesību. Tomēr robežšķirtne starp apzinātu un neapzinātu realitātes sagrozīšanu nav tik skaidri novelkama,» skaidro Māris Siliņš. Kāpēc? Tāpēc, ka tāda cilvēka, kas absolūti atspoguļotu realitāti kā spogulī, nav.
Mēs visi esam emocionālas būtnes, un mūsu uztvere ir selektīva.
Ir lietas, kuras mēs gribam atcerēties un atceramies, un ir lietas, kuras negribam atcerēties un neatceramies.
Ir tādi psiholoģiski aizsargmehānismi, kas diezgan rupji var izkropļot realitātes uztveri. Viens no tādiem, piemēram, ir noliegums. Cilvēks redz, dzird, jūt notiekošo, bet tas ir tik ļoti nepieņemami un viņu traumējoši, ka viņš šo faktu izslēdz no sava stāsta par notikušo. Salīdzinājumam Māris Siliņš min piemēru, ka vairāki cilvēki var atrasties vienā un tajā pašā situācijā, bet kāds to atceras pilnīgi citādi nekā apkārtējie. Respektīvi, viņš nav ne skaļi uzvedies, ne lamājies, ne darījis ko tādu, kas citos izraisījis negatīvas emocijas.
Ir arī cilvēki, kas ļoti dzīvi iejūtas savās fantāzijās. «Šāds cilvēks sāk stāstu ar meliem, kuriem sarunas gaitā pats aizvien vairāk notic,» skaidro psihoterapeits.
Taču mazi vai nelieli realitātes sagrozījumi ir ikdienišķa parādība, un mēs visi ar tiem reizēm saskaramies. Cilvēki, piemēram, diezgan bieži sagroza īstenību par to, kāpēc viņi nokavējuši. Dažiem vienmēr gadās apstākļi un situācijas, kas šo kavējumu izprovocē. Bet patiesībā viņi negrib atzīt, ka nav pūlējušies piedomāt par to, ka ikdienas ceļā var gadīties grūtības. Ka, rēķinoties ar tām, vajadzētu izbraukt vismaz piecpadsmit minūtes ātrāk.
Savas attiecības ar realitāti viņi noraksta uz apkārtējiem apstākļiem.
Neviens nevar būt absolūti atklāts
Viens no ļoti bieži uzdotiem jautājumiem ir – vai vajag teikt pilnīgi visu? Mums taču katram ir kādas ļoti sensitīvas lietas, par kurām nevēlamies un nekad arī nerunāsim.
«Neviens nevar būt absolūti atklāts. Jo mēs paši sevi nemaz tik labi nepazīstam, lai būtu tik ļoti pārliecināti par savu godīgumu pret citiem,» precizē Siliņš. Tāpēc jau «es nekad nemeloju» rada ticamības trūkumu. Cilvēks, kas tā apgalvo, ir vai nu par sevi pārāk ideālistiskos priekšstatos, vai arī nav visai kritisks.
«Bet nevar arī apgalvot, ka atklātība ir viennozīmīgi laba, bet noklusēšana – viennozīmīgi slikta.»
Kāpēc? Bieži vien spēja kaut ko redzēt un arī saprast, bet noklusēt ir absolūti nepieciešama atsevišķās profesijās. Ja visi profesionāļi (piemēram, psihoterapeiti) pie pirmās tikšanās konfrontētu klientus ar viņu uzvedības dīvainībām un uztveres sagrozījumiem, daudzi uzskatītu viņus par agresīviem un nereti izvēlētos neturpināt sadarbību.
Bet kā tad ir to pilnīgo atklātību vienam pret otru? «Manuprāt, tā ir neiespējama un arī nevajadzīga.» Attiecībās ar kolēģiem un paziņām vispār viss ir vienkārši. Tu vari atklāt par sevi tik daudz, cik vēlies. Citādi ir ar tuvām attiecībām. Jo, tiklīdz tavā dzīvē notiek kas tāds, kas var reāli iespaidot otra cilvēka dzīvi un tas būtiski maina pašreizējo scenāriju, tad tur nevar izturēties no sērijas «gribu – teikšu, negribu – neteikšu».
Kas notiek brīdī, kad, piemēram, kādam no pāra, kas vienojušies būt kopā un uzticas viens otram, parādās ārlaulības sakars? Jā, var par to neteikt, un tad tā it kā būs noklusēšana, bet patiesībā meli. Jo tiek slēpta realitāte, kas būtiski izmaina pāra attiecību pamatus. Un cik to vispār iespējams noslēpt? Bieži vienam ir ilūzija, ka otrs to nejūt, bet otrs turpina izlikties, ka viss ir kārtībā.
Vēl kāds aspekts. Ja runa ir par veselības problēmām, kas tiek noklusētas, tās agri vai vēlu trāpa arī tuviniekiem. Jā, protams, ļoti nepatīkamam scenārijam nekad iepriekš nevar sagatavoties. Bet, ja par slimību ir zināms sen, tad vietā ir jautājums: kas ir labāk – saudzēt apkārtējos un neko neteikt vispār vai vienā brīdī nostādīt fakta priekšā? Un tikai tad, kad otrs ar asarām acīs vaicā: «Ak Dievs, kāpēc tu man par to neteici agrāk?» – aizdomājies, jā, kāpēc gan.
Starp citu, arī finansiālas problēmas ietilpst šajā sfērā, par ko kaut kā negribas stāstīt nevienam. Kāpēc tā notiek?
Diezgan bieži cilvēkiem, kuri klusē par savām problēmām, ir ilūzija, ka varbūt izdosies visu atrisināt, to nepasakot.
Jo var ārstēties pa kluso, nevienam neko nesakot, vai arī risināt finansiālās problēmas, cerot, ka viss vērsīsies uz labu. Un nav jau tā, ka tas nekad neizdodas. Reizēm arī izdodas. Tomēr biežāk nē, un tad tuvinieki tiek konfrontēti ar faktu, kas «viss ir slikti».
Kad mēs ar saviem tuvajiem varam runāt par savām grūtībām, mēs viņiem dodam iespēju piedalīties mūsu dzīvē, sniegt atbalstu un reizēm arī reālu palīdzību. Ja tā nav, tad ar to patiesībā tiek pateikts, ka es esmu viens.
Lai nu kā, bet pierādījies, ka dzīvē nemaz nav tik viegli īstenot to, kas reiz solīts laulību zvērestā. Divi cilvēki apsola būt kopā priekos un bēdās, slimībā un veselībā, pārticībā un trūkumā. Ja to visu izdodas realizēt, tas ir nopietns apliecinājums divu cilvēku patiesai tuvībai. Bet diezgan bieži nemaz nav tik viegli dalīties visā ar otru.
Ja runa ir par slimībām, trūkumu un bēdām, ļoti bieži cilvēki šādos brīžos pazaudē ticību otram un viņa spējai un vēlmei palikt kopā. Ja kādam ģimenē ir nopietnas problēmas, tas būtiski izmaina situāciju attiecībās un tātad skar arī partneri. Un tad atkal noklusēšana kļūst par ļoti nopietnu problēmu. Tāpēc, iespējams, tomēr labāk un veselīgāk sākt runāt par problēmām, pirms tās ir samilzušas, nekā visu slēpt un pēc tam otru nolikt fakta priekšā.
Nekā nopietna, bet partnerim stāstīt nevaru
Nereti kādam pārī var rasties simpātijas pret darba kolēģi vai kādu citu cilvēku. Viņi sāk apmainīties īsziņām, čatot, komunicēt un flirtēt virtuālajā telpā. Ar tekstu «tā jau tikai tāda spēle» turpinās samērā intīms virtuāls sakars. «Sakot «tas taču nav pa īstam» un turpinot attīstīt flirtu, reizēm nonākot līdz apmaiņai ar kailfoto, cilvēki māna paši sevi,» precizē Siliņš. Ja stāsts ir par to, ka šajā sakarā jau nekā tāda nav, bet stāstīt par to otram nevar, jo viņš jau nesapratīs, tad es tomēr ļoti labi apzinos, ka tiek pārkāptas partnera robežas. Pa kluso to visu turpinot darīt, tie atkal sanāk meli.
Vēl kāda nianse. Ja ir runa par attiecībām ar svešiniekiem, tad tur nav nekādu zemūdens akmeņu, un viss ēters ir brīvs. Un tas ir tik vilinoši. Jo ir tikai svešais cilvēks un viņa pirmie iespaidi.
Un komplimenti no svešinieka var nākt kā svaiga gaisa malks.
Ja runājam par ilgstošu attiecību lauku, tad šis ēters galīgi nav brīvs – tur ir visas iepriekšējās emocijas, aizvainojumi, kas, iespējams, nav izrunāti un atrisināti un velkas kā tāda aste līdz. Saprotami, ka no tā var nogurt un ir daudz grūtāk just un teikt tikai labas lietas. Bet, lai nu kā, tam pozitīvajam, ko dzirdam no cilvēka, ar kuru ilgstoši dzīvojam kopā, ir pilnīgi cits svars. Un to vienmēr vērts atcerēties, kad iekrītam impulsīvā patikšanā un kāda ne tik labi pazīstama cilvēka teikto uztveram kā tīru monētu.
Kas vēl? Attiecībās ļoti daudziem var paslīdēt kāja. Jautājums, ja tas ir noticis, vai par to teikt partnerim? Māris Siliņš: «Ja cilvēks, ar kuru tā ir noticis, izdara pats savus secinājumus un pieliek tam visam punktu tūlīt un tagad, kāpēc gan ar šo atklātību, kurai visdrīzāk vairs nav nekādu tālejošu seku, vajadzētu sāpināt otru?»
Vienīgais, kas varētu nomocīt cilvēku, kas reiz kaut ko salaidis grīstē, ir paša sirdsapziņa. Un varbūt tieši sirdsapziņas ēdas ir tā maksa, kas būs jāmaksā visu atlikušo dzīvi.
Cik gatavi esam dzirdēt patiesību?
Kas vispār ir patiesība? Attiecībās tā ir divu cilvēku subjektīva uztvere. Un, ja kāds ir cieši pārliecināts, ka viņš zina vienīgo īsto patiesību, tad ar šādu cilvēku ir ļoti grūti komunicēt.
Jo paštaisni, visgudri cilvēki, kas gatavi jebkuram pasludināt savu taisnību, patiesībā cenšas uzspiest savu viedokli.
Cilvēks, kuram ir tikai sava vienīgā patiesība un visu pārējo viņš uztver ļoti kritiski, nevar gaidīt, ka kāds ar viņu būs pilnīgi atklāts. Jo var gadīties, ka otrs drīzāk izvēlēsies neteikt, ko domā, lai nesaasinātu situāciju. «Ja nerunājam par krāpšanu, tad tādas vienas patiesības attiecībās nav, ir tikai kopsaucējs. Un, ja pāris ir noskaņots cīnīties katrs par savu patiesību, tad laimīgu ceļu vai laimīgu cīņu! Agri vai vēlu viņi nonāks pāru terapijā. Uzvarētāju šādā cīņā nav,» piebilst Māris Siliņš.
Vēlmi kaut ko teikt otram veicina partnera tolerance, spēja uzklausīt un iedziļināties. Ja tās nav, iespējams, otrs labāk izvēlas klusēt vai arī melot. Bet, lai cilvēks būtu spējīgs pieņemt stipri nepatīkamas patiesības, viņam pašam jānonāk tuvāk tam, ka viņš to gandrīz redz un saprot. Jo pāraudzināt otru jau nav iespējams.
Bailes, ka nesapratīs un nepieņems
Runājot par homoseksualitāti, daudzi saka: «Mēs to pilnībā pieņemam. Bet kāpēc tas atklāti jāizrāda un par to skaļi jārunā?» Bet, no otras puses, kāpēc kāda nopietna savas dzīves daļa būtu jāslēpj? Cilvēki, kas nevar sevi brīvi paust, noslēdzas sevī, un tas ir arī sitiens pa viņu pašapziņu.
Normāla, cilvēciska reakcija ir slēpt savas bailes. Ja, piemēram, vīrietim ir problēmas, kuru dēļ ir bailes un pārdzīvojumi, lai saglabātu savu vīrieša paštēlu, viņš var izvēlēties neizrādīt ne to, ka viņam ir problēmas, ne to, ka viņš par tām pārdzīvo. Jo viņam taču ir jābūt stiprajam vecim, kas pats tiek ar visu galā un kurš vispār nepārdzīvo. Kāpēc nevarētu atzīties savā vājumā citiem? Tāpēc, ka cilvēks pats nepieņem savu vājumu.
Ir arī tādi cilvēki, kas vienkārši nespēj pateikt nē. Attiecības var būt nekādas, pāris var dzīvot puspatiesībās, bet kā tad tu otru sāpināsi, ja gadiem viss mehānisms ir darbojies kā ieeļļots?! Mīļā miera labad nereti otram nesakām neko sliktu, bet neko labu arī ne.
«Grūtības paust negācijas tuvās attiecībās novedīs pie problēmām,» rezumē Siliņš. Jo cilvēki bieži vien neapzinās, ka pastāv emociju nezūdamības likums. Ja mums kaut kas ļoti nepatīk un mēs par to nerunājam, ir pilnīgi droša garantija, ka tas atkārtosies vēl un vēl. Un ik pa laikam mēs jutīsimies slikti, kļūsim aizvien nīgrāki, īdzīgāki, aizvien mazāk smaidīsim.
Būt attiecībās un nepiedzīvot negācijas vispār nav iespējams.
Bet, ja kāds par kaut ko kādu iemeslu dēļ nevar runāt, tad tas noved pie pakāpeniska attiecību sarūguma. Un sarūgums noved pie tā, ka kaut kādā brīdī vienam uz otru vairs nestāv. Bet patiesībā aiz tā visa ir noairētas negācijas, uzkrātas dusmas un aizvainojumi.
Nodzīvot ilgstošās attiecībās un iemācīties komunicēt ar otru tā, lai viņā neiznīcinātu pozitīvo dzirksti, ir liela māksla. Bet nav arī tā, ka tas ir gluži neiespējami.
