Pirmā ģenerāle Ārija Meikališa: Grūtākais – kad jātiekas ar tuviniekiem un jāpaziņo, ka viņu tuvais cilvēks ir gājis bojā

Dzīvesstāsts
Līga Blaua
Līga Blaua
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
2. oktobris
3 komentāri

Drukāt

Saglabāt

Foto: Mārcis Gaujenietis
«Kad divdesmit divos gados, sākot strādāt iekšlietu sistēmā, saņēmu pirmo dienesta pakāpi – leitnante, man jautāja, ko tobrīd domāju, un es pateicu: «Par to, ka kādreiz uzvilkšu formu ar ģenerāļa pagoniem…», atceras tiesību zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesore Ārija Meikališa. Pa jokam pateiktais piepildījās. Viņa kļuva par Latvijā pirmo sievieti – ģenerāli.

Soli pa solītim

«Neesmu laimes meklētāja. Dzīvē man ir bijuši piedāvājumi un vilinošas iespējas mainīt darbu, bet paliku uzticīga savam izvēlētajam ceļam – kalpošanai Iekšlietu ministrijas sistēmā, un varu teikt – man ir bijusi interesanta dzīve,» saka Ārija Meikališa.

«Tagad saviem studentiem stāstu gadījumus, kādus nācies izmeklēt. Daudzi no tiem bijušas smagas krimināllietas. Lai gan izskatos sievišķīga, savā būtībā esmu ļoti tieša, pat skarba. Es ļoti mīlu studentus, bet diezin vai studenti mīl mani, jo esmu ļoti prasīga, nedodu nevienam nekādas atlaides. Eksāmenos studentes pie manis ir arī raudājušas, bet man ir kauns, ka viņas nav mācījušās. Cilvēks saņems diplomu, sāks strādāt un nezinās to, ko man vajadzēja viņam iemācīt. Esmu pat domājusi, ka diplomā pie priekšmeta atzīmes blakus būtu jāraksta uzvārds, kas šo novērtējumu licis. Lai pēc tam pasniedzējs atbild ar savu reputāciju! Studentiem saku:

«Izmeklētājs, tāpat kā ārsts, nedrīkst kļūdīties. Ārsta kļūda var maksāt cilvēkam dzīvību, bet jūsu kļūda – sagraut viņam dzīvi, un cilvēks nekad neatgūs zaudēto reputāciju un savu statusu sabiedrībā.»

Man ir gandarījums, kad pēc augstskolas mani bijušie studenti ir teikuši, ka novērtē zināšanas, ko esmu viņiem devusi. Patīkami tādu atzinību saņemt no mūsu jaunā ģenerālprokurora Jura Stukāna. Viņš bija mans students Policijas akadēmijā. Daudzi Policijas akadēmijas bijušie studenti tagad ieņem atbildīgus amatus gan prokuratūrā, gan Augstākajā tiesā, bet es priecājos par katru, kas beidzis akadēmiju un godīgi, profesionāli strādā jebkādā kādā amatā. Visi nevar būt ģenerālprokurori. Man ir ļoti žēl, ka Policijas akadēmiju likvidēja. Ļoti žēl…»

Policijas akadēmija Ārijas Meikališas dzīves gājumā ir īpašs stāsts, pie kura atgriezīsimies. Laikā, kad viņa bija Policijas akadēmijas rektore, viņa saņēma augstāko dienesta pakāpi – ģenerāle. Pa savas karjeras kāpnēm profesore ir kāpusi pamazām. «Man karjerā viss saistās ar skaitļiem četri un pieci. Kad 1975. gadā pabeidzu Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, atgriezos savā dzimtajā pilsētā Saldū un četrus gadus nostrādāju melno izmeklētāja ikdienas darbu, pēc četriem gadiem kļuvu par vecāko izmeklētāju, tad vēl pēc četriem gadiem mani pārcēla uz Talsiem par izmeklēšanas nodaļas priekšnieci. Piecus gadus vēlāk norīkoja darbā uz Iekšlietu ministriju par zonālo izmeklētāju Izmeklēšanas departamentā, un tur atkal man bija četri gadi.

Kad 1991. gadā nodibināja Policijas akadēmiju, es biju sākusi rakstīt doktora disertāciju, un akadēmijas rektors Zenons Indrikovs mani aicināja strādāt akadēmijā. Arī tur mana karjera veidojās no pašas apakšas: lektore, katedras vadītāja, docente, prorektore, tad kļuvu asociētā profesore un Policijas akadēmijas rektore. Man nekad nav bijis ietekmīgas aizmugures, neviens mani nebīdīja pa karjeras kāpnēm, esmu izgājusi visus līmeņus, sākot no zemākā. Kādreiz iedomāju, ka citam tajā laikā karjera ļoti strauji aizgāja uz augšu, bet man viss notika soli pa solītim, un tā ir nenovērtējama skola un pieredze.

Kad, strādājot kriminālizmeklēšanā, kļuvu par priekšnieci, zināju, ko varu prasīt no ierindas izmeklētāja, apzinājos, ko viņš ir spējīgs izdarīt un kas nav viņa spēkos. Pati tam visam gājusi cauri, viegli varēju iejusties katra izmeklētāja situācijā.»

Divreiz piedzimusi

«Reizēm pārdomāju dzīvi, kā tā man ir ritējusi. Es piedzimu maijā, ceriņziedu laikā. Mamma stāstīja, ka vecmāte viņai Saldus slimnīcā palātā ienesusi lielu, smaržīgu ceriņzaru, kas ziedējis ar daudzām laimes lapiņām, un man patiešām dzīvē bijis pietiekami daudz laimīšu. Man bija bezrūpīga un laimīga bērnība. Es piedzimu jauniem vecākiem, viņiem bija divdesmit gadu, un viņi mani, savu vienīgo bērnu, ļoti mīlēja. Esmu savas mīļās omītes auklēta un lutināta. Dzīvojām kopā trīs paaudzes, un esmu laimīga, ka man bija vecvecāki, kas ne tikai mani sargāja un loloja, bet arī mācīja izpratni par dzīvi. Omītes zaudējums pusgadu pirms manas pirmās skolas dienas bija manas pirmās lielās sāpes, ko piedzīvoju un sapratu, ka dzīvē nebūs tikai saules dienas.

Varu uzskatīt, ka esmu piedzimusi divas reizes. Man bija pieci gadi, kad ziemā papus mani vizināja ar ragaviņām un kādā nobraucienā no kalna pie Cieceres upes tās uzslīdēja uz ledus, ielūza un sāka grimt.

Papus metās mani glābt un arī ielūza. Mani viņš izvilka uz ledus, bet krastā netikām, jo ledus tikai lūza un lūza…

Mums apkārt mutuļoja melns ūdens. Mūs izglāba nejaušs garāmgājējs. Ar šo cilvēku pēc gadiem, kad jau strādāju Saldū par izmeklētāju, liktenis vēlreiz mani saveda kopā. Izmeklēju lietu, kurā viņa dēls bija apsūdzēts huligānismā, un, saprotot, ka savam glābējam nodarīšu sāpes, gribēju no tās atteikties, bet viņš man pateica: «Es tevi izglābu ne jau tādēļ, lai tu pažēlotu huligānu, bet lai cīnītos pret tādiem.» Saprotu, ko tas prasīja no tēva. Godīgi šo lietu izmeklēju un nosūtīju iztiesāšanai.

Katra taka, katra iela Saldū man saistās ar atmiņām. Tur ir mana bērnība un jaunība, manu darba gaitu sākums. Tur es apprecējos, izveidoju ģimeni, piedzima mana meita Kristīne, kura arī izvēlējās juristes profesiju, un es ļoti lepojos, ko viņa ar mērķtiecību un zināšanām ir sasniegusi. Jau divdesmit piecu gadu vecumā kļuva par tiesību zinātņu doktori, tagad kopā ar mani strādā Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, ir katedras vadītāja, abas darbojamies Kriminālprocesa tiesībās. Papildus Kristīne ir arī advokāte. Daudzi ir jautājuši, kā man izdevies izaudzināt tik labu meitu. Ar mīlestību, tāpat kā tas bija man, un neslēpjot dzīves realitāti.

Esmu domājusi, kāpēc mani ieinteresēja jurista darbs. Mani vecāki bija beiguši Poligrāfijas mākslas skolu, strādāja Saldus tipogrāfijā. Interese par izmeklēšanu man radās jau no kādas septītās klases. Saldū prokuratūrā sāka strādāt jauna izmeklētāja, atnāca uz skolu stāstīt par savu darbu, un es apjautu, ka tā ir profesija, kurā gribētu strādāt.

Beidzot augstskolu, man piedāvāja iespēju palikt Rīgā, bet gribēju atpakaļ uz Saldu, jo gadu pirms beigšanas biju apprecējusies. Vīrs strādāja Saldū. Viņš bija vēstures skolotājs. Tur bija mani vecāki. Mamma pieskatīja Kristīni, kad viņa piedzima. Man bija ģimene, kas mani saprata, un es varēju strādāt.»

Grūtākais – slikta ziņa tuviniekiem

«Pats pirmais notikums, tikko sākot strādāt Saldū, man bija dramatisks. Silts augusta vakars, man bija dežūra, un saņēmu uzdevumu doties uz notikuma vietu. Bija ziņots, ka nomaļās lauku mājās ieslēdzies kāds vīrs, esot bruņots un katram, kas tuvojoties, šaujot virsū. Man tajā brīdī ne ierocis bija iedots, ne pieredzes, kā tādā situācijā rīkoties. Kā es ar to cilvēku tikšu galā? Lūdzu vienam vecākam izmeklētājam, lai brauc man līdzi.

Aizbraucām pa lauku ceļu uz to vientuļo māju. Izkāpām no mašīnas, un, tiklīdz tuvojāmies, atskanēja šāvieni. Šoferis un izmeklētājs iekrita grāvī, es no bailēm paliku stāvam. Ielīdu netālajā siena zārdā, mēģināju runāt ar šāvēju, lai nāk ārā. Protams, tas nenotika. Līdz četriem rītā nosēdējām, sagaidījām papildspēkus, un arī tad aizturēšana negāja gludi. Tiem, kas tajā piedalījāmies, bija jāiet tiesā liecināt. Kad apsūdzētajam jautāja, kāpēc miliciju nav laidis iekšā un šāvis, viņš teica, ka nav zinājis, kas mēs esam. Domājis, ka viņam jāaizstāvas.

Vēl pēc tik daudz gadiem atceros traģisku gadījumu, kad uz Ezeres ceļa bojā gāja jauns puisis. Ar motociklu naktī braucis mājās no balles un nosities. Atmiņā palicis, kā turpat viņam blakus uz ceļa gulēja ģitāra. Dzirdot troksni, bija saskrējuši tuvējo māju kaimiņi. Netālu bija arī puiša vecāku mājas. Man vajadzēja iet pie viņiem un pateikt, kas noticis.

Kādā Jāņu rītā no Cieceres ezera izvilka noslīkušu jaunu puisi. Mani izsauca uz notikuma vietu. Arī tad bija jāiet paziņot vecākiem. Piebraucu pie puiša mājas, stāvēju pie vārtiņiem un domāju, kā lai traģisko ziņu pasaku. Māte nāca pa taciņu pretī un teica: «Jūs jau laikam kaut ko sliktu gribat sacīt…» Saldū cilvēki zināja, ka esmu izmeklētāja. Kad brauc uz notikuma vietu un zini, kas noticis, ir smagi, bet es daru savu darbu. Taču grūtākais – kad jātiekas ar tuviniekiem un jāpaziņo, ka viņu tuvais cilvēks ir gājis bojā. Ar laiku iemācies emocijas nolikt malā, citādi to darbu nevar darīt. Man nācies braukt uz ļoti daudzām avārijām ar traģiskām sekām.

Daudzi gadi pagājuši, bet vienmēr, braucot uz Saldu, pie Brocēniem atceros vietu, kur puspiecos no rīta, saskrienoties divām automašīnām, bija notikusi smaga avārija.

Ceļā uz armijas pilsētiņu Skrundā bojā gāja virsnieks. Vēl šodien redzu, kā viņš gulēja uz ceļa. Viņam bija skaisti, sirmi mati…

Daudz man bijis nepilngadīgo lietu, arī disertāciju sāku rakstīt par šo tēmu. Kad nepilngadīgais izdara noziegumu, svarīgi izvērtēt, cik smags ir viņa nodarījums, kādos apstākļos tas izdarīts. Viens gadījums uz mūžu palicis atmiņā. Par laupīšanu aizturēja nepilngadīgu puišu grupu, kurā bija piedalījies arī četrpadsmitgadīgais Olafs. Citi liecināja, ka tieši viņš laupīšanā bijis visaktīvākais. Kad visus apcietināja un es viņus pratināju, visvairāk žēl man bija Olafa. Puisis neko labu dzīvē nebija redzējis, vecāki dzērāji. Mēs runājām, viņš sēdēja nelaimīgs un pateica: «Es vairs nekad, nekad nepastrādāšu neko sliktu…» Ziniet, es viņam noticēju un nolēmu lietu nosūtīt nevis uz tiesu, bet nepilngadīgo lietu inspekcijai. Tagad viņš ir jau pāri pusmūžam un nekad nav izdarījis nevienu noziegumu. Cilvēks strādā, viņam ir normāla ģimene. Ja toreiz būtu ielikts cietumā, nav zināms, kas ar viņu notiktu. Es uzskatu, ka cietumā jāliek tikai tad, kad nekādu citu iespēju vairs nav un cilvēks ir bīstams sabiedrībai. Cietums nepāraudzina un nelabo.

Man bija gadījums ar recidīvistu, kas visu mūžu sēdējis cietumos. Iznācis laukā, tūlīt kaut ko pastrādāja, lai tiktu atpakaļ, jo brīvībā nemācēja dzīvot. Pēc kārtējā soda izciešanas atbrīvots, kolhozā nozaga tomātus. Atzinās, ka zadzis, un teica, lai es viņam pierakstu vēl kādu pantu, jo ar tik sīku viņam kauns iet uz tiesu. Prasīja, lai pierakstu kādu slepkavību…

Pēc kāda laika pats atkal ieradās – ja jau vajagot pantu, tad nu viņam esot nopietnāks. Savai sievai ar karstu gludekli esot izgludinājis seju…

Sieva iesniegumu nerakstīja un nesūdzējās, pats atnāca stāstīt. Cilvēciņš nemācēja ārpusē dzīvot. Neko no dzīves nesaprata. Teica, ka cietumā esot viņa mājas.

No Talsu laikiem, kur nostrādāju piecus gadus, atceros ļoti smagu lietu, kad Usmas ezerā noslīka ģimene – vīrs, sieva un bērniņš. Nesaprotami, kāpēc viņi novembrī, aukstā laikā un lielā vējā, bija braukuši ezerā. Viņus neatrada. Un tad 1. aprīlī (tas man palicis atmiņā) mūs turp izsauca. Makšķernieks ledū bija pamanījis galvas formas izcilni. Braucām ar mašīnu uz to vietu, un man likās, ka mēs ielūzīsim. Ledus jau bija pakusis un šūpojās. Pirmo izcēla sievu, viņa bija iesalusi stāvus, un viņas galva iezīmējās ledū. Blakus atrada meitenīti un tuvāk krastam vīru. Tas nav aizmirstams…

Talsos bija gadījums, kad iecirknī no kameras izmuka apcietinātie. Man kabinets bija otrajā stāvā. Vakarā vēlu strādāju un, ejot mājās, kāpnēs ieraudzīju, ka pirmajā stāvā pa gaiteni rindiņā iet ārā nesaprotami cilvēki. Iegāza dežurantam ar cirvi pa galvu. Labi, ka sitiens noslīdēja un viņš palika dzīvs. Ja es dažas sekundes ātrāk gājusi prom, būtu trāpījusies ieslodzītajiem ceļā… Viņi bija ievilinājuši kamerā apsargu, ieslēguši un izgāja ārā, taču viņus ātri vien noķēra.

Saldus un Talsi bija mans jaunības laiks ar degsmi, skarbu profesionālo skolu un lielisku kolēģu komandu, uz kuru vienmēr varēja paļauties. Atceroties Talsus, sirdī iedur arī sāpe. 1985. gada 4. oktobra agrā rītā, pildot dienesta pienākumu, mīklaini un nežēlīgi tika nogalināti divi mūsu kolēģi, miliči. Mums, vietējiem izmeklētājiem, pie šīs lietas neļāva strādāt. To izmeklēja augstākas instances, un noziegums palika neatklāts. Palicis neatbildēts jautājums – kāpēc? Un milzīga neziņa, kas notika tajā drausmīgajā oktobra rītā ceļu krustojumā, kurā bojā aizgāja kolēģi.»

Meklējiet sievieti!

«Mani kolēģi un padotie vienmēr bijuši galvenokārt vīrieši, bet es nekad neesmu izjutusi, ka viņi uz mani skatītos ar pārākumu. Es arī nekad neesmu darbā sev gribējusi kādas atlaides tāpēc, ka esmu sieviete. Uzskatīju, ka man jādara tikpat daudz, cik vīrietim. Pat domās neesmu pieļāvusi, lai uz kādu notikumu kolēģis brauktu manā vietā. Kad sāku strādāt, biju ne tikai jauna, bet arī augumā trausla. Gadījās, ka, aizbraucot uz notikuma vietu, kur sēžu un visu aprakstu, nāca klāt cilvēki un teica: «Sekretārīt, pierakstiet, ko es redzēju!» Citreiz kāds, pavēris mana kabineta durvis, jautāja, kur var satikt izmeklētāju. Teicu: «Es esmu izmeklētāja!» – «Nē, nē, man vajag izmeklētāju!»

Man nācies izmeklēt daudzus noziegumus, un jāsaka, ka visnežēlīgākos izdara sievietes. Tiklīdz notiek kāds šausmīgs noziegums, jāsāk meklēt, vai aiz tā neslēpjas sieviete. Viņu noziegumi ir daudz ciniskāki un nežēlīgāki. Ja vīrietis slepkavo, viņš nosit, bet sieviete savu upuri sagriež ar šķērītēm. Arī tiešā nozīmē. Reiz izmeklēju kādu izvarošanas lietu, kurā līdzdalībniece bija sieviete, un viņa izcēlās ar sevišķu sadismu. Ar sievietēm, kas izdarījušas noziegumus, arī nepatīkamāk runāt. Viņas ir rupjākas, ļaunākas un melīgākas. Kad strādāju Talsos, viena, būdama diezgan augstā amatā, bija nodarbojusies ar krāpniecību. Darījusi to ļoti aukstasinīgi, bet manā kabinetā, kad viņu pratināju, krita uz ceļiem, lūdzās un visādi mēģināja iežēlināt.

Kontakts arī biežāk labāks veidojies ar vīriešiem, un vairākumā apsūdzēto man bijuši vīrieši. Reiz mēģināju skaitīt, un sanāca ap diviem tūkstošiem apsūdzēto, kuru lietas esmu izmeklējusi. Gan nelaimes gadījumus, gan slepkavības. Viena no pēdējām manām izmeklēšanām, kad jau strādāju Rīgā, bija smaga izvarošana, kas notika vietā, kur tagad lielveikals Dole. Astoņi puiši bija izvarojuši jaunu meiteni.

Nožēloju, ka neesmu veidojusi savu lietu arhīvu. Būtu interesanta pieredze, ko lekcijās stāstīt studentiem. Es arī stāstu, jo daudzas palikušas atmiņā, un vienmēr atgādinu: «Atcerieties, ka jūs ar apsūdzēto sēžat galda pretējās pusēs un jums pretī ir tāds pats cilvēks kā jūs.

Viņa vaina vēl nav pierādīta, un līdz brīdim, kamēr cilvēks nav notiesāts, viņu nevar saukt par vainīgu.»

Par izmeklētāja ētiku ir sarakstīts ļoti daudz grāmatu, bet studentiem saku: «Atcerieties, ka visa ētika slēpjas piecos vārdos: «Prasme pielietot likumā piešķirto varu.» Ja to ievēros un pratīs, nebūs domstarpību ne ar apsūdzēto, ne cietušo, ne liecinieku. Diemžēl gadās, ka likuma pārstāvim, kas sēž galda otrā pusē, reizēm gribas izrādīt savu varu, bet izmeklētājam lieta jāizmeklē, objektīvi un godīgi darot savu darbu. Viņam jābūt gudrākam par tiem, kas izdara noziegumus, un ar pierādījumiem jāpierāda viņu vaina, lai tiesa var pieņemt atbilstošu spriedumu. Studentiem saku, lai atceras, ka viņu priekšā ir dzīvs cilvēks un tiesa izlems soda mēru, bet viņiem kā izmeklētājiem, nekādā veidā neietekmējot apsūdzēto, jāprot pierādīt nodarījuma smagumu.»

Policijas akadēmijas likvidēšana

«Man nav autoritātes, kurām būtu gribējusi līdzināties, bet man ir autoritātes, kas, būdami profesionāli savā darbā, radīja cieņu un apbrīnu, kā viņi strādā. Kad pati tikko sāku, kā leģenda man bija Rita Aksenoka – izmeklētāja, kura strādāja pie vissmagākajām lietām. Viņa bija mans sievietes izmeklētājas tēls un etalons. Personīgi viņu nepazinu, bet arī gribēju tā strādāt. Policijas akadēmijā autoritāte man bija pirmais tās rektors Zenons Indrikovs. Saistīja viņa darba stils, patika, kā viņš izprata cilvēkus. Akadēmijā bija atlasīta ļoti spēcīga komanda – profesori Anrijs Kavalieris, Ziedonis Rags, Jānis Ivančiks, viens no zinošākajiem speciālistiem par operatīvo darbību. Kā Policijas akadēmijas rektorei mans zelta fonds bija prorektori Pāvils Kundziņš, Ivars Freidenfelds, Kārlis Daukšs, un es kā vienīgā sieviete starp viņiem ļoti labi jutos.

Varu pateikties, ka, būdami vienota komanda, spējām tik daudz ko izdarīt un sasniegt. Veicām akadēmijas attīstības perspektīvo plānošanu, uzsākām ēku rekonstrukciju, izveidojām akadēmijā vadības centru, ierīkojām bibliotēku un lūgšanu kapelu. Man bija svarīgi, lai mūsu studenti ne tikai profesionāli izglītotos, bet augtu arī garīgi. Akadēmija jau bija izgājusi starptautiskajā apritē, tā bija zināma ārvalstīs, mums bija kontakti Eiropā.

Tagad es sapņos bieži skrienu pa akadēmijas gaiteņiem, meklēju savu kabinetu un nevaru atrast…

Viss astoņpadsmit gadu veidotais un celtais, 2009. gadā likvidējot akadēmiju, kas bija tik labi iestrādājusies, tika iznīcināts. Uzskatu, ka akadēmijas likvidēšana bija ļoti rupja politiska kļūda. Nezinu, kāpēc tā tika nolemts. Latvijā vairs nav augstskolas, kas gatavo izmeklētājus, un tas ir jūtams, jo policijā katastrofāli trūkst kadru un dramatiski krities profesionālais līmenis.

Iznīcināja ne tikai akadēmiju. Tika sagrauti cilvēku likteņi. Viss akadēmiskais personāls palika bez darba, viņiem tika liegta iespēja tālāk nodot savas zināšanas. Iznīcināja studentu likteņus, kuriem nebija ļauts pabeigt akadēmiju. Sagrāva to jauniešu sapņus, kuri gribēja kļūt par policistiem. Viņiem nebija, kur mācīties. Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte aptver jurisprudences pamatzināšanas, bet neaptver policijas specifiku.

Dzīvē viss nāk atpakaļ. Šo patiesību tagad var izjust toreizējā iekšlietu ministre Linda Mūrniece, kura toreiz parakstīja pavēli par Policijas akadēmijas likvidēšanu. Tagad viņa pārdzīvo un raud, kad viņai jāatlaiž savas viesnīcas darbinieki, bet kāpēc viņa neraudāja, kad likvidēja Policijas akadēmiju un tik daudziem sagrāva dzīvi? Redz, kā tas pagriežas! Tas, ko citiem nodari, pašam atnāk atpakaļ.»

Tiecies, un nonāksi starp zvaigznēm!

«Mani tuvākie kolēģi reizēm mēdz teikt, ka man nav personīgās dzīves. Es visu laiku tikai strādājot. Nē, man ir ne tikai darbs, kas patīk, bet arī piepildīta personīgā dzīve: meita, mazmeita, mazdēls, znots, vecāki, manas dzimtās mājas Saldū, ceļojumi – bieži vien visai ģimenei kopā. Manā dzīvē ir bijusi mīlestība. Mans pirmais vīrs Jānis Strads gāja bojā autoavārijā, kad Kristīnei bija piecpadsmit gadu. Bojā gāja arī Kristīnes vecmamma, Jāņa māte, un tie mums bija lieli pārdzīvojumi. Mēs bijām šķīrušies, bet meitai ar tēvu bija labas attiecības. Viņa sapratās arī ar manu otro vīru Andri Meikališu. Droši vien abi bijām pie vainas, ka laulība izjuka.

Deviņdesmito gadu pārmaiņu laikos viņš nespēja pieņemt, ka es kļuvu statusā augstāka, bet viņam, zaudējot ietekmīgu amatu, dzīve aizgāja uz leju.

Ģimenē visi esam juristi, un ģimenes svinībās sarunas vienmēr aiziet par darbu, strīdamies par juridiskiem jautājumiem. Mans znots Jānis Rozenbergs ir advokāts, arī juridisko zinātņu doktors. Esam ģimenē trīs gudrīši. (Smejas.) Kad mēs ar Kristīni žurnālam Jurista Vārds uzrakstām rakstu, kā tas bija šovasar, kad kopīgi rakstījām komentārus Kriminālprocesa likumā pieņemtajiem grozījumiem, dodam Jānim pārlasīt. Viņš izsaka kādu citu traktējumu, mēs strīdamies un aizstāvam savu viedokli.

Draudzīgi dzīvojam visi vienā mājā, arī Jāņa mamma, bet katrs savā teritorijā. Jāņa mamma ir pensionēta latviešu valodas skolotāja, un mēs esam sadalījušas savus pienākumus pret mazbērniem. Mums viņi ir brīnišķīgi. Mazmeita Marta šogad pabeidza devīto klasi, un es viņu esmu izaudzinājusi no pirmā skolas brīža. Iemācīju pirmos burtiņus un izgāju kopā ar viņu visus deviņus skolas gadus Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, kur Marta turpinās mācības. Mazdēliņš Reinis no sešiem gadiem ar labiem panākumiem trenējas tenisā un savos vienpadsmit gados jau sakrājis medaļu kaudzes un kausu kolekciju. Ar viņu vairāk nodarbojas otra vecmāmiņa, vadā uz treniņiem.

Arī man ir savas aizraušanās. Es krāju zvaniņus. To man ir vairāk nekā tūkstoš, vesti no visas pasaules. Zvans cilvēka dzīvei ir simbolisks – ar zvanu viņš sāk skolas gaitas, ar zvanu izskan skolas laiks, bet pēdējais zvans skan, aizejot mūžībā. Vēl esmu sakrājusi trīs milzīgas stikla vāzes, pilnas ar kaltētu rožu ziedlapiņām no rozēm, kas man ir dāvinātas dzīves nozīmīgos un skaistos brīžos. Šos sveicienus no cilvēkiem sāku krāt pirms gadiem piecpadsmit un arvien biežāk aizdomājos par laika ritējumu, kas atstāj tikai atmiņas. Mēs ar meitu nozīmīgos un mums īpašos mirkļus krājam fotogrāfijās, un par katru gadu mums ir savs fotostāstu albums.

Pēdējais gads man bijis smags. Tieši pirms gada mūžībā aizgāja mana labākā studiju gadu draudzene Agra, ar kuru visu mūžu bijām tuvas. Viņa bija manas Kristīnes krustmāte, vedējmāte viņas kāzās. Biju Agrai klāt slimnīcā līdz pēdējām dienām un redzēju, cik ļoti trausla ir dzīvība un nāves priekšā esam bezspēcīgi. Tad nāca trakais pandēmijas laiks ar attālinātām lekcijām, kas manā vecumā nebija viegli. Labi, ka man blakus ir meita. Vadīju nodarbības no viņas mājas kabineta.

Maniem vecākiem pašlaik ir smags brīdis. Viņiem drīz būs deviņdesmit gadu, un tēvam, kas visu mūžu mums visiem bijis balsts, tagad ik brīdi vajadzīga kvalitatīva profesionāla aprūpe. Es netiktu galā, ja man nebūtu meitas un viņas ģimenes atbalsta. Man pašai jāiet uz gūžas operāciju, bet negribu, lai šābrīža raizes izklausītos pēc žēlošanās. Nekad to neesmu darījusi. Vienmēr ar visu esmu tikusi galā. Man tuvs ir oratora Lesa Brauna teiciens: «Tiecies pēc Mēness! Pat ja tu netrāpīsi, nonāksi starp zvaigznēm.»»

3 komentāri

Jany Prokentis
šā tā saucamā ģenerāle lielījās ka veselas grupas ir nospiedušas kd, jo pasniedzējs atstāja telpu VAI TU NEKAUŅA VARI SEJĀ PASKATĪTIES TIEM GODPRĀTĪGAJIEM STUDENTIEM, KURUS TU IZMETI UN LIKI MAKSĀT BARGU NAUDU es kd redzēju pie šis daudzus studentuskas spikoja, samainījās ar darbiem, utt ši nekauņa sēdēja kā uudeni mutee TEV NAV VIETAS LU

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+