• Šobrīd

    weather img

    Rīga +26°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Pandēmijas bīstamā blakne – slinkās smadzenes

    Mentālā veselība
    Gundega Gauja
    Gundega Gauja
    29. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Pexels
    Kamēr daļa no mums kaļ plānus nākotnei, kad pasaule atvērsies, citi atklājuši, ka dzīvei kā tādam dīvāna pagarinājumam arī nav ne vainas. Nu i nemaz nevajag ne to teātri, ne ceļošanu, ne ballītes… Neirobioloģijā šo stāvokli sauc par slinkajām smadzenēm – tās pārāk labi adaptējušās dzīvei pandēmijas ierobežotībā. Kā smadzenēm likt atkal gribēt kaut ko darīt? Konsultē neiroloģe Sandra Vestermane.

    Bīstamais «tāpat ir labi»

    Jā, jā, pandēmija mūs maina fiziski un mentāli – to jau mēs zinām. Taču kas notiks, kad ierobežojumi beidzot tiks atcelti, atkal varēs ceļot un apmeklēt pasākumus? Daļa cilvēku no kovida epopejas iznāks mentāli stiprāki, nekā tajā iegāja, un atkal metīsies baudīt dzīvi ar pilnu krūti. Bet daļai nebūs viegli, brīdina mentālās veselības speciālisti. Jo pandēmijas laika ieradumi jau būs pielipuši un nostiprinājušies.

    Kāpēc vajag teātri, ja Netflix ir simtiem filmu un seriālu? Kāpēc kaut kur ceļot, ja izrādās – tīri labi var iztikt arī bez tā, turklāt vēl nauda ietaupās? Kāpēc atkal iet cilvēkos, ja pie savām sienām jau tā pierasts un dīvāns tik ērts? Galu galā, tagad nu jau visi ir apguvuši tehnoloģijas, iepirkšanos internetā, dažādus attālinātos pakalpojumus – tikai jāapsēžas pie datora un jāpakustina daži pirksti. Kur būtu jāskrien? Ai, man jau vairs neko negribas Tāpat taču ir labi…

    Ja pieķer sevi vai savus tuvos domājam šādi, tas nozīmē – pandēmija atstājusi zināmu nospiedumu domāšanā un uzvedības modelī, un tas nav pats veselīgākais scenārijs.

    Tāpēc jāsāk domāt, kā sagatavot sevi un savas smadzenes iznākšanai brīvībā.

    «Mūsu smadzenes mācās un reaģē mijiedarbībā ar vidi, kurā esam. Tās smadzeņu funkcijas, ko darbinām, tiek attīstītas; ko nedarbinām – tiek noliktas pasīvā režīmā. Nevar teikt, ka pandēmijā esam dzīvojuši bez iespaidiem – tie ir, taču citādi nekā pirms tās. Attiecīgi smadzenes mēģina adaptēties,» skaidro neiroloģe Sandra Vestermane.

    Slinkas pēc būtības

    Tas ir stāsts par slinkajām smadzenēm. Un slinkas tās ir jau pēc savas būtības, jo tās strādā pēc enerģijas taupīšanas likuma. «Protams, nevar vispārināt – situācijas ir dažādas. Piemēram, kāds ir lieliski adaptējies darbam no mājām un emocionāli jūtas komfortablāk un drošāk, trauksmainā tipa cilvēki, iespējams, pat ir uzlabojuši savu emocionālo stāvokli,» saka neiroloģe.

    «Tomēr citi piespiedu kārtā ilgstoši atradušies vidē, kas nosacīti veicina slinkošanu, un smadzenes tam jau ir pielāgojušās. Daudzi atzīst, ka ir nolaidušies attiecībā pret sevi – pieraduši, ka var nepucēties, nekrāsoties, visu dienu pavadīt treniņbiksēs. Smadzenes aktivizējas, ja tām jādarbojas noteiktā vidē, kur tām citādi nav variantu.

    Bet šādā režīmā smadzenes saprot – kāpēc piepūlēties, ja iespējams kaut ko nedarīt un dabūt to pašu baudu?

    Piemēram, bioķīmiskās reakcijas, kas saistītas ar baudas gūšanu un endogēno opiātu, dopamīnu ražošanu, darbojas tā – cilvēki, kas agrāk gāja uz teātri un kino, tagad ir atklājuši, ka baudu var gūt arī mājās, skatoties to visu televīzijā vai internetā. Restorānu apmeklētāji nu pasūta ēdienu uz mājām – jā, nav varbūt tik glītas tās plastmasas kastītes, bet maltīte ierodas pati. Tas ir ērti. Agrāk, ejot uz darbu vai kur citur ārpus mājas, bija atbilstoši jāapģērbjas, bet tagad bez tā mierīgi var iztikt. Un smadzenes adaptējas šādai dzīvei, bet paradumus pēc tam nav viegli mainīt.»

    Citi neironu savienojumi

    Smadzenes veido neironu savienojumus proporcionāli tam, kā un cik tās tiek lietotas. Slinkās smadzenēs mainās neironu savienojumu skaits – tie neironu savienojumi, kas bija atbildīgi par socializāciju, kaut kur iešanu, darīšanu, komunicēšanu, atslābst, kļūst vājāki. Savukārt stiprinās tie, kas atbildīgi par jauno uzvedības modeli – padirnēšanu tepat mājās uz dīvāna.

    «Neironu savienojumi ne tikai kļūst vājāki, bet var arī atmirt pavisam,» uzsver Sandra Vestermane. «Lai šos savienojumus atjaunotu, noteikti visvairāk būs jāpiestrādā tiem, kuri šo gadu bijuši pilnīgā dīkstāvē un bezdarbībā un kuriem kādā brīdī tiešām aptrūcies ideju – nu ko vēl vispār varētu darīt?»

    Tas, kādu scenāriju mēs katrs piedzīvojam, atkarīgs arī no individuālajām smadzeņu īpatnībām – no tā, cik mūsu nervu sistēma bijusi stabila, spējīga adaptēties un elastīga pirms pandēmijas, atkarīgs, kas mūs sagaida brīdī, kad vārtiņi atvērsies. Svarīgi arī, cik spēcīgi pirms krīzes bijuši šie neironu savienojumi.

    Neiroloģe min piemēru: «Salīdzināsim divdesmitgadnieku, kas paspēja nostrādāt klātienē tikai vienu gadu un tagad strādā no mājām, un cilvēku ar divdesmit gadu darba pieredzi noteiktā ritmā. Ilggadējam darbiniekam teorētiski šie neironu savienojumi būs stabilāki nekā jaunajam cilvēkam, tāpēc viņam atgriezties atkal normālā ritmā būs vieglāk.»

    Tā var būt arī depresija

    Ja cilvēkam, domājot par dzīvi pēc pandēmijas, ir sajūta, ka neko vairs negribas, nav nekādu mērķu, ja sliktāka kļuvusi darba kvalitāte un attiecības ar tuviniekiem – tas, visticamāk, jau ir depresīvs stāvoklis.

    «Ir tāds slavens eksperiments – iemācītā bezpalīdzība. Suņus turēja būros, un viņi periodiski saņēma strāvas sitenus. Loģiska reakcija būtu bēgt, bet tas nebija iespējams, jo būri bija ciet. Pēc laika tos atvēra, atkal atkārtoja strāvas sitienus, taču suņi vairs nekur negāja. Tā ir iemācītā bezpalīdzība. Līdzīgi ir ar cilvēkiem, kas, piemēram, ilgstoši dzīvo vardarbīgās attiecībās un neiet no tām prom.

    Pie visa var pierast, arī pie šābrīža ierobežojumiem, pie dzīves noslēgtībā no ārpasaules, bet ir jautājums – vai tas ir veselīgi? Vai tas netraucē normāli funkcionēt?» saka neiroloģe.

    «Nobriedušas personības pazīme ir spēja meklēt palīdzību, iespējams, arī medikamentozu. Jo – ja tā ir depresija, tad, atverot būri, tā nekur nepazudīs.»

    Kurš skries, kurš paliks mājās

    Kad dzīve atgriezīsies nosacītā normālībā, cilvēki noteikti reaģēs dažādi – tas atkarīgs arī no personības tipa un temperamenta,» uzskata Sandra Vestermane. «Daudzi tūlīt metīsies atkal pētīt pasauli, ceļot, satikties, jo ir nocietušies un vienkārši vairs nevar izturēt šādu dzīvi. Viņi brāzīsies dzīvē uzreiz. Bet bailīgie un smadzeņu slinkumā iekritušie, iespējams, piebremzēs. Būs arī tādi, kas it nemaz nerausies atpakaļ iepriekšējā dzīvē, jo uzskatīs, ka mājās joprojām drošāk nekā cilvēkos.

    Būtībā jau viss notiekošais ir tāds sociāls pasaules eksperiments – neviens nezina, kā tas beigsies. Labā ziņa ir tā, ka vērtīgākos pandēmijas laika ieradumus mēs paņemsim līdzi – to, ka bez kaut kā var tīri labi iztikt, kaut ko var darīt citādi, var strādāt arī attālināti vai daļēji attālināti. Tas šajā visā ir pozitīvais. Bet skaidrs ir arī tas, ka daļai cilvēku, iespējams, būs atkal jāmācas socializēties. Sevišķi jau sociofobiskiem cilvēkiem atgriešanās burzmā, cilvēkos var pat būt zināmā mērā traumatiska. Ko varam darīt, lai tā nenotiktu? Gādāt, lai smadzenes neslinkotu un būtu elastīgas.»

    3 ieteikumi, kā uzturēt smadzenes elastīgas

    Vairāk nekā gads citā dzīves modelī ir diezgan ilgs laiks, tāpēc ir vērts paanalizēt, ko vari darīt, lai turētu savas smadzenes elastīgākā formā un lai no sirds izbaudītu mirkli, kad pasaule atkal atvērsies.

    1.  Atrodi motivāciju atbilstoši savām interesēm.
      Ja novēro zināmas smadzeņu slinkuma pazīmes, jārada smadzenēm cita vide un apstākļi. Jāizdomā kāda motivējoša shēma, lai piespiestu sevi rīkoties. Piemēram, tev ir grūti sevi motivēt vienkārši tāpat iet regulāri ārā. Ir pat gadījumi, kad iziet ārā var piespiest tikai nepieciešamība, piemēram, jāaizved bērns uz bērnudārzu vai jādodas pastaigāties ar suni, kas smilkst un prasās ārā. Taču ir jāatrod vēl arī cita motivācija, un labi, ka ir pavasaris – vieglāk saņemties.

      Pasaki sev, piemēram: es eju ārā, jo pie reizes aiziešu izdarīt to un to, apskatīšu, kas ārā plaukst un zied utt. Tie ir banāli triki, kā apmānīt savas smadzenes, bet tie strādā. Vai arī – esi pieņēmusies svarā un saproti, ka jāmēģina iegūt labāku fizisko formu. Vispirms jāizdomā, kāpēc tev tas jādara.

      Varbūt vienkārši tādēļ, lai sev patiktu, skatoties spogulī, bet varbūt tādēļ, lai patiktu vīram, – tas pat nav tik svarīgi. Galvenais – smadzenēm vajag mērķi, lai saņemtu dopamīnu, kas dod sajūtu: es to izdarīju! Ir cilvēki, kuriem būs viegli izdomāt sev šo motivāciju kaut ko darīt, savukārt citiem to izdarīt būs arvien grūtāk, bet motivācijai noteikti jābūt, jo smadzenes neko nedara tāpat vien.
    2. Menedžē stresu un izvēlies adaptēties labākajā veidā.
      Kad dzīvē kaut kā ir par daudz, sākas stress. Tieši tāpat stress ir klāt, kad kaut kas tiek atņemts, ierobežots. Tas ir tāds cīņas-bēgšanas režīms. Šobrīd esam jau paguruši cīnīties, jo vienkārši nevaram ietekmēt situāciju. Tāpēc ir jāpieņem situācija, savas emocijas, dusmas, aizkaitinājums. Labāk adaptēties un pieņemt jaunos spēles noteikumus, nevis noslēgties. Tas labāk izdodas cilvēkiem, kuri ir noturīgāki pret stresu. Šo noturību veido iedzimtība un dzīves laikā gūtais rūdījums.
    3. Meklē jaunus kairinātājus, impulsus.
      Jāturpina interesēties par apkārt notiekošo, jāmeklē jauni iespaidi, jauni kairinātāji smadzenēm, jānosaka sev jauni mērķi.
    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    8 veidi, kā gardi pagatavot VIČI surimi

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+