Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
17
-
0
-
0
-
2
-
0
-
1
-
0
-
Sava kāzu kleita vēl nav izsapņota
Ingas darbistabas plauktā stāv paliela fotogrāfija – viņai tur iekrāsotas spilgti rozā matu šķipsnas, mugurā balta kleita atkailinātiem pleciem, rokās sārtu rožu pušķis, apaļš kā bumba. Inga sēž klēpī vīram Mārcim, un abi, saglauduši vaigus, sapņaini skatās kamerā. Bilde uzņemta viņu kāzu dienā pirms piecpadsmit gadiem.
«Bijām kopā divarpus gadu, kad izdomājām, ka jāapprecas. Ātri pieņēmām lēmumu, gandrīz uz dullo – viss, precamies! Sākumā gribējām kāzas četratā tikai ar vedējiem, bet tad citi padzirdēja par mūsu plāniem. Kā tad neaicinās ģimeni? Kā jau laukos dzīvojot – vajag arī kaimiņus! Beigās bija ap 50 viesiem, tepat pagalmā svinējām.»
Ar vīru autoskolas instruktoru Mārci Inga iepazinās savā toreizējā darbavietā kafejnīcā Ķīvīškrogs, kad viņai jau bija piedzimusi vecākā meita Rebeka. Kāds draugs Mārcim bija stāstījis, ka tur ir bārmene, ar kuru varot forši parunāt. Atbraucis papļāpāt vienreiz, pēc tam atgriezies atkal un atkal.
«Sākumā divus trīs mēnešus bijām tikai draugi, vienkārši sarunājāmies. Viens par otru uzzinājām pilnīgi visu! Un tā mēs aizrunājamies,» smaida Inga. «Mēs labi saprotamies. Reizēm pakaitinām viens otru, pasmejamies, bet tā īsti pat neplēšamies. Nav jau par ko. Varbūt par kādu sīkumu paretam, bet ilgi ne. Man vispār nepatīk kasīties, jo nekādas jēgas no tā nav.»
Kad šogad tuvojās 15. kāzu jubileja, sprieduši, ka vajadzētu to īpaši atzīmēt. Tā kā toreiz kāzas notika dzimtsarakstu nodaļā, tagad varētu salaulāties baznīcā, atjaunot zvērestu un uzvilkt zeltnesī jaunus laulības gredzenus.
«Vīrs gandrīz visus šos gadus staigā bez laulības gredzena, jo pirmajā vai otrajā gadā tas salūza. Kad precējāmies, mums nebija naudas, tāpēc pirkām gredzenus ar tukšu vidu.»
«Bija doma, ka nopirksim jaunus gredzenus un salaulāsimies baznīcā, bet visu laiku kaut kas notiek, un netiekam līdz tam. Nekas, varbūt uz sešpadsmit gadu jubileju,» Inga nosaka sev raksturīgajā pozitīvismā. Kādu kleitu pati sev gribētu, grūti izlemt, jo šo gadu laikā šūts tik daudz, taču tā noteikti būtu kupla.
«Gribēju milzīgu princešu kleitu jau toreiz, bet budžets neļāva. To kleitu pirku mazā saloniņā, kas laikam atradās kaut kur Centrāltirgū. Tagad es noteikti gribētu arī fotosesiju, jo kāzās mums nebija fotogrāfa. Tikai pāris bildes pie zagsa, un vēl tik, cik paši ar saviem ziepju traukiem fotografēja.»
Intervijas turpinājums:
