Nora Ikstena savā pirmajā intervijā pēc šķiršanās: «Dzīves svinēšana nav beigusies!»

Nu jau pasaulē slavenā rakstniece NORA IKSTENA pēdējā pusotra gada laikā piedzīvojusi neuzticību un zaudējusi savu laulību. Ieskatījusies acīs nāvei, bet sakopojusi spēkus izvēlēties dzīvību. Nora grib dzīvot. Un nevis vienkārši būt, bet turpināt svinēt dzīvi. Ieskats rakstnieces pirmajā intervijā pēc šķiršanās, kas lasāma jaunajā žurnālā IEVA.
Intervija
Agnese Meiere
15. maijs

Saglabāt

Foto: Liene Pētersone, stils Agija Vismane, matu sakārtojums Kristīne Papša

AGNESE: Nesen tavā Facebook profilā parādījās ieraksts, kurš lika saprast, ka esi piedzīvojusi kādu satricinājumu. Pie foto, ko tur ievietoji, rakstīji: «Tāda biju – skaista un iemīlējusies. Būs labi, celsimies jaunai dzīvei». Lai izvairītos no baumām un minējumiem, jautāšu tieši: kas ar tevi īsti noticis?

NORA: Lai izstāstītu, kas noticis, man jāatgriežas laikā pirms pusotra gada. Viss sākās ar to, ka Anglijā iznāca mana grāmata Soviet milk. Pēc tam pārstāvēju Dienas Grāmatu Londonas grāmatu gadatirgū. Tas nebija viegli, jo pēkšņi, četrdesmit astoņu gadu vecumā tiku iemesta pasaules apritē, tādā kā virpuļviesulī. Mana rakstnieces profesionālā dzīve Latvijā ritējusi ļoti labi, esmu vērtēta ļoti atzinīgi, tāpēc savā vidē jutos droša un nostabilizējusies. Zināju, ko gaidīt no tikšanās ar lasītājiem, no publiskiem pasākumiem, intervijām. Un pēkšņi tu it kā stāvi uz pavisam jauna tramplīna. Tev tikai jāsaņemas un no šā tramplīna jālec. Diemžēl šis lēciens no tramplīna sakrita ar brīdi, kad sapratu: mans vienpadsmit gadu ilgais attiecību, mīlestības un laulības stāsts ar manu vīru Levanu (gruzīnu rakstnieks Levans Beridze – aut.) ir beidzies. 

Esmu savā prātā iezīmējusi 2017. gada 24. novembri – todien guvu dramatisku atklāsmi par to, kas un kādā veidā noticis. Un grēku nožēla par nodevību no tik ticīga cilvēka uz mani vienkārši neiedarbojās. Līdz ar to man bija vajadzīgs divtik liels spēks, lai es gan izturētu lēcienu no tramplīna, gan publiski nesagrūtu šā trieciena dēļ.

Atzīšos, tas bija vissmagākais posms personīgajā dzīvē, kādu jebkad esmu piedzīvojusi. 


Tu jau savulaik biji šķīrusies un izdzīvojusi. Kāpēc šis bija vissmagākais trieciens dzīvē? 

– Jā, man ir bijušas laulības un attiecības, kas sākušās un beigušās, taču tik smags posms manā dzīvē līdz tam nav bijis. Iemesls bija… Es teiktu – dziļa nodevība. Būdama attiecībās ar Levanu, es ne tikai kristījos pareizticībā. Mēs arī laulājāmies pareizticīgo mūku klosterī, dodot viens otram laulības un uzticības zvērestu. Mēs solījām – lai kas mūsu dzīvē ir bijis, šo zvērestu mēs nepārkāpsim. Tā varējām zvērēt tāpēc, ka sapratām – esam pieauguši cilvēki, kas vairs netaustās ne dzīvē, ne savās attiecībās, ne arī mīlestībā.

Tas viss bija nopietni, pat pārāk nopietni. Tā jau nebija tikai divu mīlošu cilvēku savienība. Tā bija interese vienam par otra valsti, par kultūru, valodu. Vienpadsmit kopdzīves gadu laikā uz Gruziju aizvedu ļoti daudzus savus draugus un kolēģus un iemīlināju viņus šajā valstī. Arī pati ļoti iemīlēju šo zemi, cilvēkus. Uzrakstīju arī grāmatu par Gruziju Dievmātes draudzene. Katrs šā stāsta mazais gabaliņš bija izveidojis tik krāšņu un skaistu kopbildi, ka šķita – nekas to nevar satricināt. Bet…

Aizbraucu uz savu mīļo Bodbes klosteri Gruzijā, kur nodzīvoju desmit dienu, biju uz grēksūdzi, kaut gan īsti nebija, ko sūdzēt. Gribēju izrunāties ar tēvu Dato, kuru ļoti augstu vērtēju. Gruzijas pareizticībā tas ir ļoti izteikti – pat ja kļūdies, bet no sirds nožēlo savu grēku, tas tev tiks piedots. Bet es domāju – ja tu vienreiz esi šajā ticībā devis zvērestu, spēks ir tajā, ka tu nekļūdies. Tāpēc jau tev ir dota mīlestība gan pret otru cilvēku, gan arī Dieva mīlestība, lai tev būtu spēks nekļūdīties. Tas nenozīmē, ka cilvēki vispār nekļūdās, bet…  Katrs cilvēks savas dzīves laikā izsmeļ kļūdu limitu. Viņš kļūdās, kļūdās, kļūdās un tad nolemj, ka tomēr dzīvos citādi.

Saistoties ar Levanu, pievēršoties pareizticībai, es biju nolēmusi, ka dzīvošu citādi. Un es arī dzīvoju citādi. Pirms vienpadsmit gadiem pilnībā izmainīju savu dzīvi. Jā, es kalpoju otram cilvēkam. Pārkāpu pāri daudzām lietām, kas man pirmajā brīdī šķita nepieņemamas, un no sirds ilgstoši kalpoju un biju uzticīga. Droši vien tāpēc mana vilšanās bija tik smaga, jo domāju – tā ir abpusēja sajūta. Ka mēs abi tā vēlamies. 

Vairāk par rakstnieces piedzīvoto pēc šķiršanās un spēju to pārvarēt, lasi intervijā žurnālam IEVA. «Manas analīzes bija tādas, kas būtībā nebija savienojamas ar dzīvošanu,» intervijas turpinājumā saka Nora Ikstena. 

Vēl žurnālā lasi:

  • Aktuāli – maratons! Kas jāzina tiem, kas skries, un tiem, kas neskries
  • Piedzīvojusi neuzticību, zaudējusi laulību un ieskatījusies acīs nāvei. Intervija ar rakstnieci Noru Ikstenu
  • Nesaproti, ko saka tavs tīnis? Lūk, neliela skaidrojošā vārdnīca
  • Laupītāji nošāva viņas vīru, ģimenes lolotā kafejnīca nodega. Kā Intai Kamparai klājas tagad?
  • Vismodīgākās vasaras kurpes – kādas ir karstākās tendences?
  • Alerģija vai pseidoalerģija? Kā tās atšķirt?
  • Kā pareizi lietot pašiedeguma līdzekļus
  • Kādus stādus izvēlēties, ja tomātus audzēsi uz balkona?

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs