Vīrietis bez bērniem. Vai defektīvs?

Klubs
Kārlis Lācītis
13. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Par sievietes bioloģisko pulksteni ir runāts daudz un dikti, aicinot neatlikt pirmā bērna radīšanu līdz 40 gadu vecumam. Vīrieša bioloģija ir iekārtota tā, ka iespējamais bērna radīšanas periods ir daudz ilgāks, taču tas nenozīmē, ka arī vīrieša organismā netikšķ bioloģiskais pulkstenis. Dažbrīd tas kļūst tik skaļš, ka vairāk līdzinās bumbai ar laika degli.

Ja kāds gribētu izpētīt Latvijas demogrāfiskās krīzes cēloņus, varētu droši sākt ar manu vidusskolas laika klasi – tagad mums visiem jau ir pāri 40, bet gandrīz pusei klasesbiedru joprojām nav bērnu. Visiem ir labs darbs un izglītība, daļa ir precējušies, taču nav sanācis tikt pie pēcnācējiem.

Iemeslu ir daudz dažādu, un es, godīgi sakot, arī neesmu uzmācies viņiem ar jautājumu: «Kāpēc tev nav bērnu?» Ikviens bezbērnu vīrietis vai sieviete jums pateiks, ka nav iespējams izdomāt vēl stulbāku un kaitinošāku jautājumu. Ja nu vienīgi es sāktu uzmākties visiem bērnu vecākiem un nemitīgi prasītu: «Kāpēc izdomāji radīt bērnus? Vai nezini, ka pasaule ir pārapdzīvota? Vai ar vienu bērnu tiešām nepietiek?»

Mamma prasa mazbērnus

Sievietēm pēc 40 gadu vecuma droši vien kļūst vieglāk, jo sabiedrība viņas jau ierakstījusi «bezcerīgo ālavu» kategorijā un vairs necer sagaidīt jelkādu pienesumu nācijas atražošanā. Ar vīriešiem nav tik vienkārši, jo vīrietis arī pēc 40 ir spējīgs kļūt par tēvu. Manā gadījumā visbiežāk komentārus par šo faktu saņemu no savas mammas, jo viņa pie katras izdevības cenšas atgādināt, ka ļoti gribētu kļūt par vecmāmiņu (esmu vienīgais bērns ģimenē, tātad arī vienīgā cerība uz dzimtas turpināšanu).

Ja man būtu godīgi jāatbild uz jautājumu, kāpēc neesmu ticis pie bērniem, noformulēt īsto atbildi nav nemaz tik viegli.

Droši vien par to varētu stundām ilgi runāt ar psihoterapeitu, bet īsā versija būtu aptuveni šāda: «Tā sanāca.» Es noteikti neesmu no principiāliem bērnu nīdējiem, kam jebkāda komunikācija ar šiem mazformāta cilvēkiem sagādā nepārvaramas ciešanas, tādēļ viņi nekādā gadījumā nevēlas sevi apgrūtināt ar bērnu radīšanu un audzināšanu.

Man patīk bērni, diezgan labi saprotos ar radu un draugu atvasēm, kad varu iejusties labā onkuļa lomā. Pēdējā laikā arvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka arī pašam būtu pienācis laiks parūpēties par pēcnācēju radīšanu, taču bērns jau nav nekāds putekļsūcējs, ko tā vienkārši iespējams nopirkt veikalā vai pasūtīt internetā, un pat ne šķirnes kaķis, ko iegādāties no uzticamiem audzētājiem.

Nebiju gatavs

Sievietēm ir nedaudz vienkāršāk, jo pastāv iespēja pārgulēt ar kādu puslīdz pieņemamu vīrieti, lai paliktu stāvoklī un šādā veidā tiktu pie bērna. Vīrietis šādā gadījumā pilda tikai spermas donora funkcijas, bet pretējā variantā tas īsti nestrādā: diez vai atradīsies sieviete, kas bez ievērojamas finansiālas atlīdzības būtu ar mieru kļūt par surogātmāti, iznēsāt un piedzemdēt bērnu, lai pēc tam atdotu vīrietim audzināšanā. Tas jebkurā gadījumā nav ideāls variants, jo bērnam ir vajadzīgi abi vecāki, ar surogātmammu vai surogāttēti vien nepietiek.

Tātad vispirms nepieciešams atrast sievieti, ar kuru varētu izveidot ģimeni un domāt par bērnu radīšanu, bet līdz šim man šajā jomā nav pārāk veicies. Man ir bijušas attiecības, kurās šaubījos, vai tiešām esmu gatavs visu mūžu nodzīvot ar šo sievieti un redzēt viņu savu bērnu mātes lomā, un tad citas attiecības, kurās jutu, ka pats vēl neesmu gatavs kļūt par tēvu.

Jaunībā ir vieglāk pieņemt lēmumus, kas mainīs tavu dzīvi (un bērna radīšana noteikti ir viens no šādiem lēmumiem), bet ar gadiem tas kļūst arvien grūtāk. Un arī atrast partneri šādam projektam kļūst arvien sarežģītāk, jo sievietes nebūt nesteidzas veidot attiecības ar vientuļiem vecpuišiem, drīzāk raugās uz viņiem ar neslēptām aizdomām:

«40 gadu vecs un neprecējies? Bez bērniem? Ar viņu noteikti kaut kas nav kārtībā! Droši vien slēptais gejs vai impotents!»

Viens no argumentiem, kas rosinājis atlikt bērnu radīšanu uz vēlāku laiku, ir brieduma trūkums, jo līdz 30 gadu vecumam nejutos gatavs uzņemties atbildību par bērniem, šķita, ka knapi varu parūpēties pats par sevi, kur nu vēl apgādāt ģimeni. Ar gadiem lēmums par ģimenes veidošanu un bērnu radīšanu kļūst rūpīgāk izsvērts un pārdomāts, taču šī ir joma, kur pārāk ilga gatavošanās, visu par un pret argumentu izvērtēšana drīzāk kavē tikt pie rezultāta.

Dzīves jēga acu priekšā

Man ir draugs, kurš savulaik apprecējās 20 gadu vecumā. Padomju laikā tik agras laulības bija norma, bet manā paaudzē tas jau bija rets izņēmums. Toreiz daudzi uzskatīja, ka viņš ir muļķis, kurš iekritis lamatās, un laulībai nav paredzams ilgs mūžs, jo agri vai vēlu viņam gribēsies iztrakoties, izbaudīt jaunību.

Taču izrādījās, ka skeptiķiem nav taisnība un jaunību gluži labi iespējams baudīt arī ģimenes lokā. Tagad manam draugam ir nedaudz pāri 40, viņš ir izaudzinājis četrus bērnus, no kuriem vecākie tūlīt beigs vidusskolu un gatavojas iestāties augstskolā.

Godīgi sakot, es viņu apskaužu, jo manam draugam nav jāmokās ar pusmūža krīzi un pārdomām, kāda ir dzīves jēga, – katru vakaru, pārnākot mājās no darba, viņa dzīves jēga ir turpat acu priekšā.

Protams, daudzi vecāki varētu iebilst, ka bērnu audzināšana nav nekāda izprieca, bet smags darbs, kas prasa daudz pacietības un finanšu resursu. Sākumā ir negulētas naktis, kaku un vēmekļu tīrīšana, pēc tam nākas krietni nopūlēties, lai savu atvasi iekārtotu bērnudārzā un pēc iespējas labākā skolā, bet pusaudžu vecumā rodas daudz citu problēmu, kad tavam buciņam pēkšņi izaug radziņi.

Turklāt no šā darba nevar tā vienkārši aiziet gadījumā, ja viss apnicis un gribas paņemt pauzi: sak, tagad pusgadu nestrādāšu un iztikšu ar bezdarbnieka pabalstu! Bērna audzināšana ir nepārtraukts projekts vismaz 18 gadu garumā, un tev pat nav garantiju, ka tavs lolojums pēc tam pateiks paldies un vecumdienās tev pienesīs leģendām apvīto ūdens glāzi. Par laimi, mūsdienās vismaz ir pensiju sistēma, lai vecumdienās nebūtu jākļūst pilnīgi atkarīgam no bērnu žēlastības.

Visi nevar būt kā Klūnijs

Ņemot vērā visas grūtības, kas saistītas ar bērnu audzināšanu, rodas jautājums, kāpēc vairums cilvēku tomēr uzņemas šo misiju. Daudzi nemaz nemēģina par to aizdomāties, jo dzimtas turpināšana ir bioloģisks instinkts: to darīja mūsu vecvecāki, vecāki, un tas jādara arī mums. Cilvēkiem bez bērniem nereti tiek pārmests, ka viņi ir egoisti, kas savas ērtības un baudu stāda augstāk par sabiedrības interesēm, tādēļ nevēlas sevi apgrūtināt ar bērnu audzināšanu.

Taču arī bērna radīšana ir sava veida egoisma izpausme: pasaulē jau ir gandrīz astoņi miljardi cilvēku, kādēļ tev šķiet, ka esi pelnījis turpināt savus gēnus un radīt vēl vienu?

Ja man būtu jāatbild uz šo jautājumu, es teiktu, ka laist pasaulē un izaudzināt bērnu ir vērtīgākais un paliekošākais darbs, ko savā mūžā var paveikt cilvēks.

No vienas puses, tas it kā ir ļoti vienkārši, jo uztaisīt bērnu nav nekāda māksla, to var izdarīt katrs bomzis. No otras puses, ja vēlies bērnam sniegt visu to labāko, tas kļūst par tavas dzīves sarežģītāko un atbildīgāko projektu. Par laimi, vīriešiem vismaz pašiem nav jādzemdē (ja vīriešiem būtu jādzemdē, tad iespējami tikai divi varianti: vai nu cilvēce jau sen būtu izmirusi, vai arī mēs būtu tikuši pie kādām modernām tehnoloģijām, kas ļautu mazuļus kā cāļus izperēt inkubatorā).

Vīrieša bioloģiskais pulkstenis dažkārt mēdz izspēlēt jokus, jo tev šķiet, ka vēl taču ir tik daudz laika, lai paspētu tikt pie bērna. Šo iespaidu vēl vairāk pastiprina slavenības, kas kļuvušas par lepniem tētukiem arī 50, 60 un pat 70 gadu vecumā, piemēram, Miks Džegers vai mūsu pašu Ēvalds Valters.

Taču ne jau katrs vīrietis ir kā Džordžs Klūnijs, kurš varēja atļauties līdz 50 gadu vecumam izbaudīt iekārojama vecpuiša statusu, pēc tam veiksmīgi apprecēties un tikt pie dvīņiem. Katram no mums ir zināms kāds pāris, kur vīrietis ir kopā ar krietni jaunāku sievieti, taču vairums auglīgā vecuma sieviešu tomēr izvēlēsies savu vienaudzi, nevis vīrieti, kurš ir viņu tēva vecumā.

Tētis, nevis vectētiņš

Kā zināms, mediķi aicina sievietes pārāk nevilcināties ar bērna radīšanu, jo ar gadiem arvien palielinās neauglības un dažādu slimību risks. Taču tas viss attiecas arī uz vīriešiem.

Jo pētījumi rāda: vecākiem vīriešiem ir grūtāk tikt pie pēcnācēja, turklāt gados veciem tēviem ir lielāks risks radīt mazuli ar Dauna sindromu, autismu vai šizofrēniju.

Pat ja tev paveiksies un izdosies tikt pie pilnīgi vesela mazuļa, tad ar gadiem būs daudz vairāk jāaizdomājas pašam par savu veselību un nav garantiju, ka vispār pagūsi izaudzināt bērnu līdz pilngadībai. Ja pirmais bērns tiek radīts 50 gadu vecumā, tad viņa vidusskolas izlaidumā man jau būtu tuvu 70 un drīzāk izskatīšos pēc vectētiņa.

Atliekot bērna laišanu pasaulē uz tik vēlīnu vecumu, ir grūti cerēt uz tradicionālām vecvecāku/mazbērnu attiecībām: mani vecāki tobrīd jau būs pārāk veci vai vispār nesagaidīs mazbērnu piedzimšanu, savukārt man pašam nākotnē būs mazāk iespēju kļūt par vectētiņu (ja arī mani bērni atliks pēcnācēju radīšanu līdz 40–50 gadu vecumam, tad man jau būs tuvu 100).

Šobrīd mierinu sevi ar domu, ka viss vēl ir iespējams, pēdējais vilciens vēl nav aizgājis un tuvāko gadu laikā arī es varēšu kļūt par tēvu. Jo pienāk brīdis, kad dzīvē nepietiek tikai ar karjeru un naudas pelnīšanu, daudz lielāku gandarījumu iespējams sajust, ja tev ir kāds, kas vakarā pirms gulētiešanas uzsmaida un vaicā: «Tēti, vai pastāstīsi kādu pasaciņu?»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+