Kāda ir sievietes dzīve Latvijas armijā?

Latvijas armijā, kura jūlijā svin savu simtgadi, dien ne tikai braši vīri, bet arī lieliskas sievietes. Viena no viņām ir SINTIJA OZOLIŅA. Ilgāku laiku viņa bija Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes 1. mehanizētā kājnieku bataljona virsniece. Nu Sintija pakāpusies mazu solīti tuvāk savam mērķim – kļūt par pirmo sievieti ģenerāli Latvijā – un kļuvusi par plānošanas bataljona jaunāko virsnieci.
Latvijas armija
19. jūlijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pelde āliņģī. Dienesta foto

Visvairāk mani (un droši vien arī lielu daļu lasītāju) interesē tas, kāda tad patiesībā ir sievietes dzīve armijā. Sintija mazliet paver priekškaru uz šo apslēpto pasauli: «Atzīšos, sākumā nebija viegli. Dzīvojot bāzē, mums, sievietēm, bija atsevišķas dušas un tualetes, bet gulējām gan visi vienā telpā divstāvu gultās. Jau grūtāk bija, kad notika mācības ārpus bāzes, mežā. Tas gan bija ārpus komforta zonas, jo tualete tur ir vienkārši izrakta bedre, visapkārt tai cilvēki… Bet pie tā pierod, un ar laiku kļūst vieglāk. Sliktāk jutos, kad man bija īpašā dienas, kas tomēr ir ļoti intīmi,» atzīstas Sintija. «Dienot mehanizētajā brigādē, tas, ka ir kopīgas tualetes un dušas, nav sagādājis problēmas. Mēs bijām tikai divas sievietes, tāpēc vīriešus palaidām pa priekšu un pašas mazgājāmies beigās. Savukārt tualetē vīrieši respektēja, kad tur iegājām mēs, un tai brīdī citi tualetē negāja.

Jā, pārģērbšanās bieži vien notiek vienā telpā ar vīriešiem, bet pie tā jau pierasts, un cits citam uzmanību nepievēršam.

Vienmēr esmu izjutusi cieņu pret sevi, neviens nekad nav mēģinājis izmest kādu piedauzīgu piezīmi,» uzsver Sintija.

Vai kādreiz kāds licis manīt, ka sievietes armijā ir vājais dzimums?

Sintija atbild: mēs esam nevis vājais dzimums, bet trauslākas nekā vīrieši. «Es, protams, varu visu. Bet bijušas reizes, kad, piemēram, jānes ļoti smagas kastes. Tad vīri paņem lielākās kastes, bet man atstāj mazākās. Turklāt tas nekad nenotiek, norādot, ka es jau nevarēšu, ka esmu vājāka. Vairāk – uzsverot, ka man vēl jādzemdē bērni vai ka man nevajadzētu bendēt sev muguru. Tas man šķiet ļoti vīrišķīgi, un lepojos ar karavīriem, kas dien man līdzās. Citādi atšķirība starp vīrieti un sievieti armijā nav jūtama, visi darām vienādu darbu,» stāsta Sintija. Bet kā ar durvju atvēršanu, jakas pasniegšanu? Tas esot atkarīgs no kolēģiem vīriešiem.

«Ir vīrieši, kas atver durvis sievietēm, ir tādi, kas tās atver tiem kolēģiem, kam augstāka dienesta pakāpe. Un ir sievietes, kuras dusmojas, ja viņām atver durvis.

Man gan tas patīk, un es to novērtēju. Taču neļaunojos arī tad, ja tas netiek darīts,» atzīst Sintija. Viņa atceras – pēc atvaļinājuma, kuru pavadījusi kopā ar vīru, atgriežoties dienestā, jutusies mazliet apmulsusi. Mans vīrs ir ļoti uzmanīgs un galants, vienmēr atver durvis, pasniedz roku. Atvaļinājumā biju pie tā pieradusi un, arī atgriezusies dienestā, stāvēju pie durvīm un gaidīju, kad man tās kāds atvērs. Kad tas nenotika, atcerējos, ka vairs neesmu atvaļinājumā, un pati par sevi pasmējos.»

Vai Sintijai dienestā sanācis arī raudāt?

Viņa atceras vienu šādu reizi. «Akadēmijas laikā mums bija jāapgūst kaujas izturības kurss. Tā laikā trenējām savu spēju domāt bezmiega un slodzes apstākļos. Ierobežots tiek arī pārtikas daudzums. Kad vairākas dienas esi pavadījis šādos apstākļos… ir grūti. Savulaik mums Alūksnē bija jāskrien padsmit kilometru. Ik pa laikam piebrauca mašīna, un tajā ātri bija jāsakāpj iekšā. Tiem, kas nepaspēj, jāskrien atkal. Ņemot vērā to, ka esmu salīdzinoši īsa un skrēju aizmugurē, divas reizes notika tā, ka biju jau pie mašīnas, bet nepaspēju pieķerties un ielēkt tajā. Kad tas notika trešoreiz, tiešām biju tuvu izmisumam, sāka birt asaras. Gandrīz salūzu. Bet man blakus bija labs kolēģis, kurš uzmundrināja: «Ko tu pinkšķi, skrienam!» Nevaru izteikt to atvieglojumu, kāds bija, kad beidzot tiku mašīnā. Taču notikušais mani iemācīja, ka ar asarām neko nepanākšu, tikai ar smagu darbu un kolēģiem, kas ir blakus un uzmundrina. Armija palīdzējusi pārvarēt daudzas manas bailes – no augstuma, nezināmām situācijām, šaurām telpām…»

Visu sarunu ar Sintiju Ozoliņu, kuras mēŗkis ir kļūt par ģenerāli, lasi 17. jūnija žurnālā Ieva.

  • «Jādzīvo tā, lai vīrietis, kas blakus, ir laimīgs un priecīgs.» Intervija ar dziedātāju Olgu Rajecku
  • Visu laiku par kaut ko raizējies? Kā iemācīties sadzīvot ar savām kreņķīgajām domām?
  • Iepazīsties: grupa Latgalīšu reps, kas kļūst arvien populārāka
  • Ja bērnus vasaras brīvlaikā atstāj pie draudzenes – padomi un pieredzes stāsti
  • Kā ģērbties un ko likt uz galda vasaras ballītē?
  • Kādu pludmales somu šovasar izvēlēties?
  • Kāpēc vasarā sejai tik ļoti vajadzīgas mitrinošās maskas, kā tās lietot un kādas izvēlēties?
  • Vērts aizbraukt! Ceļojuma galamērķi, kas patīkami pārsteidz
Ieva nr29

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs