Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Drīz atkal būs klāt tik ļoti gaidītais pavasaris. Tu arī esi starp lielajiem pavasara un vasaras gaidītājiem?
– Es ļoti cenšos iemīlēt ziemu, domājot par tiem, kuri par to jūsmo un slēpo, bet man nesanāk. Man pilnīgi pietiktu, ja ziemas skaistums būtu nedēļu. Labi, ka mūsu intervija notiek tagad, nevis pirms nedēļas, kad vēl bija jāvalkā kažoks. Zini, kā var zināt, ka pavasaris ir klāt? Pavasaris ir tad, kad gaiss kļūst maigs un smaržo pēc solījumiem, no kuriem daudzi piepildīsies. Es vienmēr gaidu, kad plauks lapas, un tad šķiet, ka kaut kas skaists un jauks notiks pats no sevis.
– Teici, ka vasaras pavadi Burtniekos, kur ir tavas dzimtas mājas, ko tagad atjaunojat. Cik senas tās ir?
– Māja ir celta 19. gadsimta otrajā pusē. Esmu skatījusies kartēs, vecajā plānā savulaik bija septiņas ēkas, tagad ir palikušas tikai divas un daudz pamatu. Tur darbs nekad nebeidzas, tas ir mūžīgs.
Mājas ir no mana tēva puses, un šie īpašumi bija tas lielais noziegums, kura dēļ tēva ģimeni 1949. gada martā izsūtīja uz Sibīriju. Arī mammas ģimeni izsūtīja tajā pašā reizē, lai gan viņiem tāda nieka būdele vien piederēja. Mani vecāki uzauga vienā pagastā, viņi bija redzējušies, bet nebija pazīstami. Izsūtījuma brīdī abi bija pusaudži.
Visi manējie no Sibīrijas atgriezās, bet visskumjākais ir stāsts par manas vecmāmiņas brāli Edvardu, kuru izrāva no laukiem, arestēja un vienu pašu aizsūtīja uz drausmīgo nometni Karagandā. Tas notika citā laikā – šķiet, 1947. gadā –, un viņš Karagandā gāja bojā.
Kad mūsu teātrī iestudēja izrādi Balle būs!, kurā izdejoja Latvijas simts gadus, tur bija viena epizode, kurā latvieši atgriežas mājās no izsūtījuma. Vienmēr šajā izrādē sēdēju aizkulisēs un raudāju, kad uz skatuves skanēja Emīla Dārziņa Melanholiskais valsis, kura pavadībā latvieši atgriezās, viņus sagaidīja mājās palikušie, bet Rūtas Dišleres (Valmieras teātra aktrise – red.) varone savu puisi tā arī nesagaidīja. Tajā brīdī vienmēr domāju par Edvardu un viņa romantisko stāstu, kas man ir stāstīts, – mana tēva mājās Igašos dzīvoja Emma, kura gaidīja savu Edvardu. Nesagaidīja.
Bet, zini, daudzi atceras izsūtījumu, izsūtītos un represētos, bet briesmīgs laiks bija arī Latvijā pēc kara tiem, kuri palika.
– Tavi vecāki iepazinās tikai Sibīrijā?
– Jā, bet tas nebija nekāds ļoti romantiskais mīlas stāsts. Mana mamma bija glīta, viņa arī tagad ir ļoti glīta sieviete. Sibīrijā viņai bija daudz pielūdzēju – gan latviešu, gan krievu puiši, to skaitā arī tētis, bet viņai pat nebija domu par precēšanos. Tomēr reiz, kad viņa bija saslimusi un mājās palikusi viena, jo pārējie mežā strādāja, mamma esot sēdējusi, izšuvusi un sajutusies ļoti skumji un vientuļi, sākusi ilgoties tieši pēc mana tēva.
Tad pamazām sāka veidoties viņu attiecības, un viņi turpat Sibīrijā apprecējās. Mamma vienmēr atceras to purvaino pļavu, pār kuru viņi kopā gāja reģistrēt laulību, vēlāk viņa to piesauca, teikdama – tāpēc arī dzīve mums bija tāda purvaina. Es piedzimu Sibīrijā 18. janvārī, bija milzīgs aukstums, dzemdības notika mājās ar mammas draudzeņu palīdzību. Vispār nesaprotu, kā mamma tika galā. Tā māja taču bija auksta. Mamma stāstīja, ka viņa ziemā skaldījusi no logiem ledu nost.
Kad mēs atgriezāmies Latvijā, man bija mazliet vairāk nekā gadiņš, tad tika rīkotas kāzas un arī manas kristības. Tas bija grūts laiks, milzīga nabadzība, neko nevarēja dabūt, nebija, ko vilkt mugurā.
Šad tad paskatos Ulda Brauna fotoalbumu Zeme atceras un atminos bērnību padomju laikos, tad man metas šķērmi.
Tagad daudzi, kas iestudē padomju laika dramaturģiju, kur, protams, bija arī labas lugas, nez kāpēc kaifo par padomju sadzīvi. Cilvēkiem, kuri to nav piedzīvojuši, tā ir vēsture, turklāt tuva un sasniedzama, bet es to nevaru izturēt, man šīs atmiņas uzdzen šermuļus.
Man no padomju laika ir spilgtas atmiņas par to, kā mamma vienmēr kaut kam krāja naudu. Sadzīviskām lietām viņa maz tērēja, bet vienmēr gribēja sakrāt naudu kaut kam lielākam, piemēram, viņa bija izdomājusi, ka grib žiguli. Bet tajā laikā jau ar naudu vien nepietika, lai tiktu pie žiguļa. Mēs sākām audzēt agros kartupeļus, lai sakrātu žigulim, un tā krāšana turpinājās vairāk nekā desmit gadu.
Tā bija liela darbošanās – martā kartupeļi bija jāuznes no pagraba un jāsaliek kastēs, lai izdīgst asni, tad bija jāstāda, jākopj un laikā jānovāc, kamēr kartupeļiem bija laba cena. Bet pēc dažiem gadiem mammai paziņoja – lai arī esat rindā, jūs mašīnu nedabūsiet, jo jums nav autovadītāja tiesību. Tad mamma brauca uz Valmieru, lai mācītos un kārtotu tiesības. Kad rinda pienāca, varēja dabūt moskviču, nevis žiguli, bet to viņai nevajadzēja. Vēlāk, kad nāca naudas reforma, mammas daudzus gadus krātā nauda pārvērtās par neko. Par to taču pat pasakās raksta – kāds kaut ko krāj un krāj, bet beigās uzkrātais pārvēršas par oglēm vai sausām lapām.
Pasakas mūs sagatavo reālajai dzīvei.
– Vai arī tu esi no krājējiem?
– Nē, es neko nekrāju, ja nu vienīgi emocijas. Lai gan man ir piesaiste dažādām lietām, man vispār tās patīk. Domāju par to, kad skatījos Valmieras teātra izrādi Laimīgās dienas. Lugas autors ir Semjuels Bekets, un galvenā varone ir līdz vidum smiltīs, bet apkārt ir lietiņas, kuras viņa sakrājusi, viņa tām arī tiek klāt un par tām priecājas. Mūsu izrādē tas atrisināts citādi – galvenā varone ir līdz vidum aprakta iebrukušu griestu drupās… Šo Beketa darbu redzēju otro reizi mūžā.
Savā laikā Valmierā ar šo izrādi viesojās zviedru teātris, toreiz nesapratu neko, man tikai palicis atmiņā, kā viņa ņēmās, līdz kaklam iegrimusi smiltīs. Bet interesanti, ka šī izrāde, kurā varone sākumā ir līdz vidum smiltīs, pēc tam līdz kaklam, kamēr beigās zeme viņu aprij, manī neradīja drūmu un pesimistisku iespaidu. Ir taču pilnīgi skaidrs, ka zeme mūs visus reiz aprīs, bet tas nenozīmē, ka mēs šodien nedzīvosim.
Es daudz par to domāju – vai cilvēks vispār var būt pilnīgi brīvs?
Vai tās būtu smiltis, iebrukušu griestu drupas vai vēl kas cits, bet dzīvē katru no mums kaut kas ierobežo. Protams, mums ir iespēja daļēji kustēties un darboties, bet pilnīgi brīvi nevaram būt. Galvenā varone izrādē jautā savam vīram, vai viņu kādreiz nevelk uz debesīm, lai varētu aizlidot. Bet nekur jau mēs nevaram palidot. Skatījos šo izrādi un raudāju, jo sapratu, ka dzīve tomēr ir jānovērtē, par to jāpriecājas, ka nav tik traki, kā brīžiem liekas.
– Tev arī ir sajūta, ka grimsti smiltīs?
– Man brīžiem ir sajūta, ka neesmu brīva. Un tās smiltis manā gadījumā ir vide un dzīve, kāda man ir šajā brīdī. Es, protams, saprotu, ka pilnīga brīvība nav iespējama. Tad būtu jāatsakās no itin visa, apzinoties, ka arī no pārējiem cilvēkiem tu neko nedrīksti gribēt, bet mēs taču dzīvojam mijiedarbībā cits ar citu.
Man, piemēram, dažkārt negribas iet uz darbu, tad es stāvu pie loga un domāju – ārprāts, bet, ja nu tas cilvēks, kurš kurina manu māju, pēkšņi izdomās, ka negrib iet uz darbu?!
Mijiedarbība visā pasaulē kļūst arvien ciešāka, un reizēm tas mani nomāc.
– Kas būtu vajadzīgs, lai tu justos brīvāka?
– Man gribētos, lai manu dzīvi tik ļoti nediktē plāns, kas ir teātrī pie sienas. 2018. gada janvārī apritēja 40 gadu, kopš strādāju teātrī, un visus šos gadus manu dzīvi ir noteicis šis plāns. Man gribētos, lai ir iespēja izvēlēties. Jaunībā tādu iespēju nebija vispār, bet tagad varu divus mēnešus iepriekš pateikt, ka kādā konkrētā dienā nevarēšu būt darbā, un iespēju robežās to arī respektē. Mani vispār nomāc tas, ka ir jāstrādā sešas dienas nedēļā un ka ir tikai viena brīvdiena.
– Toreiz, kad izvēlējies kļūt par aktrisi, tu taču zināji, ka tā būs, vai ne?
– Zināju, bet tad viss bija citādi – man šķita, ka atvaļinājums ir par garu, un brīvdiena man nebija vajadzīga, jo man šis darbs ļoti patika. Es tiešām ļoti gribēju strādāt teātrī, un man bija vienalga, kāds būs mans amats, tāpēc ka teātris tik ļoti patika. Man likās, ka tā ir pasaku zeme, un es tā domāju ļoti, ļoti ilgi.
Bija laiks, kad visa mana pasaule bija vienīgi teātris, bet tad atjēdzos un sapratu, ka dzīve notiek arī citur un ka daudz kas no dzīves ir pagājis garām.
Tas, protams, nenotika vienā dienā, bet tajā laikā arī sajutu vēlmi mācīties, un tā pirms vairāk nekā desmit gadiem nokļuvu kursos, kuros mācīja vides gidus. Atceros pirmo reizi kursos, kad aizbraucu uz Valdemārpili, tur visi cilvēki sasēdās aplī, un katram bija jāpastāsta, kas viņš ir, kā atbraucis un ko sajutis. Es piecēlos un sapratu, ka vispār nevaru parunāt, jo man priekšā nav lugas eksemplāra. Nevarēju parunāt arī tāpēc, ka visus šos daudzos gadus mans darbs bijis tāds, ka no manis neviens runāšanu negaida.
Teātrī neesmu štata aktrise, bet gan režisora palīdze. Tas nozīmē, ka man praktiski jāpalīdz organizēt izrādes tapšanas process, jāraugās līdzi, lai darbs notiek laikā, lai mēģinājumu telpa ir iekārtota. Pirmajos gados man bija ļoti interesanti sekot tam, kā top izrāde, bet tad kādā dienā atjēdzos, ka aizkulisēs viss ir vienādi neatkarīgi no tā, kas notiek otrā pusē, – tur ir auduma neapgleznotā daļa, dekorācijas stiprinājumi, putekļi un tumsa.
– Tu esi vīlusies teātrī?
Nē, bet man vairs nav ilūziju. Un arī teātris ir mainījies. Agrāk to uztvēru kā brīnumu un radošu procesu, tagad tas vairāk ir darbs, kas jādara.
Bet, lai cik traki tas izklausītos, es droši vien atkal izvēlētos studēt aktiermeistarību, ja man tagad šāda izvēle būtu jāizdara.
Agrāk tev bija vairāk iespēju būt uz skatuves – režisors Oļģerts Kroders katrā savā izrādē tev iedeva kādu lomu. Jā, tā bija. Un jaunībā es spēlēju ļoti daudz, par to esmu bezgala pateicīga liktenim, jo manā darba aprakstā nav minēts, ka man būtu jādod kāda loma, esmu tikai ārštata aktrise. Turklāt tas ir likumsakarīgi – jo vecāks cilvēks kļūst, jo mazāk viņam lomu.
– Ko aktrisei nozīmē nespēlēt?
– Tas nozīmē būt līdz vidum smiltīs. Un tas ir briesmīgi. Ja ilgi nav iespēju spēlēt, aktieris var atrofēties, un, atkal nonākot uz skatuves, var rasties bailes, pat šausmu sajūta, tāpēc ka iemaņas ir zudušas.
Aktiera profesijā, tāpat kā jebkurā citā darbā, visu laiku sevi jāuztur formā. Ķirurgs taču arī nevar atgriezties pēc 30 gadiem un veikt pasakainu operāciju.
Man kā režisora palīdzei ir iespēja mēģinājumos aizstāt saslimušos kolēģus. Neatkarīgi no tā, vai ir vīriešu vai sieviešu loma, es tādās reizēs mēģinu no sirds, it kā tas būtu pa īstam – ne tikai nolasu lomas tekstu, bet izeju mizanscēnas, spēlēju, mēģinu atrast konkrēto tēlu, skaidri zinot, ka es to nespēlēšu. Bet man ir interesanti patrenēties.
– Kas tev bijis pēdējo gadu lielākais gandarījums uz skatuves?
– Rudenīgais blūzs – brīnišķīga, daudzslāņaina luga ar gaumīgu un diezgan melnu humoru. Tas ir stāsts par trim atraitnēm, kuras veido kapu apmeklētāju klubiņu. Ar Rudenīgo blūzu bieži braucām viesizrādēs, cilvēkiem ļoti patīk, viņi daudz smejas, bet tur ir arī, par ko padomāt.
– Tu jaunībā biji režisora Pētera Lūča aktrise, viņš tev brīvdabas izrādēs deva galvenās lomas, un tu pati sevi sauci par vadošo krūmu aktrisi. Kādu atceries to laiku?
– Tas bija jauks laiks, bet, ja man tagad liktu braukt pa Latvijas estrādēm un dzīvot pa tiem slapjajiem krūmiem, es to laikam nevarētu izturēt. Tolaik brīvdabas izrādes bija ļoti populāras, mēs braucām pa visām Latvijas estrādēm. Šāda veida teātris laikam ir aizgājis uz neatgriešanos, jo kultūras namos ir tik daudz pasākumu, teātros brīvdienās ir pat pa trim izrādēm dienā, vēl taču ir arī televīzija un internets. Nemaz nezinu, kā cilvēks šodien tajā visā neapmaldās un paspēj visu nobaudīt.
Atceros, ka agrāk brīvdabā spēlējām visu vasaru, arī pa lietu. Ja sāka līt izrādes laikā, gandrīz nekad izrādi nepārtraucām, skatītāji sēdēja zem lietussargiem un gaidīja beigas. Bet nekad nebiju piedzīvojusi tādu lietu, kāds pirms dažiem gadiem bija Cesvainē, kad pils pagalmā spēlējām Lailas Purmalietes producēto Naudas koku. Man toreiz šķita, ka notekcaurules plīsīs no tā baltā lietus. Izrādi pārtraucām, bet skatītāji gribēja redzēt beigas, tāpēc ar visām slapjajām mantām ievācāmies iekšā un izrādi pabeidzām.
– Vai Valmieras teātra izrāde Lūcis ataino šo režisoru tādu, kādu tu viņu atceries?
– Imantam Stradam ir izdevies viņam cieši pietuvināties. Pēteris Lūcis Valmieras teātrī bija ilgus gadus, to visu izrādē nevar ietvert, tikai fragmentus. Domāju, ka tas nav viņa mūža un daiļrades pilns atainojums, bet tie ir viņa radošās darbības uzplaiksnījumi. Man liels prieks, ka izrāde patīk ne tikai tiem, kas Lūci pazina, bet arī tiem, kas galīgi nepazina.
Interesanti, ka šobrīd, kad mūsu teātrī uz kādu laiku atgriezās Lūcis, Krievu Drāmas teātrī atkal viesojās Mihails Čehovs, kura vārdā šīs teātris ir nosaukts. Noskatījos izrādi Maģijas atslēgas, kas viņam veltīta. Pēteris Lūcis Valmieras teātrī strādāja vairākus gadu desmitus, bet Mihails Čehovs Rīgā bija tikai divus gadus, viņš bija kā komēta – ātrs un spilgts.
Zini, kāpēc mani interesē Mihails Čehovs? Kad aizgāju strādāt uz teātri, tur bija aktrise Antonija Jansone, kuru mēs saucām par Janci. Viņa jau bija gados, allaž mīlīga un vienlaikus barga, runāja par skatuves ētiku, stāstīja, ka aktieris pirms izrādes nedrīkst pieēsties, bet kaktā pati locīja iekšā desmaizes. Viņa vienmēr stāstīja, ka ir Čehova skolniece. Mihails Čehovs bija slavenā dramaturga Antona Čehova brāļa dēls. Jaunībā, gribēdams izdarīt kaut ko neprātīgu, viņš apprecēja 17 gadu vecu meiteni – savu pirmo sievu Olgu Čehovu, kura vēlāk, pēc abu šķiršanās, emigrēja uz Vāciju un kļuva par vienu no Hitlera mīļākajām aktrisēm. Tas taču ir stāsta vērts, vai ne?
– Tev vispār patīk izrādes un grāmatas par vēsturiskām personībām un notikumiem. Kāpēc?
– Man patīk arī izdomāti stāsti, bet dokumentālie šķiet īpaši, jo uzskatu, ka pagātne veido tagadni. Vai tu zini, ka ir tāds augs Jērikas roze? Tas ir tāds mazs sažuvis ķērpītis, kas klīst apkārt – kad tas dabū ūdeni, tad sazaļo un uzzied.
Man ik pa brīdim šķiet, ka atsevišķi cilvēki dzīvo kā Jērikas rozes – uzzied tikai tur, kur viņiem ir labi; kad vairs nav labi, tad saplok un dodas tālāk.
Es vairāk esmu vērsta uz pamatīgām lietām dzīvē, uz ozoliem un to saknēm. Tieši tāpēc domāju, ka bez Lūča tagad Valmieras teātra nebūtu. Neatkarīgi no tā, vai mēs viņu atzīstam un uzskatām par labu režisoru, teātra pamatos ir Pētera Lūča darbs. Un uz tiem mēs dzīvojam tālāk. Ja par to neinteresējamies, tad esam kā Jērikas roze.
– Mēs nesen kopā noskatījāmies franču filmu 50. pavasaris, un tu pēc tās biji kā spārnos…
– Es priecājos līdzi tai sievietei, filmas galvenajai varonei, un tas man ļāva noticēt, ka piecdesmitais pavasaris arī var būt skaists. Man gan tā šķiet visu laiku, tomēr vajag, lai to atkal no jauna kāds apliecina, jo reālā dzīve šo ideju reti piedāvā. Tamdēļ tas jāmeklē mākslas darbos.
– Viena no filmas pamattēmām bija vecums. Tevi tas biedē?
– Vecums pats par sevi mani nebiedē. Mani biedē slimības, ko vecums var atnest līdzi. Esmu pārliecināta, ka cilvēks dzīvē, tāpat kā izrādē Laimīgās dienas, par ko stāstīju sarunas sākumā, atradīs prieciņu teju katrā situācijā. Viņa izrādē saka – vēl viena laimīga diena, gandrīz nekas nesāp.
Zini, man ir brīnišķīgs piemērs – mana mamma. Viņa vēl aizvien ir ļoti sprigana, mammai ir daudz vairāk enerģijas nekā man. Mamma vienmēr bijusi liela ballētāja, pat Sibīrijā pāris nedēļu pirms manas piedzimšanas gāja uz balli dejot, bet tētis spēlēja akordeonu. Šajā ziņā nekas nav mainījies – mamma iet uz ballēm, cik bieži vien iespējams, un vienmēr izsakās, ka Valmierā ir par maz baļļu.
Šoreiz mamma no balles atgriezās mājās vienos naktī, ilgi zvanīja pie durvīm un brīnījās – kā, vai tad jūs jau guļat?! Lūk, tā ir enerģija!
Bet mammas vecumu nedrīkst minēt, jo viņa uzskata – ja atklāj cilvēka gadus, citiem uzreiz ir gatavs priekšstats, kā konkrētajā vecumā cilvēkam jājūtas. Un – jo jaunāks cilvēks, jo šķībāks viņa priekšstats par vecāku cilvēku.
– Jūs dzīvojat visi kopā – tu, mamma un tavs dēls Artūrs.
– Jā, un tas man patīk. Man vispār patīk, ja vairākas paaudzes dzīvo kopā, jo tas rada drošības un kopības sajūtu. Man grūti pieņemt modeli, kurā noteiktā vecumā bērni tiek izstumti no ligzdas un ir spiesti doties prom.
Artūram jau neviens nesaka, ka viņam ar mums kopā jādzīvo. Es, protams, zinu, ka būs brīdis, kad viņš dosies prom, Artūrs jau tagad gudro par ragavām, ar kurām mani un mammu vest uz mežu. (Smejas.) Mūsu ģimenē ir ļoti iecienīts melnais humors. Ļoti!
– Jums ir labas attiecības?
– Domāju, ka labas, lai gan reizēm piefiksēju, ka, daudz strādādama un reti būdama mājās, neesmu cieši blakus brīžos, kad tas ir vajadzīgs.
– Kas Artūram ir no tevis?
– Grūti pateikt, jo es jau sevi nemaz tā nepazīstu. Protams, melnais humors. Laikam arī tā lielā strādāšana.
Mēs visi ģimenē esam traki uz strādāšanu – mazāk uz atalgojumu, vairāk uz pašu strādāšanu.
Zini, kā man šķiet – ja es jaunībā būtu sev pateikusi, ka mans mērķis ir pārtikusi dzīve, tad man noteikti tāda būtu, bet tas nekad nav bijis mans mērķis. Es gribēju interesantu dzīvi, un tāda man ir bijusi. Un, kā jau teicu, vēlreiz kļūtu par aktrisi, tātad dzīve būtu interesanta, nevis pārtikusi.
– Ja tev būtu iespēja tagad satikt Dievu, ko tu jautātu vai teiktu?
– Noteikti prasītu piedošanu par visiem grēkiem – sadarītajiem un nākamajiem. Grēkots ir bezgala daudz. Un es to zinu ne jau tāpēc, ka izdarītais kaut kur ir aprakstīts kā grēks, bet gan tāpēc, ka es pati jūtu. Lai cilvēki nestāsta, ka nejūt savus grēkus! Uzskatu, ka visi jūt, tikai mēģina atrast sev attaisnojumu. Un, zini, kā ir – lai gan tu jūti, tāpat gadās to izdarīt atkal.
Vēl es prasītu lielāku sajēgu par dzīvi – jo ilgāk dzīvoju, jo mazāk saprotu to, kas notiek ar mani un dzīvi.
Es ļoti gribētu savā dzīvē lielāku kārtību, gribētu īsto, nevis darba dzīvi saplānot.
Nesen apmeklēju pasākumu, kurā bija sapulcējušies cilvēki, kuri nodarbojas ar adīšanu. Ar šausmām konstatēju, ka savā mūžā neesmu noadījusi divus vienādus cimdus, kas varbūt nav tas trakākais, bet sapratu, ka uzadītais raksts un adīšana kopumā cilvēku disciplinē, tur kaut kādā rāmī. Man tādu rāmi gribētos – pašas konstruētu un skaistu.
– Ko tu savā dzīvē nožēlo?
– Ir daudz kas, ko es tagad nedarītu tā, kā kādreiz darīju, bet saprotu, ka pagātnē nevar atgriezties un arī izlabot neko nevar. Tomēr var mēģināt dzīvot tā, lai to neatkārtotu. Nesen izlasīju Stīvena Kinga grāmatu 22.11.1963., tā ir par atgriešanos pagātnē un mēģinājumiem to labot. Grāmatas galvenais varonis gribēja atgriezties pagātnē un novērst Amerikas prezidenta Kenedija slepkavību. Viņš tur atgriezās vairākas reizes. Nokļuva pagātnē, kaut ko izdarīja, atgriezās tagadnē un skatījās, kas ir mainījies. Kad atgriezās nākamajā reizē, tad viss iepriekš izdarītais dzēsās. Viņš laboja kļūdas vairākkārt, bet tāpat nebija nekādas jēgas, radās tikai haoss. Tāpēc ir jādzīvo tagadnē un jāskatās uz priekšu.
Intervija publicēta žurnāla IEVA 2018. gada 12. numurā.
