Rīga +18°C 
– Prelude dzimusi pirms sešiem gadiem. Kā jūsu ceļi krustojās?
Uģis: Ar Armandu esam seni draugi – kopš amatniekiem, bet Edgars uzradās īstajā brīdī.
Edgars: Pirms sešiem gadiem man piederēja restorāns Vecrīgā, kura sienu dizaina izstrādei bijām uzmeklējuši Armandu. Tā, vārds pa vārdam, nonācām līdz idejai – taisām tapešu zīmolu!
Armands: Nesen biju piedalījies lielā projektā, kurā sadarbojos ar slavenu amerikāņu dizaineri Trisha Reger. Iepriekš gadus 20 strādāju ar sienu finišu – dekoratīvo apdari, krāsojumiem, restaurēšanu, gleznojumiem –, bet te man bija iespēja redzēt amerikāņu pieredzi: viņi līdzīgus projektus, ko realizēju uz plaknēm, īsteno uz tapetēm. Aizdomājos, kāpēc gan ne – var taču mākslu veidot uz papīra un tad to nosūtīt klientam. Tas dod daudz plašākas iespējas – esi brīvāks darbībā, vari kļūdīties, tāpēc nav jāpārkrāso siena – saburzi lapu un izmet.
– Jums uzreiz bija skaidrs, ka startēsiet luksusa nišā?
Armands: Nepārprotami. Tas ceļš ir smags, bet ejams.
Edgars: Pasaulē nav daudz kompāniju, kas tieši šādi strādā: rada katru dizainu kā mākslas objektu, nevis drukā.
Uģis: Mēs to dēvējam par artpaper – tā ir glezna, ko tu vari izmantot arī par tapeti. Attiecīgi šis nav B2C segments, kur darboties ir samērā viegli, – rokasgrāmatas pieejamas visur, atliek tikai pamācīties un kopēt veiksmīgākās tehnikas.
Mums tas ir smags un ilgstošs darbs, jo jāveido attiecības ar tiem arhitektiem un dizaineriem, kam ir līdzīgs skatījums – primāri viņi strādā luksusa nišā.
– Cik noprotu – jums nepatīk vārds tapete.
Armands: Pie mums ciemojušies daudzi Latvijā zināmi arhitekti, dizaineri, un gūtas tiešām labas atsauksmes. Viņi saka: «Tās nav tapetes!»
Edgars: Handcrafted artpaper – mēs lietojam šādu apzīmējumu.
Uģis: Tapetei latviešu valodā nav labs skanējums. Angļu valodā ir krietni plašākas iespējas atrast īsto vārdu. Daudzu uztverē tapete – tas ir būvmateriāls, kas tiek rūpnieciski ražots, līmēts uz sienām, apveltīts ar aizsargfunkciju un varbūt minimāli dekoratīvu lomu. Turpretī mūsu darbi ir telpas dekors – viens no galvenajiem, kam drīzāk ir gleznas vai mākslas objekta sūtība.
– Sarunās ar Latvijas dizaina zīmolu vadītājiem konsekventi dzirdam, ka viens no galvenajiem pasaules iekarošanas mehānismiem ir regulāra dalība starptautiskās izstādēs. Cik plaši kontaktu veidošanai un sevis prezentēšanai tās izmantojat?
Uģis: Tās ir viens no mūsu galvenajiem kanāliem. Trīs stūrakmeņi: kvalitatīvs darbs, pazīšanās un izstādes. Uz to viss balstās.
Armands: Pirmā bija Milāna – ne pašā Salone del Mobile, bet saistībā ar Design Week. Tā bija fantastiska veiksme, ka sanāca būt izvietotiem kaimiņos vienai no visu laiku pasaules labākajām dizainerēm Paolai Navonei. Sajutām uzmanību: daudz cilvēku nāca klāt, arī pati Navone ieinteresējās, Elle Decoration un citi starptautiskie izdevumi novērtēja. Sapratām: nav nemaz tik slikti. (Smaida.)
Edgars: Pirms tam klauvējāmies pie Parīzes izstādes durvīm, un neviens neatbildēja, bet te, Milānā, mums pienāca klāt Maison et Objet galvenais organizators un piedāvāja jau nākamajā izstādē vietu galvenajā zālē starp pasaules labākajiem zīmoliem. Nu uz Parīzi braucam piekto gadu.
Uģis: Tas ir lielākais Milānas ieguvums, ka pēc tam tevi atpazīst un aicina uz citām izstādēm.
– Kādi bija jūsu pirmie tapešu dizaini?
Armands: Aizmetnis ir šī grāmata (Armands izvelk no plaukta lielu, tumšbrūnu izdevumu – aut. piez.). Katrs vāks izgatavots individuāli no kūdras graudiņiem.
– Kādi vēl neparasti paņēmieni iespējami papīra apstrādei?
Armands: Līmētas kolāžas, zilie graudiņi, dažādi metāli – zelts, varš, sudrabs, izmantojot plānas, kodinātas šo materiālu lapiņas, no kurām tiek veidota kompozīcija. Diegi kaļķī. Esam uzsākuši sadarbību ar senu itāļu amatniecības uzņēmumu, lai īstenotu kopdarbu – izšūtu papīru.
Uģis: Tas ir ģimenes uzņēmums ar milzu vēsturi, sadarbojies ar ievērojamiem Eiropas zīmoliem, piemēram, Molteni&C, Cassina, Dior un citiem. Bijām aizbraukuši ciemos, ražotne iekārtota vecā fermā. Šobrīd kopprojekts ir testēšanas fāzē.
Armands: Mums ir azarts redzēt, kā sašūt tieši papīru, – tas šķiet gan dīvaini, gan interesanti.
Papīra burvība ir tajā, ka mēs padarām virsmas teksturētas, taktilas.
Edgars: Un tad vēl iesaistās gaisma, kas spēlējas un spēj pilnībā mainīt virsmas – katrā apgaismojumā efekts ir cits. No rīta viens iespaids, vakarā atšķirīgs.
Armands: Mēs arī veidojam kompozīcijas no loksnēm, speciāli tās izstrādājot, piemēram, ieēnojot telpas stūrus, izceļot noteiktas nianses interjerā. Tā ir iespēja arhitektiem un dizaineriem izpausties. Pasaulē nav daudz līdzīgu kompāniju – kādas piecas varbūt, ja runa ir par augstāko klasi.
– Tiešām?
Uģis: Ir uzņēmumi, kuros roku darbs ir integrēts, tiek īstenotas atsevišķas līnijas. Bet tādu, kas rada mākslu un to piedāvā kā dizaina produktu, ir ļoti maz – niša ir ārkārtīgi sarežģīta.
Edgars: Mēs atšķiramies ar to, ka nestrādājam pēc kataloga. Lielie uzņēmumi piedāvā noteiktu izvēli – no tās ne pa labi, ne kreisi. Mēs turpretī rādām idejas, kuras varam un pat gribam realizēt individuāli. Esam elastīgi, un tā strādā retais.
– Kā jums veicas ar sadarbību veidošanu nozarē?
Uģis: Mūsu darbi atrodami pasaulē vairāku zināmu dizaineru un nozares uzņēmumu birojos, taču līgumsaistības neļauj palepoties ar vārdiem. Ir noslēgtas sadarbības ar iespaidīgām Eiropas kompānijām, arī lielu franču luksusa modes zīmolu. Ir spāņu klients, kas mums dod rīcības brīvību – uzticas.
Armands: Nenāk ar savu rāmi, bet grib, lai radām, atsūtot tikai savu vispārējo vīziju. Tāds ir mūsu ideālais sadarbības modelis.
– Maijā lidosiet uz Ņujorku. Kādas ambīcijas tur?
Uģis: Izstādē ICFF startēsim sadaļā Bespoke, tur tiek iekļauti tieši uz mākslu orientēti produkti. Tagad galvenais izaicinājums ir visu aizgādāt un prezentēt, jo ir strikti noteikumi. Gribam aizvest darbnīcas elpu, līdzīgi kā esam izstādījušies citur.
– Amerikāņi, šķiet, mīl tapetes. Vismaz latviešu zīmola Livette’s pieredze par to liecina.
Armands: Amerikāņi mīl roku darbu. Tā ir jaunāka valsts, atvērtāka.
Uģis: Amerikāņi ir skaļāki, ātrāk domājoši, iepretim, piemēram, frančiem, kas tomēr vairāk turas pie saknēm, līdzīgi kā latvietis izvēlas vietējo tomātu. Amerikāņi ir gatavāki pārmaiņām, tur valda kustīgāka dzīve. Paiet divi gadi, un jau vajag jaunu interjeru.
– Jūs ņemat vērā vietējo kultūru un gaumi, braucot uz izstādi? Varbūt amerikāņiem jāved, piemēram, vairāk… zelta.
Armands: Tas nekad nestrādā. Mēs paliekam tādi, kādi esam, un koncentrējamies uz to, kas pašiem patīk.
Uģis: Tas būtu līdzīgi kā skrupulozi sekot līdzi tendencēm – tu tērē resursus, lai mainītos, un pazaudē savu rokrakstu.
– Kur sevi redzat pēc pieciem gadiem?
Uģis: Viss ir vienlaikus vienkārši un sarežģīti. Vienkārši – ir tikai jāturpina labi iesāktais, nedrīkst salūzt, pazaudēt ķērienu vai nevajag skumt, ja kaut kas nesanāk, kā plānots. Sarežģītākais – pieņemt, ka visam vajadzīgs laiks.
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
