Dižciltīgā, reibinošā, pacietīgā — peonija

Peoniju svētki Kalsnavā, atvērto durvju dienas pie Gunas Rukšānes un Līgas Popovas Raiskumā un peoniju dārzā Ziedoņi Pelčos Kuldīgas novadā… Iespaidīgas peoniju kolekcijas abos botāniskajos dārzos un Rundāles pilī, senās šķirnes – arī Turaidas muzejrezervātā. Rīgā vienlaikus bija pat divas peoniju izstādes. Līdz ar tradicionālo, ko Dabas muzejā ik gadu rīko Rīgas dārzkopības un biškopības biedrība, 2019. gadā izstāde bija arī otrpus Daugavai – Latvijas Universitātes jaunajā Dabaszinātņu mājā. Apmeklētāju un skatītāju pietika visām un visiem, jo peoniju bums vēl arvien uzņem apgriezienus.

Un, kā jau mūsdienās ierasts, arī feisbukā peoniju cienītājiem ir pašiem sava grupa, kur dalīties raizēs par savām mīlulēm un priekā par jaunākajiem ieguvumiem. Pasaulē ir ap astoņiem tūkstošiem reģistrētu peoniju šķirņu, un arvien ir kāda jauna, ko iekārot. Katrai no tām ir savs stāsts un sava cena – pat vairāki simti eiro par saknīti ar dažiem pumpuriem. Un milzīgas izvēles grūtības.

Cik gan vienkārši bija mums, kam sētā auga tikai daži pujeņu ceri – viens rozā, otrs balts un trešais tumšsarkans. Nekad nebija jālauza galva par puķēm, ko paņemt līdzi, Pēterdienā ejot ciemos uz kaimiņmājām. Bet arī lepoties īpaši nebija ar ko. Septiņdesmitajos, astoņdesmitajos, deviņdesmitajos gados bija citas modes un biznesa puķes – tulpes, rozes, narcises… Peonijas, pujenes, nu ko tad tās… Arī tagad modē ir lai gan peonijas, tomēr citas: gan dzeltenas, gan koraļļkrāsas, cita strīpaina, cita blīva kā, piedodiet, kāpostgalva, cita plušķaina kā krancis, cita – un tās esot vienas no modernākajām – tāda paplika, tikai ar vienu plānu ziedlapiņu kārtu. Ko nu tās vecās, omīšu pujenes…

Dižciltīgās večiņas

Un tad feisbukā izlasu: «Vecās… Parastās… Omīšu pujenes… Allaž, kad ko tādu izlasu, gribu skaļi protestēt. Patiesībā tās ir antīkas un dižciltīgas šķirnes, kuras mūsu vecvecmāmiņas no muižu dārziem kā lielu dārgumu iestādījušas savā dārzā. Daļu no šīm senajām šķirnēm var atpazīt, bet citām nosaukumi nozaudēti. Bet tās ir brīnišķīgas, krāšņas un izturīgas šķirnes. Parasti gan tām kāti nespēj noturēt smagos ziedus, arī vāzē drīz nobirst, toties smarža ir pasakaina, tās dēļ ir vērts parūpēties un balstīt šīs dižciltīgās večiņas.» Paldies Initai Putniņai, kura to uzrakstīja!

Sāku pētīt savējās. Viena no senajām esot ‘Duchesse de Nemours’. Franču dārznieks Kalo šo šķirni radījis 1856. gadā un nosaucis par godu Nemūras grāfienei.

Maigi zaļgandzeltenais vidus un spēcīgā kreimeņu smarža ļauj peoniju atšķirt no citām baltajām. Jā, tā varētu būt manējā. Un otra droši vien ‘Edulis Superba’, no 1824. gada. Agrīna, ar spēcīgu rožu smaržu, bagātīgi zied, bet kāti nespēj noturēt ziedu smagumu, tāpēc vajadzīgi balsti. Viena no vecākajām šķirnēm, kuru joprojām audzē un kuras stādus pārdod komercuzņēmumi. Tās abas vēl arvien tiek minētas starp pasaules labākajām šķirnēm. Trešās, tumšās, man jau vairs nav.

Bet cik sen īsti peonijas ienākušas Latvijā? Arhitekte Ilze Māra Janelis, kas vispamatīgāk izpētījusi Latvijas muižu dārzu un parku vēsturi, savā grāmatā raksta: «Latvijas muižu dārzu pirmsākumi rodami 16. gadsimta beigās, kad pēc Livonijas ordeņa sabrukuma un pašlikvidācijas sāka veidoties muižas un muižu centru apbūve tradicionālajā izpratnē. Kamēr mantīgie cilvēki dzīvoja nocietinātās pilīs un pilsētās, nebija reālu iespēju veidot dārzus. [..] Ja cietokšņa jeb nocietinātās pils iekšpusē apstādījumi vispār bija, tad tikai kāds rožu krūms, liliju, retāk citu puķu cers pie akas.»

17. gadsimtā Kurzemes hercogistes dokumentos jau esot atrodami, lai gan skopi, bet tomēr dārzu apraksti, un tie liecinot, ka «muižu dārzos tolaik sētas kreses, kliņģerītes, ārstniecības salvijas, stādītas tulpes, narcises un peonijas.».

Peonijas sauca par Vasarsvētku rozēm (vācu valodā Pfingsterrose) un kuplā auguma dēļ stādīja bosketu stūros vai malās

Par nākamo – 18. – gadsimtu jau ziņu ir mazliet vairāk. Tas sākās ar mēri un karu, Krievijas caram Pēterim I mēģinot izcirst slaveno logu uz Eiropu, nu un vietai, kas tagad ir Latvija, bija tā nelaime atrasties ceļā cirvja vēzienam. Taču caram tikko iegūtajā ostas pilsētā Pēterburgā vajadzēja savu namu ar dārzu, un Rīgas komercdārznieks Johans Holmstrēms 1721. gadā piegādājis Pēterim I Rīgas rātes apmaksātus stādus, tostarp četras peonijas, kas maksājušas vienu dālderi gabalā. Jāpiebilst, ka par desmit dālderiem varēja nopirkt labu zirgu.

Pilnīgi precīzas ziņas par peonijām Latvijā sniedzis vācietis Johans Cigra, kas 18. un 19. gadsimta mijā ierīkojis Rīgā plašu dārzniecību un izdevis arī katalogus. Tajos minētas gan lakstveida peonijas, gan arī krūmpeonijas. Gluži tāpat kā mūsdienās, arī pirms divsimt gadiem dārznieks cīnījies ar krūmpeoniju vājo ziemcietību. Sākumā tās audzētas lielos toveros. Vasarā tie izlikti dārzā, bet ziemā ienesti pagrabā vai citā vēsā telpā, kas tomēr neizsalst. Vēlāk krūmpeonijas iestādītas dārzā, bet ziemā piesegtas ar mucām.

Līdz 19. gadsimta vidum Rīgā izveidotas vēl vairākas lielas dārzniecības. Tās iegādājušās peoniju un krūmpeoniju stādus Francijā un Vācijā un apgādājušas ar tiem gan mazākas dārzniecības, gan muižas. Gan jau muižas saņēma stādus arī taisnā ceļā no ārzemju audzētavām. Un vēlāk no muižu dārziem kāds stāds nonāca arī zemnieku mājās.

Lai gan tās pašas dārzniecības turpināja darboties arī Latvijas brīvvalsts laikā, tomēr kādu iemeslu dēļ peoniju sortiments bijis daudz pieticīgāks nekā pirms Pirmā pasaules kara, kad piedāvāts pat divi simti dažādu peoniju. Piemēram, C. V. Šoha dārzniecības, kas tad jau piederēja latvietim Pēterim Balodim un atradās Salaspilī, kur no tās vēlāk izauga Nacionālais botāniskais dārzs, savā pēdējā – 1939./1940. gada – katalogā piedāvāja deviņas peoniju šķirnes.

Sarkano ‘Birket Foster’, balto ‘Duchesse de Nemur’, rozā ‘Edulis Superba’, gaišrozā ‘Eugenie Verdier’, karmīnsarkano agro ‘Fokker’, gaišrozā smaržīgo ‘Mad. Emile Lemoine’, lašrozā ‘Mons. Charles Leveque’, lillīgi rozā ‘Reine Hortense’, tumšā karmīna ar purpura vidu ‘Victoire de la Marne’ un jauktas krāsas. Par trim latiem gabalā. Lai gan citu puķu ir vairāk, tomēr peonijas minētas kā pirmās no visām ziemciešu puķēm. Pirms flokšiem un īrisiem, ko tolaik vēl dēvēja par zobenājiem. 

Zvaigznīte un ‘Zvaigznīte’

Padomju gados peonijas patiesi nebija no tām populārākajām puķēm. Tomēr pavisam aizmirstas tās arī nebija. Tām bija sava Zvaigznīte – zinātniece puķkope, ziemciešu selekcionāre Elvīra Zvaigznīte. Beigusi Bulduru dārzkopības tehnikumu, strādājusi tur par puķkopības skolotāju. Vēlāk strādājusi gan vienā, gan otrā botāniskajā dārzā, izveidojusi vairākas flokšu šķirnes. Uzrakstījusi grāmatas par dālijām un flokšiem.

Taču, kā 1983. gadā rakstījusi laikraksta Jūrmala žurnāliste: «Dārzs klusajā Irbju ieliņā ir viņas īstenā valstība. Valstība, kura ir visādām saknēm un saknītēm piesakņota, stīgām un stīdziņām piestīgota. Jā, un vēl šķiet, ka stīdziņas stiepjas ne tikai no viena auga līdz otram, bet arī no auga pie kopējas. Elvīras Zvaigznītes kājas pavisam viegli var iedomāties sakņainas, tik dziļi viņa ir zemē iekšā. Neba bez saknēm tas iespējams. Katram no retajiem augiem, kurš te ar mīlestību aprūpēts, atrasta īstā un vienīgā vieta.»

Savu dārzu Elvīra Zvaigznīte kopusi arī pēc smagas slimības. Viņas unikālajā kolekcijā bijis vairāk nekā tūkstotis dažādu augu un no agra pavasara līdz vēlam rudenim valdījis ziedēšanas prieks. Taču vislielākā vieta atvēlēta krūmpeonijām.

Sākotnēji Elvīra Zvaigznīte savākusi iespējami vairāk savvaļas formu, krustojusi, veidojusi jaunas šķirnes. Viņas dārzā ziedējušas arī tās, kas kādreiz augušas Latvijas teritorijā – pavisam turpat pusotra simta dažādu formu un šķirņu krūmpeoniju.

Dārzniece zināja teikt, ka no sēklas izaudzēta krūmpeonija uzzied tikai pēc gadiem desmit. «Kad Elvīra Zvaigznīte stāsta par krūmpeonijām, no kurām prāvākās sasniedz divu metru garumu, tad liekas, ka viņa par tām izzinājusi visu. Līdzīgu lepnumu izjūt krietns pulksteņmeistars, ja kaut aizsietām acīm spēj atrast kļūmi smalkajā mehānismā, vai baletdejotājs, ja jūt, ka ik muskuļu šķiedra atbalso ieceri. Izrādās, eksotiskās krūmpeonijas ir ar visai lielu salcietību. Ziedēšanas laiks algā par lielo darbu ilgst divas nedēļas. Īsum īss uzvaras un pašapliecināšanās mirklis…»

Atļauju ielūkoties Elvīras Zvaigznītes pasaulē lūguši ekskursanti. Kad kārtīgi pamielojuši, solījušies arī pašu parasto peoniju dobi pie lieveņa rūpīgāk apkopt. Laiku pa laikam esot ieklīduši arī ļaudis, kas tīkojuši iegūt no Zvaigznītes retumus, lai izvērstu sērijveida ražošanu un uz tirgu prom. Tad sievišķīgā un klusā Elvīra varējusi kļūst arī asa un nepiekāpīga. Septiņdesmitajos gados viņa savu krūmpeoniju kolekciju bija papildinājusi ar vairāk nekā simt labām lakstveida peoniju šķirnēm un bija gatava sākt krustošanu, lai radītu jaunas šķirnes. Taču rezultātus sagaidīt nepaguva, 1990. gadā, sešdesmit septiņu gadu vecumā, viņa devās mūžībā.

Taču Elvīras Zvaigznītes vārds Latvijas peoniju pasaulē turpina dzīvot. Virtuālajā Latvijas selekcijas Slavas zālē, ko izveidojis Nacionālais botāniskais dārzs, ir piecas peoniju šķirnes, un vienu no tām sauc ‘Zvaigznīte’ – par godu Elvīrai Zvaigznītei, pirmajai latviešu peoniju selekcionārei. Visas piecas Slavas zālē izliktās peoniju šķirnes radījis Aldonis Vēriņš, un Latvijas peoniju stāsts bez viņa nebūtu pilnīgs.

Otrā atnākšana

Esmu ciemojusies meistara dārzā vēl iepriekšējā mājā aiz augsta ķieģeļu žoga – vietā, kur no Ulmaņa gatves jeb Jūrmalas šosejas nogriežas uz Rīgas lidostu. Tagad tās mājas vairs nav, bet varbūt kāds vēl atceras Pirelli riepu reklāmu uz jumta deviņdesmitajos gados. Šā vai tā, bet dārzā aiz sētas nevienas peonijas nebija. Nu, varbūt dažas arī bija, tikai maliņā, jo princeses un karalienes, un lielās mīlestības bija citas – tulpes, gladiolas, lielziedu īrisi. Taču vēl pēc dažiem gadiem atradās vieta vēl vienai mīlestībai – peonijām.

Intervijā žurnālam IEVAS Dārzs Vēriņa kungs savulaik stāstīja: «Tā mīlestība sākās drusku racionāli. No vienas puses – man vienmēr pie mājas ir trūcis zemes, un biju noguris braukt pie savām puķēm 20 kilometru un pēc 16 stundām pārguris atvilkties un iekrist gultā. Tādēļ izvēlējos kultūru, kas neliktu man tik smagi strādāt.

No otras puses – likās, kā tas var būt, ka tik ļoti skaista un sena kultūra, bet Latvijā pazīstamas tikai pāris sarkanās, pāris rozā, pāris baltās šķirnes? Peonija Latvijā vienkārši bija kaut kā pamesta novārtā. Lai gan tā ir visvecākā, ja rēķina, kad cilvēks no dabas kādu smuku puķi ir atnesis un iestādījis pie sava mājokļa. Peonijas ķīnieši pirms 6000 gadiem no kalniem pārstādīja pie savas būdiņas stūra.

Ķīnā tā skaitās karaliska puķe. Ja tev pasniedz peonijas ziedu – vienalga, kādā krāsā –, tas nozīmē, ka es tevi mīlu.

Pēc tam to pārņēma japāņi. Tad atveda uz Eiropu. Latvijā visos muižu parkos bija peonijas, un no turienes arī gandrīz katrā vecsaimniecībā. Nav gandrīz nevienas vecās lauku mājas, vismaz manā dzimtajā Birzuļu pagastā, kur nebūtu audzis kāds peoniju cers.

Pat pēc daudziem gadiem, kad pašas mājas vairs nav, peonijas nereti vēl dzīvo. Latvijā peonijas ir pazīstamas daudz senāk nekā Amerikā, kas šodien ir tāda kā peoniju primadonna. Bet amerikāņi iepirka jaunās peoniju šķirnes tikai pirms 100 gadiem. Visu to, kas bija Eiropā atvests arī no Ķīnas, Japānas. 1903. gadā nodibinājās Amerikas Peoniju audzētāju biedrība, kas tagad ir galvenā organizācija pasaulē, kura vada reģistrāciju utt. Bet mēs, kas pazīstam peonijas daudz ilgāk, lamājam tās par nopļekušajām pujenēm… Un ar katru gadu man viņas iepatikās vairāk. Es vairs negribēju teikt: «Ak, tu, vecā pujene!»

Manā dārzā, aug 150 gadus veca peoniju šķirne. Peonija ir vienīgā kultūra, kur šķirnei var būt vairāk nekā 100 gadu, un tā vēl augstu kotējas, ir pasaules labāko šķirņu katalogos un pat saņem prēmijas izstādēs. Un 50–60 gadu vispār nav nekāds vecums. Tāpēc peonija, manis pēc lai to sauc arī par pujeni, man ļoti patīk. Nevaru tikai ciest to pidirallā dziesmu: «…es gaidu meitenes, kas stādīs rozītes. Bet nāk tik vecenes un stāda pujenes…» Šī kultūra tajā ziņā ir laba, ka neskatās uz gadiem, bet skatās uz skaistumu. Ja tu esi skaista, tad vienalga, vai tev ir 18, vai 81 gads.»

Pašam Vēriņa kungam šogad apritēja deviņdesmit, un pavasarī viņš pats savas peoniju dobes izravēja un saposa. «Visas peonijas ir šeit, man acu priekšā. Es varu atļauties savu nelielo zemes gabalu redzēt katru dienu. Atnākt no rīta un sasveicināties ar katru. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Ja cilvēkam ir kāda skaista puķe – lai tā aug tur, kur viņš dzīvo. Kad sākusies ziedēšana – no maija beigām līdz jūlija sākumam –, viņas ir vērts redzēt katru dienu. Es runāju par viņām, ne par tām. Un tas ir speciāli. Es pietiekami labi zinu latviešu valodu, lai neteiktu, ka puķe ir viņa, nevis tā. Bet man viņa ir viņa. Un es atnāku un ar viņu sasveicinos.

Katrai otrajai peonijai ir samērā laba smarža, bet to nevar saukt par peoniju smaržu. Toties ir visas pārējās – rožu, jasmīnu, rezēdu, ābolu, citronu, krustnagliņu un kādas vēl tik ne. Parfimēri nevar vienu konkrētu aromātu ieslodzīt pudelē un uz tās uzrakstīt Peoniju smarža, kā var izdarīt ar rozēm, jasmīniem vai maijpuķītēm. Bet, rēnā vakarā izejot dārzā, smarža ir brīnišķīga. Var izvēlēties atsevišķas īpaši smaržīgas šķirnes.»

Turpretī apmēram diviem procentiem peoniju smarža ir nepatīkama – pieliec degunu, un gribas atrauties!

Gandrīz trīsdesmit gados cauri Vēriņa dārzam izgājušas ap tūkstoti peoniju šķirņu. Vienas atzītas par labām, citas izbrāķētas. Meklējumi, pieredze un zināšanas apkopoti lielajā un skaistajā grāmatā Latvietis un viņa peonijas, kas kļuvusi par tādu kā peoniju audzētāju Bībeli. Ja vien vēl kādu eksemplāru izdodas atrast, tajā vērts ieskatīties katram, ko skāris peoniju drudzis un kas šoruden stādīs savas pirmās peonijas. Vai arī tās pēc simts gadiem vēl būs tikpat vērtīgas un skaistas kā Nemūras grāfiene?