Trīs bērnu tēvs par mītu, ka dzīve beidzas pēc bērnu piedzimšanas: nevajag baidīties!

Ar Anastasiju bijām kopā apmēram četrus gadus, kad piedzima dēls Mikus, un drīz vien pieteicās arī meita. Laika gaitā attiecības ar Anastasiju mums izjuka, un tad es iepazinos ar Agniju. To, kā uzzināju, ka pieteikušies abi vecākie bērni, vairs precīzi neatceros, bet ar jaunāko dēlu Tomiņu bija tā: Agnija ar kolēģēm uz pāris dienām bija aizbraukusi atpūsties uz Berlīni, un atgriešanās iekrita manā dzimšanas dienā. Es biju rezervējis galdiņu restorānā, lai divatā paēstu vakariņas… Ceļojuma laikā Agnija saprata, ka kaut kas nav tā, kā parasti, uztaisīja grūtniecības testu un uzzināja, ka būs mamma. Kad viņa atgriezās no ceļojuma, aizgājām uz restorānu, un, kamēr gaidījām ēdienu, es pasūtīju alu, bet Agnija – kaut ko bezalkoholisku. Jautāju – varbūt tomēr grib vīnu, bet atbildes vietā viņa sāka raudāt… Tajā pašā brīdī es, vecs buks ar pieredzīti, uzreiz sapratu, kas ir par lietu. Agnija bija sagatavojusi pārsteigumu, lai vēlāk mājās paziņotu jaunumus, bet man viss bija skaidrs uzreiz. 

Jā, ir reizes, kad veči raud.