«Pasta ir skaista, garšīga, bet kāpēc tik augsta cena?» Lauku saimnieces mājražotājas ikdiena

Marta sākumā pieķēru sevi pie domas – ja darba ir pietiekami, viss notiek un attīstās, kāpēc man tik ļoti gribas izdomāt jaunus mērķus un skriet tiem pakaļ? Vai vispār vajag? Ne vienmēr! Pēc tā, ko esmu mācījusies, ir jāsaprot, vai izvirzītais mērķis ir mans patiesais mērķis, kas dod prieku un gandarījumu, vai tikai tāpēc, ka vajag kaut ko jaunu, jo tā dara citi? Varbūt šobrīd vajag ieraudzīt vērtību tajā, kas jau ir. Kā darīt to vēl jēgpilnāk, vieglāk un foršāk? Jo progress ne vienmēr nozīmē skriet uz priekšu – dažreiz tas slēpjas spējā apstāties un dziļāk novērtēt to, kas jau radīts.

Cik daudz mazais lauku uzņēmējs vai mājražotājs drīkst prasīt par savu darbu?

Pasta tiek ražota nemitīgi un tikpat ātri no spaiņiem pazūd, mikrozaļumu abonements griežas, pavasara un vasaras datumi pildās ar dažādiem pasākumiem. Un, lai gan atliek iziet garākā pastaigā un uzreiz galva pilna ar jaunām idejām, tam blakus parādās trauksme un stresiņš, jo laika taču ir tik, cik ir, un liekas rokas arī man neizaugs. Janvārī uzliktie mērķi pamazām virzās uz priekšu – pastas meistarklases tiek plānotas un notiek, martā aizvadītas pirmās mikrozaļumu audzēšanas meistarklases lielajā siltumnīcā. Un joprojām prātoju, kā labāk realizēt svaigo pastu.