Māja kā mākslas darbs. Viesojamies pie kino cilvēka Andreja Dreičmaņa
Kinomākslinieka Andreja Dreičmaņa kinematogrāfiskais pieskāriens ik uz soļa jūtams arī Kāriņos, kur senas metāla kannas pārtapušas stilīgos sēžamajos, savukārt vannasistabā aiz izlietnes virsmas patiesībā paslēpies kino betons – karkass, kas apmests un tikai vizuāli izskatās pēc betona.
Foto: Ieva Andersone
Mājas dosjē
- Kāriņi atrodas Valmieras novada Burtnieku pagastā.
- Tur saimnieko kinomākslinieks Andrejs Deičmanis (43) ar dēlu Teo (8). Andrejs būvē dekorācijas un rekvizītus gan latviešu, gan ārzemju kino tirgum.
- Abu ikdiena lielākoties aizrit privātmājā Ozolniekos. Kāriņi ir viņu brīvdienu rezidence un atrodas blakus mazā Teo vecvecāku mājai. Tajā apmēram kopš desmit gadu vecuma uzaudzis arī Andrejs.
- Īpašums aizņem 1,7 hektārus zemes. Mājas dzīvojamā platība ir aptuveni 65 m2 – 50 pirmajā stāvā un vēl padsmit mansardā.
- Instagram @saulainaa_maaja_burtniekos.
Kad pastkastītēs un žurnālu plauktos gozējās aprīļa Lauku Mājas numurs, Kāriņu saimnieks Andrejs jau bija devies kārtējā komandējumā. Šoreiz uz Somiju, mazliet vēl uz ziemeļiem no Kemi pilsētiņas, kas izvietojusies Botnijas līča piekrastē un atrodas netālu no robežas ar Zviedriju. Īsāk sakot, apmēram tur, kur mīt Ziemassvētku vecītis. «Netfliksam bija filma Elfi. Tagad līdzīgā stilā jāuzbūvē tāds kā bērnu atrakciju parks. Es veidoju dekorācijas, rekvizītus un dažnedažādas lietas. Lielākas, mazākas, latviešu un ārzemju tirgum. Esmu tas, kurš uzbūvē, lai būtu, ko filmēt. Angļu valodā vienu no jomām sauc set deck – kad filmēšanai iekārto setu,» paskaidro Andrejs.
Nojaukti deviņdesmit procenti
Lai nokļūtu Kāriņos, vispirms pa mazu celiņu paslīdam garām kādai citai glīti iekoptai sētai – Andreja vecāku mājai, kurā viņš ir uzaudzis kopā ar trim māsām un brāli. «Kaut kādā dzīves posmā likās loģiski – nopirkt īpašumu turpat blakus,» viņš paskaidro. Saimnieks arī zina stāstīt, ka nelielā guļbūves ēka, kuras pakājē iegūlies garš un glezniecisks dīķis (ne velti pirmajā acumirklī to nokristīju par upīti), savulaik ziemā pa ledu pārvilkta no citas mājvietas un sākotnēji vairāk atgādinājusi pagaidu ēku, kas uzlikta apmēram tā, ka katrā stūrī ir pa akmenim.
Māja man savā ziņā ir kā mākslas darbs, kurš nekad nav pabeigts.
Kad īpašums nonāca Andreja rokās, māja bija ļoti sliktā stāvoklī, arī apkārtne bijusi mazāk iekopta. «Es teiktu, ka aptuveni deviņdesmit procenti ēkas tika nojaukti, jo mājā bija iemetusies sēne. Viss, kas no vecās mājas palicis, ir jumts un viena gala siena. Pārējais tika nojaukts, atstāts uz četriem stabiem, un iekšpuse uzbūvēta no jauna.»
