Pamest spožu karjeru biržā un atrast sevi. Daigas Auziņas-Melalksnes stāsts

– Man ļoti patika formulējums, kādu reiz lietojāt, runājot par lēmumu aiziet no biržas: «Es izdomāju savu dzīvi.» Un tas nebūt nebija teikts ar ezoterisku pieskaņu, drīzāk racionāli.
– Visgrūtākais dzīvē ir saprast, ko gribi. Atskatoties, ko esmu piedzīvojusi vai ko vēl gribētu, saprotu, ka mana dzīve ir tieši tāda, kādu to esmu gribējusi. Kad zini, ko vēlies, pārējais ir taktikas jautājums. Jautājums, ko es gribu, bija tas, ko palaikam sev uzdevu. Līdz četrdesmit gadu vecumam vispār neko daudz nedomā, bet tad sāc saprast, ka nākamie desmit gadi nebūs kā iepriekšējie. Pienāk piecdesmit, kad to saproti vēl skaidrāk. Man šķiet, katra nākamā desmitgade ir par kārtu labāka. Bet – varbūt tā ir labāka, jo, pat ja nezini, ko gribi, skaidri zini, ko tieši negribi.

Sievietei dzīvē ir divas fundamentālas izvēles: dzīvesbiedrs un nodarbošanās. Vīrs vai nu ceļ uz augšu, vai velk zemē.

Dzīvojam sievietei brīnišķīgā laikmetā: varam piepildīt jebkuru sapni, darīt jebko, ko vēlamies. Ja gribi – iegūsti izglītību! Nepatīk tā izglītība – mācies ko citu! Manai vecmammai bija triju klašu izglītība. Trīs bērni, grūta dzīve, vīrs, mans vectēvs, pārāk nepalīdzēja, un viņa teica manai mammai: meitiņ, mācies, jo tu taču negribi visu dzīvi govij pie astes sēdēt! (Daiga slauka asaras. – aut.) Mamma aizbrauca uz Rīgu mācīties, izveidoja karjeru.