Kā Vija 60 gados sāka jaunu dzīvi un kļuva par dabiskās redzes skolotāju: Es pati sevi veidoju

Stiprā aizmugure

Lai labāk saprastu Viju, vispirms jāpastāsta par viņas saknēm. Ne jau velti pati saka: «Sev jau no agras bērnības esmu iegalvojusi – ja kāds to var, tad arī es varu! Tiesa, ar piebildi – ja vien tas kāds nav ģēnijs, jo es neesmu ģēnijs. Tas man nācis no tēva, jo viņš kļuva ļoti dusmīgs, ja kāds teica: «Es to nevaru.» Viņš teica: «Nav tāda vārda – nevaru!»

Es Bušu dzimtā pārstāvu mežinieku sesto paaudzi. Senākie senči bija, kā tajos laikos sauca, mežkungi, mežkopji vai mežsargi, bet mans tēvs Miervaldis Bušs un viņa brālis Kaspars Bušs – mežzinātnieki.

Tas ceļš, pa kuru es aizgāju pēc sešdesmit, mani vedināja jau ļoti sen, tikai to nepamanīju.

Atbilstoši abu specializācijai kolēģi viņus mēdza dēvēt par sauso Bušu un slapjo Bušu, jo, vienkārši sakot, tēvs strādāja smiltāju apmežošanā, bet viņa brālis – nosusināto mežu izpētē. 

Mana tēva tēvs Krišs Bušs bija Vandzenes pagasta mežsarga dēls, arī mežsargs. Viņš apprecējās Pirmā pasaules kara laikā, un, bēgot no frontes, jaunlaulātie nonāca Ukrainā. Tur Kupjanskā piedzima mans tēvs. Ģimenei nācās doties vēl tālāk, uz Krieviju, kur piedzima Kaspars. 1921. gadā ģimene atgriezās Latvijā.»

Te jāpiebilst, ka vienkāršais teikums ģimene atgriezās Latvijā ir romāna vērts.