Rīga +20°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Apmēram tā mēs arī bērnībā izskatījāmies: es – kā cilvēks, kuru pārtikas produkti interesē stipri minimāli, un Lienīte – kā cilvēks, kuram garšoja viss, ko krustmāte gatavoja. Un dubultā. Tiesa, tam bija zināmas blaknes – neglaimojoši epiteti, ko dzirdēju no mūsu sētas bērniem, jo, kā par nelaimi, biju pagadījusies ne tikai tieva, bet arī gara. Bet nekas, izdzīvoju. Pāris reižu atnācu mājās puņķos un asarās, bet ar katru pinkšķēšanas reizi audzēju biezāku ādu. Tā teikt – izdzīvo stiprākais. Manā gadījumā – kalsnākais un garākais.
Kāpēc to stāstu? Tāpēc, ka mums – salīdzinoši tievajām – arī ceļš nav rozēm kaisīts.
Atliek tikai iepīkstēties kaut pušplēstu vārdiņu par svaru, kā dzirdi: kur tev jātievē, tieši kur? Nu kur, kur – gurnos, ja prasāt!
Arī augšdelmus tvirtākus vienmēr var gribēt. Ja grib sevi kritizēt, lielu mākslu nevajag. Pietiek ar kādu nejēdzīgāku brūtgānu agrīnajā jaunībā, kurš, apskatījis vienu otru manu fotoalbumu, skaidrā prātā pajautā: kā tu vispār to albumu vari aiztaisīt? Biju uz pauzes.
Nu labi, nav ko slēpt, bija manā biogrāfijā viens tāds gads, kad pārsvarā koncentrējos uz baltmaizi. Tolaik nedzīvoju Latvijā, pirmais studiju gads prom no mājām, un baltmaize manā tā brīža mītnes zemē likās dievu ēdiens. Turklāt arī ar sportu nebiju tik lielos draugos kā vēlāk, kad sapratu: ogļhidrāti un laiska atpūta dīvānā, protams, ir savienojamas lietas, taču – jārēķinās ar rezultātu kilogramu veidā. Ārzemju un baltmaizes posmā reiz pat aizgāju uz tuvējo sporta zāli, taču, tā kā es nerunāju tās zemes valodā, savukārt treneris nerunāja angliski, abi pazudām tulkojumā, bet es – arī no sporta zāles.
Atgriežoties pie nepieklājīgā jautājuma, kā vispār varu fotoalbumu aiztaisīt, jāsaka – mierīgi. Kilogrami pieci turp vai šurp – nekad mūžā neesmu uztvērusi to kā problēmu. Dzīvē ir sezonas. Sezona, kad studiju laikos spied uz ogļhidrātiem, un sezonas, kad izspied no sevis pēdējo sviedru lāsi sportā. Un pat ne ar mērķi notievēt. Vienīgā sezona, kas nu manā dzīvē tiešām nav bijusi, ir diētu sezona. Ziniet, kā tajā bērnu izrādē – «salātu salāti salātu mērcītē», – nē, paldies!
Redziet, jau krietnu laiku man neliek mieru kāda doma, es pat teiktu – hipotēze: katrs vesels cilvēks sver tik, cik pats grib. Nerunāju par kādām objektīvām veselības problēmām, vielmaiņas traucējumiem – tas ir kas cits. Bet esmu pārliecināta – katrs cilvēks izdara izvēli. Mana izvēle ir nesatraukties par gurnu apkārtmēru, kas jau kādu brīdi nav tāds, kā vidusskolā. Ļoti skaidri atceros šo dienu pirms pāris gadiem – jauna kleita un savā ziņā arī jauna es, jo, veroties spogulī, nodomāju: interesants modelis – izceļ gurnus. Vajadzēja kādu brīdi, lai saprastu, ka nevis jaunā kleita izceļ gurnus, bet gan gurni izceļas jaunajā kleitā. Pārdzīvot par to likās pilnīgi lieki. Jā, man ir gurni. Skaisti, sievišķīgi, manuprāt. Mīļotais vīrietis arī tā domā.
Atzīstos, man nekad dzīvē nav bijuši svari. Mani neinteresē cik es sveru. Mani neinteresē, cik sver manas draudzenes vai kolēģes. Mani interesē, vai der iepriekšējās sezonas svārki, un, ja neder, kā šobrīd (precizēju – neder vien daži, kā par spīti, tie dārgākie un mīļākie), nu ko man tagad darīt? Vērot svaru?
Vērot man patīk jūru, negaisu un to, kā mīļotais vīrietis gatavo vakariņas.
Dzīve jau tā pa laikam sarīko izturības pārbaudi, tādēļ diētas nav mans ampluā par spīti gurniem, kas vairs neielien mīļākajos svārkos. Ja vērotu svaru, baidos, ka mans vērojums apstātos pie fakta, ka jau atkal esmu nopirkusi tā pavairāk saldā krējuma, un saldais krējums ar pastu un jūras veltēm – tas gan, lūk, ir mans ampluā. Vai mīdijas baltvīna un krējuma mērcē, kādas tās pasniedz vienā no burvīgākajām Kurzemes mazpilsētām. Esmu cilvēks, kurš var brīvdienu rītā pamosties un doties teju 70 kilometrus tālā ceļojumā tikai tāpēc, ka, lūk, tur, tajā konkrētajā Vidzemes pilsētā ir tā fantastiskā kafejnīca, kur pasniedz izcilākos frī kartupeļus valstī, un šī ir tā diena, kad frī kartupeļi un lieliskā majonēzes mērce nevar vien mani sagaidīt. Un labākās vējakūkas ir Jūrmalā. Un arī Latvijā labākie hinkali ir tur.
Bet, atgriežoties pie svariem – svari ir manai kolēģei, un tā kā pēdējās nedēļas laikā viņas kabinetā esmu bijusi divreiz, grēks būtu ļaut mantai apputēt. Uzkāpu un secināju, ka kopš pagājušās nedēļas šodien manis ir akurāt par 200 gramiem vairāk. Un dzīve turpinās.
Es patiesi ļoti apzināti izdaru izvēli nevērot svaru. Jā, man ir kedas, es sportoju.
Zinu to, kur atrodas sakņu un dārzeņu nodaļas lielveikalos – nav tā, ka interesējos tikai par saldo krējumu. Atcerieties ainu slavenajā Ēd, lūdzies, mīli!, kur Džūlijas Robertsas varone kopā ar savu jauniegūto zviedru draudzeni pusdieno vienā no slavenākajām pasaules picērijām Neapolē? Starp citu, tā picērija ir īsta un patiesi atrodas Neapolē, via Cesare Sersale 1, ja nu gadās būt rajonā. Nu, lūk, un kamēr Robertsa bez sirdsapziņas pārmetumiem bauda Pizza Margherita, jau pieminētā zviedru aktrise (kuras vārdu diez vai jelkad atcerēsieties, jo tas ir Tuva Moa Matilda Karolina Novotny Hedsrom), sēž, lūpas sakniebusi, un uz Robertas jautājumu, kāpēc viņa neēd, atbild: Nevaru. Man ir tas, nu kā to sauc – riepa. (Angliski gan «riepa» tiek dēvēta mīlīgāk – mafina – augšiņa). Un tad scenāristi Robertas varonei liek teikt ko teju ģeniālu: vai kādreiz esi gatavojusies mīlēties ar vīrieti, bet viņš ir piecēlies, apģērbies un teicis, lai ej prom? Nē! Jo tava riepa viņu neinteresē! Viņš ir vienā istabā ar kailu meiteni – tas ir kā vinnējis loterijā!
Atcerieties, teicu, ka dzīvē ir sezonas. Man ir bijusi sezona, kad 34. izmērs derējis perfekti. Bet pašreizējā sezonā gribu būt Džūlija Robertsa Neapolē – sieviete, kas nedomā par diētām, bet baudpilni iekožas neskaitāmu slāņu Napoleona kūciņā un ēd picu, nedomājot par kalorijām. Un brokastīs, līdzīgi kā Robertsai, man varbūt būs sparģeļi un vārītas olas, jo pieaugot izrādījās, ka tās nemaz nav tik briesmīgas, kā šķita bērnībā.
