Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Melleri un Milleri
«Man bija vairāki impulsi, kāpēc to darīju. Pirmais – internetā nejauši uzzināju, ka par manu dzimtu savulaik jau publicētas divas grāmatas. Vienu 1932. gadā bija izveidojis pētnieks Frīdvalds Luijs Mellers, bet tās papildināto izdevumu 1967. gadā Eslingenā publicēja Rīgā dzimušais baltvācietis Valters Hanss Augusts Mellers. Izpētot tās, sapratu, ka manas dzimtas vēsture ir stipri apjomīgāka, nekā varēju iedomāties. Man, kā jau lielākajai daļai latviešu, bija zināma vien triju paaudžu vēsture,» par to, kādēļ pievērsies tik vērienīgiem savas dzimtas pētījumiem, stāsta Juris Millers.
«Mana tēva dzimta ir Melleri, bet mātes – Milleri tā interesanti ir sakritis,» piebilst viņš.
Citi lasa
Pateicoties šim grāmatām, Millers izpētīja savus radurakstus līdz pat 1490. gadam. «Dziļāk rakt vairs nebija iespējams, jo nav pieejami senāki dokumenti. Lai nu kā, uzzināju, ka manas dzimtas saknes sākas Kēnigsbergā (tagad Kaļiņingrada), un pirmais dzimtas pārstāvis Kurzemes hercogistē ieradās ap 1875. gadu,» stāsta viņš. Juris lepojas, ka viņa senči bijuši cienījami un dižciltīgi ļaudis.
«Mācītāji, tirgotāji, mediķi, skolotāji, vienu vārdu sakot, cienījamu profesiju pārstāvji. Ja runājam par aristokrātiju – par senčiem ar tituliem –, tad mans vecvectēvs Hugo Frīdrihs Vilhelms Mellers bija apakšpulkvedis un viens no apbalvojumiem, kuru viņam piešķīra, tulkojumā no krievu valodas burtiski varētu skanēt kā mantotā dižciltība. Protams, mūsdienās tam vairs nav nekādas nozīmes.»
Rados svarīgi rīdzinieki un karalisko ģimeņu locekļi
«Vislielākais pārsteigums un atklājums man bija tas, ka manā dzimtā ieprecējies filozofa Imanuela Kanta brāļa mazdēls. Viņš bija mācītājs un pārcēlās no Kēnigsbergas uz Kurzemi.
Esmu atradis viņu pēctečus, kuri tagad dzīvo Krievijā. Absolūti sensacionāls atklājums, par ko mūsdienās noteikti būtu interesējies Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, bija tas, ka savulaik Rīgas dzīvē nozīmīgi trīs cilvēki – pilsētas mērs Džordžs Armitsteds, Rīgas galvenais dārznieks Georgs Kūfalts un Rīgas galvenais inženieris Ādolfs Agte, kurš ir uztaisījis tramvaju sistēmu galvaspilsētā, – savā starpā bija radinieki. Jā, un viņi ir arī mani radinieki!» saka Millers. Pētniecības procesā viņu pārsteigusi arī radurakstu saikne ar tagadējo Beļģijas, Nīderlandes un Lielbritānijas karaļnamu ģimenēm, kā arī bijušā Vācijas imperatora Vilhelma II ģimeni.
«Šo karalisko dzimtu saikne ar Latviju ir daudz ciešāka, nekā mēs spējam iedomāties,» piebilst Juris.
Vēstule prezidentam
Sāpīgākais moments pētījuma procesā Juri piemeklēja arhīvā Rīgā. «Es skatīju deportēto radinieku lietas un vienā no tām atradu kādas sievietes 1949. gadā rakstītu vēstuli Augustam Kirhenšteinam.
Tajā viņa raksta, ka viņas vīrs, kurš bija vainīgais kaut kādā viņam inkriminētajā noziegumā, un visa ģimene līdz ar to tika izsūtīta, ir miris, un turpina: «Jūs taču bijāt mana tēva kolēģis, kopā dzērāt banketos, kopā mācījāties, kopā strādājāt – vai tiešām tas ir taisnīgi, ka mēs te esam nometināti uz mūžu?»
Viņa lūdza prezidentam atļauju atgriezties dzimtenē. Uz tās vēstules, tās tintes, ar ko viņa rakstīja, bija viņas asaras… Kad ieraudzīju šo vēstuli, man reāli kļuva nelabi. Tas emocionāli bija ļoti smagi, jo īpaši tāpēc, ka viņa tā arī neatgriezās Latvijā. Pusgadu pēc šīs vēstules uzrakstīšanas šī sieviete nomira. Viņa nesagaidīja… Arī viņas bērni palika Krasnojarskā dzīvot. Tādi ir tie likteņstāsti,» nopūšas Juris.
Iesaka pamēģināt katram
Pirmais dzimtas pētījumu sējums ir iespaidīgs – 500 lappušu biezs, un sekos vēl divi. Juris norāda – šī grāmata domāta ne tikai viņa dzimtas piederīgajiem, bet arī jebkuram ģenealoģijas un vēstures entuziastam un pētniekam. «Iesaku ikvienam vismaz pamēģināt papētīt savas dzimtas saknes. Tas tiešām ir ļoti interesanti.
Mūsdienās, kad ir pieejams internets un dažādas datubāzes, kuras ir par brīvu, tas izdarāms daudz vieglāk nekā agrāk. Savas saknes zināt ir svarīgi. Izjautājiet vecmāmiņas un vectētiņus, kamēr viņi vēl ir dzīvi, uzklausiet atmiņu stāstus! Šīs zināšanas dod piederības sajūtu ne tikai dzimtai, bet arī savai valstij,» uzsver Juris.
