Rīga +20°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ceļojums pirms jauna dzīves cēliena
«Nupat biju aizbraukusi ceļojumā uz Madeiru. Tur pavadīju dažas nedēļas. Tas bija diezgan spontāns brauciens, gribēju izvēdināt galvu pēc smagā dzīves posma ar visām slimošanām un mammas zaudējumu. Devos uz vietu, kur ir silts. Lai man būtu jauni iespaidi un varētu sākt dzīvi, kā saka, no baltas lapas,» žurnālam «Privātā Dzīve» skaidro Baiba Zīle. Pēc ceļojuma gan viņa apslimusi. «Saķēru kovidu. Otro reizi mūžā. Šoreiz gan slimības gaita bija daudz vieglāka, slavenais pēckovida nogurums nav tik izteikts, tāpēc nu jau jūtos labi,» saka viņa.
Baiba priecājās, ka šajā smagajā dzīves posmā viņa saņēmusi kolosālu draugu un radinieku atbalstu, tas palīdzēja viņai nesabrukt un neieslīgt depresijas valgos. «Kādreiz visus kontaktus ar mūsu dzimtu uzturēja mamma, es tur tikai biju blakus, bet tagad stafeti esmu pārņēmusi es. Mums ir radinieki gan Latgalē, gan Valmierā un Saldū,» stāsta Baiba.
Nēsā Monikas gredzenu
Citi lasa
Tautā mīlētā rakstniece Monika Zīle mūža miegā iemiga savās mājās – vietā, kur jutās vislabāk. «Pēc mammas aiziešanas viņas dzīvoklī esmu jau sašķirojusi mantas. Tas nebija grūti, jo sapratu, ka viņas tajā dzīvoklī vairāk nav un viņa ir prom. To es zinu un arī jūtu, ka mamma ir vietā, kur viņai ir labi,» Baibai aizlūst balss. Daudzas mantas viņa paturējusi sev. «Apbalvojumus, atzinības rakstus, portretus, dažādas dzimtas lietas. Un, protams, arī mammas rotaslietas,» atklāj viņa.
«Šobrīd nēsāju vienu mammas gredzenu, ar ko saistās interesants stāsts.
Tajā visā jūklī, kad vācu mantas un biju atlikusi arī mammas rotaslietas, nezinu, kādā veidā, bet biju vienu gredzenu iebāzusi jakas kabatā. Iespējams, tāpēc, lai tas būtu man tuvāk. Kad vēlreiz gāju uz mammas dzīvokli kaut ko skatīties, kā ņēmu atslēgu, tā gredzens man pēkšņi izkrita no kabatas pie dzīvokļa durvīm. Un vairākas dienas tas nebija izkritis no kabatas…» stāsta rakstnieces meita. Kad bijis pāris grūtāku brīžu, viņa uzvilkusi gredzenu pirkstā. «Pāris reižu man kļuva vieglāk, jutu tādu kā mammas atbalstu, tāpēc to vairs nenoņemu. Gredzens gan nav man raksturīgs. Tas ir masīvs, turklāt sudraba. Man ierasti ir zelta gredzeni, bet cenšos pierast, gribas, lai tas man būtu blakus… Skatos uz gredzenu un vienmēr padomāju par mammu,» atzīst Baiba.
Viņa paturējusi arī Monikas Taro kārtis. «Mammai bija vairākas kavas, es paturēju tās, ar kurām viņa zīlēja visbiežāk. Tās izmantotas arī viņas izdevumā «Mana zīlēšanas grāmata».» Baiba atzīst, ka arī pati prot izlikt kārtis. «Nedaudz gan esmu piemirsusi, kā to dara, bet domāju daudz dziļāk paskatīties tajā visā.»
Mamma atdusēsies Rīgā
Monika vēlējusies pēc nāves tikt kremēta, un meita Baiba izpildīja viņas vēlēšanos. «Gaidām pavasari. Tad kopā ar tuviniekiem ieraksim mammas urnu Matīsa kapos Rīgā, kur apglabātas mūsu dzimtas sievietes. Pēc tam ierīkosim arī piemiņas vietu,» uzsver Baiba. Ziemas saulgrieži ir ģimenes svētki, kuri šogad rakstniecei būs pavisam citādi, nekā tas ierasts.
Pirmie Ziemassvētki bez mammas…
«Parasti mēs braucām pie mana bijušā vīra uz laukiem, kur klājām bagātīgu galdu, pie eglītes skaitījām pantiņus un priecājāmies par dāvanām, ko katram sarūpējis noslēpumainais Santa,» stāsta Baiba. Jautāta, kas ir šis «Santa», rakstniece iesaucās: «Kā! Jūs nezināt tādu? Mēs ģimenes lokā izlozējam, kurš un kuram pērk dāvanu, lai nav jāpērk visiem. Un tad pie eglītes pasniedzam. Iepriekš tu nekad nezini, kurš būs tas dāvinātājs,» noteikumus skaidro viņa. «Šogad svētkus klusi un mierīgi sagaidīšu tepat mājās,» skumji nosaka Baiba. Taujāta, ko sagaida no 2024. gada, rakstniece teic: «Ceru, ka tas man būs vieglāks. Arī pasaulē nesīs mieru. Manuprāt, tas ir pats galvenais.»
Turpinās rakstīt bērniem
Baibai Zīlei smago dzīves pārbaudījumu vidū tomēr bijis arī kāds priecīgs notikums – klajā nāca viņas pirmā bērnu grāmata «Lilī un burvju kaķis Bubass». Viņa priecājas, ka mazajiem lasītājiem tā gājusi pie sirds. «Esmu saņēmusi jaukas atsauksmes un arī video, kur redzams, kā bērni šķirsta grāmatu un komentē bildes.
Jūrmalas bibliotēkā man bija tikšanās ar 4. klases audzēkņiem, kurus sajūsmināja pasaka par burvju kaķi un ilustrācijas, kuras ar mākslīgā intelekta palīdzību radīju pati,» smaida rakstniece. «Noteikti rakstīšu turpinājumu. Līdz tam gan gribu vienu citu savu romānu pabeigt,» saka viņa. Ikdiena Baibai joprojām paiet starp divām valstīm – Latviju un Vāciju, kur rakstniece ir vadības asistente Eiropas Centrālajā bankā. «Šobrīd strādāju attālināti, bet pēc svētkiem braukšu projām.»
Citus rakstus lasiet jaunākajā žurnāla «Privātā Dzīve» numurā!
